Sprāgstoši un ekspresīvi

Tagad nedēļas nogalēs man ir garas stundas diendusam, jo uz ielas izeju tikai vakaros, kad temperatūra jau nokritusies zem 30 grādiem. Apkārt skan tikai nesaprotams valodas - uz ielas rumāņu, dzīvoklī turku. Mans pusdienlaiks vairs nav pulksten četros, bet ap septiņiem, astoņiem vakarā. Par saziņas valodu kļuvusi angļu un žestu valoda.

Skolotājs teica: "Kad man bija desmit un vēl pieci gadi, es pievērsos mācībām, trīsdesmit gados es ietapu, četrdesmit gados pārstāju ļauties maldiem, piecdesmit gados izzināju debesu pavēli, sešdesmit gadu vecumā ausis pielāgojās (būtiskā uztveršanai), septiņdesmit gados es no savas sirds saņēmu, ko vēlējos, un nepārkāpu mēru."

Konfūcijs, Apkopotas runas, 1. tīstoklis

Šorīt bija nedaudz skumji, kad iedomājos par strīdiem. Kad rodas tāda sajūta - visus mēģina pataisīt vienādus. Neatkarīgi no domāšanas par pasauli modeļiem. Tātad ticība ir atpalicība prātā, atpalicība no laikmeta un nolīšana kaut kādā tumsonības alā? Ok. Es varu automātiski pieņemt, ka Dieva nav, pielāgoties uzskatiem, kas nav mani (neizvērtējot tos, neiedzīvojoties tajos). Un ja es tos būšu iemācījusies, vai tikai tos automātiski skaitīšu, kaut gan domāšu pavisam citādi, tad uzreiz skaitīšos gudra un civilizēta persona? Un kas vispār ir Dievs? Nevajadzīgs arhaisms? Daba? Ideja? Tumsonība? Dvēseles nepieciešamība? Augstākais saprāts? Augstākais tu? Bailes? Ilūzija, kuru aizslaucīja 2. pasaules karš? Katram ir savas asociācijas un līdz ar to arī priekšstati ir pārāk vienpusīgi un paštaisni. Un pats raksts, kam uzdūros un sāku ar to diskutēt, ir normāls, tikai šķiet pārāk pareizs. Nedaudz skumji, ka atrodu to kodu, uz kā balstās visa doma. Jo nekad nav paticis, ka iespējams saprast visu. Un tad prāta ārstēšanas nolūkos lasu dažādu cilvēku gudrās domas, kuri izskatās tik līdzīgi - tādi eleganti ar brillēm, ar rietumu intelektuāļa domāšanu, racionālisti, sociālisti, kreisi noskaņoti, skaitās progresīvi, antitetisti (jo citādi tas tak nebūtu anarhisms), kuri nostājas pret stagnāciju, tādi prātīgi puikas. Un tā viņu gudrība man tiešām šķiet forša, jo man patīk liberālisma uzskati, jo vienmēr esmu bijusi par cilvēka brīvību, bet diemžēl laikam nekad nespēšu būt tāda kā viņi, jo man ir kaut kāda nosliece uz māņticību, varbūt manī ir indiāņa naivuma un "blondīnes" sajaukums, jo man ir nepieciešami sapņi, ilūzijas, metafizika un visas pārējās muļķības. Es arī zinu, ka ar visu šo netveramo iespējams viegli manipulēt ar cilvēkiem, iespējams, iekrist citās lamatās, jo i wasn't born yesterday. Un tam nav nekāda sakara ar organizēto reliģiju, ja esi ar to saslimis, ja ticība ir dvēseles nepieciešamība, pasaules redzējums, tāpat kā mākslinieka nepieciešamība gleznot, lai gan tam nekādas praktiskas nozīmes nav. Un ja ir tāds pasaules uzskats, tas taču nenozīmē, ka domāju, ka zeme griežas ap sauli, nemaz neticu, ka 21. gadsimtā kāds tā domātu. Un viss šķiet tik besīgi, ka baznīca uzspiež savu taisnību, bet liberāļi savu. Un reti kad kāds pa īstam kādā ieklausās. Un vai tiešām pasaule kļūtu par labāka, ja visi domātu un justu līdzīgi? Tas nav tik vienkārši un es apzinos, ka rakstot šo, daudz ko izlaižu, neizdomājot visu kārtīgi līdz galam. Es tikai domāju, vai tik vienkārši ir iebarot uzskatus? Vai labāk tos neveidot pašam? Automātiska eksistence ir pārāk mokoša. Ēh.. Vēl ir sevi jāmeklē, lai varētu strīdēties. Citādi ar savu sirdsvalodu es jums likšos naiva.

Šorīt mana ēna bija skaistāka par manu ārējo veidolu.

Lūk, manas smadzenes!
Tikko manāma plaisa
mākoņu grēdā.

Banja Natsuiši

šovakar man patika dzīvošanās pa Juglu un tās garajiem gājēju tuneļiem. Joprojām nevaru pretoties nelāgajām ieradumam raudāt publiskas vietās un nelikties ne zinis par apkārtējiem. Taču man patika mājupceļš 40. autobusā, kā asaras izpludina pilsētas ugunis, skatoties pa autobusa logu. Tad mājas un tulkošana. Tik daudz kas kas liekas nepanesams pēdējās dienās.

Vislabākā terapija pasaulē - skriet ar suni pa lielām pļavām, kurās sniegs pāri ceļgaliem, tad iekrist mīkstās kupenās un pāris minūtes tur pagulēt, vērot apkārtni. Vēl jaukāk nekā mājās atgulties uz grīdas. Tobrīd likās, ka esmu nedaudz radniecīga Smillas jaunkundzes mātei, kas dzīvoja savvaļā kaut kur Grenlandē.

your life is your life
don’t let it be clubbed into dank submission.
be on the watch.
there are ways out.
there is a light somewhere.
it may not be much light but
it beats the darkness.
be on the watch.
the gods will offer you chances.
know them.
take them.
you can’t beat death but
you can beat death in life, sometimes.
and the more often you learn to do it,
the more light there will be.
your life is your life.
know it while you have it.
you are marvelous
the gods wait to delight
in you.

@Charles Bukowski

Varbūt šis smagums un nerealitātes sajūta tādēļ, ka tik maz kontaktējos ar cilvēkiem? Bet kam gan šīs paviršās sarunas? Tām nav nozīmes. Tās mani saēd. Tāpat kā sadzīves problēmas. Tāpat kā laiks. Es gribētu apjēgt, ka Dievs patiešām eksistē. Domu līmenī. Filozofiskā līmenī. Metafiziskā līmenī. Reālā līmenī. Ķermeniskā līmenī. Kaut rīt būtu spēks būt labam cilvēkam. Atcerēties mīlestību un nenogrimt tumsā. Varbūt ar šo kļūšu stiprāka un nebūšu vairs tāda čīkstule.

Pēc mierīgās baltās pasaules tik depresīvi. Jūtos tik atrauta no pilsētas. Pūlis pie stacijas un daudzie ubagi tik sveši, it kā būtu kaut kas abstrakts. Kurš no šis masas ir laimīgs? Šovakar gribējās piezvanīt mammai, bet lepnums neļauj. Nākot mājās pastkastītē redzēju vēstuli, bet netieku tai klāt, jo esmu pazaudējusi atslēgu.

Šovakar viss šķiet tik svešs, mehānisks un tāls. Arī cilvēki. Tāpēc pastaigas laikā iekritu sniegā, dažas minūtes tur pagulēju un skatījos mākslīgā apgaismojuma saķēzītajās debesīs (tās nebija melnas). Būtu gulējusi vēl ilgāk, taču suns laikam domāja, ka es spēlējos un lēca man virsū.

Naktī brīnumi. Sapņos brīnumi. Bet realitātē viss ir parasti. Tāpēc klausos mūziku, jo tā aizdzen šo grūti panesamo sastingumu.

Šodien uzsāku strīdu pati ar sevi, jo gribēju sev pierādīt, ja man patīk viss jaunais, tas uzreiz nenozīmē, ka tradicionālo uzskatu par sūdu, kas ierobežo. Reizēm kļūst bail no tās sajūtas, ka skrienu tikai uz priekšu, atmetu visu, atpakaļ neskatos. Līdz ar to šķiet, ka pamazām man varētu aizmirsties pagātne, viss pirmsākums. Un tradicionālā sagraušana diez vai mani atbrīvotu. Diez vai tā es tiktu vaļā no tās smacējošās sajūtas un nomācošās apziņas, ka nekad nevarēšu tikt no sevis vaļā, nevarēšu pacelties augstāk, kaut ko izdomāt, būt brīva un fotografēt. Varbūt es nemaz negrauju tradicionālo, bet savu būtību? Tā vēl neviens nav izaudzis visu laiku kaut ko noliedzot un apšaubot. Domāju, ka ar šo gadu izturēšos pavisam citādi. Veidošu, domāšu, bet negraušu. Tikai mazliet pārveidošu. Apnikusi šī stāvēšana uz vietas. Tāda sajūta, ka nekur vairs netieku, tikai lēnām slīdu kaut kur. Varbūt nepareizi ir tas, ka es pārāk daudz paļaujos uz sevi, uz tādu sevi, kurai pati īsti neticu.

Vēl man ir prieks par grāmatu, kuru sāku lasīt. Tā ir tik vienkārša un gandrīz par to pašu, ko tagad domāju - uzskatu sadursmi. Vakar es apskaudu galveno varoni par viņa mieru revolūcijas naktī, par to, ka tādi traki notikumi nespēja viņu sagraut.

Jau kādu laiku mana istaba ir pietiekami kārtīga. Līdz ar to nav tik sliktas un nomācošas sajūtas. Pēc pastaigas pa sniegu, iededzu trīs vienādas garas sveces, bet tās uzvedās dīvaini. Viena dega ļoti ātri, otra juka ārā, bet trešā nemitīgi dzisa nost. Tas laikam atspoguļo manu haotismu un izārdīto apziņu. Pilnīgi sagrautam cilvēkam vārdi neko nelīdz. Bet Dievs nav ļauns. Viņš var mums likties visāds, bet kaut ko sakarīgu par to pateikt ir ļoti grūti. Tikai to, ko mēs zinām par sevi.

Un tagad, kad nedaudz esmu noķērusi nedaudz sniega sajūtu, varēšu beidzot sākt lasīt Orhana Pamuka grāmatu "Sniegs".

"Kur tu tik cieši lūkojies, tēt?"

"Mēģināju saskatīt uz zemes loģiku, veselo saprātu, prasmīgu vadību, mieru un atbildības sajūtu."

"Un ieraudzīji?"

"Nē. Neatradu. Nekā tāda uz Zemes vairs nav. Varbūt arī nekad nebūs. Iespējams, mēs sevi tikai apmānījām, iedomādamies, ka šīs vērtības uz zemes pastāv."

R. Bredberijs "Marsiešu hronikas"

Šonakt sapnī viss bija no papīra. arī mašīna, ar kuru braucu cauri tunelim. Tajā rādījās teikumi no pēdējā laikā izlasītajām grāmatām.

Atcerējos pagājušā gada augustu, kad zīmēju šoseju, kurai apkārt aptinies koks, kas sazarojas visādos virzienos. Zaros ieskicēju dažādas Eiropas vietas, kurās esmu bijusi. Un tā visa fonā oranža rietoša augusta saulesbumba. Pēc nedēļas nejaušība mani aizdzina uz Tallinu un pēc tam tam līdz vēlam novembrim liela daļa manas dienas pagāja ceļā uz šosejas.

Šķiet, ka tādas asaras man vēl nekad nebija bijušas. Dzirdēju pat skaņu, kā tās atsitas pret palodzi. Laikam noķēpāju visu logu, bet es vairs nevarēju noturēties. Es pateicu - viss. Izskaidroju. NAV. NAV NAV nekā vairāk. Jocīgi, ta Tajā brīdī tumsa un mūzika šķita ļoti skaista, lai gan jutos bēdīgi. Man tagad būs daudz vairāk laika un mazāk atbildības, atkarības. VISS. Bet sapnī es biju jocīgā vietā, no kuras es gribēju tikt laukā, bet man ceļu aizšķērsoja mūķene. Pēc tam es pamodos un raudāju.