Jau minēju, ka decembrī tematiski izglītojošos nolūkos skatījos daudz filmu, kas tā vai citādi saistītas ar jēdzienu, kurš sastāv no diviem vārdiem, no kuriem viens sākas ar P un otrs ar G, un liek man saviebties katru reizi, kad pamanu to masu saziņas līdzekļos, jo pilnīgi piekrītu sickboy, ka tas ir seklo žurnālistu brutāli un neadekvāti izkropļots datuma traktējums, ne tikai efektīvs jaunā laikmeta mārketinga darbarīks. Maiji arī apvainojušies. Lai nu kā, laika ir atlicis maz. Nezinu, vai paspēšu. Tāpēc likšu pa 2 un rakstīšu, cik iespējams, īsi (ja sanāks). Nevienam jau tos garos prātojumus nevajag un pēc 3 dienām tēma vairs nebūs aktuāla.

Sākšu ar divām tradicionāli postapokaliptiskās vadlīnijās ieturētām filmām populārā The Road (par to gan nerakstīšu, jo redzēta pārāk sen) stilā. Tātad, ar pasauli noticis kaut kas nelāgs (nav īsti zināms, kas), pārtika un degviela gandrīz izbeigusies, saujiņa izdzīvojušo cīnās par savu eksistenci. Aizvien lielāku piekrišanu tautas ēdienkartē iegūst cilvēks...




The Day (ASV, 2011)

Pieci jaunieši meklē leknākas ganības pasaulē, kurā valda drūmi, zilgani toņi, un, protams, nav skaidrs, kas noticis, bet tas arī nav svarīgi, jo tāpat viss ir slikti. Taču cerība nemirst. Piemēram, viens no visai kolorītajiem tēliem līdzi staipa kādas nenoteiktas kultūras sēklas (sākumā padomāju, ka gandžas; internetos konstatēju, ka neesmu bijis vienīgais), ar kurām kādā mierīgākā nostūrī cer eventuāli iekopt pašpietiekamu dārziņu. Diemžēl šķēršļus liek organizētais kanibālisms. Diezgan baudāms kinematogrāfs un atmosfēra, taču pēdējā pusstundā, kad saproti, ka tomēr skaties spriedzes filmu, pieviļ sižets un darbības loģika. Bet, visā visumā, par pirmo ieskaite. 3,5/5




Hell (Vācija, 2011)

Viltīgie vācieši izdomājuši filmas nosaukumu, kuru vismaz uz angļu valodu nav jātulko, jo šajā setingā (pretstatā The Day, kur visu laiku ir apmācies) pasaule ir ļoti gaiša, proti, visu nelaimju cēlonis ir Saule un ahūnā radiācija. Pārējais kā parasti -- vispārējs posts, resursu deficīts, organizētais kanibālisms, cīņa par izdzīvošanu, spriedze un darbība. Sākumā drusku par uzkrītošu raustīga kamera, efekts vai defekts, neatceros. Beigās atkal kaut kā pietrūkst. Normāli. Pēcapokalipse taču. 3,5/5

Oho, skaudri

Par godu darba svētkiem, kuri man, tāpat kā Karalienes diena, bija brīvdienas (atšķirībā no tomātu krāmētājiem on the verge of mental breakdown) vēl pēdējais (neko nesolu, bet! !!) ieraksts par darbu (un ar tik daudz iekavām) ))) pēc tam gan brīdi tikai par triviālo, ziediem, filmām, zemi, kurā esmu, cilvēkiem un inner black metal, kurš te konsolidējas pastāvīgā entitātē. Jo tāds (roku, par minimālo algu) darbs padara dusmīgu, tamdēļ jau poļi (orki) tā kurwojas, pat meitenes, pat dieviete, kas vispār ir no cilvēkiem saulēm, ziņo par apātiju/agresiju, underneath the surface ellīgas dakšas vicina nogurums, neizgulēšanās sekas, visi ir uzvilkti, nervozi un easily triggered, pat vietējie, vispār vesels lauku pētījums man te, virs galvas jumta stāvā dzīvo par mums jaunāks pāris no Ķeipenes (!), tur ir tāds psihoanalītiskais materiāls, ka prieks uzrauties, turklāt iniciatīva uz kontaktu/konfliktu nāk no viņu puses, srsly, Aivi, mammai piezvanīji? man drīz būs kultūrcitāts. Nedēļas laikā jau četri NLJobs latvieši ir mani sūtījuši pie galvas ārsta, un nav galīgi tā, ka es viņus nesaprastu. Piektdien, kad, paskatījies uz nedēļas kolēģu izmisušajām sejām (siltumnīcā palieku vienīgais, viņus visus, -2, nosūta uz Greenpack, liek bezjēgā mainīt dzīvesvietu) un sapratis, ka arī aģentūra ir random evil, bardaks un lohi, kuri turpina man maksāt tur, kur nevajag, salūzu, nogriezu pozitīvisma kloķi uz nil, sestdien visu sašutumu izliku atkalpārākātrā darbā, bet atgriezies mājās līdz galam atgriezu karstā ūdens krānu, no galda nogāzu aģentūras gludekli un iespēru krēslam. Tad Ķeipenes ambālis-ačkāriks enerģiski un agresīvi man solīja iedot pa jebalu, ko es vispār sākumā neuztvēru nopietni, bet, kad sāku un apvaicājos, par ko, sakarīgākais arguments bija tas, ka viņa sieva manas ĀRDĪŠANĀS dēļ baidoties nākt lejā (troksnos bija noticis pirms kādas 1/2h :) acīmredzot, laiks, lai saņemtos. Pateicu, ka tu jau tagad ārdies un tur vēl viss nav galā. Todien viņiem bija jāizvācas, daļēji apmainoties 3 māju (mūsu un abu Spijkenisse latviešu komplektu) sastāviem, mantas jau sakravātas, utt., kad pēkšņi pēcpusdienā izrādās, ka tomēr nnē, Spijkenisse, kura torīt ar mani kopā jau bija nostrādājusi 6,5 apmaksātās stundas, sadumpojusies un pateikusi, ka nekur nepārvāksies, medniece tikmēr parīzē, jaunais korporatīvais kaimiņš Raivis (prikiņ, es dzīvoju vienā mājā ar aivi un raivi :) neko vēl nerubī, karoče, spriedze acīmredzama. Karalienes dienā cēlos kā uz darbu (reizē ar strazdu) puspiecos, bet ne man kāds bija pakaļ, ne mani tas īpaši sarūgtināja. Pēc pasūtījuma par €40 uzrakstīju 2500 zīmes angliski (tās 500 extra) kaut kādai NVO, kas tirgojas ar oglekļa kredītiem, proti, sniedz iespēju modes industrijas pāstāvjiem un lielražotājiem atpirkties par sevis atmosfērā atstāto carbon footprint :) Doma jau laba, tas galvenais, save them goddam rainforests, teh lungses of our bloodeyed Eden, bet nu baigi atgādina tirgošanos ar zemesgabaliem uz Mēness, vai Marsa lol, man liekas, nekustamā īpašuma bizness kosmosā ir pagaidām šizīgākais, ko civilizācijai devis kapitālisms. Kad nāks NWO, es teikšu Jā visam, as long as i get to live and love along, nosaucu to tekstu par Green is the new gold, kampaņas vadmotīvs gan esot Wear green -- be seen, bet tas tomēr nav absurds tikai pilsētvidē, ziemā un, es nezinu, tuksnesī laikam

Vakar Rexnordā bija jāliek ļoti glītas kāpurķēdes -- paceļot vertikāli un saritinot kā čūsku, lai apgrieztu uz otru pusi, tās uz mirkli pārtop miniatūrās dark medieval pilīs, ar smailiem torņiem un logu izvirzījumiem leknos tumši zaļi zilos toņos. No visiem otrajiem darbiem šis noteikti ir visvieglākais, nekādu smagumu, negāciju un spriedzes, gandrīz bezdomu stāvoklis, koncentrēšanās uz pirkstiem un detaļām. Arī darba laiki ir maksimāli paredzami, diena sākas 7. 00 un beidzas precīzi 15.45 (turp un atpakaļ mani nogādā ar auto -- tas man šajā aģentūrā patīk visvairāk -- reizēm pat vienu pašu, tad jūtos kā taksometrā :), kopā piecas dažāda garuma pauzes: 3x5, 1x15, 1x30 minūtes fiksētos laikos, trīs īsākajās nevar pīpēt, bet tās tiek apmaksātas un tev vēl atnes kafiju vai tēju no automāta pēc pasūtījuma. Visgrūtāk izturamais ir fonā skanošais svaigāko hītu radio, Fresh FM vai kāds cits klons, bet tāds te jācieš gandrīz visās darba vietās (un auto). Holandiešu izpratne par nieuwe muziek laikam ir statiska pleiliste ar 10-20 aktuālākajiem klubņikiem, kas nemitīgi atkārtojas jauktā secībā, pa vidu iemaisot kaut ko no M Džeksona, F Kolinsa vai Lēdijas G, krc, vairs pat neskaitu, cik reizes dienā dzirdu what doesn't kill you makes you stronger, i heard you are a wild one, i'm sexy and i know it utt., pat nezinu, kas tos brīnumus izpilda, jo nepiesaka, bet varbūt kāda/-s var pateikt priekšā

Lai vai kā, vairāk par divām dienām pēc kārtas viens un tas pats darbs man te vēl nav bijis. Tagad gaidu transportu uz sesto (atgādinu, ka no diviem jau esmu izmests :), kurš solās būt patīkams, jo atkal van Geest puķu mājā, tikai citur. Brauks vēl 10 latvieši jeb, mednieces vārdiem, garlaicīgi nebūšot. Lol, par to es nešaubos, man reti kad ir

Vēl es vakar epizodiski biju Monsterā :] bet pirms gulētiešanas par godu Hekatei noskuvu ūsas un ieliku atpakaļ pīrsingu, zb, tāpat šaubos, vai ar konformismu nokļūšu tur, kur es vēlos nokļūt

(e) courtesy of Tele2-Modem

Jānoskatās

Aspazijas kapu tumsā neatradām, tāpēc secinājām, ka apbedīta viņa noteikti būs zem tās iespaidīgās taurētājas ar zobenu, no kuras aptuveni 40 metrus pa labi ir reāli dēmoniska vieta, pie tādiem akmens izcilņiem ar cilvēku figūrām, lūk, tur jau sāka mesties nelāgi, beigās laikam apmaldījāmies, bet vispār kapi patika un pats Jānis mūžības cisās ir guldīts karaliski, kā arī klasiski un homoerotiski, atstājām viņam lietussargu ar lieku sentimentālu vērtību, bet pirms tam pavisam sviestaini bijām pie antireālista un pārliecinājāmies, ka viņš runā tieši to pašu, ko blogo (joks), taču pēc Č-kalna Maximas apmeklējuma strauji atžirgām, sen nebiju veikalos redzējis tādu publiku, pie kases sajutos kā statists Tarantino spriedzes filmā :)

OMG. Es jau sen gribēju to uzrakstīt... Limbonic Art ir tik perfekti uzbūvēta mūzika, no sākuma līdz beigām,

   ikvienu pēdējo mirstīgo cerību nokaujošām beigām...

Vērtīgākais klips youtube latviešu valodā forever!

Vesela izglītojošu un visādi burvīgu/mulsinošu citātu vācelepūrs. Jānis Zālītis, 198_.

rakstnieks_nr1 laikam kaut ko tādu tagad raksta tikai draugos, tāpēc atļaušos pārpublicēt, jo patīk :) Tur ir par spriedzi, attiecībām, seksīgumu, spriedzi, literatūru, attieksmi, terapiju, spriedzi...

( Patiesa tuvība un citas falšas cerības )

Aplausi