Sprāgstoši un ekspresīvi

Iedziļināšanās tikai sevī? Jā, tur ir daudz, bet tas nav viss. Tā ir pasaule, ko varētu dēvēt par mikrokosmosu. Bet ir taču vēl lielā. Kāpēc to ignorēt? Kāpēc to nemēģināt saprast? Pat ja liekas draudīga. Skumjākais tajā izzināšanā tikai tas, ka tu sapratīsi, ka nespēj neko ietekmēt. Kaut vajadzētu ticēt pretējam. Bet kurš tad ir izmainījis? Ir, tikai mazās lietās, ko nevar uzreiz tā pamanīt. Viss ir cilvēku rokās. Būtu taču labāk, ja cilvēki neaizmirstu ideālus un dzīvotu saskaņā ar tiem. No kurienes radusies mantas kāre? Tieksme visu pakļaut? Varaskāre? Kāpēc mēs esam tādi draņķi? Un kāpēc tas vienmēr izrādās stiprāks? Tāpēc, ka paradīzes vairs nav? Žēl, ka nav vecmāmiņas. Nav neviena cita, ar ko parunāt par šo. Mēs agrāk tik bieži runājām par pasaules kārtību. Vai iespējams izmainīt cilvēku? Ja es būtu filozofs, es izdomātu tādu sistēmu, no kuras visi ietekmētos. Taču jebkurā mākslas darbā ir sāpes. Ja tās izzustu, vai spētu pastāvēt māksla? Šodien domāju tāpat kā M. septembra beigās. Par Assasin, kas nogalina esošo pasauli

Beidzot interesanta nakts. Yeah! Salīmējos kopā. Ne jau ar superlīmi. Tumšās ielas ir mani pieņēmušas. Grīļīgā gaitā un drebinoties devos uz staciju. Nobrīnījos par dzīvo kustību uz ielām un trotuāriem. Debesis bālas.

Laikam slimība ir mani novājinājusi. Skatos spogulī un neticu savām acīm – pirmo reizi mūžā liekos sev pārāk tieva. Kā narkomāne. Nosolos pārvarēt sevi un piespspiest vairāk ēst.

Naktī nevarēju iemigt un klausījos Emilianu Torrini (vecos albumus). Domāju par viņas skaisto pasaules izjūtu. Jaukās meitenītes tēls. Man tas patīk, bet reizēm nomāc, smacē, šķebina. Viss liekas tukši un triviāli. Taču pasaules izjūta trausla un skaista. Mīlīgi. Un tad es sev nemaz neliekos tik raupja.

Jau no paša rīta man bija ļoti skumji. Nelija lietus. Paskatījos pa logu uz dzelteno ceļamkrānu un izdomāju, ka vajadzētu sākt kravāt čemodānu, kā arī iet aplūkot savu jauno māju. Lielā celtniecība bija sākusies nesen. Mājā jau ierīkots lifts, kas atgādina vilcienu. Vēl man stāstīja, ka viss būšot no stikla un vienmēr līšot lietus."Šeit ierīkosim jūru, varbūt virtuvē par attiecīgu samaksu mazu jūras līcīti, lai karstās vasaras dienās varētu peldēties neizejot no mājas". Tas rokās man iedeva melnu kvadrātu. Kā vēlāk izrādījās, tie bija daudzi melni kvadrāti, kurus varēja visādi lipināt kopā.Ievēroju, ka šādi kvadrāti ietilpst mājas konstrukcijā.

Skatījos gleznas. Šodien ir jauki vērot to, kā viss izbeidzas. Kā purpura debesu krāsas kļūst aizvien spilgtākas līdz pamazām izgaist. Viss kļūst melns. Kad ir pārāk skumji, tad debesis liekas vienīgais mierinājums. Pēdējā laikā tās lielākos ir pelēkas, tāpēc krāsas meklēju mākslas darbos. Vēl arī garaiņi izzūd kaut kur griestos. Ūdens lāses manos matos sakrājas, pārvēršas par apaļām bumbiņām un pārplīst. Pakšs. Nokrīt lejā. Cigarete izbeidzas. Dzīvība izbeidzas. VISS.