Arlabunakti
« previous entry | next entry »
Aug. 16th, 2013 | 02:05 am
"Māte reizēm pārdzīvoja garīgas nestabilitātes posmus, kas ilga vairākas nedēļas, taču viņa allaž atguvās. Tā bija klusa atteikšanās no reālās pasaules un nevienu vairs nepārsteidza, jo nu viņa pati zināja, kad tuvojas lēkme, un sagatavojās tai.Šādās reizēs viņa pavadīja augu dienu mazajā būdiņā aiz rožu dārza, lasot un rakstot - galvenokārt garas vēstules, ko ar tādu maigumu lasīja Mauntolivs Japānā, Somijā vai Peru. Atrazdamās vienīgi kobras sabiedrībā, viņa nogaidīja līdz izbeidzās ifrīta jeb gara iedarbība."
"Tagad viņas vienīgā saikne ar ārpasauli būs vēstuļu rakstīšana un lasīšana, vienīgās rūpes - viņas dēli. Visi jūtu uzbangojumi kā pa kanālu novirzīti šajā mazajā lauciņā. Nācās apgūt veselu attiecību pasauli, un viņa pievērsās tai apņēmīgi kā vīrietis. Slikta veselība, vientulība, garlaicība - citu pēc citas viņa tās sastapa un pārvarēja, dzīvojot šeit nošķirtībā kā no troņa nogāzta valdniece, barojot savu čūsku un rakstot nebeidzamas vēstules, pilnas dzīvīguma un dzirkstoša dzīvesprieka, ko tagad aizsedza plīvurs un kas varēja izpausties vienīgi joprojām tumšajās acīs.
Leila vairs nekad netika redzēta sabiedrībā un bija pārvērtusies par kaut ko līdzīgu leģendai to cilvēku starpā, kuri atminējās viņu no pagātnes un bija reiz saukuši viņu par "tumšo bezdelīgu". Tagad viņa augu dienu sēdēja pie raupja priedes koka galda, rakstīdama slaidā, domīgā rokrakstā, mērkdama spalvu zelta tintnīcā. Vēstules nu bija kļuvušas par viņas dzīvi, un, tās rakstot, viņu bija pārņēmusi dīvaina izkropļotas realitātes sajūta, kādu piedzīvo rakstnieki, kad tiem ir darīšana ar īstiem cilvēkiem; piemēram, ilgus gadus rakstot Maunolivam, Leila, tā sacīt, bija tik veiksmīgi izgudrojusi viņu no jauna, ka viņš tai eksistēja ne tik daudz kā reāls cilvēks, bet gan kā pašas fantāzijas radīts tēls. Viņa pat bija gandrīz aizmirsusi, kā viņš izskatījās, ko gaidīt no viņa fiziskās klātbūtnes, un, kad pienāca telegramma ar vēsti, ka viņš pēc dažiem mēnešiem atkal ieradīsies Ēģibtē, sākumā viņa juta tikvien kā sapīkumu, ka viņš ar savu ķermeni iejauksies ainā, ko izveidojusi viņas fantāzija."
Lorenss Darels "Baltazars"