Sprāgstoši un ekspresīvi

Vienīgi tad, kad braucu ar stopiem, es spēju pilnīgi svešus cilvēkus izjust kā brāļus un māsas. Tādās reizēs es biežu jūtos daudz tuvāka viņiem nekā vienkārši paejot garām uz ielas vai braucot sabiedriskajā. Varbūt tomēr vārdiem un sarunām ir kaut kāda nozīme? Kaut gan man bieži patīk iztēloties citu dzīves no malas, vienkārši skatoties un nesarunājoties. Un tad jau pietiek arī ar fotoattēliem.

Vakar es priecājos, ka no manis ir pazudusi tā eksaltētā un ēteriskā būtne un es spēju priecāties par dāvanām kā bērns, nevis klusībā dusmoties - lietas, lietas, tikai lietas.

Reizēm man liekas, ka es apņemos darīt lietas, kas ir pāri maniem spēkiem. Ja jau tulkošana šķiet neiespējama nodarbe, tad uzrakstīt par kāda cilvēka dzeju šķiet īstākā utopija. Jo tik sen neesmu neko rakstījusi par dzeju, mazliet raustos, jo man liekas, ka ar ieklausīšanos sevī te nepietiks. Ko es vispār spēju sniegt pasaulei?

Ka vakar laidos miegā, likās, ka pārvēršos par deviņstaru zvaigzni, kas lēnām izdziest. Tad acu priekšā rādījās švīkas kā televizorā, kurā nerāda nevienu programmu. Es satrūkos, viss pazuda un acu priekšā bija tikai mana tumšā istaba. Zinu, ka tas nebija sapnis, jo tad parasti miegs ir dziļāks, šķiet, ka tā bija robeža starp sapni un nomodu.

Lasīšana kā pārdzīvojums. Sevis atrašana vai pazaudēšana. Jautājumu uzdošana. Iejušanās. Saruna. Savas dvēseles sadzirdēšana. Iztēles iekrāsošana. Vai tas ir iespējams ikdienā? Joprojām ir liels nogurums, bet tikšu tam pāri. Tikšu. Ir labi pierakstīt krāsas, jo pēc tam daudz ko var atcerēties, iztēloties, uzzīmēt.

Kad pastā palūdzu nosvērt vēstuli, darbiniece smagi nopūtās, jo uz tās burti bija uzlīmēti nevis uzrakstīti un otrā pusē nebija uzrakstīta atpakaļadrese, tikai melni cipari. Jāatzīst, ka aploksne tiešām izskatījās jokaina, man kļuva neērti un gribējās viņai pajautāt - vai tādas vēstules sūta tikai maniaki? Njā, vai anonīmas vēstules sūta tikai maniaki?

Tā sen nebija bijis, ka naktī guļu tik mierīgi. Kā rāmā ūdenī (sapnī bija nakts un es peldēju pa melnu upi, kas vēlāk apgaismojuma dēļ palika krāsaina). Varbūt tik gaiši un viegli ir tāpēc, ka pirms iemigšanas klausījos A Huge Ever Growing Pulsating Brain That Rules from the Centre of the Ultraworld. Man liekas, ka tas ir par visu universu, citu apziņas stāvokli, arī visaptverošo mīlestību, kad tev pretī neko nevajag, jo tu jau esi nokļuvis tur, kur tas viss mitinās. Pamošanās arī bija ļoti gaiša, daudzas sajūtas tādas kā bērnībā, kad nekas vēl nav saplosīts un samudžināts ne galvā, ne sirdī. Varbūt tāpēc, ka kādu laiku tā bija mana bērnības istaba. Un naktī pat nebija bail, ka pa balkonu (pirmais stāvs) varētu iekāpt kaut kādi maniaki un pārgriezt man rīkli (gulta ir tieši pie balkona durvīm!).

Es gribētu iemācīties pretoties. Pagaidām tikai esmu iemācījusies redzēt, kāda gaisma ir rudenī, ziemā, pavasarī un vasarā. To man ir iemācījusi fotogrāfija, fotografēšana. Vēl es šodien uzzināju, ka filosofiem atpūta esot eksperiments.

Mierīga svētdienas pastaiga pa Imantas nomali, ar mammu pļāpājam niekus, pēkšņi mamma mani parauj uz savu pusi, jo es nebiju pamanījusi, ka pa trotuāru lielā ātrumā traucas auto. Es pat nepaspēju nobīties un atgadījums likās kā halucinācija. Vēlāk ienāca prātā Kokto filma "Orfejs", kur Princeses (Nāves) rokaspuiši daudzus novāca, braucot ar motocikliem. Domāju, nez kāpēc pēdējā brīdī viņa tomēr pārdomāja un mani nenogalināja? Un galu galā mani jau izglāba mamma nevis nejaušība.

Redzēju sapni, kurā bija grūti paiet uz priekšu, jo brālis visus laiku durstīja kāju pēdas. Tāda kutinoša sajūta, bet pārāk traki nesāpēja. Tikai nepatika, ka nevaru normāli paiet. Kad pamodos, redzēju, ka mazais kaķis spēlējas ar manām pēdām, tā saudzīgi, jo pat skrāpējumu nebija.

Vai arī jums ir bijis tā, ka sapnī raudi, strīdies ar vecākiem, brāļiem vai kādu citu tuvu cilvēku, pamosties un saproti, ka acis ir slapjas pa īstam, ka šī sapņa laikā raudāji pa īstam?

Sapnī redzēju, ka cīnos ar eņģeli, jo ļoti negribēju, ka nomirst mani vecāki. Kad pamodos, bija diezgan baisi, jo jutu nāvi tik tuvu, ne jau tā, ka man būtu fiziski slikti, bet tādā metafiziskā līmenī, it kā viņa man būtu apsēdusies līdzās un izsmietu visus manus stoicisma principus, parādot, cik tie ir nenoturīgi, ka joprojām cilvēka gaistošā daba un trauslums mani biedē.

Ja vien atmiņas tiešām būtu sarkanu gaismiņu dūmakaini labirinti, kas aicinātu palikt un sauktu, lai uzkavējos vēl, lai neeju prom, tad droši vien es nekad no tām neaizbēgtu.

Man ļoti patīk sava sviesta cibas draugu liste.

Esmu kā iebiedēts zvērs, kuru neviens nekad nepieradinās.

Vakar koncertā uz brīdi bija tāda sajūta, ka nomiršu. Atcerējos labu draugu, kurš reiz stāstīja par skaņām, kas spējot iedarboties graujoši uz cilvēka psihi. Bet reizēm atkal bija tāda sajūta, ka lidoju. Tāds spēcīgs satricinājums. Laikam tāpēc otrā daļa man likās pārāk vienkārša, mazāk emocionāla, bet tas nenozīmē, ka garlaicīga, jo Satī jau sen man ir mīļš. Šodien uzliku lielās saulesbrilles. Tā es jūtos drošāk, pārliecinātāka. Tāda slēpšanās.

Savācot savu krūzīti no palodzes, es jau nojautu, ka man pietrūks bērnišķīgās kursabiedrenes, viņas bikstīšanas lekciju laikā, sazvērniecisko skatienu, slepenās sarakstes uz pierakstu klades malām, provinciālo klaču (kuras esmu iemācījusies uztvert nenopietni un tāpēc vairs tā nekaitina), gājienu pa stacijas ielu aukstos ziemas rītos un tumšos vakaros, vakaru autoostā, aizmigšanas autobusos un vilcienos, gulēšanas uz skolas dīvāniņa, sēdēšanas bezgaisa pagrabiņā, ko dēvē par cafe, gaujas, stopēšanas, negulēto nakšu, gaisā pasistās B.P., I.B. gaišo smieklu, gudrā un nosvērtā ideālista M.M., kas visus angļu valodas vārdus izrunā tik jauki, ka prieks klausīties, spilgtās un dzīvespriecīgās B., kas radīja mīlestību pret franču valodu. Pat ja arī pa šiem mēnešiem ir kļuvis skaidrs - kā tulkotāja esmu galīgi nederīga, tomēr man daudz kas patika. Vienīgi neizdevās uzmeistarot kursabiedriem brillītes, vizītkartes un nofočēt visus viņus.

Among the flowers, with a whole pot of wine,
- A solitary drinker with no companions -
I raise my cup to invite the bright moon:
It throws my shadow
and makes us a party of three.

But moon
understands nothing of drinking,
And shadow
only follows me aimesly.
For the time
shadow and moon are my fellows,
Seizing happiness
while the Spring lasts.
I sing:
the moon sails lingeringly
I dance:
my shadow twirls and bobs about
As long as I'm sober, we all frolic together;
When I'm drunk, we scatter and part.
Let us seal for ever
this pasionless friendship -
Meet again
by the far-off River of Stars!

Drinking Alone Under the Moon
by Li Bai (Li Po) (701-62)

Iedziļināšanās tikai sevī? Jā, tur ir daudz, bet tas nav viss. Tā ir pasaule, ko varētu dēvēt par mikrokosmosu. Bet ir taču vēl lielā. Kāpēc to ignorēt? Kāpēc to nemēģināt saprast? Pat ja liekas draudīga. Skumjākais tajā izzināšanā tikai tas, ka tu sapratīsi, ka nespēj neko ietekmēt. Kaut vajadzētu ticēt pretējam. Bet kurš tad ir izmainījis? Ir, tikai mazās lietās, ko nevar uzreiz tā pamanīt. Viss ir cilvēku rokās. Būtu taču labāk, ja cilvēki neaizmirstu ideālus un dzīvotu saskaņā ar tiem. No kurienes radusies mantas kāre? Tieksme visu pakļaut? Varaskāre? Kāpēc mēs esam tādi draņķi? Un kāpēc tas vienmēr izrādās stiprāks? Tāpēc, ka paradīzes vairs nav? Žēl, ka nav vecmāmiņas. Nav neviena cita, ar ko parunāt par šo. Mēs agrāk tik bieži runājām par pasaules kārtību. Vai iespējams izmainīt cilvēku? Ja es būtu filozofs, es izdomātu tādu sistēmu, no kuras visi ietekmētos. Taču jebkurā mākslas darbā ir sāpes. Ja tās izzustu, vai spētu pastāvēt māksla? Šodien domāju tāpat kā M. septembra beigās. Par Assasin, kas nogalina esošo pasauli

Beidzot interesanta nakts. Yeah! Salīmējos kopā. Ne jau ar superlīmi. Tumšās ielas ir mani pieņēmušas. Grīļīgā gaitā un drebinoties devos uz staciju. Nobrīnījos par dzīvo kustību uz ielām un trotuāriem. Debesis bālas.