Labs kino. Iesaku (2010)

Reizēm gribas iekomentēt, retāk ierakstīt, bet no otras puses engribas pievērst sev uzmanību. Vismaz kamēr neesmu dzemdējis dēlu, izdiedzējis zeltā laistošos vārpu lauku vai nomedījis vismaz mamutu. Pagaidām izskatās, ka tās zāles tikai atliek depri uz vēlāku laiku. Sirds tāda distoniska. Nesūdzos vienalga, kas kaitēja neredzēt eksistences neizsmeļamo potenciālu un bezgalīgo bezcerību vienlaicīgi. (Man nekad nav tā, ka “viss ir slikti”, slikts esmu tikai es.) Starp citu, ļoti un negaidīti, nu ļooti patika jaunā Anna Karēņina (2012). Tikai titros pamanīju, ka adaptējis lieliskais Toms Stopards. Tā, kā tas jādara mūsdienās ar klasiķiem, lai nekaitētu gremošanai un skatītājs nenosprāgtu no garlaicības. Bet “visiem” noteikti nepatiks

Rosencrantz and Guildenstern Are Undead (2009)

-- That’s just great. I knew it! I’m gonna have to quit the play.
-- It’s too late. You and your friends are as good as undead.

Galvenais, negaidīt pārāk daudz, ne no citiem, ne pārāk dārgām vai pretenciozām indie komēdijām, kurās pat atrodas vieta smalkām dekorācijām, animācijai un klasiskai konspirācijas teorijai. Tāds neslikts farss un pie viena arī normāla ilustrācija tam, kā (manā iztēlē) Ņujorkā visi cenšas, cenšas, kamēr pārcenšas, jo laikam citādi nevar. Nevienam īpaši neiesaku, bet pats dažas reizes iesmējos. 3,5/5

(vēl joprojām mana mīļākā Koenu filma ^^)

Šis gan sagādāja tādu kā meh... tipa vilšanos – pieļauju, ka, ja būtu Spanovska vai Bērziņa cienītājs, tā nebūtu, bet neesmu – ne tante pusmūža vecumā, ne identificējos ar alkoholiskās paradigmas radītām problēmām, turklāt jau tā sāpina latviešu mentalitātes un valodas trūcīgie izteiksmes līdzekļi, kas te izpaudās visā savā spožajā aprobežotībā (neieinteresēti murmulējošs Raimis apenēs, klizmātisks humors, kaut nu tantiņa nebūtu fufelis, utml.) Premisa tomēr šķita daudzsološa (divi ziedu laikus pārdzīvojuši aktieri dodas mēnesi garā ceļojumā pie netradicionālās medicīnas praktizētājiem meklēt atbildes uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem, utt.), bet liekas, ka tās sekmīgai realizācijai pietrūcis ambīciju – radīt kaut ko patiešām atmiņā paliekošu, ar kaut kripatu pievienotas garīgās vērtības. Taču, ja nekļūdos, filmā parādās ne vairāk par trīsčetriem dziedniekiem (raganām?), kas neko jaunu ārpus nreiz pašpalīdzības un jaunā laikmeta kultūras ietvaros dzirdētām klišejām nepasaka. Viena no personām, ar kuru kopā apmeklēju kinoteātri, pat apgalvoja, ka vairs neiešot ne uz vienu Unas Celmas filmu; es gan tik drastisks nebūšu

I was impressed. Pēc visām tām pārtērētajām oksidentālo amurikāņu vampīru ordām jau zviedru Let The Right One In bija patīkama pārmaiņa (lai gan kaut kas tur mani līdz galam neapmierināja ne idejiski, ne estētiski), tomēr to nevar pielīdzināt leģendārā Oldboy režisora skalpeļa perfekcionismam. Slimi. Dziļi. Iespaidīgi

Lieliska dokumentālā filma par kādu, manuprāt, ļoti veiksmīgu sociālo eksperimentu. Iedomājies Sašu Baronu Koenu, tikai daudz nopietnāk un ar pievienotu garīgo vērtību. Aplausi, Vikram



Sri Kumaré is an enlightened guru from the East who has come to America to spread his teachings. After three months in Phoenix, Kumaré has found a group of devoted students who embrace him as a true spiritual teacher. But beneath his long beard, deep penetrating eyes, and his endless smile, Kumaré has a secret he is about to unveil to his disciples: he is not real. Kumaré is really Vikram Gandhi, an American filmmaker from New Jersey who wanted to see if he could transform himself into a guru and build a following of real people.

via harryvagrant

Sanāca pēc kārtas noskatīties 2 filmas, kurām negaidīti bija kaut kas kopīgs, tikai es nerakstīšu, kas, lai nesabojātu (otro – pirmā izvēlīgajiem ir optional, varbūt otrā arī, bet vienalga iesaku ;)

Wrath of the Titans (2012)



Helius. I heard you were a great disappointment.
Agenor. That’s right, I am great.

Legendary Pictures otrais piegājiens mītam par Perseju un viņa varoņdarbiem (stipri pārspīlētajiem) līdz Tarsema Singha Immortals nevelk, bet vienu zvaigzni vairāk par pirmo (Clash...) gan manā vērtējumā ir nopelnījis par asprātīgāko rakstību (dialogiem) un nezudušo uzticību helēniskajam patosam, kurš, ja cieš, tad ne jau no humora, bet tā paša straightforward mindless action un unterestētiskās datorgrafikas otrajā filmas pusē, kas kopumā nebaudāmu padarīja arī pirmo instalāciju (Clash). Taču šī mani noteikti iepriecināja vairāk, varbūt tāpēc, ka jau pirmajās piecās minūtēs tiku pabarots ar aptuveno atziņu, ka pasaulē vislielākā ietekme ir tiem dieviem, kurus pielūdz vislielākais skaits cilvēku. Kaut kad gaidāma arī trešā daļa Revenge, dievi zina, kāpēc...


The Cabin in the Woods (2011)



Mordecai. Cleanse them! Cleanse the world of their ignorance and sin! Bathe them in the crimson of – [pauses] Am I on speakerphone?
Hadley. No, no of course not.

Ļoti iespējams, pati interesantākā šausmu filma, kādu man nācies redzēt, ņemot vērā, ka nepavisam neesmu šausmu filmu cienītājs, bet pieļauju, ka ja būtu tāda viena šausmu filma, kas obligāti jānoskatās, lai saprastu kaut ko par šausmu filmām vispār, tad tā varētu būt šī. Varētu arī nebūt, bet jēga tur kaut kur ir, žēl, ka ne šajā aprakstā, jo es labi apzinos, ka jo mazāk par šo filmu būs zināms apriori, jo baudāmāka tā būs. Beigās gan es nesapratu, ko tur īsti darīja tie japāņi, taču izklaide bija kolosāla. Vēl man filma ļoti patika, jo diezgan konkrēti lobē marihuānu. Pašapzinīgā kino cienītājiem.

Не стоит смешивать два мира – реальный и вымышленный. Просто реши для себя, какой ты предпочитаешь.

Ar šādiem vārdiem sākas maģiskā reālisma orģija kino formātā gandrīz trīsarpus stundu garumā, kas jau apriori pieteikta kā (šis nedaudz smīdina, bet piederas “pie lietas”) kulta komēdija ( nenopietns spoileris ) parodija, farss, karaoke, mūzikls četrās daļās, “divos vārdos” organizēts bardaks – turklāt Пыль autoru un О чём говорят мужчины producentu sadarbība, un pēc tādas arī izskatās – līksms absurds sastopas ar depresīvu (“fail”) nolemtību krāsainā konfekšpapīrītī – pats Sergejs Lobans (režisors) to nodēvējis par “ārt-strīmu” (no art-house un mainstream) – par viņa “putekļiem” (visa filma jūtūbā) jau savulaik sajūsminājos vecajā žurnālā, arī te sastopami vairāki elementi no, šajā gadījumā par культовый pilntiesīgi atzīstamā 2005. gada lo-fi šedevra – gan viltus Cojs, gan īstais Mamonovs, gan Aļoša, gan kurl(mēm)ie, trūkst tikai “patiesas” katarses, pieļauju gan, ka tas atkarīgs no uztvērēja intences un personīgās bagāžas – es biju tik nepacietīgs, ka sāku skatīties no vidus jeb ar trešo no četrām, tikai margināli saistītajām daļām («Mīlestība», «Draudzība», «Cieņa» un «Sadarbība»), jo vēl nebija novilcies pirmo divu torents, ai un nebija ne vainas. Haotiski kaut kā, tāpēc vairāk nerakstīšu, jo teikt ko būtu vēl daudz (pārāk) un, iespējams, lieki, varbūt tikai to, ka apziņu kņudināja ekrānā bieži redzamās vietas, kurās pats esmu bijis (filmas darbība notiek Krimā), skatoties atkārtoti, atklājas n-tās smalkās detaļas, bet visādi citādi Шапито-шоу (2011) vai plīst pušu no kultūr- un kinocitātiem, kas nemaz nav tik uzkrītoši oriģinālā formāta un vizuālā spilgtuma dēļ. Vispār sāku apšaubīt šādas izplūšanas subjektīvajos iespaidos jēgu, ja runa ir par kino, jo pats neko tādu visticamāk pirms skatīšanās nelasītu, lai neriskētu ar nevēlamu ekspektāciju iesakņošanos, tāpat arī satura atstāstu tomēr uzskatu par potenciāli kaitīgu praksi, kā jau minēju, es tikai trenējos. 4,5/5

Mmm, laikam trešā labākā no līdz šim redzētajām filmām ar G.G. Bernālu (pēc Amores perros un La Science des rêves, un ne jau aktiera dēļ, bet filmas ar viņu ir vērts vilkt, jo tās nemēdz būt neinteresantas), sievietes režisēta, politiska, gudra un efektīva, turklāt ļoti “skatāma”. Man vispār patīk (ir, kam nepatīk) kino ar kino iekšā jeb filmas par filmām, taču šajā filma filmā vairs nav mērķis, bet spēcīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis. Varbūt pirmajā mirklī tā nepavisam nešķiet perfekta, it sevišķi uz beigām, bet varbūt tieši šī aizspriedumu revīzija ir visīstākais izaicinājums sirdsapziņai un katrā ideologā inherentajam liekulības potenciālam laikā, kad gandrīz katrs, kam nav slinkums, ir ideologs, ja ne citiem, tad pats sev. Starp citu, pēc filmas pašizglītošanās nolūkos nekavējoties iepazinos ar šo dokumentu.

Interesanti, ka Bolīvijas valdība 2012. gada 21. decembri jeb viedo maiju kalendāra beigas pasludinājuši par Kapitālisma beigām un atzīmē ar kokakolas aizliegšanu. Atzīšos, ka līdz šodienai nezināju arī neko par kolorīto Evo Moralesu, bijušo kokas fermeri un pirmo etniski korekto valsts prezidentu Latīņamerikas vēsturē.

“I didn’t deliberately set out to be blasphemous, but then Pope John XXIII is a better judge of such things than I am.”

  — Luis Buñuel

Starp citu, aizvakar man bija vēl viena sinhro.noitāte ar KAMPFAR (atsaucoties uz iepriekšminēto subj., šis vārds nozīmē Odin! vai Wotan! un ir sens vikingu kaujas sauciens... rekur, kants arī šodien kaut ko sinhronizē ar vikingiem un kara saukļiem >:) Pabeidzu skatīties visu laiku dārgāko zviedru mākslas filmu pasaulē Arn, The Knight Templar (2007), un tur vienā kaujā piedalās kaut kādi norvēģi (laikam vēsturiski adekvāti), kas tā arī uzbrūkot kliedza. Filma, visticamāk, katram vēsturniekam un pagānmetālistam jau sen zināma, bet es līdz šim par tādu nebiju dzirdējis vai tikpat efektīvi biju aizmirsis. Diemžēl šis izskatās pēc gadījuma, kad Zviedrijas kinoindustrijas mērogiem milzīgais budžets ($30M) kādu ir pārlieku satraucis, bet kādu tieši otrādi – atslābinājis, un beigās neviens nav gribējis uzņemties atbildību par galarezultātu. Rodas iespaids, ka lielākā daļa līdzekļu ieguldīti luksusa precēs, visādos spīguļos, zvīguļos, zvārguļos, zirgos un smalkās lokācijās, bet nav padomāts par elementāro, kā to visu saturēt kopā, rati apgāzušies, mantība izbirusi grāvi, pīrāgs nav izcepts līdz galam. Režisors bijis vai nu nekompetents, vai nu pilnīgs raspizģajs, vai ap filmēšanas vidu viņam iestājusies depresija, saprotot, ka tikt galā ar uzņemtajiem apgriezieniem nav tik viegli, kā tos uzņemt. Pirmā sekvence tuksnesī, piemēram, ir nevainojama, un tāpat nevainojami turpinās apmēram minūti-divas, un tad sākas... ļoti nepārliecinošas kaujas ainas (kaut kas no sērijas ar Keiša (?) boksēšanos Torņkalna baznīcas zvanu tornī, nu nesanāk nekas, davai moš paboksējies pret kameru, ai, saiģot, liekam to pašu – te episki masu skati aizvietoti ar banāliem tuvplāniem, fiziski neiespējamiem acu dueļiem un uzkrītošiem centieniem notušēt to, ka kādam bijis žēl sapiķot normāliem datorgrafiķiem no jaunzēlandes vai tml.), tālāk, neizteiksmīgi, empātiju neraisoši aktieri, it sevišķi galvenais, neveikls sižeta plūdums un darbības vietu maiņas, idiotisks statistu pielietojums, nu, cik var staigāt ar to malkas klēpi rokās, vispār vesela neveiksmīgi realizētu klišeju jūra. Nesen cepos par to, ka filmās nerunā pareizajās valodās, bet te ar šāda rakstura pretenziju novēršanu autori ir smagi pārcentušies un trūkst konsekvences, kamon, XII. gs. saracēnis, kurds, arābs, vienalga nekomunicētu ar zviedru tekošā American English. Par citu vēsturisko akurātumu nemāku runāt, tāds Arnus Magnussons tiešām esot reāli eksistējis un darījis to, ko nu viņš tur dara, bet filma ir populārākā mūsdienu Zviedrijas rakstnieka triloģijas ekranizējums, un, spriežot pēc lasījušo atsauksmēm IMDb, ārkārtīgi neveiksmīgs. Es nemaz nezinu, ko te labu pateikt, piekusu, varbūt esmu kļuvis pārāk prasīgs pret detaļām, varbūt pirms 15 gadiem man tāds cirks pat patiktu (bet pirms 15 gadiem jau bija Braveheart), well, ja gribas vēsturisku melodrāmu ar smukiem skatiem, tad šī nav tā sliktākā izvēle, ar ko nosist vakaru (vai divus), bet Kingdom of Heaven katrā ziņā bija krietni pārāka.

Izskatījās pēc dūmīgas American Gothic versijas nesenajiem Šerlokiem Holmsiem, bet tādas pavisam Dieva pamestas, pat īsti nepavilka līdz Toma Henksa kriptoloģiskajai skraidīšanai Roberta Lengdona pēdās, bet adekvāti, protams, Po, kurš nav nekāds Žils Verns, bet nāves kavalieris, tātad spriedzes vietā teikšanai jāir nenovēršamas nolemtības nojausmai un suģestējošām šausmām, kas liek aizvilkt aizkarus, aizslēgt durvis vai paslēpties zem segas bērnībā, kad tava stāsta varonis virpuļo lejup un paša radītā pasaule kļūst par savu karikatūru, jebkura cerība uz glābiņu izplēn zudušās nemirstīguma apziņas priekšā... Ēm, ļoti patika ideja un sižeta iekšējā loģika, simbolisms, arī teksti eleganti, izpildījums tā, kā jau teicu, adekvāti blāvs, pesimistiski duļķains, vietām vairāk ērmīgs kā grotesks, un skops, vismaz vēl kādu no populārākajiem Po motīviem jau varēja, arī aktieris, kura vārdu nerakstīšu, jo nepatīk, kā latviski rakstās, neizskatījās pārāk līdzīgs pēc zīmējumiem pazīstamajam oriģinālam, vismaz es nekad neesmu redzējis tādu, kurā Po būtu bārda. Pārējie tēli, atkal, adekvāti Po fikcijai kartonīgi, izmeklētājs reāls kapteinis Amerika, citi atgādināja datorspēles varoņus. Toties visu cieņu par jenotu, to es saprotu, ja nevar kādu no ceļojoša cirka izbēgušu traku, sieviešu galvas raujošu pērtiķi cilvēkēdāju, tad vismaz jenotu. Bija vērts. Paldies

The ways of God in nature, as in providence, are not our ways.

Weiter! Immer weiter!

Lūk, tādu kino es saprotu, reizē poētisku un fizioloģisku līdz kaulam, krievu ražojuma, bet vāciski, kā pienākas Gētes traģēdijas interpretācijai. Nekaunēšos gan atzīt, ka no Johana Volfganga neizlasīju vairāk par pāris pirmajām lappusēm (dzeja tomēr), arī pirmās trīs Sokurova tirānu tetraloģijas daļas skatīties neesmu saņēmies, tāpat kā Švankmajera vai Murno versijas, bet viss ir labojams un, iespējams, tā pat labāk. Iespējams, nē. Nezinu, izlemšu vēlāk.

Every saint has a past and every sinner has a future.

Uzreiz jāpiekrīt viedoklim, ka pagrūti uztvert šo episko drāmu kā nopietnu vēsturisku vēstījumu, kāds tas cenšas būt, ja tā valoda ir angļu. Saprotams arī, ka neiemācīsi visam mirdzošo rietumu aktieru pulkam runāt spāniski bez akcenta, tāpēc liksi runāt angliski ar spāņu akcentu (tipa), vietām arī paspīdot ar kaitinošiem internacionālismiem aļa Jawohl! Das ist richtig, Vamos, Nyet utml., lai norādītu uz tēla etnisko izcelsmi, manuprāt, lieki, jo tā nekavējoties zaudēsi veselu zvaigzni. There Be Dragons (2011) diemžēl nav neviena pūķa, ir tikai traka izskata sieviņa, kas par tiem runā (nevarēju gan saprast, kāpēc, visticamāk, lai attaisnotu filmas nosaukumu), pūķi ir metaforiskas rotaļlietas bēniņos, pārspīlējums un mārketinga triks, un par ko tādu var zaudēt vēl vienu zvaigzni. Filma stāsta par katoliskās organizācijas OPUS DEI (tās pašas, ar kuru vēl nesen mūs biedēja Dens Brauns Da Vinči Kodā) dibinātāju, priekšpēdējā pāvesta kanonizēto Hosemariju Eskrivā un viņa bērnības drauga gaitām Spānijas pilsoņu kara laikā un pirms tam, nezkāpēc uzskatot, ka tas jādara caur atmiņu prizmu, iesaistot kāda septiņdesmito gadu rakstnieka-biogrāfa centienus noskaidrot to patiesības daļu, kas attiecas uz viņa mirstošo tēvu un bla bla $#*&%&^*$ tāpēc tur, protams, ir jābūt slimnīcai (amerikāņi vispār ir sajūsmā par slimnīcām), nedabiskiem grimiem un grimasēm, lai nopirktu skatītāju ar kārtējo “pārsteidzošo” sižeta pavērsienu, bet es saku Nē. Tas ir lieki un tā tu tikai zaudē zvaigznes. Arī piesaukt pūķus tādā veidā ir lieki un samāksloti, es neticu, pārstāju ticēt brīdī ar kadrā amatieriski ielīmētajiem Madrides zoodārza ziloņiem. Un tas kariņš arī... pusi laika nesapratu, kur kas notiek un kurš tobrīd uzvar. Nudien, pat Fauna Labirints likās krietni pārliecinošāks šī konflikta atainojums :) Ok, jāpasaka arī kas labs, tomēr daudzi ļaudis ir centušies, filma nebūt negarlaiko, tajā ir vairāki prātīgi dialogi ar domāšanu stimulējošām atziņām, spēcīgas jūtas un smuki skati. Bet tās klišejas un tehniskie neveiklumi nokauj

Piedod, neatceros vairs, kurā cibā izlasīju ieteikumu (komplektā ar ekselento Malēnu), bet noskatījos Frizieres vīru (1990), un, nu, protams, ka tā visa ir divpadsmitgadīgā zēna fantāzija, citādi taču nekam nebūtu nekādas jēgas :)

Vakar mežā gan bija pekle, viss mitrs un karsts un divtik smags, bet tas vēl nekas, ja ap miesu bez apstājas riņķo desmit dunduri un divdesmit mušas, iekārojot tavus sviedrus un asinis, bet tā egle nekrīt un nekrīt... un tu besies, spārdi akmeņus un domā, ka ievas tiešām ir stulbi koki, jo to zari aug zemē, un vēl domā, kāpēc, kāpēc būt pateicīgam par dusmām, kamēr izdomā. Tagad es zinu

Tarsems Sings, a whore in love with the industry vai tamlīdzīgi, kā viņš pats sevi raksturo, mazais indiešu rakaris, kura pirmais vispārēju ievērību ieguvušais režijas darbs, izrādās, ir R.E.M. dziesmas Losing My Religion videoklips (1991), kaut kad salīdzinoši nesen pie manis nopelnīja mazu mentālo medāli un atzinības rakstu ar mitoloģisko grāvēju Immortals (2011), kā arī ārkārtīgi vizuālo 2006. gada sapņu filmu The Fall. Izskatās, ka šīgada otro lielo pasakas par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem ekranizāciju viņš apzināti veidojis kā Bolivudas kaverversiju ar ekstravagantiem papildefektiem, kas pārsteidzošā kārtā, vismaz subjektīvi strādāja i mean, tās ermoņiku kājas un šamaniskā aizspogulija, teiksim... Tas, kas noteikti nestrādāja, bija patoloģiskā vēlme izpatikt pilnīgi visām humora izjūtām, pārspīlētā pašironija un patosu acumirklīgi nokaujošas, liekas un banālas frāzes, kas pamazām, bet ar apskaužamu centību kā alkatīgi tauriņu kāpuri nograuza visas lapas tikko uzplaukušā ābeļdārzā. Toties pieļauju, ka vienam vai otram pasaku filmu un tajās biežāk figurējošo tēlu cienītājiem varētu tikt sniegta iespēja atgūties pēc kādas Gredzenu Pavēlnieka un Troņu Spēles ekranizāciju radītas traumas. Es rakstu tik sarežģīti, jo tas ir nevājais spoileris patiesībā, bet ko tad es vispār vēl varu te vairāk sabojāt. Medus jau arī nebūt nebija maz tajā darvā, un pilnīgi iespējams, ka vienkārši neesmu skatījies pietiekami daudz Bolivudas kino (vispār neesmu) un kaut ko kulturāli nenolasu. Atgādinu, ka Snow White and the Huntsman, manuprāt, nebija ne vainas, bet Snow White: A Tale of Terror ar Sigurniju Vīveri Džūlijas Robertsas vietā no 1997. ir un paliek nepārspēta :*

( Smieklīgs spoileris (6x gif) )

2,5/5

Īstenībā vakardienas jūtūbam uzdūros, meklējot angliskos titrus norvēģu režisora Jensa Liena filmai Sønner av Norge (2011). Meklējumi beidzās neveiksmīgi, bet pašu filmu biju novilcis, jo atrados vēl svaigā iespaidā pēc vienu vakaru atpakaļ noskatītā šī režisora iepriekšējā pilnmetrāžas darba Den brysomme mannen (2006). Apzinos, protams, ka iespaids ir ne mazāk scenārista nopelns, bet tieši tāpēc meklēju kaut ko formāli pretēju no radniecīga avota, kas kalpotu kā atsvars uzņemtajai virtuālā eksistenciālisma devai. Filmas protagonists Andreas ierodas savādā pilsētā, kurā nav iespējams nomirt, taču nekam nav garšas, visi šķiet aizdomīgi apmierināti, bet vienlaicīgi atsvešināti un bezpersoniski. Andreas neatceras, kā turp nokļuvis, un no pilsētas nav iespējams izkļūt, tāpēc izeju nākas meklēt citur... Atklāti daudzslāņaina šī alegorija pēc labākajiem Ziemeļeiropas ironiski depresīvā kino paraugiem, iespējams, nemaz necenšas pateikt neko jaunu, tajā netrūkst distopisku elementu, kas jau kaut kur manīti, piemēram, Kafkas Procesā, Brave New World, Du Levande, Wristcutters: A Love Story, Fight Club utml. bet to, ko parāda, dara hipnotizējoši, iespaidīgi (metro aina ir vnk aaaaaa, skaisti un nekro), ieturēti un Grīga mūzikas pavadījumā. Iesaku. Šeit ir labs torents

Battlefield Earth: A Saga of the Year 3000 (2000), savukārt, liek man justies kā baigajam ciparpretnim, jo arī pēc atkārtotas noskatīšanās joprojām nespēju piekrist tās kataklizmiskajiem vērtējumiem (2.4/10 IMDb, 2% Rotten Tomatoes, ×/××××× Mubi, nereti dēvēts par vienu no visu laiku sliktākajiem kino). Varbūt zinātniskā fantastika ikdienā ir transformējusi manas smadzenes homogēnā putrā, bet, saeintologi vai nē, man tā filma tomēr liekas šausmīgi mīļa un par spīti visiem antiloģiskajiem elementiem, kreisajiem pavērsieniem, haotiskajām beigām un ērmīgajiem efektiem var redzēt, ka tās tapšanā iesaistītie ļautiņi ir godīgi centušies (vai ļoti prasmīgi izlikušies), postapokaliptiskā nākotnes vīzija gan skaista, gan apmierinoši realizēta, dialogi asprātīgi, bet aktieri noteikti labi pavadījuši laiku. Jā, un Mortiis taču ir izspļauts Psychlo

1937. gada ziemā pēc smagas, divu nedēļu ilgas bombardēšanas Japānas armija ieņem tālaika Ķīnas galvaspilsētu Nankinu (tagadējā Naņdzjina) – notikums, kuram sekojošās sešas nedēļas vēsturē dēvē arī par Nankinas izvarošanu un par kuru es neko nezinātu, ja ne šī 2011. gada Ķīnas TR ražojuma filma ar Kristiānu Beilu (!) galvenajā lomā (jāsaka, ka arī par tādu filmu, visticamāk, neko nezinātu, ja tajā nebūtu viņa) kristīgā apbedītāja tēlā, kurš pāris dienu laikā piedzīvo gan dievišķo intervenci, gan katarsi, gan fizisku, gan dvēselisku transformāciju, turklāt būdams gandrīz tikai un vienīgi sieviešu sabiedrībā. Pirmais, ar ko kinematogrāfs pārsteidz, ir ārkārtīgi reālistiskās kauju ainas – sen nebiju redzējis tik pārliecinošu urbānās karadarbības atainojumu – gan ticamu, gan ļoti skatāmu un ne pārlieku traumējošu. Režisors Zhang Yimou gan nebūs svešs nevienam, kam ir tuvas orientālās lidojošo zobenu filmas (viņa kontā ir gan Hero, gan House of Flying Daggers, gan Curse of the Golden Flower u.c.), arī te krāsas, krāšņums un fokuss uz estētisko arī postažas epicentrā ir atslēgas rīki. Turpat blakus brutalitātei un kara nežēlībai ir gandrīz šķebinošs salkanums, patoss un prasmīga manipulācija ar skatītāja (lasi, ķīniešu skatītāja) ekspektācijām. Japāņi (ar reti patētiskiem izņēmumiem) tiek attēloti kā pēdējie orki, sakautās tautas ciešanas, varonība un nestie upuri tik aizkustinoši, ka, šķiet, katram otrajam ķīnietim kinoteātri būtu jāpamet ar asarām acīs, turklāt filma ir tieši tik paredzama, lai tās vērotājs sajustos vairāk vai mazāk intelektuāli neapdalīts. Varbūt tāpēc skatījos ar trīs piegājieniem (toties vienā naktī!) un galu galā secināju, ka par spīti nogurdinošām klišejām un pāris czemu/wtf epizodēm (acīgākie skatītāji ekrānā pamanīs arī “spokus”), izstrādājums tomēr ir slavējams, vizuāli baudāms un vērtīgs, jo vēsturiski apgaismojošs. 4/5

Rejs Bredberijs devās uz Marsu (Barsoom) ; bet mēs uz stockmann cinemas, kur Bella, Tors, Els Sverindžens un vēl pulks citur redzētu tipu divas stundas nespēja tikt galā ar vienu blondu veģmu un viņas brāli. Sniegbaltīte & Mednieks noteikti nav ieteicama tiem, kuri nespēj sagremot K. Stjuvarti, jo īpaši to, kas viņai sanāk dabiski un ko viņa dara visu filmu -- izskatās par mata tiesu no miršanas (ģīboņa/atklāsmes/orgasma/...) SPOILERS nosaukumā nelika rēķināties ar apzinīgu turēšanos pie tradicionālās Grimmu pasakas motīviem, bet rūķi tomēr bija un bija lieliski (nepatika trollis; burvju spogulis arī ne pārāk) -- patiesībā visas pērles bija tādā vai citā ziņā saistītas ar rūķiem (No, must be the mushrooms :))) bēru ugunskura atblāzma ozolu lapotnēs un... viņš) lai gan, ja rūķiem fikcijā būtu tāda pati aizsardzības fronte kā tiem, kas parkos un dārzos, tai šī filma noteikti iekļūtu melnajā sarakstā kā boikotējama, diskriminējoša, cieņu un godu aizskaroša :( Also, whatever happened to the White Hart? Kinozālē 10 sekundes pirms stipri jutu, ka tāds (ragainais dievs) tūlīt parādīsies, un parādījās arī. Interneti jau pamanījuši kliedzošo līdzību ar Princesi Mononoki, kas varētu būt apzināta atsauce, bet man katrā ziņā netraucēja un likās itin vietā, pat vairāk tādā eiropeiskā sižetā, nekā Ghibli animē

Nevaru piekrist iepriekšējā komentētājiem, jo pēc iepazīšanās ar dažām konspirācijas teorijām man Disneja filmas patīk vēl vairāk (skatoties meklēju visādas okultas norādes, bet kas meklē, tas atrod) un Džons Kārters (no Marsa), kurš radies tajā pat prātā, kas izgudroja Tarzānu, ir praktiski nevainojams mēģinājums saprecināt sci-fi un swords & sandals “žanrus” (pieņemsim, Avatāru ar Persijas Princi, vai Zvaigžņu Karus ar Skorpiona Karali, visu laiku labāko filmu pasaulē :), ievedot troņa zālē caur piedzīvojumu, klasiskā vesterna un tām neiespējamās vēstures durvīm, kuras manā subjektīvajā kinopieredzē līdz galam atvēra 10,000 B.C. °M° Turklāt saku to, nebūt nebūdams pavisam neizvēlīgs mūslaiku glancētā fantasy piedāvājuma priekšā. Pasaulē pārmaksātākā scenārista M. N. Šamaljana The Last Airbender, piemēram, uzskatu par pēdējo miskasti (to gan būtu grūti nedarīt)