Sprāgstoši un ekspresīvi - Zaļošana

Hildegarde no Bingenas "Tikumu ordenis"

"Iesākumā

it visa radība zaļoja,

tās vidū puķes ziedēja,

tad zaļošana iznīka

Un karavīrs redzēja un teica:

"Es to zinu,

bet zelta skaits vēl nav pilns.

Uzlūko mani, savas tēvišķības atspulgu:

es savā miesā pārciešu 

pilnīgu izsīkumu,

pat mani bērni trūkumā nīkst.

Un nu atminies, ka pārpilnībai,

kas radīta sākumā,

nevajadzēja izkalst

un ka tolaik tu nolēmi

nenovērst skatienu,

līdz ieraudzīsi manu miesu

dārgakmeņiem klātu.

Jo mani pārņem vājums,

kad visi mani locekļi

atsegti izsmieklam.

Tēvs, skaties,

es tev rādu savas brūces.

Un nu, cilvēki it visi,

lieciet ceļus tēva priekšā,

lai viņš pasniegtu

jums savu roku."

Fragments no Lindas Mences priekšvārda

"Lasot Hildegardes tekstu un klausoties viņas mūzikas atskaņojumus teju tūkstoš gadu pēc sarakstīšanas, ir neiespējami to dzirdēt kā toreiz. Hildegarde dzīvoja un rakstīja Reinzemes zaļojošo pakalnu ieskauta, viņa nedzirdēja motoru dūkoņu, nepazina elektrību un plastmasu. Hildegardes darbos sensorā telpa neatšķetināmi savijas ar garīgo  - viņas dzīvi piepildīja benediktiešu kristietības tradīcija, un viņas radošumam bija noteikts ietvars. Lai cik vilinoši būtu Hildegardē saskatīt arhetipisku sievieti mākslinieci, vienlīdz svarīgi ir ieraudzīt svešādo. Hildegardi ir viegli apropriēt, paņemot vien sev ērto, pielāgojot viņas dzīvesstāstu un darbus saviem uzskatiem un vajadzībām. Taču tāda pieeja vienkāršo viņas redzējumu.

Vienlaikus ir grūti viņas domāšanā nepamanīt arī mūslaikiem aktuālas idejas. Hildegardes darbos nozīmīgs ir jēdziens viriditas, ko varētu tulkot kā zaļošanu, kas dzīvina gan augus, gan cilvēkus. Līdzīgi kā lugā Tikumu saknes ir Patriarhi un Pravieši, arī Hildegardes tēlainība smeļ no jau pastāvošas tradīcijas: viriditas nav Hildegardes radīts jēdziens, to pirms viņas lietojuši arī citi kristīgie domātāji, aprakstot garīgo dzīvīgumu. Taču Hildegardes domā zaļošana iegūst centrālu nozīmi. Fizikālais savijas ar garīgo: augiem un dzīvniekiem piemīt to sugai raksturīgs zaļošanas apjoms, un, kā jau viduslaiku medicīnā pieņemts, noteiktu ēdienu uzņemšana spēcina noteiktas ķermeņa daļas vai funkcijas. Hildegarde arīdzan salīdzina ticības trūkumu ar nepietiekamu zaļošanu: "Viņos nav Svētā Gara, jo viņi ir sausi un izkaltuši." Un arī sava klostera mūķeņu paradumu par spīti baznīcas aizliegumam svētkos izlaist matus viņa pamato ar jaunavās urdošo zaļošanu, kas plūst viņu matos, un tādēļ tie jāatsvabina. "Tikumu ordenī" zaļošana ir pasaules pirmatnējais stāvoklis, gluži kā Ēdene - iesākumā pasaulē valdīja viriditas, bet cilvēku darbības dēļ zaļošana panīka, savīta un izkalta. Katrs laiks meklē savu glābiņu, un varbūt Hildegardes ideja par atbildību, uzturot zaļošanu, spēj mums sniegt kādu padomu."