(no subject)
Feb. 27th, 2016 | 01:39 am
From:: justlive
Es izvēlējos izteikties ar ironiju subjektīvu iemeslu dēļ. Aprakstot diezgan muļķīgu iznākumu, kas radies noteiktas nostājas rezultātā, es mēģināju izcelt pretrunu šādā "viens veids ir pareizais, citi veidi ir nepareizi, tādēļ slikti" loģikā. Laikam mana ironija bija mēģinājums pašam sevi uzmundrināt ar apziņu, ka ne vienmēr cilvēks ir tik taisns, par kādu viņš uzdodās. Un ka citu kritizēšana pēc kaut kādiem specifiskiem kritērijiem reti kad ir objektīva, jo galu galā viss is relatīvs.
Es domāju, ka viss ir relatīvs. Kas vienā situācijā var tikt uzskatīts par priekšrocību, citā var būt apgrūtinājums. Ja paša ķermenis un prāts saka, ka ir ok, tad nav īsti nepieciešamības pēc kaut kādiem abstraktiem dzīves kvalitātes kritērijiem. (Tiesa, tā visa ir tikai teorija. Un man pašam tās realizēšana praktiskā dzīvē nenotiek tik raiti un bez sarežģījumiem kā pašam vēlētos).
Es domāju, ka viss ir relatīvs. Kas vienā situācijā var tikt uzskatīts par priekšrocību, citā var būt apgrūtinājums. Ja paša ķermenis un prāts saka, ka ir ok, tad nav īsti nepieciešamības pēc kaut kādiem abstraktiem dzīves kvalitātes kritērijiem. (Tiesa, tā visa ir tikai teorija. Un man pašam tās realizēšana praktiskā dzīvē nenotiek tik raiti un bez sarežģījumiem kā pašam vēlētos).