Sprāgstoši un ekspresīvi

Vislabākā terapija pasaulē - skriet ar suni pa lielām pļavām, kurās sniegs pāri ceļgaliem, tad iekrist mīkstās kupenās un pāris minūtes tur pagulēt, vērot apkārtni. Vēl jaukāk nekā mājās atgulties uz grīdas. Tobrīd likās, ka esmu nedaudz radniecīga Smillas jaunkundzes mātei, kas dzīvoja savvaļā kaut kur Grenlandē.

your life is your life
don’t let it be clubbed into dank submission.
be on the watch.
there are ways out.
there is a light somewhere.
it may not be much light but
it beats the darkness.
be on the watch.
the gods will offer you chances.
know them.
take them.
you can’t beat death but
you can beat death in life, sometimes.
and the more often you learn to do it,
the more light there will be.
your life is your life.
know it while you have it.
you are marvelous
the gods wait to delight
in you.

@Charles Bukowski

Varbūt šis smagums un nerealitātes sajūta tādēļ, ka tik maz kontaktējos ar cilvēkiem? Bet kam gan šīs paviršās sarunas? Tām nav nozīmes. Tās mani saēd. Tāpat kā sadzīves problēmas. Tāpat kā laiks. Es gribētu apjēgt, ka Dievs patiešām eksistē. Domu līmenī. Filozofiskā līmenī. Metafiziskā līmenī. Reālā līmenī. Ķermeniskā līmenī. Kaut rīt būtu spēks būt labam cilvēkam. Atcerēties mīlestību un nenogrimt tumsā. Varbūt ar šo kļūšu stiprāka un nebūšu vairs tāda čīkstule.

Pēc mierīgās baltās pasaules tik depresīvi. Jūtos tik atrauta no pilsētas. Pūlis pie stacijas un daudzie ubagi tik sveši, it kā būtu kaut kas abstrakts. Kurš no šis masas ir laimīgs? Šovakar gribējās piezvanīt mammai, bet lepnums neļauj. Nākot mājās pastkastītē redzēju vēstuli, bet netieku tai klāt, jo esmu pazaudējusi atslēgu.

Šovakar viss šķiet tik svešs, mehānisks un tāls. Arī cilvēki. Tāpēc pastaigas laikā iekritu sniegā, dažas minūtes tur pagulēju un skatījos mākslīgā apgaismojuma saķēzītajās debesīs (tās nebija melnas). Būtu gulējusi vēl ilgāk, taču suns laikam domāja, ka es spēlējos un lēca man virsū.

Naktī brīnumi. Sapņos brīnumi. Bet realitātē viss ir parasti. Tāpēc klausos mūziku, jo tā aizdzen šo grūti panesamo sastingumu.

Šodien uzsāku strīdu pati ar sevi, jo gribēju sev pierādīt, ja man patīk viss jaunais, tas uzreiz nenozīmē, ka tradicionālo uzskatu par sūdu, kas ierobežo. Reizēm kļūst bail no tās sajūtas, ka skrienu tikai uz priekšu, atmetu visu, atpakaļ neskatos. Līdz ar to šķiet, ka pamazām man varētu aizmirsties pagātne, viss pirmsākums. Un tradicionālā sagraušana diez vai mani atbrīvotu. Diez vai tā es tiktu vaļā no tās smacējošās sajūtas un nomācošās apziņas, ka nekad nevarēšu tikt no sevis vaļā, nevarēšu pacelties augstāk, kaut ko izdomāt, būt brīva un fotografēt. Varbūt es nemaz negrauju tradicionālo, bet savu būtību? Tā vēl neviens nav izaudzis visu laiku kaut ko noliedzot un apšaubot. Domāju, ka ar šo gadu izturēšos pavisam citādi. Veidošu, domāšu, bet negraušu. Tikai mazliet pārveidošu. Apnikusi šī stāvēšana uz vietas. Tāda sajūta, ka nekur vairs netieku, tikai lēnām slīdu kaut kur. Varbūt nepareizi ir tas, ka es pārāk daudz paļaujos uz sevi, uz tādu sevi, kurai pati īsti neticu.

Vēl man ir prieks par grāmatu, kuru sāku lasīt. Tā ir tik vienkārša un gandrīz par to pašu, ko tagad domāju - uzskatu sadursmi. Vakar es apskaudu galveno varoni par viņa mieru revolūcijas naktī, par to, ka tādi traki notikumi nespēja viņu sagraut.

Jau kādu laiku mana istaba ir pietiekami kārtīga. Līdz ar to nav tik sliktas un nomācošas sajūtas. Pēc pastaigas pa sniegu, iededzu trīs vienādas garas sveces, bet tās uzvedās dīvaini. Viena dega ļoti ātri, otra juka ārā, bet trešā nemitīgi dzisa nost. Tas laikam atspoguļo manu haotismu un izārdīto apziņu. Pilnīgi sagrautam cilvēkam vārdi neko nelīdz. Bet Dievs nav ļauns. Viņš var mums likties visāds, bet kaut ko sakarīgu par to pateikt ir ļoti grūti. Tikai to, ko mēs zinām par sevi.

Un tagad, kad nedaudz esmu noķērusi nedaudz sniega sajūtu, varēšu beidzot sākt lasīt Orhana Pamuka grāmatu "Sniegs".

"Kur tu tik cieši lūkojies, tēt?"

"Mēģināju saskatīt uz zemes loģiku, veselo saprātu, prasmīgu vadību, mieru un atbildības sajūtu."

"Un ieraudzīji?"

"Nē. Neatradu. Nekā tāda uz Zemes vairs nav. Varbūt arī nekad nebūs. Iespējams, mēs sevi tikai apmānījām, iedomādamies, ka šīs vērtības uz zemes pastāv."

R. Bredberijs "Marsiešu hronikas"

Šonakt sapnī viss bija no papīra. arī mašīna, ar kuru braucu cauri tunelim. Tajā rādījās teikumi no pēdējā laikā izlasītajām grāmatām.

Atcerējos pagājušā gada augustu, kad zīmēju šoseju, kurai apkārt aptinies koks, kas sazarojas visādos virzienos. Zaros ieskicēju dažādas Eiropas vietas, kurās esmu bijusi. Un tā visa fonā oranža rietoša augusta saulesbumba. Pēc nedēļas nejaušība mani aizdzina uz Tallinu un pēc tam tam līdz vēlam novembrim liela daļa manas dienas pagāja ceļā uz šosejas.

Šķiet, ka tādas asaras man vēl nekad nebija bijušas. Dzirdēju pat skaņu, kā tās atsitas pret palodzi. Laikam noķēpāju visu logu, bet es vairs nevarēju noturēties. Es pateicu - viss. Izskaidroju. NAV. NAV NAV nekā vairāk. Jocīgi, ta Tajā brīdī tumsa un mūzika šķita ļoti skaista, lai gan jutos bēdīgi. Man tagad būs daudz vairāk laika un mazāk atbildības, atkarības. VISS. Bet sapnī es biju jocīgā vietā, no kuras es gribēju tikt laukā, bet man ceļu aizšķērsoja mūķene. Pēc tam es pamodos un raudāju.

Vana Bi "gaišuma" definīcija: "Redzēt bezformīgo, ko nevar sasniegt, saucas gaišums."

"Pēc zinātnieku domām, tikai aptuveni 4% no Visuma masas atstaro un izstaro gaismu vai acīmredzamus elektromagnētiskos viļņus, ko var konstatēt ar mēraparātiem. Pārējā masa saistāma ar t.s. tumšo matēriju vai tumšo enerģiju."

Kad šovakar devos ārā no kinoteātra, neuzkrītoši centos vērot apmeklētājus, paturēt prātā, jo viņi bija daļa no filmas. Ejot mājup pa tumšajām ielām, prātoju, kur beidzas īsta draudzība un sākas iedomas, ka tā ir draudzība? Vai sakropļots cilvēks spēj būt gaisma kādam? Vai sabrukušā mājā iespējams dzīvot? Vai vispār spēju būt draugs? Vakar pirms iemigšanas dzirdēju, ka raud maza meitene. Apmēram 15 gadus veca. Dzirdēju kliedzienus, lai gan zināju, ka tie nav īsti. Tas ir skumji, ka pasaulē nekad nekas nebūs kārtībā, pat tajās reizēs, kad jūtos labi. Bērnībā man šķita, ka uz vienu mirkli nekur pasaulē neviens nejūtas slikti, ja man tajā brīdī ir ļoti labi. Tas gan ir tikpat egocentrisks uzskats, kā tas, ka saule griežas ap zemi.

Pēc darba bija nogurums. Kad stāvēju uz perona un gaidīju vilcienu, meklēju mieru māju gaišajos logos. Visur. Galvā skanēja dažādu filmu dialogi. Acu priekšā rādījās dažādas detaļas un idejas, lai gan es neko daudz nejēdzu, bet reizēm galvā filmas rodas pašas no sevis. Kino „Rīga” pirku biļetes. Klīdu pa centru. Kafejnīcā rakstīju vēstuli un malkoju kafiju mundrumam. Zīmēju ideālās pilsētas karti. Samaksāju rēķinu un atstāju dzeramnaudu. Tad devos uz pastu nopirkt markas. Likās, ka šodien viss smaida. No rīta uz darbu bija atnākusi arī vadītājas mazmeita. Mazā meitene godīgi sēdēja kabinetā, graizīja vecus žurnālus un veidoja kolāžas, kamēr mēs, pieaugušie, apzinīgi strādājām.

Bija jau krēsla. Kāpu lejup pa akmens kāpnēm un uz brīdi sajutos kā Prāgā (kā Malá Strana rajonā). Lai gan nekad neesmu bijusi Prāgā šajā gadalaikā.

Vispirms viņi atnāca pēc jūdiem
un es neko neteicu,
jo es nebiju jūds.
Tad viņi atnāca pēc komunistiem
un es neko neteicu,
jo es nebiju komunists.
Tad viņi atnāca pēc arodbiedrību biedriem
un es neko neteicu,
jo es nebiju arodbiedrību biedrs.
Tad viņi atnāca pēc manis
un nebija palicis neviens,
kas varētu aizstāvēt mani.

Mācītājs M. Nīmillers