Demonu nav. Bet ir silta tēja

Austroungāru ekspresionists Alfrēds Kubins (1877–1959), cita starpā vairāku Po stāstu ilustrators, 18 gados neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību uz savas mātes kapa, bet gadu vēlāk īss dienests armijā viņu noveda pie nervu sabrukuma. Visai iespējams, ka tām marginālajām personībām, kuras līdzīga rakstura eksistenciālās krīzes piemeklē jau agrā jaunībā, ir paveicies vairāk; varbūt, ka tieši gremdēšanās groteskajā palīdzēja viņam pārdzīvot nacistu režīmu un nomirt pašam savā pilī 82 gadu vecumā.



Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, зачем ты гниешь?
Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, нахуя ты гниешь?

Rūc Zvaigžņotais Juris NECRO STELLAR (ahuennijs projekts, atkārtošos) dziesmas Паук-Обыватель beigās. Man gan, skatoties uz modernās pasaules izpausmēm (tādu Positivus, piemēram), likumsakarīgi ienāk prātā, ka mūslaiku masu patēriņa kultūras raksturotājs jau sen vairs nav pelēcība, bet, tieši otrādi – pārmērīgs, bezgaumīgs, bezdievīgs krāsainums. Akdies, tas varbūt ir tukši un banāli, bet jūs taču saprotat, ka arī krāsas nāk no iekšām (c) Cieti

Izskatījās pēc dūmīgas American Gothic versijas nesenajiem Šerlokiem Holmsiem, bet tādas pavisam Dieva pamestas, pat īsti nepavilka līdz Toma Henksa kriptoloģiskajai skraidīšanai Roberta Lengdona pēdās, bet adekvāti, protams, Po, kurš nav nekāds Žils Verns, bet nāves kavalieris, tātad spriedzes vietā teikšanai jāir nenovēršamas nolemtības nojausmai un suģestējošām šausmām, kas liek aizvilkt aizkarus, aizslēgt durvis vai paslēpties zem segas bērnībā, kad tava stāsta varonis virpuļo lejup un paša radītā pasaule kļūst par savu karikatūru, jebkura cerība uz glābiņu izplēn zudušās nemirstīguma apziņas priekšā... Ēm, ļoti patika ideja un sižeta iekšējā loģika, simbolisms, arī teksti eleganti, izpildījums tā, kā jau teicu, adekvāti blāvs, pesimistiski duļķains, vietām vairāk ērmīgs kā grotesks, un skops, vismaz vēl kādu no populārākajiem Po motīviem jau varēja, arī aktieris, kura vārdu nerakstīšu, jo nepatīk, kā latviski rakstās, neizskatījās pārāk līdzīgs pēc zīmējumiem pazīstamajam oriģinālam, vismaz es nekad neesmu redzējis tādu, kurā Po būtu bārda. Pārējie tēli, atkal, adekvāti Po fikcijai kartonīgi, izmeklētājs reāls kapteinis Amerika, citi atgādināja datorspēles varoņus. Toties visu cieņu par jenotu, to es saprotu, ja nevar kādu no ceļojoša cirka izbēgušu traku, sieviešu galvas raujošu pērtiķi cilvēkēdāju, tad vismaz jenotu. Bija vērts. Paldies

The ways of God in nature, as in providence, are not our ways.