Kārtējās izmaiņas smadzeņu ķīmijā liedz man identificēties ar to agrāko es, kurš bez īpaša iemesla regulāri sadūries ar nepieciešamību kaut ko par katru cenu iežurnālēt, bet gluži izmests no kosmosa ragavām nee nejūtos tā visu laiku, laiks iet, laikam ejot, liekas, tik svarīgi noskaidrot līdz galam, kā tur ir ar to velnu un dievu, pirms iekūņoties dziļāk sava kokona komfortā, vēl viss novembris līdz 21. decembrim, piemēram šodien, pirms satumsa via kādu cibiņu stundām lasīju dažādus NDE, Love Love Love, what it all boils down to, un Nāve ir Eiforiska, pēc tam lasīju kaut kādu taurupes orku ceļmalas grāvī izmestus atkritumus, kas tikai tur nebija, pielasīju divus maisus, vaicādams, Kā Lai Es Mīlu Jūs, Cilvēki, Ja Jūs Darāt Tādas Lietas? Tikmēr kopš pirmdienas pieejamais Jaunais Tiamat iepriekšējo nepārspēj, bet slikts arī nav, un ar to pagaidām pietiek, jāturpina vien uz riņķi, un būs Love. Tā kā rakstu tik reti, tad kārtējo reizi jūtu pienākumu (esmu tā darījis arī agrāk) darīt zināmu to, ka pašlaik manās acīs stilīgākie blogi Sviesta Cibā ir ( Reklāma ) :*

( Cibai 10 )

Cibā mani neviens neievilka, bet pieļauju, ka pirmoreiz par tādu uzzināju kaut kur koijots administrētajā “Piparmētras” forumā. Aptuveni 2005. gada otrajā pusē, kad arī tika radīta šī identitāte, piereģistrējos kā nefolks (ar s) un kādu laiku eksistēju tikai un vienīgi kā lasītājs, bet tad nokaunējos un izdzēsos. Atceros, ka biju savācis sevisprāt diezgan interesantu draugu lentu, taču, lai gan biju sajūsmā par vietnes latviskojumiem, īsti nesapratu LJ platformas priekšrocības un norakstīju SC kā pārāk neērtu un lietotājam nedraudzīgu (pats tolaik vedu parodiju par blogu tagad jau vēl vairāk norakstītajā Yahoo! 360°)

2008. gada sākumā iestājos nacionālajā megaportālā Draugiem.lv, kur mani visu laiku sūdzēja tautas policijā un banoja, bet par to, ka biju sācis tur rakstīt dienasgrāmatu jeb spamot (galvenokārt par mūziku vai citiem sev interesējošiem kultūras fenomeniem), cenzūra un ierobežota pieejamība mani galīgi neapmierināja, tāpēc nedaudz iespringu un pārcēlos šurp (ar visiem draugu dienasgrāmatas spamiem). Vismaz pusgadu Cibas komunālajā elementā vispār neiedziļinājos; izņemot paziņas, citus īpaši nelasīju, bet tad vienā jaukā dienā sapratu, ka tā nav pieklājīgi, un piedraugoju visus, kas bija piedraugojuši mani.

2011. gada rudenī izdomāju, ka būtu feini iegūt vairāk lietotājbildes, bet PayPal mētājās liekas eiras, tāpēc kļuvu par apmaksāto lietotāju, piedraugoju visus, kas nekaitina un neraksta pavisam garlaicīgi (ātrākais veids, kā tikt pie jauniem sekotājiem, yo), sataisīju kaudzi antenu (RSS barotņu), galvenokārt paša vajadzībām (lai no cibas nebūtu jāiet ārā vispār hehe), un beigās iegāju tādā azartā, ka bija jāsāk rakstīt zem atslēgas (līdz tam to praktiski nekad nedarīju)

2012. gada sākumā nefolk žurnālu izdzēsa dusmīga veģma un viņas astrālās draudzenes. Pēc tam veselu nedēļu atturējos no cibošanas, bet tās ir pupu mizas, ņemot vērā, ka divreiz mūžā uz pusgadu esmu atturējies pat no pīpēšanas; kādā rītā padevos atkarībai un vienkārši sāku jaunu žurnālu, t.i. šo. Vecā saturu vēlāk dabūju atpakaļ par pudeli Bushmills Black, bet turpināt tur nebija nekādas vēlēšanās. Man laiks beigt, bet dotajā kontekstā laikam vispiemērotāk būtu to darīt ar vienu no patiesākajām atziņām visā klab.lv

Achtung: cibošanās var izraisīt spēcīgu psiholoģisku atkarību. Esiet modri.

Oho, skaudri

Katram jābūt savam Laimes lācim -- kam ceļu rāda tas, kam pa pēdām brien, kam blakus pa krūmiem lavās..., kam uz ausīm uzkāpis, kam ziemas miegā, kam vispār zoodārzā, utt. Apņēmos turpmāk biežāk atbildēt uz komentāriem, tāpēc, lai iesildītos (esmu atradis dzena pozu uz balkona, kurā noteiktos laika vai, es nezinu, kā, ētera caurlaidības, vai saimnieka lietojumintensitātes apstākļos notverams lēns un negribīgs internets, tas pats stūra eminents, lai gan datoram nedaudz par vāju) varētu piedāvāt godīgas atbildes par savas darbavirsmas saturu, bet no otras puses, kādu varbūt interesē, kādam varbūt vienalga, bet vēl kāds saviebsies blekmetāliskā nicinājumā par tādu ekshibicionismu, nu paskatīsimies

(e) courtesy of Eminent

Man nepatika rakstīt Sviesta Cibā. Vienu brīdi tas bija pat apgrūtinoši, bet pavisam nerakstīt nevarēju. Vēl bija tāds laiks, kad man nepatika saņemt komentārus, jo tad bija jādomā, ko uz tiem atbildēt vai jāizliekas nepieklājīgam, bet piespiedu kārtā man nepatīk ne viens, ne otrs. Tagad tik sasodīti daudz kam ir tālejošas sekas, bet es nevaru teikt, ka man tās nepatīk. Tev arī iesaku nelamāties, kosmoss nav losis, cilvēks ir

Manu interneta dienasgrāmatu tikko nosauca par aizgaldu. Atā

(Tagad tava kārta.)

Uztaisīju tādu...

Manis 10 Cienītākie Norvēģu Blekmetāli

Mans vecais žurnāls kādu laiku saucās «Bez Laba Nav Ļauna» (pirms tam «Troļļi Tie Ir Velni» >:) Ar to nebiju domājis neko radikālu, nihilistisku vai revolucionāru, bet to pašu banālo mākoni ar zelta maliņu, tikai samainot vietām teikuma daļas, tādējādi cerot mest papildu gaismu uz iesaistītajiem jēdzieniem, kuri bez šaubām ir tā saistīti, ka viens bez otra būtu bezjēdzīgi, proti, tikpat labi varētu arī nebūt. Es saku labi, jo, manuprāt, neko daudz mūsu jēdzieniskie aparāti nezaudētu, ja konkrēto bināro opozīciju aizstātu ar īpašību pāri izdevīgi un neizdevīgi. Tāpat beigās uzvarēs sintēze vai dievišķais ārprāts. Bet gan jau tas viss ir pirms manis izdomāts. Lūk, ko par to saka Aristotelis:

Katra māksla un zinātne, tāpat arī jebkura darbība vai apzināta izvēle, tiecas uz noteiktu labumu. Tāpēc jēdziens labais pareizi ir definēts kā mērķis, uz ko viss tiecas. Taču mērķi ir atšķirīgi: dažkārt mērķis ir pati darbība, citkārt līdzās darbībai ir vēl kāds cits rezultāts. Tajos gadījumos, kad mērķis nav darbība, bet kāds rezultāts ārpus darbības, tas, protams, ir vērtīgāks nekā pati darbība. Tā kā darbības, mākslas un zinātnes ir dažādas, dažādi ir arī mērķi: medicīnas mērķis ir veselība, kuģubūves — kuģis, karamākslas — uzvara, ekonomikas — labklājība. Ja vairāki mērķi ir pakļauti kādam vienam, piemēram, zirgkopībai ir pakļauta zirglietu izgatavošana, jebkura ar karu saistīta darbība pakļauta stratēģijai u.tml., tad šādos gadījumos augstāk vērtējami tie mērķi, kas pakļauj sev zemākos, jo zemākie mērķi pastāv augstāko dēļ. Turklāt nav nekādas atšķirības, vai mērķis ir darbība vai ārpus darbības vēl kas cits kā, piemēram, tikko minētajās zinātnēs.

http://gramataselektroniski.wordpress.com/2012/02/24/nikomaha-etika-aristotelis

Klonazepāms un vienradži! Vecais žurnāls ir restaurēts (papildināts netiks) un es tagad zinu, kā izskatās denissdenisa draudzene :@

Satiku, starp citu, pie tā paša Palladiuma, kur šovakar atzīmēsim reizē ar Dzelzs Vilka divdesmitgadi

Mēs esam leģions

Poll #18774 Kā nu b
Open to: All, results viewable to: All

Tev ir

Citāts ar domu par to, kāpēc atvēru jaunu žurnālu, nevis turpināju rakstīt veco (pēc šī svinīgi solos izbeigt to īdēšanu :)

“What happens in a certain place can stain your feelings for that location, just as ink can stain a white sheet. You can wash it, and wash it, and still never forget what has transpired – a word which here means ‘happened, and made everybody sad’.”

  — Lemonijs Snikets

Šorīt no rīta telpās jau +18 grādi (kad ierados te no kopšvecāgadanebūšanas, bija +2) – patīkams sasniegums, uz kuru bargākās ziemās jāiet ilgāk par 3 diennaktīm... patīkami arī apzināties, ka nemaz neizmantoju visas iekšējās un ārējās apkures opcijas, arī Vidzemes augstienē nekas nekūst kā Rīgā, stabili -4, var gan sniegavīru velt, gan slēpot. Vienīgi, cik pa dienu noroc (deju placi mājas priekšā un stratēģiskās taciņas), tik pa nakti uzsnieg vietā. Toties uztaisīju gaismu šķūnītī un nu varu zāģēt uz nebēdu arī tumšajā laikā. Kad iedomājos par pilsētu, saprotu, ka tur ir ārprāts, te – iekšprāts. Ir zināmas priekšrocības gan vēl dziļākai iesnigšanai, gan izkļūšanai no tās. Šeit man neviens netraucē darīt ko un kad vēlos un ne ar vienu nav jārēķinās, toties realitātes sajūta pazūd krietni ātrāk un izteiktāk (es jau neiebilstu, bet pabarot, sasildīt sevi un nolikt gulēt tomēr vajag samērā reāli un regulāri). Savukārt pilsētu drīz vajadzēs medicīniska un juridiska rakstura jautājumos (grasos kļūt par mikrouzņēmumu, un jāaiziet beidzot pie ģimenes ārstes pēc kaut kā nomierinoša, varbūt arī to regulāro blekmetālu zobiem izveikt, neesmu darījis 3 gadus). Nepaņēmu līdzi kalendāru jaunajam gadam, tāpēc meklēju starp vecajiem tādu, kam sakristu dienas ar datumiem, par to, ka Mēness fāzes man jau ir androīdā (visu pērno te karājās glīts 2005.ais), bet atradās tikai diezgan brutāla paskata 1995. gada Lauku Avīzes variants ar Ulmaņa portretu un citiem brīnumiem. Pie viena (īstenībā pie otra, bet kāda atšķirība ;) paskatījos uz meiteņu vārdiem un secināju, ka man vislabāk patīk šie – Lauma, Elfa, Maija, Lelde, Sniedze, Austra, Lāsma, varbūt arī Undīne, Silv(ij)a, (fonētiski ne tik ļoti, kā...) un Marta (šai gan pilnīgā bezsakarā vārda diena jūlijā), no tradicionālākajiem – Daina, Laura, Valda (nebūtu Madaru jau pilna pasaule, tas arī patiktu :), no krievu – Vera un Svetlana, bet tie mazāk

Pateicoties chimera par iespēju izpausties tekošās cibas draugdzeņu lentas dinamikas (kā arī krievu, reptiloīdu, pīpmaņas strēlnieku u.c.) sakarā: http://klab.lv/users/chimera/1117804.html

Es nopietni negrasos te neko rakstīt zem atslēgas – un ne jau tāpēc, ka slēdzenes ikona estētiski nepiestāvētu žurnāla ādiņai (nepiestāv), slepeno politiku nafig, tikai tiešus un konkrētus apvainojumus :] Bet vispār ceru bez tā iztikt un, ja nu reiz būs kas privāts sakāms inerserkel, to tev ar atsauci no šejienes pateiks ae, man internetā viss ir izdomāts gandrīz vienmēr, ja

p.s. ja nav ko darīt, pameklē gūglē tilt

Simto reizi atkārtojos, ka ar ‘zīmēm’ jāuzmanās, jo to jēga, ja vispār, tad reti kad ir nolasāma uzreiz. Dienu pirms vegjma (ieva melne) atzinās Tava lauku radinieka vecā žurnāla izdzēšanā man bija kaut kur jādodas (ārā no mājas), bet pirms aiziešanas es parasti mēdzu atstāt istabā degošu vīraku, lai būtu patīkamāk atgriezties. Vīraku kastīte atradās uz vienā no sienas plauktiem apmēram šādi ///|||||||||||| sakārtotajām grāmatām. Gan jau, ka fizikai atrastos izskaidrojums tam, kādēļ tik šķietami subtila darbība kā smaržkociņa izvilkšana no kastītes izjauc dabisko līdzsvaru un līdz šim gadiem mierīgi stāvējusi grāmatu rinda negaidīti sabrūk un gāžas uz grīdas (ķirbjiem, īstenībā :), bet kā iztulkot to, ka pēkšņais ‘šļūdonis’ (atceros, ka vēl sašutumā izsaucos Kāpēc?! vai Par kooo!?! :) apstājās tieši pie senas ievas melnes fotogrāfijas, kuru tur (proti, starp grāmatām) pats neatminamos laikos biju iebāzis? Nākamajā dienā, uzreiz pēc tam, kad atbildību par savdabīgo ‘teroraktu’ :) uzņēmās Kosmiskā sekta 5.d, fotogrāfijai uzzīmēju nespēka rūnu un sadedzināju. Nepagāja ne stunda, kā man ar zvērīgiem vārdiem un putojošām lūpām zvanīja minētā persona un, nepārspīlēju, piecas minūtes ar vārdiem pazemoja sevi manās ausīs visos iespējamajos veidos. Vienā mirklī pat noliku telefonu uz gultas un klausījos kliegšanā no metra attāluma. Un tā, nu... kā pateikt, kur ir cēlonis, kur – sekas?