Viss ir redzams

Zemeņu-gurķu limeāde

Es gribētu iemācīties rakstīt kā Armands Puče feisbukā, tikai bez speķa pīrādziņu piegaršas. Abi gali apdeguši, vidū - zelts.
Ne olimpiskais, bet tomēr.

Tikmēr rit apmēram piecdesmit ceturtā diena, kurās temperatūra nav bijusi pozitīva. Pozitīvs toties ir C-reaktīvais olbaltums manās asins analīzēs, stabili apliecinot, ka 28 gadus vecas sejas-žokļu traumas beigās vienmēr uzvar (un nevis labais).

Kvalitāte un testēšana pilnībā nokļūst mākslīgā intelekta gaļas mašīnā, un teiksim tie, kas izgatavojuši jaunā dizaina LR pases, par to var pārliecināties paši, mēģinot tās mašīnlasīt nešengenas valstīs tajos automātiskajos skeneros. Neizdosies! Toties nomaiņa par velti. Tiesa, palikām neizpratnē, ko tagad darīt ar nederīgo ETA uz Karalisti pa 19 GBP, kam tos atprasīt?

Kopā ar olimpisko ziemu mums ir arī paralimpiski energoresursu rēķini. Tik ņipri, ka pirmo reizi dzīvē elektrības piegādātājs atsūtīja tādu kā pārsteiguma un cieņas pilnu īsziņu, paužot sajūsmu par sekmīgās apmaksas faktu. Abet lūdzu, vai tad grūti!

Janvārbeigās twiterlentās pavīdēja ziņu druska par vienlaicīgu abu Estlink augstsprieguma kabeļu sinhonizācijas savienojumu sagurumu.

Te es atcerējos par savu mūžseno sapni, kura savienojumā ar faktu, ka todien ārā bija mīnus 16 Celsiji, nebija nekādas saguruma pazīmes. Nekavējoši iegādājos invertora tipa ģeneratoru mājsaimniecības energoneatkarības stiprināšanai. Un kā jums?

Maisam gals vaļā, škietami tagad ik pa 2mēnešu kārtām apmeklēsim Rīgas Krematoriju. Vai zinājāt, ka Midnight Special skan tiešām speciāli Lielajā Zālē, sevišķi, ja pavadošie dzied līdzi? Sirreāli.

Arīdzan Vivi solidarizējas ar tautas dziesmas rindām "doddieviņi kalnākāpti, ne nokalna-lejiņā" un rūpīgi modernizē Tukuma līniju. Tālāgala iedzīvotājiem sliežaizvietojuma autobuss par īpaši izdevīgām akcijas cenām, garantējot krietnas investīcijas siltajos zābakos, jo līdz savienojumpunktam dažiem jākāto 2.85km vienā virzienā. Sešos no rīta. Un vēl tak ir cilvēki, kas ņirgajas par veco ļaužu pasakām "kā mēs jaunībā uz skolu gājām"! Še tev, Anniņ, vasarsvētki. 21.gadsimta caurviju skolēns pie viena var sakātot savus ikdienišķos draudzīgā aicinājuma 14tūkstošsoļus pavisam īzī.

Bet nu jau kas vairs atlicis. Pagriezīs vēl pulksteni dienasgaismsaglabājošajā režīmā pēc pāris nedēļām, un varēs stādīt kartupeļus ģeopolitiskās neskaidrības laukos.

Ekoaktīvās vates pikas

diriģente
Kora
vicina zizli:
"dziedi, Kintija, dziedi!
tik skaļi
lai 18. februārī
no dziesmas uzzied
ābeļziedi!'

Tiešām kāds neironiski domāja, ka Alekss Džouns ir kaut kāds patiesības teicējs, izredzētais starp cilvēkiem, kurš drīkst runāt atklāti, netiekot nogalināts (kā tie, kuri runājuši atklāti pirms)? Izrādījās esam vecā labā kontrolētā opozicija ar mērķi, lietojot jaunpieejamos AI info/metainfo analīzes darba rīkus, apkopot cilvēku, kuri pavelkās uz Ei-Džeju, informāciju, lai X vai Y stundā varētu viņus deklasēt, u.tml.

Redzēt šos dzīvajā Arēnā Rīga bija baisi labi!
Prieks arī mājās klausīties - klusām to noteikti nevar paveikt. Bass mājās rībina drēbes. Arēnā - miesu svešie bāleliņi un māsiņa rībināja!

https://www.youtube.com/watch?v=h1BsKIP4uYM

Ekskursijas vadītājs ebreju sinagogā Peitavas ielā gandrīz uz visiem jautājumiem atbildēja ar pretjautājumiem. Tajos tad meklējama daļēja atbilde. Ja tā padomā, diezgan saprotami, jo realitāti jau nemaz tā nevar ietilpināt un saspiest vienā atbildē. Man patīk šāda pieeja.

jauns.lv: Finanšu ministrija paziņo Latvijas iedzīvotājiem, ka viņus gaida būtisks algu pieaugums. Taču ir arī sliktas ziņas

bērns beidzot grib, pat ir ar mieru sākt ar zobu higiēnu. kā tur bija - valsts apmaksā 1 vizīti gadā, viss cits pašam, ja sagaida to mistisko rindu?

no operas libreta: Pēc senas ierašas Turidu apskauj Alfio un iekož viņam ausī.

Bērna uzturlūdzekļi.
(Leta)

Zvārtas miezis

Flug flug flug

Viedokļa loderis

"Tulkojums par ilgmūžības mītu"

Ārsts stāsta: “Es bieži dzirdu frāzi “Neviens no šejienes netiek ārā dzīvs” no tiem, kas patērē par daudz un kustās par maz”. Kā arī: “Kāda jēga no dzīves, ja tajā nav baudas?”
Virspusēji tas izklausās loģiski, taču mana pieredze, strādājot ātrajā palīdzībā, saka ko citu.

Ir jāsaprot, ka modernās zāles ļoti labi uztur cilvēkus pie dzīvības. Taču tās nepalīdz tiem uzturēt veselību. Tas nozīmē, ka cilvēki nemirst strauji, taču ilgi dzīvo slimi, nefunkcionāli. Es runāju par cilvēkiem 50 un 60 gadu vecumā, kuri nevar pāriet pāri istabai nenogurstot un nestenot. Šie cilvēki ejot mēdz krist, jo ir pārāk fiziski vāji, nevis paklūp. Šādi cilvēki nonāk ātrās palīdzības redzes lokā atkal un atkal, jo viņi neapzinās un neparedz sekas, kas izriet no viņu vājuma.

Šis vājums izpaužas gan kā lauzti kauli, gan infekcijas no hroniski novājinātas imūnsistēmas, sirds mazspēja, diabēts, medikamentu blaknes. Šis viss ir sekas dzīvesveidam, kas ķermeni traumējis tik pamatīgi, ka jau 50 gadu vecumā ķermenis “brūk kopā”.
Piemērs – sieviete nav gadiem ilgi gulējusi pilnas astoņas stundas miega bez pārtraukuma, jo viņai ir nācies savam vīram palīdzēt piecelties, lai aizietu pačurāt.
Pieaugušajiem bērniem ir jāņem darbā brīvdiena, lai aizvestu savus vecākus pie ārsta, jo viņi paši aiziet vairs nevar. Ģimenēs ar šādiem cilvēkiem ir strīdi, jo visi ir pārguruši.

Es esmu redzējis vecus vīrus intensīvās terapijas nodaļā raudam, jo viņiem ir jārūpējas par savām sirmajām mātēm vai tēviem, jo viņi ir dzīvi, bet nespēj patstāvīgi sevi apkopt un veikt ikdienas higiēnu. Šī situācija ir kas tāds, ko cilvēki ignorē vai cer, ka ar viņu vecākiem tā nenotiks.

Par šo situāciju mēdijos neviens nerunā.

Cilvēki domā, ka alternatīva apsēstībai ar veselību ir brīvība. Taču pretmets disciplīnai nav brīvība, bet gan atkarība.
Lielākā daļa šo situāciju neradās neveiksmes vai iedzimtības dēļ. Nē, šī situācija cilvēkiem radās daudzu gadu nolaidības pret savu ķermeni dēļ. Pārāk maz kustību, pārāk daudz ēdiena, pārāk daudz komforta, pārāk daudz ignorētu ķermeņa signālu.

Mēs uzskatām veselību par ko tādu, kas ir bonus, jo nāve šķiet tālu. Taču starp invaliditāti un nāvi parasti ir ilgs laiks. Lielākā daļa cilvēku nepamostas 75 gadu vecumā trausli un nespējīgi dzīvot bez personiskā asistenta. Šāds dzīves iznākums ir ļoti daudzu izvēļu, daudzu gadu garumā, rezultāts.
Cilvēks sāk novecot straujāk ap 30 gadu vecumu, un šī novecošana izpaužas ar muskuļu masas zudumu, līdzsvara zudumu, sirds izturības samazināšanos, lokanības samazināšanos. Pēc 30 gadu vecuma cilvēki zaudē 3 - 8% muskuļu masas katru desmitgadi, ja vien aktīvi netrenējas. Pēc 60 gadu vecuma šis process vēl vairāk paātrinās. Tajā vecumā stipri muskuļi nenozīmē primāri labu izskatu, bet gan veselīgu cukura līmeni un stabilitāti ejot, patstāvību ikdienā un imūnsistēmas darbību.
Šajā vecumā kritieni ir viens no galvenajiem iemesliem invaliditātei un nāvei. Nevis vēzis un sirdstrieka, bet gan kritieni!

Es nepiekrītu cilvēkiem, kas saka, ka viņu nerūpēšanās par savu veselību skar tikai viņus. Nē, visi apkārtējie arī par to maksā.
Nežēlīga ironija ir tajā, ka, pateicoties modernajai medicīnai, Jūs varat arī tik drīz nenomirt. Jums var nākties dzīvot ļoti ilgi ķermenī, kas nespēj par sevi parūpēties. Tā nav ilgmūžība. Tā ir dzīve uz kāda cita rēķina!

Mums ir jārunā par veselības ilgumu, nevis dzīves ilgumu. Par laiku, kad spējat pilnībā par sevi parūpēties. Piemēram – vai pats varat piecelties no grīdas? Vai varat panest somu ar iepirkumiem, vai arī Jums vajadzīgi ratiņi? Vai varat noiet divus kilometrus bez apstājas? Vai spējat atgūties no slimības un stresa paši, bez ārsta uzraudzības?
Šīs lietas ir svarīgākas par datumu pasē.

Lūdzu trenējieties, kustieties, ēdiet veselīgi, lai apkārtējiem, kas jūs mīl, nav Jūs jākopj!

Dariet to savu bērnu dēļ, lai viņiem nav jūs jāceļ no gultas vai jāmaina jūsu pamperi!
Dariet to sava dzīvesbiedra dēļ, lai viņai/am nav jākļūst par jūsu kopēju.
Dariet to sevis dēļ, lai citi ģimenes locekļi jūs atcerētos kā stipru un varošu, nevis trauslu un vāju, un atkarīgu no citiem.

Risinājums šim visam ir vienkāršs, taču prasa regularitāti.
Cilājiet hantelītes divreiz nedēļā. Kustieties katru dienu – staigājiet, nosvīstiet, nesiet savas mantas paši. Mazkustīgi cilvēki noveco ātrāk. Rūpējieties par savu sirdi, liekot tai strādāt atbilstoši jūsu spējām. Ēdiet veselīgu pārtiku kā cilvēks, kurš vēlas saglabāt dzīves kvalitāti ilgi.
Ēdiet pietiekami daudz olbaltumvielu, mazāk pārstrādātu pusfabrikātu.
Domājiet par savas dzīves jēgu, atjaunojiet miega režīmu, ejiet pietiekami daudz saulē, uzlabojiet attiecības ar mīļajiem un tuvajiem, apstrādājiet iemeslus, kāpēc jums ir stress.

Šis viss nav luksuss, bet gan garantija, ka dzīvosiet ilgāku, veselīgu dzīvi! Nekas no šī neprasa ekstrēmu piepūli. Ekstrēma ir situācija, ka jādzīvo ķermenī, kas nespēj uzturēt dzīvību bez citu palīdzības. Tā ir tikai zīdaiņiem.
Ilgmūžība nozīmē nevis novērst nāvi, bet gan atkarību no līdzcilvēku palīdzības.

Jo ātrāk sāksiet, jo mazāk rūpju apkārtējiem būs par Jums.

Avots - https://www.youtube.com/watch?v=wUjcHMBHULo

Donats redzēts neskaitāmas reizes
bet tikai sapnī nekad nav satikts šajā
dzīvē ko varētu saukt par neizdevušos
viņš vispār nezina par Konstanci kuras vienīgā
ikdienā lietotā substance ir
šķībā grīda zem kājām
brīnums ka vēl turas
Donats noteikti Konstanci noķertu
ķertu ķertu ķertu noķertu ķertu

Pema Bondija? Zinu tikai vienu - I'd hit that ass hard.

Ok, mosh man vienkaarshi ir pusmuuzha kriize. Cik ilgi vinja ilgst un vai cilveeki veel jebkad peec pusmuuzha ir dveeselee laimiigi? Vai laime ir vienkaarshi jauniibas iluuzija? Un kas vispaar cilveekiem ir jaadara peec pusmuuzha - vienkaarshi jaagaida naave?

pie Daugavas stadiona blakus ir divi mazi pārtikas veikaliņi, tieši pie sabiedriskā pieturas. viens tāds parasts, ar bulciņām, kafijas automātu, niekiem un drusku alkohola. otrs līdzīgs, vecāks, nobružātāks, turklāt pilns ar akvārijiem! viens skatlogā, citi mazā istabiņā. tur laikam var gan pienu, maizi, aliņu, cigaretes wc papīru un kaķbarību, bet arī (labu) sienu grauzējiem, kombikormu papagaiļiem un zivtiņas! :D <3

Kamēr uzvelku džemperi, tikmēr Rūsiņš no šķīvja nopizģījis KARTUPELI, bet Mayu - vistas stilbiņu. Ērmi mazie bļa!
Rūsiņ - tev arī vistiņu bija jāgopī, insults tu tāds! :D

Mana Rīga - tik maziņa, ka knapi savācu 10k soļus, ikdienā staigājot 30min vienā virzienā uz vilcienu. Tik maziņa, ka, aizvelkoties no Grīziņkalna līdz Andrejostai pēc attīstītajām filmiņām, nemaz 20k soļus nenoiesi un laika ziņā arī tikai pusstundu+ prasa pa sniegu putrām... Kā lai sasniedz ieteiktos 20k soļus dienā?

Rīga ir maziņa.
Bet tajā ir tik daudz auto. Kurp viņi visi brauc ar mazajā pilsētā knapi uzsilušajiem motoriem? Vai atmaksājas ekonomiski un nemateriāli - veselībā?
Auto samazina pasauli, bet lokāli to palielina, kad esi ārpus tā, jo viss pēkšņi šķiet baisi tāls un ziemas - bargākas.

C'mooon... Nu jau laiciņu pieturos pie iešanas uz gym. Šodien izdomāju, ka pienācis laiks čekot grupu nodarbības...visām piezīme, ka šon būs filmēšana. Regular workout it is...

Insults.
Diemžēl intīmi pazīstama kaite. Par laimi - ne uz paša ādas. Sencim bija kādi 3, katrs no viņa paņēma arvien vairāk, atstājot arvien mazāk - pavisam nejautri, kad cilvēku jau tā ikdienā nomocīja artrīti. Un tagad - tagad piekto dienu cīnos par savu kaķīti Rūsiņu. Insults uzradās pēkšņi, nokārās galviņa uz vienu pusi, pazuda prasmes gludi staigāt, actiņas šaudījās divas dienas. Kaķis noteikti dzīvoja izejoša dzēruma dullumā tās dienas. Bet situācija manāmi uzlabojas - 2x dienā dodu tablešu čupiņu un vispār - Kavet malači, 10! Beinerts sēž sarkans ar savu apaļo nulli.

Cikliskums.
Bērnībā daudz tiku mētāts pa sanatorijām - esmu uzaudzis vairāk starp mainīgiem svešajiem un svešumā, nekā starp ilgstoši savējiem savā vidē. Sencis pie manis brauca baigi reti - reizi nedēļās divās vai pat retāk. Jutos pamests, spiests būt tik par sevi. Ikreiz, kad viņš ieradās - tā bija patiesa un gaidīta svētku diena! Sanatorijā Krimulda sēdēju tālākajā smilškastē, lai skatītos, vai no gaisa vagoniņa neizkāps tētis... Pa retam jau izkāpa un tad es skrēju pretim, tiku pie limonādes un cepumiņa kāda, banāna! Svētki uz dažām stundām, pēc tam jau atkal 2 nedēļas pamestības, dzīvošana savā galvā, īsti neraizējoties par to, kas notiek "aiz loga", jo tāpat nav svarīgi - sīkumi, jo bērns jau agrā vecumā pagaršojis dzīves sūrumu, vecāka nāvi. Matene, atzīmes un pārējie sūdi uz tā fona - sūdi!

Atgriezeniskā saite.
Kad sencim sākās visi tie insulti, biju jau studentu un pastāvīgā darba gaitās. Uz dzimto pilsētu pie senča ciemos braucu baigi reti. Viņš noteikti jutās pamests. Noslēdzās. Tikai par sevi. Ikreiz, kad es ierados ciemos - viņa sejā atpazinu savu prieku bērnībā, svētkus. Vienu no tādām vizītēm Jūrmalas slimnīcā nofočēju, uzcienāju savu mīļo tēti ar alu. Tas smaids, tas skatiena siltums. Tik vienkārša lieta, bet īsti netika dots to baudīt ar savējiem - kad es pieaudzis, viņi jau prom. Tad viņš nonāca Kuldīgas slimnīcā. Biju ciemos, bet ne uz pēdējo reizi - pēdējā reizē devu priekšroku bradāšanai. Nedabūju atvadīties. Bēru procedūrās/aktivitātēs neiesaistījos, neprasīja neviens - visu tātad nokārtoja viņa izdarīgā māsa - pretmets viņam daudzās ziņās. Bik jābrīnās, ka neprasīja iesaistīties, bet nu - toreiz bezdarbā tāpat nespētu...

Mācība.
Sencis ir miris un man atliek tik ņemt vērā, ka esmu rīkojies neoptimāli, ka varēja labāk. Un skaidrs ir arī kā tieši var labāk. Bet nu, vai par citu cilvēku var parūpēties cilvēks, par kuru pašu dažreiz ir jāparūpējas? Tumsoņa tik tumsu citam spēj rādīt!? Un kā bijusī mana jokoja (ko pats biju iedomājies dienu agrāk): tu neesi kaut ko apguvis par insultu. Dzīve tev dot iespēju pamēģināt vēl.
Un es mēģinu - rūpējos un priecājos, ka dzīvs, ka situācija ievērojami uzlabojas! Prieks par apziņu - ja kaķītis būtu mūžam invalīds pēc šī - tas nekas, es tāpat viņu dikti mīlu, no rūpēm neatteiktos, pēdējās potes pakalpojumu noraidītu. Rūpes par citu. Vairāk rūpju par citu - tas man laikam ir tas apgūstamais. Bet, ja nekā apgūstama te nav - dzīvei ir sasodīta humora izjūta! Pirms gadiem pieciem sencis nomira 1. aprīlī. Vinam bija laba humora izjūta, izvēlējās pašu labāko datumu pēdējam jokam!

Fotoamatieris.
Viņš bija, es esmu. Viņš manus pašdarinātos dipus (reta lieta uz šīs pasaules) neredzēja, bet es šad un tad mēdzu atvērt ģimenes albumus ar viņa foršajām no A-Z darinātajām bildēm, kurās esam mēs visi - laimīgi un ar gaišu skatu nākotnē. Bet tad - pēkšņi satumsa. Bērnības bildes pēc manas 5. jubilejas ar milzīgo un supergardo Napoleonu - nav. Aiz tām parādās krāsainas mammas bēru bildes un viss, albums beidzas pusē. Man 6 gadiņi. Brālim - 5. Stāvam pie kapa neizpratnē, tukši skatieni... Pēc gadiem 36 pajautāju beidzot tēta māsai - kas un kā, kāpēc. Nekad nebiju šo jautājumu pacēlis. Nekad.
Vēzis ar superātrām beigām.

Noskatījos “Mazā Amēlija jeb Lietus Raksturs”.
Nez, kad un kur to rādīs Latvijā, bet noskatieties, tā ir debešķīga.

Kārlis Kulminators

Тэрмиски апстрадаю четрас олас.

Спелеjот арк реидерс невильус грибас парцелт журкас едэиену уз мусдиену сабиедрибу. Тапец эс носпльауjос ун гаиду экспедицию.

Сталина Еизенштеинам пасутитаис Александрс Ņевскис.

Šodien dzirdēju, ka mūsdienu askētisms ir pilnīgi pretējs tam, ar ko to saprata senāk. Jaunais askētisms ir tad, ja spēj atlikt malā darbus, pārgudrās tehnoloģijas un iziet garā pastaigā. Un atceries kārtīgi paēst, pagulēt un citas ikdienas lietas.

Mums ir tradīcija: katru gadu mēs ar draugiem pirmajā janvārī pārskatām liktenjironiju, pēdējos gados ar ukrainju subtitriem (viss kljuust jautraax ar subtitriem na move). no jaunmoderniem holidejiem nule pieaugushiem bērniem cienjaa ir LoveActually uz "ziemiishiem", aber uz valentiindienas paarskatu atklaata ir itālju Follemente 2025.

Ганнушкин П.Б. ‹‹Клиника малой психиатрии››
Группа конституционально глупых

Последним заключительным аккордом учения о конституциональных психопатиях является группа людей «конституционально-глупых». Эта группа также находится на границе между психическим здоровьем и психической болезнью; это — люди врожденно ограниченные, от рождения неумные, безо всякой границы, как.само собой разумеется, сливающиеся с группой врожденной отсталости (идиотией, олигофренией). Мы не можем здесь заниматься рассмотрением вопроса о причинах, вызывающих к жизни интеллектуальную дефектность этого рода людей. Нашей задачей.является только подчеркнуть, что среди конституциональных психопатий (в том смысле и объеме этого термина, какой ему придается в этой работе) надо отвести место и тем лицам, отличительным свойством которых является врожденная умственная недостаточность. Это именно те случаи, оценивая которые, как случаи глупости и ограниченности, мы обыкновенно не в состоянии сказать, что здесь нормально и что уже не нормально. Подобного рода люди иногда хорошо учатся (у них сплошь и рядом хорошая память) не только в средней, но даже и в высшей .школе; когда же они вступают в жизнь, когда им приходится применять их знания к действительности, проявлять известную инициативу,— они оказываются совершенно бесплодными. Они умеют себя «держать в обществе», говорить о погоде, говорить шаблонные, банальные вещи, но не проявляют никакой оригинальности (отсюда выражение «Salon bioctsinn»— салонное слабоумие). Они хорошо справляются с жизнью лишь в определенных, узких, давно установленных рамках домашнего обихода и материального благополучия. С другой стороны, сюда относятся и элементарно-простые, примитивные люди, лишенные духовных запросов, но хорошо справляющиеся. с несложными требованиями какого-нибудь ремесла; иногда даже без больших недоразумений работающие в торговле, даже в администрации.

Одной из отличительных черт конституционально-ограниченных является их большая внушаемость, их постоянная готовность подчиняться голосу большинства, «общественному мнению» («что станет говорить княгиня Марья Алексеевна!»); это—люди шаблона, банальности, моды; это тоже люди среды (Milieumenschen), но не совсем в том смысле, как неустойчивые психопаты: там люди идут за ярким примером этой среды, за «пороком», а здесь, напротив,— за благонравием. Конституционально ограниченные психопаты — всегда консерваторы; из естественного чувства самозащиты они держатся за старое, к которому привыкли и к которому приспособились, и боятся всего нового. Это — те «нормальные» люди, о которых Кюльер (Cullere) говорил, что в тот самый день, когда больше не будет полунормальных людей (demi-fous), цивилизованный мир погибнет, погибнет не от избытка мудрости, а от избытка посредственности. Это те «нормальные» люди, которых Ферри (Ferri) сравнивает с готовым платьем из больших магазинов; здесь действует только закон подражания. Как людям с резко выраженной внушаемостью, им близко, им свойственно все «человеческое», все «людские слабости» и прежде всего страх и отчаяние. Они очень легко дают реактивные состояния, вслед за соответствующими травмами; острый параиоид — после ареста и пребывания в тюрьме, острую депрессию — после потери имущества, острую ипохондрию — после страшного диагноза и т. д.

К конституционально-глупым надо отнести также и тех своеобразных субъектов, которые отличаются большим самомнением и которые с высокопарным торжественным видом изрекают общие места или не имеющие никакого смысла витиеватые фразы, представляющие набор пышных слов без содержания (хороший образец — правда, в шаржированном, карикатурном виде — изречения Козьмы Пруткова). Может быть, здесь же надо упомянуть и о некоторых резонерах, стремление которых иметь о всем свое суждение ведет к грубейшим ошибкам, к высказыванию в качестве истин нелепых сентенций, имеющих в основе игнорирование элементарных логических требований. Не лишнее подчеркнуть, что по отношению ко многим видам конституциональной глупости подтверждается изречение знаменитого немецкого психиатра, что они могут, умеют больше, чем знают (mehr kannen, als wissen), в результате чего в грубо элементарной жизни они часто оказываются даже более приспособленными, чем так называемые умные люди.

Наконец, нельзя не упомянуть здесь также и об отношении, существующем между психопатией и гениальностью (или высокой одаренностью). Здесь надо исходить из того факта, что в нерезко выраженной форме те или другие психопатические особенности присущи почти всем и «нормальным» людям. Как правило, чем резче выражена индивидуальность, тем ярче становятся и свойственные ей психопатические черты. Немудрено, что среди людей высокоодаренных, с богато развитой эмоциональной жизнью и легко возбудимой фантазией количество несомненных психопатов оказывается довольно значительным. Чтобы правильно оценить это обстоятельство, надо еще помнить, что в создании гениального произведения принимают участие два фактора: среда (эпоха) и творческая личность. Что многие психопаты именно благодаря своим психопатическим особенностям должны быть гораздо более чуткими к запросам эпохи, чем так называемые нормальные люди после сказанного понятно само собой. Историю интересует только творение и главным образом те его элементы, которые имеют не личный, индивидуальный, а общий, непреходящий характер. Творческая личность, отступая перед историей на задний план, по своей биологической ценности вовсе не должна обязательно иметь то же положительное значение, какое объективно принадлежит в соответствующей области ее творению. Спор о том, представляет ли гениальная личность явление дегенерации или прогенерации, по существу бесплоден и является в значительной мере результатом незакономерного смещения биологической и социологической точек зрения.

1 Для обозначения того же самого типа Блейлер (Bleuler) пользуется термином «die Unklaren», подчеркивая этим, что этот тип характеризуется не столько бедностью ассоциаций, сколько неясностью понятий. Блейлер считает, что здесь дело идет об отсутствии прочности ассоциативных комплексов, благодаря чему одна и та же идея в разные отрезки времени оказывается в разном ассоциативном окружении без того, однако, чтобы это последнее обстоятельство было уловлено самим пациентом.

Vai, sakot "visi ir noraizējušies", ir pieklājīgs veids, ( kā pateikt, ka patiesībā tie visi esi tu pats? )

TVNET. Policija uzsver - aizliegts doties pa ledu apskatīt “Lady Kathleen” kuģa vraku