Jaunais SoundCloud dizains (A simpler, more social... bļe korporatīvs mēsls) šorīt iemiesoja visu, kas man šķiet nepareizi un izraisa riebumu modernajā pasaulē, kultūrā/mākslā un vizuālajā telpā vispār, kas tiek apzināti noplucināta, novienkāršota, funkcionalizēta līdz ad absurdam helvētismam, imagināru radošumu, lasi, ideju vakuumu pasniedzot kā kaut ko jaunu, ērtāku un labāku, līdz nelabumam sterilu, tīras līnijas, primitīvas figūras, tukšas telpas, baltas sienas, vienkrāsainas mēbeles, kas vēl jāpasvītro, iesēdinot tam pa vidu viegli disonējošu četras dienas neskūtu hipsteru, varbūt kāds tur mana vieglumu un ēteriskumu, es manu tikai garlaicību. Tu paskaties, vai tāds, tavuprāt, ir vidējais SoundCloud lietotājs? :

Hanna
Sara
Mariam
Min Seo
Tim
Will (Que?)

(Labi. Ja būtu tik čakls kā po, noteikti sacerētu virsū visādus iedvesmojošus saukļus Impact fontā un)

KĀPĒC LAI ES GRIBĒTU KLAUSĪTIES/IDENTIFICĒTIES/JEBKO, KO TĀDS ĶĒMS IR IERAKSTĪJIS?

Par laimi atradu pogu, kas ieslēdz atpakaļ veco izskatu, bet ilgi un uz citiem jau tas nestrādās

Atzīšos, ka kaut kā personīgi uztvēru dažu labu* vakardienas sašutumu/neizpratni/wtf/... (1 2 3) par LU studiju programmā atklāto, nu jau likvidēto bioenerģētikas kursu. Atzīšos, ka pat nedaudz sašutu pats un, ja vien par prioritāti neuzskatītu psihisku mieru, dažu *materiālistu aizspriedumiem mani ir salīdzinoši viegli iztrollēt. Manuprāt, minētā kursa ieviešana ir (bija) laba un progresīva doma, un, ja vien pats studētu, labprāt arī iekļautu to savā izvēles programmā. Manuprāt, nav iespējams objektīvi spriest par šādiem (ar akadēmiski apstiprinātiem mēraparātiem nekonstatējamiem) spēkiem, jau apriori noliedzot to esamību. It kā šāda rakstura pētījumu nezinātniskums būtu kaut kas pašsaprotams! It kā pašpārliecinātajiem un iedomīgajiem dogmatiķiem būtu kas labāks, ko piedāvāt!

Bet pirms gulētiešanas uzdūros interesantam citātam:

«Var teikt, ka ļaunie gari ir tiesu piesēdētāji un Dieva (Likuma) bendes. Ļaunā ietekmē tie ir radušies un tiem ir jāpilda sava nolemtība. Tomēr nejēgas pārāk augstu vērtē to spēkus, īpaši nelabā spēku. Nelabajam trūkst varas, lai atjaunotu saplēstu vecu podu, kur nu vēl cilvēku pataisītu bagātu. Tas ir pats nožēlojamākais radījums, kādu vien var iedomāties, daudz vārgāks par ikvienu četrās stihijās mītošu būtni. Pastāv daudz mākslas, zinātnes un dažādu izgudrojumu, ko piedēvē nelabajam (personībai). Taču iekams pasaule kļūs daudz vecāka, tā atklās, ka gar šīm lietām nelabajam nav nekādas daļas, ka nelabais nav nekas, ka tā zināšanas ir nebūtiskas, ka šīs lietas ir dabas cēloņu sekas. Patiesā zinātne spēj daudz; visa esošā mūžīgajām zināšanām nav nedz vecuma, nedz sākuma, nedz beigu. Tas, kas pašlaik tiek uzskatīts par neiespējamu, nākotnē realizēsies dzīvē, šodienas brīnumi nākotnē būs patiesība. Un tas, ko vienā gadsimtā sauc par māņticību, citā laikmetā būs vispārpieņemtas zinātnes pamats.»

– Paracelsus. Philosophia Occulta, XVI. gs.

Don’t

( Vēl viens fail )

Nesen noskatījos divas mākslas filmas par (skolas vecuma) jauniešu vardarbību. Abas nedaudz līdzīgas, jo nelineāras, edipālas un nosacīti pedagoģiska rakstura. Vispirms

Confessions (Japāna, 2010)

Kuru noteikti varētu ieteikt tiem, kam tuvs (mūsdienu) japāņu kino un viņu dīvainības, vairāk psiholoģiskās, nevis kulturālās (tur nezkāpēc* skan Radiohead mūzika *iespējams, kā ilustrācija rietumu pasaules ietekmei uz šiem jauniešiem... bet šaubos). Pats storijs gan man likās pārāk psihopātisks, mazticams, un pat pievērsa nenopietnai kontemplācijai par tēmu, cik ļoti uzlecošās saules tauta bija vai nebija pelnījusi tās atombumbas, taču filmas veidotāji ir pacentušies ne pa jokam, tik ļoti, ka pēc pirmās grēksūdzes bija jāņem divu diennakšu garuma pauze, estētisko jutekļu pārsātinājums iestājas ātri un acis nogurst kaut vai no tā, ka visu laiku jālasa titri. Taču sižeta izspēle ir interesanta, pārliecinoša un kinematogrāfiskie risinājumi valdzinoši (kamēr nesāk atkārtoties), vietām pat ļoti skaisti. Morāle? Neesmu drošs (jāpadomā vēl par tām atombumbām, he he), bet kā mākslas darbs šis noteikti saņem ieskaiti, ar mīnusu (jo pieticība ir tikums)

We Need To Talk About Kevin (Lielbritānija/ASV, 2011)

Savukārt šis, daiļā dzimuma* režisores veikums uz visu dzirdēto/lasīto atsauksmju fona beigās tomēr lika vilties. Pirmkārt, tas izgāžas visos punktos, kuros augstāk apskatītais kino vinnē. Nelineārā uzbūve ātri noved neizpratnē, sižetiski arī šī filma ir veidota kā mozaīka, viens flešbeks pēc otra, taču tajā paliek milzīgi caurumi, kuri tā arī netiek aizpildīti līdz pašām beigām. Wtf? Otrkārt, centieni ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem (krāsām, formām, mūziku utml.) paust galvenās varones pasaulē notiekošā emocionālos aspektus ir sasodīti uzkrītoši un pretenciozi, trūkst jebkādas subtilitātes, augstā mūsdienu māksla bļe, viss kā pēc grāmatas (filmu skolas, es domāju – kārtības labad, jāpiebilst, ka šis tiešām ir grāmatas ekranizējums, turklāt oriģināla autorei paticis), taču man nebūt nevajag, lai savu intersubjektīvo simbolismu man šitā bāztu acīs. *Tad jau tiešām labāk Džodija Fostere ar savu absurdo BEBRU un Melu Gibsonu :D bez nekāda caurspīdīguma (jo nav nekā, kam spīdēt cauri...) No otras puses, galvenie aktieri darbojas nevainojami, patiešām labs kāstings, un vairākas ainas ir asprātīgas un epohāli izklaidējošas. Morāles, šķiet, ir vēl mazāk kā Grēksūdzēs, patiesībā pat rodas aizdomas, ka šāda māksla ir kaitīga, jo vārda tiešā nozīmē bezjēdzīgu vardarbību parāda neitrālā gaismā un bez verbāliem komentāriem. Varbūt vajadzēja...

Ļaujiet man arī paraudāt mazliet. Pēdējo 3 (!) nedēļu laikā esmu pazaudējis vienu fotoaparātu ar jaunu SD atmiņas karti (8 GB), nomiris laptopa (320 GB) akumulatora lādētājs, atstājot mani pie ļooti lēnām un neērtām alternatīvām, atteicies tikt atpazīts USB Flash spraudnis (8 GB) un viens no ārējiem cietņiem (500 GB, kalpoja četrus gadus), kā arī saplīsis viens austiņu komplekts. Laikam... Tāda ir maksa par dvēseles mieru (Epiktēts, XII)

Es atvainojos, bet, nu, šodien vispār... czemu, kurwa -- pakaļ atbrauca, uz darbu atveda, tur ~5:55 man pavaicāja, kur es biju vakar un aizvakar (agency mistake), un paziņoja, ka nekāda darba nebūs, nesapratu, šoreiz vai vispār, izskatās, ka desmitā diena siltumnīcā (ceturtā māslandē) varētu tapt par pēdējo, jo, kamēr neviens neskatījās, vienalga noskanēju čipu (kazi, nepamanīs un samaksās >:) bet pēc tam ar cigareti nihilistiski uzspridzināju vienu no kāda 12,5-darba-gadu jubilejas baloniem (dzeltenu) virs maiņas līdera sēdvietas (tā paša, kas pateica No, you stay here tā, it kā es būtu pie kaut kā vainīgs), kā nupat no lietuviešiem noskaidroju, trāpīgi -- tā arī bijusi viņa jubileja (kurš atzīmē 12,5 gadu jubilejas anyway) un viņš mīlot poļus, jo pašam sieva tāda. Gandrīz žēl, ka izbeidzās shrāfenzādes ģerāniju lauki ar evil boy Aleksu, to pašu, kurš atlaida Maksimu, un poļus necieš, jo tie nesaprot angliski.

Czemu!?.. [ č e m u : ] jeb kāpēc savukārt, bija kļuvis par pēdējās dienās otro biežāk dzirdēto skaņu poļu valodā pēc nenormāli noriebušās kurwa un man patika daudz labāk, kad to nolemtības pilnā, apokaliptiskā izteiksmē pāri ziedu jūrām ik pa laikam noauroja pēdējo divu dienu bezvārda kolēģis ar pīrsingu uzacī. Tā gari, stiepti, grūtsirdīgi un/vai sašutuši Čemūūuuu... ))

Jo tāda karma, es teiktu, bija jau feini, un wheels are in motion. Pusi no abām pēdējām dienām nostrādāju pie divām poļu tankistēm, like, no filmas, kas bija pirmās meitenes mūžā, kuras esmu redzējis braucam, pie tam diezgan droši, ar oranžajiem autokāriem/pacēlājiem, i mean, to neesmu darījis pat es visas savas raibās karjeras lo-fi daļā (bet lietuvas lielākajā noliktavā 2004/05 nostrādāju septiņarpus mēnešus, divus pirmos nakts maiņās ledusskapī, pēc tam tiku brāķa/norakstāmo preču nodaļā) pag, meitenes, tātad, tādas smalciņas, bet žiperīgas un ar krūtīm, kā polietēm pienākas, gariem kastaņu matiem, abas līdzīgas kā māsas, viena pat runāja angliski un dienas beigās atļāva pabraukāt pa siltumnīcu ar riteni, tas laikam bija mans peak point tur

It kā būtu, par ko pārdzīvot, jo pie ziediem patika, bet nē lol, tās 2000 zīmes uzrakstīju kādās 40 minūtēs un pārlasīju tikpat, citus mana iq neatbilstība veicamajam darbam, šķiet, satrauc vairāk par mani, turklāt izskatās, ka 3 dienas atslodzes ir tieši tik, cik nepieciešams, lai pienskābe pirkstos nomierinātos (dīkstāvē sāp nervi, kā pie reimatisma, brīžiem arī trīc kā narkomānam) manam tēvam tieši no roku pirkstiem sākās daļēja ķermeņa paralīze (viņš ir vienas, tās ne pārāk nopietnās grupas invalīds), turklāt nenoskaidrotu iemeslu (es gan teiktu, darbaholisma) dēļ, interesanti, vienalga viss sliktākais, kas ar tevi var notikt, ir jau noticis at least according to psychoanalysis

Tā, un tagad, lūdzu, pierādījumus, kāpēc iecentrēta bilde uz pelēka fona izskatās labāk, nekā uz balta un kreisajā stūrī kā parasti!?

Explain yourself, Firefox! >:(