Šorīt manas plaukstas nenormāli sāpēja un šķita tik lielas kā beisbola cimds

« previous entry | next entry »
Feb. 26th, 2016 | 01:15 am

"Skaisti tu runā, Kritobul. Nodarbošanās ar tā saucamo amatniecību ir apkaunojoša un pelnīti tiek turēta necieņā pilsētnieku vidū. Jo amatniecība kaitē gan strādnieku, gan uzraugu ķermeņiem, piespiežot viņus vienmēr sēdēt un uzturēties ēnā, bez saules gaismas, bet dažos amatos pat visu laiku ir jāpavada pie uguns. Bet kad ķermeņi kļūst vārgi, tad arī dvēseles paliek daudz vājākas. Turklāt tā saucamajiem amatniekiem nekad nav brīva laika, lai viņi varētu parūpēties par draugiem un par savu valsti. Tādēļ viņi tiek uzskatīti par nederīgiem gan draudzībai, gan dzimtenes aizstāvībai. Tāpēc dažās valstīs, īpaši tajās, kuras ir slavenas ar savu karošanas mākslu, pilsoņi nedrīkst nodarboties ne ar kāda veida amatniecību". (Xen. Oec., IV, 2 – 4)
Tags:

Link | Leave a comment | Add to Memories

Comments {4}

Georg

(no subject)

from: [info]justlive
date: Feb. 26th, 2016 - 09:38 pm
Link

un tad šie karošanas lietpratēji ar plikām dūrēm un kailām pakaļām dodas karā, jo nav nedz ieroču, nedz aizsargtērpa :D

Reply | Thread

citaantonija

(no subject)

from: [info]citaantonija
date: Feb. 27th, 2016 - 12:22 am
Link

Es neuzrakstīju, ka piekrītu tikai pa pusei tiem pļāpām. Tobrīd bija svarīgs tikai ķermeņa vājums/ rūdījums, ne kara kontekstā, bet dzīves kvalitātes.

Reply | Parent | Thread

Georg

(no subject)

from: [info]justlive
date: Feb. 27th, 2016 - 01:39 am
Link

Es izvēlējos izteikties ar ironiju subjektīvu iemeslu dēļ. Aprakstot diezgan muļķīgu iznākumu, kas radies noteiktas nostājas rezultātā, es mēģināju izcelt pretrunu šādā "viens veids ir pareizais, citi veidi ir nepareizi, tādēļ slikti" loģikā. Laikam mana ironija bija mēģinājums pašam sevi uzmundrināt ar apziņu, ka ne vienmēr cilvēks ir tik taisns, par kādu viņš uzdodās. Un ka citu kritizēšana pēc kaut kādiem specifiskiem kritērijiem reti kad ir objektīva, jo galu galā viss is relatīvs.
Es domāju, ka viss ir relatīvs. Kas vienā situācijā var tikt uzskatīts par priekšrocību, citā var būt apgrūtinājums. Ja paša ķermenis un prāts saka, ka ir ok, tad nav īsti nepieciešamības pēc kaut kādiem abstraktiem dzīves kvalitātes kritērijiem. (Tiesa, tā visa ir tikai teorija. Un man pašam tās realizēšana praktiskā dzīvē nenotiek tik raiti un bez sarežģījumiem kā pašam vēlētos).

Reply | Parent | Thread

citaantonija

(no subject)

from: [info]citaantonija
date: Mar. 1st, 2016 - 12:55 am
Link

Saprotu. Arī to, ka ir citi laiki, cits domāšanas veids un mūsdienās pat dažās sabiedrībās cilvēks ar invaliditāti var tīri labi iekļauties.
un tik traki nav, ka šāda fragmenta dēļ man rastos nevērtības sajūta. Tobrīd tāda bija dažādu reālu apstākļu dēļ un tad es atcerējos hellēņus, jo mani tracināja savs ķermeņa vājums.
Bet kad palēnām izmisumu nomaina miers, tad jau atkal ir spēks meklēt kaut kādus risinājumus, nevis publiski rakstīt, kāds nevērtīgs lohs es esmu/ jūtos.

Reply | Parent