Vēl par kukaiņiem, man nesen bija diskusija ar kādu jūtīgu dvēseli, kas principā nesit odus, bet tikai tā pagaiņā prom, jo neatbalsta ne vardarbību, ne dzīvnieku lietošanu uzturā tai skaitā (taisnības labad gan jābilst, ka ērču un kožu nogalināšanu viņa atzina par pieņemamu :) Lūk, kodes es neaiztieku, tie taču ir taureņi un man nav grūti katrā drēbju skapī iebāzt pa vaivariņu saišķim, ērces praktiski nesastopu un vispār uzskatu par karmas vēstnesēm, bet odu holokaustam gan vienmēr deg zaļā gaisma – manuprāt, argumentēti. Pirmkārt, ods ir parazīts un cilvēka kā sugas ienaidnieks, vienreiz padzēries asinis, tas spēj radīt vismaz 10 pēcnācējus, tāpēc tāda nogalināšana ir katra cilvēka pienākums pret pārējo cilvēci, bet, ja nu kāds vēlas piesaukt nogalināšanas karmu, piedāvāju tā vietā iedomāties, ka reinkarnācija patiešām pastāv, un, nogalinot odu, mēs palīdzam tā nožēlojamā posmkāja čaulā iemiesotajai dvēselei ātrāk pārdzimt jaunā ķermenī. Skaidrībai, tik jūtīgs odu jautājumā esmu, jo nesen atgriezos no zemākām Eiropas zemēm, kurās odi, pat ja ir, tad ļoti mazskaitlīgi un neparasti bikli. Vēl šajā sakarā es vienmēr atceros “slepeno” interviju ar I. Godmani, kurā tas netieši un necenzēti par latvānijas lauku tūrisma industrijas galveno grāvēju atzina tieši odus :))

Ļaujiet man arī paraudāt mazliet. Pēdējo 3 (!) nedēļu laikā esmu pazaudējis vienu fotoaparātu ar jaunu SD atmiņas karti (8 GB), nomiris laptopa (320 GB) akumulatora lādētājs, atstājot mani pie ļooti lēnām un neērtām alternatīvām, atteicies tikt atpazīts USB Flash spraudnis (8 GB) un viens no ārējiem cietņiem (500 GB, kalpoja četrus gadus), kā arī saplīsis viens austiņu komplekts. Laikam... Tāda ir maksa par dvēseles mieru (Epiktēts, XII)

Es atvainojos, bet, nu, šodien vispār... czemu, kurwa -- pakaļ atbrauca, uz darbu atveda, tur ~5:55 man pavaicāja, kur es biju vakar un aizvakar (agency mistake), un paziņoja, ka nekāda darba nebūs, nesapratu, šoreiz vai vispār, izskatās, ka desmitā diena siltumnīcā (ceturtā māslandē) varētu tapt par pēdējo, jo, kamēr neviens neskatījās, vienalga noskanēju čipu (kazi, nepamanīs un samaksās >:) bet pēc tam ar cigareti nihilistiski uzspridzināju vienu no kāda 12,5-darba-gadu jubilejas baloniem (dzeltenu) virs maiņas līdera sēdvietas (tā paša, kas pateica No, you stay here tā, it kā es būtu pie kaut kā vainīgs), kā nupat no lietuviešiem noskaidroju, trāpīgi -- tā arī bijusi viņa jubileja (kurš atzīmē 12,5 gadu jubilejas anyway) un viņš mīlot poļus, jo pašam sieva tāda. Gandrīz žēl, ka izbeidzās shrāfenzādes ģerāniju lauki ar evil boy Aleksu, to pašu, kurš atlaida Maksimu, un poļus necieš, jo tie nesaprot angliski.

Czemu!?.. [ č e m u : ] jeb kāpēc savukārt, bija kļuvis par pēdējās dienās otro biežāk dzirdēto skaņu poļu valodā pēc nenormāli noriebušās kurwa un man patika daudz labāk, kad to nolemtības pilnā, apokaliptiskā izteiksmē pāri ziedu jūrām ik pa laikam noauroja pēdējo divu dienu bezvārda kolēģis ar pīrsingu uzacī. Tā gari, stiepti, grūtsirdīgi un/vai sašutuši Čemūūuuu... ))

Jo tāda karma, es teiktu, bija jau feini, un wheels are in motion. Pusi no abām pēdējām dienām nostrādāju pie divām poļu tankistēm, like, no filmas, kas bija pirmās meitenes mūžā, kuras esmu redzējis braucam, pie tam diezgan droši, ar oranžajiem autokāriem/pacēlājiem, i mean, to neesmu darījis pat es visas savas raibās karjeras lo-fi daļā (bet lietuvas lielākajā noliktavā 2004/05 nostrādāju septiņarpus mēnešus, divus pirmos nakts maiņās ledusskapī, pēc tam tiku brāķa/norakstāmo preču nodaļā) pag, meitenes, tātad, tādas smalciņas, bet žiperīgas un ar krūtīm, kā polietēm pienākas, gariem kastaņu matiem, abas līdzīgas kā māsas, viena pat runāja angliski un dienas beigās atļāva pabraukāt pa siltumnīcu ar riteni, tas laikam bija mans peak point tur

It kā būtu, par ko pārdzīvot, jo pie ziediem patika, bet nē lol, tās 2000 zīmes uzrakstīju kādās 40 minūtēs un pārlasīju tikpat, citus mana iq neatbilstība veicamajam darbam, šķiet, satrauc vairāk par mani, turklāt izskatās, ka 3 dienas atslodzes ir tieši tik, cik nepieciešams, lai pienskābe pirkstos nomierinātos (dīkstāvē sāp nervi, kā pie reimatisma, brīžiem arī trīc kā narkomānam) manam tēvam tieši no roku pirkstiem sākās daļēja ķermeņa paralīze (viņš ir vienas, tās ne pārāk nopietnās grupas invalīds), turklāt nenoskaidrotu iemeslu (es gan teiktu, darbaholisma) dēļ, interesanti, vienalga viss sliktākais, kas ar tevi var notikt, ir jau noticis at least according to psychoanalysis

Kaut kas neticams! 420 un es ne reizi neievilku, turklāt būdams eiropas ievilkšanas karaļkaralieņvalstī¡¡ Iemesls tam ir pavisam triviāls -- nav naudas; pirmā alga man ir pārskaitīta uz latvijas kontu, bet klāt tam es netieku, jo esmu pazaudējis maku ar visām savām kartēm, vadītāja apliecību un pēdējiem 50 eiro (atkal! jau rakstīju, ka kaut kas līdzīgs notika manā pirmajā Holandēdzīvošanas reizē) Samierināties ar to gan ir ļoti viegli, pieņemot karmas būšanu -- es, piemēram, visu laiku zogu... internetu, lai arī pa pāris kilobaitiem reizē, bet tomēr, arī visādi citādi man ir paveicies... ja neņem vērā, ka esmu kopā ar cilvēku, kura karma, acīmredzot, ir sešas dienas nedēļā līdz 2 naktī likt kastītēs tomātus un kuru es satieku aptuveni 2-4 stundas diennaktī, turklāt esot nomidža vidū. Patiesībā tas ir arī vienīgais, kas tagad traucē justies pavisam labi (arī samierināšanās, konformisms... ok, karma...) ka kādam te nebūt nav leiputrija (lai nerastos pārpratumi, aizbraukšana no latvijas nebija mana ideja) bet nu pietiks par to. 420 vienalga bija īpašs, es nezinu, man laikam griež puķes milzīgos apjomos, kaut kā metafiziski. Visu dienu liekot kopā četrstāvu vagoniņus ar diviem poļiem (no kuriem vienu sauc Rafaels :) un LVkrievu Maksimu jeb Maksimiliānu (tāds fanijs tips, šodien viņam dzimene // starp citu, interesants Vērsis šogad, sākas tieši reizē ar jaunu mēnesi ^^ tātad, kļūs tikai labāk), biju reizē dusmīgs kā pūķis un savādi pacilāts, burtiski lidoju (paldiesdievam, tajā telpā nebija radio) un atkal strādāju neadekvāti ātri par spīti tam, ka diezgan rembīšdarbs (bet muskuļiem patīk), toties aiz stikla sienām vienas ģerānijas, cik tālu vien acis sniedz, sarkans un purpurs uz zaļa paklāja fona, kaut kas tajā ir, ziedu jūrā, i mean, kaut kāda iedarbība uz cilvēka garu, īstenībā, nevar nebūt...



Van Geest siltumnīca; Naaldwijk, Monstersepad

(e) courtesy of Eminent

Aāhahahaa, baigais sviestz ar to otro darbu: Astoņas stundas un divpadsmit minūtes starp trīs nejēdzīgi garām atpūtas pauzēm vakara maiņā griezu tomātu ķekarus, svēru un liku kastītēs milzīgajā Greenpack cehā Maasdaikā (tepat vien ir), bet ar manu īpatnējo Job Karma (ir tāds neslikts poļu industrial projekts) pirmā darba diena izrādījās arī pēdējā, jo neiepatikos vienai no konveijera pieskatītājām, kaut kādai Jūlijai no Jelgavas un viņas supervaizoram, resnam, bārdainam turkam, psc, es esot atteicies komunicēt, strādāt kā vajag, bijis nelaipns, u.c. nonsenss, lai gan komunicēt kā reiz centos pēc labākās sirdsapziņas (lol bitch, kā man, interesanti, jākomentē tādi izteikumi kā Jūs izskatāties tāds dusmīgs, Es jums laikam traucēju un Saprotiet, man tāds darbs? Ka nespēju ignorēt saviem pirkstiem piekaltās vagara acis, tas taču ir pašsaprotami, un ka seja man tāda no blekmetāla? moš atšujies) strādāju arī, kā pienākas pirmajai dienai, no rokām vēl nav līdz galam nogājis tomātlakstu melni zaļais filth, starp latviešiem nebiju pat pēdējā vietā pēc ātruma (biju priekšpēdējā :), da bļ es pat piekritu nogriezt uz locītavas saglabātās pērnā gada festivālu caurlaides next time (kura nebūs, lucky for me/them) Svaigi piešķirtā opelīša atslēgas tiek jurītim, pietiks man ar tiem gandrīz simts jau nobraukmaldītajiem kilīšiem, vietējās likumdošanas iespējotais agregātstāvoklis galu galā diezgan eiforisks šeit (iepriekšējoreiz, pastnieka amatā providence man liedza vadītspēju -- bet braukt, man liekas, holandē dod/liek katram, kam ir tiesības -- jau trešajā darba dienā, nozogot tās (tiesības :) kopā ar maku, LU studenta apliecību, divu dienu minimālo algu un gabalu lēta moroccan black)

Lvk pēcpusdienas pirmo wtf jau pārņēmusi nemirstīgā pārliecība, ka nav ļauna bez laba un šie mazie cilvēciņi, kuri perjūzo tās niecīgās varas drupačas, kas viņiem atbirušas, nav daudz vairāk kā instrumenti kaut kam citam manā kosmosā, jo NL Jobs un medniece ir feinie un jau atraduši man jaunu otro darbu :] tagad kaut kādā plastmasas fabrikā, kas katrā ziņā skan labāk par tomātiem, curse those red little overnourished ba*ds, I'm going to DisneyworldRexnord (rīt)

Man nepatika rakstīt Sviesta Cibā. Vienu brīdi tas bija pat apgrūtinoši, bet pavisam nerakstīt nevarēju. Vēl bija tāds laiks, kad man nepatika saņemt komentārus, jo tad bija jādomā, ko uz tiem atbildēt vai jāizliekas nepieklājīgam, bet piespiedu kārtā man nepatīk ne viens, ne otrs. Tagad tik sasodīti daudz kam ir tālejošas sekas, bet es nevaru teikt, ka man tās nepatīk. Tev arī iesaku nelamāties, kosmoss nav losis, cilvēks ir

( What You Give A Woman )

Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība;
bet, kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir.
- Matīss 13:12

It’s all in your head
Take medicine
- Hocico: Altered States