Nesen noskatījos divas mākslas filmas par (skolas vecuma) jauniešu vardarbību. Abas nedaudz līdzīgas, jo nelineāras, edipālas un nosacīti pedagoģiska rakstura. Vispirms

Confessions (Japāna, 2010)

Kuru noteikti varētu ieteikt tiem, kam tuvs (mūsdienu) japāņu kino un viņu dīvainības, vairāk psiholoģiskās, nevis kulturālās (tur nezkāpēc* skan Radiohead mūzika *iespējams, kā ilustrācija rietumu pasaules ietekmei uz šiem jauniešiem... bet šaubos). Pats storijs gan man likās pārāk psihopātisks, mazticams, un pat pievērsa nenopietnai kontemplācijai par tēmu, cik ļoti uzlecošās saules tauta bija vai nebija pelnījusi tās atombumbas, taču filmas veidotāji ir pacentušies ne pa jokam, tik ļoti, ka pēc pirmās grēksūdzes bija jāņem divu diennakšu garuma pauze, estētisko jutekļu pārsātinājums iestājas ātri un acis nogurst kaut vai no tā, ka visu laiku jālasa titri. Taču sižeta izspēle ir interesanta, pārliecinoša un kinematogrāfiskie risinājumi valdzinoši (kamēr nesāk atkārtoties), vietām pat ļoti skaisti. Morāle? Neesmu drošs (jāpadomā vēl par tām atombumbām, he he), bet kā mākslas darbs šis noteikti saņem ieskaiti, ar mīnusu (jo pieticība ir tikums)

We Need To Talk About Kevin (Lielbritānija/ASV, 2011)

Savukārt šis, daiļā dzimuma* režisores veikums uz visu dzirdēto/lasīto atsauksmju fona beigās tomēr lika vilties. Pirmkārt, tas izgāžas visos punktos, kuros augstāk apskatītais kino vinnē. Nelineārā uzbūve ātri noved neizpratnē, sižetiski arī šī filma ir veidota kā mozaīka, viens flešbeks pēc otra, taču tajā paliek milzīgi caurumi, kuri tā arī netiek aizpildīti līdz pašām beigām. Wtf? Otrkārt, centieni ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem (krāsām, formām, mūziku utml.) paust galvenās varones pasaulē notiekošā emocionālos aspektus ir sasodīti uzkrītoši un pretenciozi, trūkst jebkādas subtilitātes, augstā mūsdienu māksla bļe, viss kā pēc grāmatas (filmu skolas, es domāju – kārtības labad, jāpiebilst, ka šis tiešām ir grāmatas ekranizējums, turklāt oriģināla autorei paticis), taču man nebūt nevajag, lai savu intersubjektīvo simbolismu man šitā bāztu acīs. *Tad jau tiešām labāk Džodija Fostere ar savu absurdo BEBRU un Melu Gibsonu :D bez nekāda caurspīdīguma (jo nav nekā, kam spīdēt cauri...) No otras puses, galvenie aktieri darbojas nevainojami, patiešām labs kāstings, un vairākas ainas ir asprātīgas un epohāli izklaidējošas. Morāles, šķiet, ir vēl mazāk kā Grēksūdzēs, patiesībā pat rodas aizdomas, ka šāda māksla ir kaitīga, jo vārda tiešā nozīmē bezjēdzīgu vardarbību parāda neitrālā gaismā un bez verbāliem komentāriem. Varbūt vajadzēja...