Nu & kā tu neēdīsi no tik skaista koka. VILLJAMS BLEIKS, 1808

Jaunais SoundCloud dizains (A simpler, more social... bļe korporatīvs mēsls) šorīt iemiesoja visu, kas man šķiet nepareizi un izraisa riebumu modernajā pasaulē, kultūrā/mākslā un vizuālajā telpā vispār, kas tiek apzināti noplucināta, novienkāršota, funkcionalizēta līdz ad absurdam helvētismam, imagināru radošumu, lasi, ideju vakuumu pasniedzot kā kaut ko jaunu, ērtāku un labāku, līdz nelabumam sterilu, tīras līnijas, primitīvas figūras, tukšas telpas, baltas sienas, vienkrāsainas mēbeles, kas vēl jāpasvītro, iesēdinot tam pa vidu viegli disonējošu četras dienas neskūtu hipsteru, varbūt kāds tur mana vieglumu un ēteriskumu, es manu tikai garlaicību. Tu paskaties, vai tāds, tavuprāt, ir vidējais SoundCloud lietotājs? :

Hanna
Sara
Mariam
Min Seo
Tim
Will (Que?)

(Labi. Ja būtu tik čakls kā po, noteikti sacerētu virsū visādus iedvesmojošus saukļus Impact fontā un)

KĀPĒC LAI ES GRIBĒTU KLAUSĪTIES/IDENTIFICĒTIES/JEBKO, KO TĀDS ĶĒMS IR IERAKSTĪJIS?

Par laimi atradu pogu, kas ieslēdz atpakaļ veco izskatu, bet ilgi un uz citiem jau tas nestrādās

Vakar nobalsoju par objektu nr. 693 uzrunāja Kāpēc Lāčplēsim depresija Tumšais bruņinieks ir palicis labs un cenšas parādīt pārējo nolaidību pret sevi un citiem? Laimdota sapinusies savos garajos matos un PATIESĪBĀS Rīt ņemšu krāsnī ceptas siermaizes tēju, un ērkšķogu kūku iešu uz Kārļa Kažociņa kapu ar kaņepju sviestu Sapnī satiku po (pirmoreiz tā, dzīvē nepazīstamu cibas tēlu) braucām tramvajā un mums abiem bija draudzenes VISS ir prāta stāvokļi : reizēm cilvēki liekas atsaldēti, reizēm es

Austroungāru ekspresionists Alfrēds Kubins (1877–1959), cita starpā vairāku Po stāstu ilustrators, 18 gados neveiksmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību uz savas mātes kapa, bet gadu vēlāk īss dienests armijā viņu noveda pie nervu sabrukuma. Visai iespējams, ka tām marginālajām personībām, kuras līdzīga rakstura eksistenciālās krīzes piemeklē jau agrā jaunībā, ir paveicies vairāk; varbūt, ka tieši gremdēšanās groteskajā palīdzēja viņam pārdzīvot nacistu režīmu un nomirt pašam savā pilī 82 gadu vecumā.



Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, зачем ты гниешь?
Серая масса, куда ты течешь?
Серая масса, нахуя ты гниешь?

Rūc Zvaigžņotais Juris NECRO STELLAR (ahuennijs projekts, atkārtošos) dziesmas Паук-Обыватель beigās. Man gan, skatoties uz modernās pasaules izpausmēm (tādu Positivus, piemēram), likumsakarīgi ienāk prātā, ka mūslaiku masu patēriņa kultūras raksturotājs jau sen vairs nav pelēcība, bet, tieši otrādi – pārmērīgs, bezgaumīgs, bezdievīgs krāsainums. Akdies, tas varbūt ir tukši un banāli, bet jūs taču saprotat, ka arī krāsas nāk no iekšām (c) Cieti

Savdabīgi vienlaicīgi, tīklā meklējot informāciju par Kampfar vokālistu (kā sauc, meklēju –) Dolk, aptuveni blakussfērā uzpeld vēl kāds Dolk (norvēģiski – duncis), turpatienes Banksijs kā izrādās

Blitzwitch (Mare, 2011)

In & Out (via dooora, via basta)

Kaut kas jocīgs...



Classic Movies in Miniature Style

Kaut kad pavasarī redzētas filmas, par kurām gribas kaut ko ierakstīt

The Reckoning (Lielbritānija, 2003)



Theirs is the silence of consent.

Dīvainā kārtā nebiju iepriekš neko par tādu dzirdējis, tāpēc atklājuma prieks bija jo lielāks. Nudien, šī izrādījās labi slēpta pērle, it sevišķi, ja patīk viduslaiki, patoss un... teātris. Filmas galvenie varoņi ir aktieri un arī filmas aktieru ansamblis ir varen spožs – Pols Betānijs (kuru pirmoreiz uz lielā ekrānā redzēju ar pliku dibenu Bruņinieka stāstā, arī šeit ir spiests teikt skaļas runas), cilvēks-mugurkauls Vilems Defo (kurš tēlojis gan filmās par Jēzu, gan Antikristu, cita starpā), Vinsents Kasels galvenā ļaundara lomā (tiesa, mazāk dēmoniska kā Šaitanā), Metjū Makfadens (Atoss jaunākajos Musketieros, Notingemas šerifs pēdējā Robinā Hudā un brālis Filips Zemes pīlāros) un pat Jūens Bremners (kurš bijis pārāk daudz kur, lai uzskaitītu vienu iekavu ietvaros, bet vislabāk droši vien atpazīstams kā jokainais vientiesis vitamīnists no Vilcienvaktes). Darbība notiek normāņu pārvaldītajā XIV. gadsimta Anglijā, un principā tas laikam skaitās detektīvs, bet vismaz man stāsts šķita gana daudzslāņains un suģestējošs, lai neiespringtu uz sižeta niansēm – vairāk uzrunājošie motīvi bija Betānija tēla katarse un tas par mākslu kā revolucionāru spēku.


We Have a Pope (Itālija, 2011)



Point for Africa!

Pārsteidzoši miermīlīgs un (vietām pat pārlieku) cilvēcīgs stāsts par fiktīvu Vatikāna konklāvu, kurš spēcīgi kontrastēja ar iepriekš redzētajām šī pasākuma ekranizācijām. Te tā galīgi nav tik varaskāra padarīšana kā vēl svaigajā seriālā Borgias vai Dena Brauna Eņģeļos & Dēmonos redzētā – izrādās, kardināli nebūt nekāro pēc Ēdenes vēstnieka amata Zemes virsū un patiesībā visi ir baigie mincīši ^^ Nepārliecināja protagonista un visas drāmas (komēdijas) vaininieka tēls, varbūt vaina aktierī, taču kardinālu volejbols bija vienkārši ģeniāls un noteikti liels mirklis itāļu kino – to tinu atpakaļ un skatījos vairākas reizes (ieteiktu pievērst uzmanību arī paralēlajam psihoanalītiķa dialogam ar svēto tēvu). Visā visumā viegla un gaiša filma, kas nemoralizē, nenosoda un, visticamāk, ne tuvu neatbilst realitātei.


Footnote (Izraēla, 2011)



I’m a philologist! Phi-lo-lo-gist!

Līdz šim praktiski viss, ko esmu redzējis no Izraēlas kino (kaut arī tas nav daudz, varbūt vēl kādas 5 filmas), ir atstājis uz mani ļoti labu iespaidu. Patīk tas, cik pamatīgi un ar kādu atbildību “viņi” risina fundamentāli ētiskus, nereti ģimeniska rakstura jautājumus, tai pat laikā nezaudējot veselīgu pašironiju. Arī Zemsvītras piezīme nav izņēmums. Filmu, kas kandidēja uz šīgada kinoakadēmijas balvām svešvalodu kategorijā (bet Kannās vispār noplūca palmas zaru par labāko scenāriju), manuprāt, var pilntiesīgi dēvēt par akadēmisku trilleri :) jo spriedzes tajā netrūkst. Tas ir gan reizē nopietns, gan asprātīgs stāsts par diviem Jeruzalemes Ebreju Universitātes Talmuda katedras profesoriem, par tēva un dēla attiecībām, ieilgušu klusumu, konkurenci, epistēmiskajām tradīcijām un kādu pārpratumu, kurš vienam no viņiem liek nokļūt ārkārtīgi sarežģītā situācijā... Īpaši ieteicama teoloģijas un filosofijas studentiem.

Nesen noskatījos divas mākslas filmas par (skolas vecuma) jauniešu vardarbību. Abas nedaudz līdzīgas, jo nelineāras, edipālas un nosacīti pedagoģiska rakstura. Vispirms

Confessions (Japāna, 2010)

Kuru noteikti varētu ieteikt tiem, kam tuvs (mūsdienu) japāņu kino un viņu dīvainības, vairāk psiholoģiskās, nevis kulturālās (tur nezkāpēc* skan Radiohead mūzika *iespējams, kā ilustrācija rietumu pasaules ietekmei uz šiem jauniešiem... bet šaubos). Pats storijs gan man likās pārāk psihopātisks, mazticams, un pat pievērsa nenopietnai kontemplācijai par tēmu, cik ļoti uzlecošās saules tauta bija vai nebija pelnījusi tās atombumbas, taču filmas veidotāji ir pacentušies ne pa jokam, tik ļoti, ka pēc pirmās grēksūdzes bija jāņem divu diennakšu garuma pauze, estētisko jutekļu pārsātinājums iestājas ātri un acis nogurst kaut vai no tā, ka visu laiku jālasa titri. Taču sižeta izspēle ir interesanta, pārliecinoša un kinematogrāfiskie risinājumi valdzinoši (kamēr nesāk atkārtoties), vietām pat ļoti skaisti. Morāle? Neesmu drošs (jāpadomā vēl par tām atombumbām, he he), bet kā mākslas darbs šis noteikti saņem ieskaiti, ar mīnusu (jo pieticība ir tikums)

We Need To Talk About Kevin (Lielbritānija/ASV, 2011)

Savukārt šis, daiļā dzimuma* režisores veikums uz visu dzirdēto/lasīto atsauksmju fona beigās tomēr lika vilties. Pirmkārt, tas izgāžas visos punktos, kuros augstāk apskatītais kino vinnē. Nelineārā uzbūve ātri noved neizpratnē, sižetiski arī šī filma ir veidota kā mozaīka, viens flešbeks pēc otra, taču tajā paliek milzīgi caurumi, kuri tā arī netiek aizpildīti līdz pašām beigām. Wtf? Otrkārt, centieni ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem (krāsām, formām, mūziku utml.) paust galvenās varones pasaulē notiekošā emocionālos aspektus ir sasodīti uzkrītoši un pretenciozi, trūkst jebkādas subtilitātes, augstā mūsdienu māksla bļe, viss kā pēc grāmatas (filmu skolas, es domāju – kārtības labad, jāpiebilst, ka šis tiešām ir grāmatas ekranizējums, turklāt oriģināla autorei paticis), taču man nebūt nevajag, lai savu intersubjektīvo simbolismu man šitā bāztu acīs. *Tad jau tiešām labāk Džodija Fostere ar savu absurdo BEBRU un Melu Gibsonu :D bez nekāda caurspīdīguma (jo nav nekā, kam spīdēt cauri...) No otras puses, galvenie aktieri darbojas nevainojami, patiešām labs kāstings, un vairākas ainas ir asprātīgas un epohāli izklaidējošas. Morāles, šķiet, ir vēl mazāk kā Grēksūdzēs, patiesībā pat rodas aizdomas, ka šāda māksla ir kaitīga, jo vārda tiešā nozīmē bezjēdzīgu vardarbību parāda neitrālā gaismā un bez verbāliem komentāriem. Varbūt vajadzēja...

Elīzai Vanadziņai ^^

“The man who independently plucked the fruits when he was hungry is become a farmer; and he who stood under a tree for shelter, a housekeeper. We now no longer camp as for a night, but have settled down on Earth and forgotten heaven. We have adopted christianity merely as an improved method of agriculture. We have built for this world a family mansion, and for the next a family tomb. The best works of art are the expression of man’s struggle to free himself from this condition, but the effect of our art is merely to make this low state comfortable and that higher state to be forgotten.”

  — Henry David Thoreau. Walden; or, Life in the Woods, 1845-54

Gerald Larocque

Iespējams, ka attēls kaut kur redzēts jau agrāk, tikai bezkrāsains – šis ir viens no tiem, kurus kaut kādi gudrinieki tumblerī pārtaisa melnbaltus, visticamāk, lai pielāgotu savu žurnālu vizuālajām prasībām, un pēc tam vesels bars pārblogo, nemaz nepapūloties aplūkot oriģinālu vai noskaidrot tā autoru, kas man nešķiet īpaši korekti pret mākslinieka ieceri, un vispār ir maldināšana savā ziņā. Lai nu kā, ieskatījos tagad tuvāk un sapratu, ka te laikam attēlotas kāzas – alķīmiskās, kosmiskās vai parastās, nemāku spriest, jo šķidrauts var simbolizēt gan laulību, gan attiecību... aizplīvurotību :) Ārā saule un zilas debesis, bet tāds vējš un mīnuss divi ēnā, ka nemaz neprasās, taču līdz kalna ābelītēm jāaiziet, jānoziež stirnu nograuztais ar to brūno augu potvasku vai kā viņu, un pelni stropu priekšā jāpakaisa, lai nokūst ātrāk, par ļaunu jau nenāks

(c) Otecki

Kamōn, piekrītiet, lūdzu, kāds, beidzot, ka Antons Korbains ir way too pārvērtēts (sākumā domāju, ka Rudaks vainīgs, vai Kaupers, bet, izrādās, viņš visai pasaulei tāds kā guru...) Bet es ne jau tā, ka viņš nebūtu labs fotogrāfs, vairāk tā, ka nevis He can make anyone look cool, bet Anyone, with some effort, can make anyone look as cool as he does. Right?

Wrong. Ar to vien, ka speciāli tāda cilvēka (nopelnu, pelnītu vai nē) dēļ ražo filmas ar un par lieliskiem mūziķiem, viņa eksistence ir attaisnota )

TREILERIS

Kaut kāds tāds reibonis, satiriāze nē, medikamenti, varbūt, varbūt viss ir pa īstam



Jef Lambeaux skulptūra Bovarī parkā Ljēžā, kur 2001. gada ziemā nedēļu biju ar amatierteātri AKA, man bija jātēlo mācītājs, prokurors vai tiesas izpildītājs, bet nebiju uz ģenerālmēģinājumu un tiku izmests no trupas (manā vietā notēloja kants), atpakaļ ar pārējiem nebraucu, pie viena biju Māstrihtā, Naijmegenā, Briselē un Vīzbādenē, uz kuru veda hardcore autostops pāri Beļģijas/Vācijas robežkalniem ar nakšņošanu -15 °C ceļmalas šķūnī, sniegu, salu, instant karmu, indiāņu taro, šamanismu un vācu mentiem, kas atņem visu gandžu un beigās uzcienā ar cigareti, vispār nenormāli garš stāsts sanāktu