Sprāgstoši un ekspresīvi

Vana Bi "gaišuma" definīcija: "Redzēt bezformīgo, ko nevar sasniegt, saucas gaišums."

"Pēc zinātnieku domām, tikai aptuveni 4% no Visuma masas atstaro un izstaro gaismu vai acīmredzamus elektromagnētiskos viļņus, ko var konstatēt ar mēraparātiem. Pārējā masa saistāma ar t.s. tumšo matēriju vai tumšo enerģiju."

Kad šovakar devos ārā no kinoteātra, neuzkrītoši centos vērot apmeklētājus, paturēt prātā, jo viņi bija daļa no filmas. Ejot mājup pa tumšajām ielām, prātoju, kur beidzas īsta draudzība un sākas iedomas, ka tā ir draudzība? Vai sakropļots cilvēks spēj būt gaisma kādam? Vai sabrukušā mājā iespējams dzīvot? Vai vispār spēju būt draugs? Vakar pirms iemigšanas dzirdēju, ka raud maza meitene. Apmēram 15 gadus veca. Dzirdēju kliedzienus, lai gan zināju, ka tie nav īsti. Tas ir skumji, ka pasaulē nekad nekas nebūs kārtībā, pat tajās reizēs, kad jūtos labi. Bērnībā man šķita, ka uz vienu mirkli nekur pasaulē neviens nejūtas slikti, ja man tajā brīdī ir ļoti labi. Tas gan ir tikpat egocentrisks uzskats, kā tas, ka saule griežas ap zemi.

Pēc darba bija nogurums. Kad stāvēju uz perona un gaidīju vilcienu, meklēju mieru māju gaišajos logos. Visur. Galvā skanēja dažādu filmu dialogi. Acu priekšā rādījās dažādas detaļas un idejas, lai gan es neko daudz nejēdzu, bet reizēm galvā filmas rodas pašas no sevis. Kino „Rīga” pirku biļetes. Klīdu pa centru. Kafejnīcā rakstīju vēstuli un malkoju kafiju mundrumam. Zīmēju ideālās pilsētas karti. Samaksāju rēķinu un atstāju dzeramnaudu. Tad devos uz pastu nopirkt markas. Likās, ka šodien viss smaida. No rīta uz darbu bija atnākusi arī vadītājas mazmeita. Mazā meitene godīgi sēdēja kabinetā, graizīja vecus žurnālus un veidoja kolāžas, kamēr mēs, pieaugušie, apzinīgi strādājām.

Bija jau krēsla. Kāpu lejup pa akmens kāpnēm un uz brīdi sajutos kā Prāgā (kā Malá Strana rajonā). Lai gan nekad neesmu bijusi Prāgā šajā gadalaikā.

Vispirms viņi atnāca pēc jūdiem
un es neko neteicu,
jo es nebiju jūds.
Tad viņi atnāca pēc komunistiem
un es neko neteicu,
jo es nebiju komunists.
Tad viņi atnāca pēc arodbiedrību biedriem
un es neko neteicu,
jo es nebiju arodbiedrību biedrs.
Tad viņi atnāca pēc manis
un nebija palicis neviens,
kas varētu aizstāvēt mani.

Mācītājs M. Nīmillers

Vienīgi tad, kad braucu ar stopiem, es spēju pilnīgi svešus cilvēkus izjust kā brāļus un māsas. Tādās reizēs es biežu jūtos daudz tuvāka viņiem nekā vienkārši paejot garām uz ielas vai braucot sabiedriskajā. Varbūt tomēr vārdiem un sarunām ir kaut kāda nozīme? Kaut gan man bieži patīk iztēloties citu dzīves no malas, vienkārši skatoties un nesarunājoties. Un tad jau pietiek arī ar fotoattēliem.

Vakar es priecājos, ka no manis ir pazudusi tā eksaltētā un ēteriskā būtne un es spēju priecāties par dāvanām kā bērns, nevis klusībā dusmoties - lietas, lietas, tikai lietas.

Reizēm man liekas, ka es apņemos darīt lietas, kas ir pāri maniem spēkiem. Ja jau tulkošana šķiet neiespējama nodarbe, tad uzrakstīt par kāda cilvēka dzeju šķiet īstākā utopija. Jo tik sen neesmu neko rakstījusi par dzeju, mazliet raustos, jo man liekas, ka ar ieklausīšanos sevī te nepietiks. Ko es vispār spēju sniegt pasaulei?

Ka vakar laidos miegā, likās, ka pārvēršos par deviņstaru zvaigzni, kas lēnām izdziest. Tad acu priekšā rādījās švīkas kā televizorā, kurā nerāda nevienu programmu. Es satrūkos, viss pazuda un acu priekšā bija tikai mana tumšā istaba. Zinu, ka tas nebija sapnis, jo tad parasti miegs ir dziļāks, šķiet, ka tā bija robeža starp sapni un nomodu.

Lasīšana kā pārdzīvojums. Sevis atrašana vai pazaudēšana. Jautājumu uzdošana. Iejušanās. Saruna. Savas dvēseles sadzirdēšana. Iztēles iekrāsošana. Vai tas ir iespējams ikdienā? Joprojām ir liels nogurums, bet tikšu tam pāri. Tikšu. Ir labi pierakstīt krāsas, jo pēc tam daudz ko var atcerēties, iztēloties, uzzīmēt.

Kad pastā palūdzu nosvērt vēstuli, darbiniece smagi nopūtās, jo uz tās burti bija uzlīmēti nevis uzrakstīti un otrā pusē nebija uzrakstīta atpakaļadrese, tikai melni cipari. Jāatzīst, ka aploksne tiešām izskatījās jokaina, man kļuva neērti un gribējās viņai pajautāt - vai tādas vēstules sūta tikai maniaki? Njā, vai anonīmas vēstules sūta tikai maniaki?

Tā sen nebija bijis, ka naktī guļu tik mierīgi. Kā rāmā ūdenī (sapnī bija nakts un es peldēju pa melnu upi, kas vēlāk apgaismojuma dēļ palika krāsaina). Varbūt tik gaiši un viegli ir tāpēc, ka pirms iemigšanas klausījos A Huge Ever Growing Pulsating Brain That Rules from the Centre of the Ultraworld. Man liekas, ka tas ir par visu universu, citu apziņas stāvokli, arī visaptverošo mīlestību, kad tev pretī neko nevajag, jo tu jau esi nokļuvis tur, kur tas viss mitinās. Pamošanās arī bija ļoti gaiša, daudzas sajūtas tādas kā bērnībā, kad nekas vēl nav saplosīts un samudžināts ne galvā, ne sirdī. Varbūt tāpēc, ka kādu laiku tā bija mana bērnības istaba. Un naktī pat nebija bail, ka pa balkonu (pirmais stāvs) varētu iekāpt kaut kādi maniaki un pārgriezt man rīkli (gulta ir tieši pie balkona durvīm!).

Es gribētu iemācīties pretoties. Pagaidām tikai esmu iemācījusies redzēt, kāda gaisma ir rudenī, ziemā, pavasarī un vasarā. To man ir iemācījusi fotogrāfija, fotografēšana. Vēl es šodien uzzināju, ka filosofiem atpūta esot eksperiments.

Mierīga svētdienas pastaiga pa Imantas nomali, ar mammu pļāpājam niekus, pēkšņi mamma mani parauj uz savu pusi, jo es nebiju pamanījusi, ka pa trotuāru lielā ātrumā traucas auto. Es pat nepaspēju nobīties un atgadījums likās kā halucinācija. Vēlāk ienāca prātā Kokto filma "Orfejs", kur Princeses (Nāves) rokaspuiši daudzus novāca, braucot ar motocikliem. Domāju, nez kāpēc pēdējā brīdī viņa tomēr pārdomāja un mani nenogalināja? Un galu galā mani jau izglāba mamma nevis nejaušība.

Redzēju sapni, kurā bija grūti paiet uz priekšu, jo brālis visus laiku durstīja kāju pēdas. Tāda kutinoša sajūta, bet pārāk traki nesāpēja. Tikai nepatika, ka nevaru normāli paiet. Kad pamodos, redzēju, ka mazais kaķis spēlējas ar manām pēdām, tā saudzīgi, jo pat skrāpējumu nebija.

Vai arī jums ir bijis tā, ka sapnī raudi, strīdies ar vecākiem, brāļiem vai kādu citu tuvu cilvēku, pamosties un saproti, ka acis ir slapjas pa īstam, ka šī sapņa laikā raudāji pa īstam?

Sapnī redzēju, ka cīnos ar eņģeli, jo ļoti negribēju, ka nomirst mani vecāki. Kad pamodos, bija diezgan baisi, jo jutu nāvi tik tuvu, ne jau tā, ka man būtu fiziski slikti, bet tādā metafiziskā līmenī, it kā viņa man būtu apsēdusies līdzās un izsmietu visus manus stoicisma principus, parādot, cik tie ir nenoturīgi, ka joprojām cilvēka gaistošā daba un trauslums mani biedē.

Ja vien atmiņas tiešām būtu sarkanu gaismiņu dūmakaini labirinti, kas aicinātu palikt un sauktu, lai uzkavējos vēl, lai neeju prom, tad droši vien es nekad no tām neaizbēgtu.

Man ļoti patīk sava sviesta cibas draugu liste.