Jaunais SoundCloud dizains (A simpler, more social... bļe korporatīvs mēsls) šorīt iemiesoja visu, kas man šķiet nepareizi un izraisa riebumu modernajā pasaulē, kultūrā/mākslā un vizuālajā telpā vispār, kas tiek apzināti noplucināta, novienkāršota, funkcionalizēta līdz ad absurdam helvētismam, imagināru radošumu, lasi, ideju vakuumu pasniedzot kā kaut ko jaunu, ērtāku un labāku, līdz nelabumam sterilu, tīras līnijas, primitīvas figūras, tukšas telpas, baltas sienas, vienkrāsainas mēbeles, kas vēl jāpasvītro, iesēdinot tam pa vidu viegli disonējošu četras dienas neskūtu hipsteru, varbūt kāds tur mana vieglumu un ēteriskumu, es manu tikai garlaicību. Tu paskaties, vai tāds, tavuprāt, ir vidējais SoundCloud lietotājs? :

Hanna
Sara
Mariam
Min Seo
Tim
Will (Que?)

(Labi. Ja būtu tik čakls kā po, noteikti sacerētu virsū visādus iedvesmojošus saukļus Impact fontā un)

KĀPĒC LAI ES GRIBĒTU KLAUSĪTIES/IDENTIFICĒTIES/JEBKO, KO TĀDS ĶĒMS IR IERAKSTĪJIS?

Par laimi atradu pogu, kas ieslēdz atpakaļ veco izskatu, bet ilgi un uz citiem jau tas nestrādās

Šis gan sagādāja tādu kā meh... tipa vilšanos – pieļauju, ka, ja būtu Spanovska vai Bērziņa cienītājs, tā nebūtu, bet neesmu – ne tante pusmūža vecumā, ne identificējos ar alkoholiskās paradigmas radītām problēmām, turklāt jau tā sāpina latviešu mentalitātes un valodas trūcīgie izteiksmes līdzekļi, kas te izpaudās visā savā spožajā aprobežotībā (neieinteresēti murmulējošs Raimis apenēs, klizmātisks humors, kaut nu tantiņa nebūtu fufelis, utml.) Premisa tomēr šķita daudzsološa (divi ziedu laikus pārdzīvojuši aktieri dodas mēnesi garā ceļojumā pie netradicionālās medicīnas praktizētājiem meklēt atbildes uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem, utt.), bet liekas, ka tās sekmīgai realizācijai pietrūcis ambīciju – radīt kaut ko patiešām atmiņā paliekošu, ar kaut kripatu pievienotas garīgās vērtības. Taču, ja nekļūdos, filmā parādās ne vairāk par trīsčetriem dziedniekiem (raganām?), kas neko jaunu ārpus nreiz pašpalīdzības un jaunā laikmeta kultūras ietvaros dzirdētām klišejām nepasaka. Viena no personām, ar kuru kopā apmeklēju kinoteātri, pat apgalvoja, ka vairs neiešot ne uz vienu Unas Celmas filmu; es gan tik drastisks nebūšu

Lieliska dokumentālā filma par kādu, manuprāt, ļoti veiksmīgu sociālo eksperimentu. Iedomājies Sašu Baronu Koenu, tikai daudz nopietnāk un ar pievienotu garīgo vērtību. Aplausi, Vikram



Sri Kumaré is an enlightened guru from the East who has come to America to spread his teachings. After three months in Phoenix, Kumaré has found a group of devoted students who embrace him as a true spiritual teacher. But beneath his long beard, deep penetrating eyes, and his endless smile, Kumaré has a secret he is about to unveil to his disciples: he is not real. Kumaré is really Vikram Gandhi, an American filmmaker from New Jersey who wanted to see if he could transform himself into a guru and build a following of real people.

via harryvagrant

Не стоит смешивать два мира – реальный и вымышленный. Просто реши для себя, какой ты предпочитаешь.

Ar šādiem vārdiem sākas maģiskā reālisma orģija kino formātā gandrīz trīsarpus stundu garumā, kas jau apriori pieteikta kā (šis nedaudz smīdina, bet piederas “pie lietas”) kulta komēdija ( nenopietns spoileris ) parodija, farss, karaoke, mūzikls četrās daļās, “divos vārdos” organizēts bardaks – turklāt Пыль autoru un О чём говорят мужчины producentu sadarbība, un pēc tādas arī izskatās – līksms absurds sastopas ar depresīvu (“fail”) nolemtību krāsainā konfekšpapīrītī – pats Sergejs Lobans (režisors) to nodēvējis par “ārt-strīmu” (no art-house un mainstream) – par viņa “putekļiem” (visa filma jūtūbā) jau savulaik sajūsminājos vecajā žurnālā, arī te sastopami vairāki elementi no, šajā gadījumā par культовый pilntiesīgi atzīstamā 2005. gada lo-fi šedevra – gan viltus Cojs, gan īstais Mamonovs, gan Aļoša, gan kurl(mēm)ie, trūkst tikai “patiesas” katarses, pieļauju gan, ka tas atkarīgs no uztvērēja intences un personīgās bagāžas – es biju tik nepacietīgs, ka sāku skatīties no vidus jeb ar trešo no četrām, tikai margināli saistītajām daļām («Mīlestība», «Draudzība», «Cieņa» un «Sadarbība»), jo vēl nebija novilcies pirmo divu torents, ai un nebija ne vainas. Haotiski kaut kā, tāpēc vairāk nerakstīšu, jo teikt ko būtu vēl daudz (pārāk) un, iespējams, lieki, varbūt tikai to, ka apziņu kņudināja ekrānā bieži redzamās vietas, kurās pats esmu bijis (filmas darbība notiek Krimā), skatoties atkārtoti, atklājas n-tās smalkās detaļas, bet visādi citādi Шапито-шоу (2011) vai plīst pušu no kultūr- un kinocitātiem, kas nemaz nav tik uzkrītoši oriģinālā formāta un vizuālā spilgtuma dēļ. Vispār sāku apšaubīt šādas izplūšanas subjektīvajos iespaidos jēgu, ja runa ir par kino, jo pats neko tādu visticamāk pirms skatīšanās nelasītu, lai neriskētu ar nevēlamu ekspektāciju iesakņošanos, tāpat arī satura atstāstu tomēr uzskatu par potenciāli kaitīgu praksi, kā jau minēju, es tikai trenējos. 4,5/5

Austroungāru ekspresionists Alfrēds Kubins (1877–1959), cita starpā vairāku Po stāstu ilustrators, 18 gados neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību uz savas mātes kapa, bet gadu vēlāk īss dienests armijā viņu noveda pie nervu sabrukuma. Visai iespējams, ka tām marginālajām personībām, kuras līdzīga rakstura eksistenciālās krīzes piemeklē jau agrā jaunībā, ir paveicies vairāk; varbūt, ka tieši gremdēšanās groteskajā palīdzēja viņam pārdzīvot nacistu režīmu un nomirt pašam savā pilī 82 gadu vecumā.



Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, зачем ты гниешь?
Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, нахуя ты гниешь?

Rūc Zvaigžņotais Juris NECRO STELLAR (ahuennijs projekts, atkārtošos) dziesmas Паук-Обыватель beigās. Man gan, skatoties uz modernās pasaules izpausmēm (tādu Positivus, piemēram), likumsakarīgi ienāk prātā, ka mūslaiku masu patēriņa kultūras raksturotājs jau sen vairs nav pelēcība, bet, tieši otrādi – pārmērīgs, bezgaumīgs, bezdievīgs krāsainums. Akdies, tas varbūt ir tukši un banāli, bet jūs taču saprotat, ka arī krāsas nāk no iekšām (c) Cieti

“The man who independently plucked the fruits when he was hungry is become a farmer; and he who stood under a tree for shelter, a housekeeper. We now no longer camp as for a night, but have settled down on Earth and forgotten heaven. We have adopted christianity merely as an improved method of agriculture. We have built for this world a family mansion, and for the next a family tomb. The best works of art are the expression of man’s struggle to free himself from this condition, but the effect of our art is merely to make this low state comfortable and that higher state to be forgotten.”

  — Henry David Thoreau. Walden; or, Life in the Woods, 1845-54

Šodienas hīts yt viennozīmīgi – Neloģiskie jautājumi by GhettoTV... kas savdabīgi apliecina, ka politiķi ir galvas tiesu “saprotošāki” par izklaides jomas pārstāvjiem. Totāls Horsethrone :DD Paldies toadbeauty

Es redzēju lielu dzelzs kuģi un vienlaicīgi biju tajā iekšā. Ne “Titāniks”, protams, bet tāpat vesela eiforisku izklaižu valstība ar grezniem interjeriem. Visi svarīgākie mākslas veidi vienuviet – kino, kazino, sauna un tax free. Viegla šūpošana un galvas reiboņi – bez maksas. Un, iedomājieties, visu šo bagātību, kuru pirms simts gadiem varētu atļauties tikai prinči, tagad var apdzīvot jebkurš, vienalga no kādas arodbiedrības. Pat bezdarbnieks un nevalstnieks to var atļauties. Vecmāmiņas velteņos ar mazbērniem zirnekļcilvēku kombinezonos, pūriski protestantiski, rūtoti zemnieki no dziļiem laukiem, narkodīleri ar plastisko operāciju rētām un slavenās zviedru nenukleārās ģimenes. Visas krāsas ne tikai uz viena kuģa, bet arī vienā ballē. Visi tagad var atļauties tādu greznību.

(...)

Pa to laiku uz apakšējiem klājiem visi pulksteņi griezās uz otru pusi, tur valdīja gluži cita laika zona. Personas ar ļoti stingri definētu identitāti ālējās. Latviešu nācijas bijušo laikmetu izlolotais zieds visā savā košumā pārsita degunus, novēma ar zelta rakstiem greznotos paklājus un slīpētos spoguļus. “Eeeee, džeki, mēs taču esam īsti džeki! Davaj, džeki, iedzeram par Latviju! Eeee, mēs neļausim kaut kādiem cūkām par mums smieties! Mēs sitīsim no sākuma tos utainos! Mēs esam stipri, bļins, mēs esam īsti!” un tādā garā cauru nakti griezās viņu iekšēji noskaņotās šlāgerplates. Mani ceļabiedri bija lielā neizpratnē: “Kas tie ir par mežoņiem???” Man bija grūti to izskaidrot mūsdienīgiem, kulturāliem vārdiem. “Tie ir tādi latviešu tautas pārstāvji, kuri strauji izmirst un tāpēc ir tādā izmisumā. Agrārajā un industriālajā laikmetā bija pieprasīts viņu brutālais spēks, bet tagad vairs nē. Arī valsts ir noraizējusies, ka viņu kļūst arvien mazāk, tāpēc cīnās par saglabāšanu visādos veidos, kaut vai muzejiski. Valsts nāk ar dotācijām, ar informatīvām kampaņām, ar filmām un izrādēm. Ir tāda izrāde “Čīkstošais klusums”, tur ir par viņiem, kā viņi baidās izmirt un cīnās, lai varētu saglabāt savu dzīvesveidu. Vēl ir tāda filma “Kolka Cool”, tur arī ir par viņiem, kādi viņi ir jūtīgi pret nežēlīgajām pārmaiņām un pret vispasaules sazvērestību.”

Aurora Rubinshtein @ www.arterritory.com

via apolineers