Viss ir redzams

"Trenēsimies, kamēr esam dzīvi!".

Grupu pārstāv Irēna 75g, Agafija 77g, Boriss 72g un citi veterāni.

Grupas galvgalī ir 91g jauns veterāns, kurš piedalās Eiropas līmeņa mačos vecuma
kategorijā 80+ un regulāri uzvar. Viņš, lai saglabātu formu, katru dienu 50 reizes piepumpējoties un cilā svarus.


Šis viss notiek tepat Latvijā.

skaties skaties - vai tev ir balts ferrarī?

Man patīk strādāt ar filmu, jo tā ir taktīla, stimulē visas maņas!

Actiņas: smuki iepakota filmiņa, apdruka, estētika.
Deguntiņš: izņemot filmiņu no bundžiņas, tā mēdz smaržot - it sevišķi krāsu filmiņas. Šaujot diapozitīvus, svēts ir rituāls atraut filmas bundžiņu un nekavējoties ieraut tās smaržu nāsīs, kaifa izteiksmē noelšoties. Mmmm, beznarkotiku dopamīns!
Taustīte: pats par sevi saprotams - tu gaismjutīgo materiālu turi savās rociņās. Rociņās ir filmiņa, nevis vieninieciņu vai nullīšu solījums. Tur ir sudrabs emulsijā, uzklāts uz plānas plastmasas lentas.
Austiņas: filmiņas tīšana kamerā ir dzirdama, griežas zobratiņi, tikšķ mehānismi - prieks klausīties manuālas kameras darbībā ir aptuveni tāds pats, kā pielikt ausi pie mehāniskā rokas pulksteņa.
Garšiņa: eu, to gan labāk nē! Taču kāds dzēriens procesa pavadīšanai - ko ne?!

Man patīk strādāt ar filmu, jo visu raksturo mans darbs un prasmes attiecīgajā brīdī.

Neviens pats algorims manas kļūdas nelabo. Neviens pats algoritms man nepiezīmē neko lieku vai nezaudē ko būtisku faila izmēra dēļ. Manu rociņu neviens netur, neviens mani nestabilizē. Neviens attēla apstrādes kods nezaudē toņu bagātību, neķēpā ciet mikrodetaļas, nepataisa lietas un tekstūras par plastmasu. Nevienas koda instrukcijas manas bildes nepadara plakanas, pielietojot HDR bez jēgas un poņas, piemēram. Kontrastu kontrolēju es ar attiecīgā materiāla un tā ķīmiskās apstrādes izvēli. Kontrasts - kompozīcijas elements. Mākslinieciska izvēle. Klusums mūzikā. Visur nav jābūt HDR, visu nav jāredz un visu nav jādzird. Kompozīcija virza uzmanību.
Ir laba sajūta paskatīties pa logu un nodomāt: Hmm, izskatās pēc f/4 un 1/250s ar ISO 125 filmiņu. Tad paņemu fočiku, ieslēdzu eksponometru un trāpīts perfekti - ar visu sniegotās ainavas ekspozīcijas +1 stopa kompensāciju, lai galā sniegs izskatītos balts, nevis pelēks, jo eksponometrs visu mērīto definē par vidējo pelēko toni - tavs uzdevums ir zināt un saprast, kā izvietot toņus kadrā no ekspozīcijas viedokļa vien: fragmas atvērumu izvēlos es, ņemot vērā lēcas īpašības un iecerēto attēlu; slēdža ātrumu arī izvēlos es - gana ātru, lai roktrīce un subjekta kustība neizpludinātu kadru vai tieši otrādi - lai izpludinātu, ja esmu tā iecerējis. Filmiņu izvēlos es - balstoties uz vizualizēto gala rezultātu un iemīlēto attēla izskatu. Fočēju es, nevis instruments - visos posmos. ( ... tālāk ... )

Vakar noskatījos Hamnet, laikam to dziļo domu tur nesapratu. Būšu pārsteigts, ja paņems oskaru, kā labākā filma.

karoče, ir plāns ieviest saimniecībā aerogrila kungu
šobrīd kompilēju informāciju par zīmoliem un tehniskajām specifikācijām
sliecos uz cosori dual blaze

varbūt arī kādam no jums ir aerogrils?
modelis, pieredze, plusi-mīnusi?
mūsu redakciju interesē viss

Mīlu NTS kompilācijas. Šobrīd baudu beļģu tumšo postpanku/synthpopu. https://youtu.be/_6dLVrwfRzw?si=EJ4_LM4vPqQMhZOj

Es nopirku to somu, lietuvieši piesūtīja 2 dienās. Izskatās mazāka par mugursomu, ar ko pārvietojos ikdienā starp darbu-veikalu-mājām, sver ~1,2 kg, bet ar izvelkamu rokturi un ērtiem ritentiņiem. Tagad ultravieglu pakošanos ar zeķu un zobubirstes svēršanu būs jāizmanto ne tikai kalnu pārgājieniem.

Biedri un draugi iekš meditācijas (nu, līmenī "pāris reizes pamēģināju, drausmīgi notizlojos, man ir 10 stāsti par to, kā es esmu tuvākajiem cilvēkiem uzbrēcis "atpisies, es meditēju!" un citi absurdi")

Ko jūs darāt, ja meditācijas laikā galvā lien nevis parastā huiņa, bet doma, kas patiešām atbild uz galvenajiem jautājumiem no negaidīta leņķa un potenciāli var dramatiski uzlabot jūsu dzīvi tuvāko nedēļu/mēnešu laikā? Palaidiet vaļā kā mākonīti, vai fak meditāciju, jāpiefiksē?

Izolde slido
apkārt zemeslodei
no ābeles savā dārzā
līdz vāverēm Kanādā
tiklīdz apatāsies
raudās

krāsaini stikli
un flīzes
vāzēs viskrāšņākās
rozes
mūžīgi svētki pie Ilzes
viņas mājās nezina raizes

The Rip (2026)

Nu ko - nopirku sev bikses! Kādas bija, tādas paņēmu, jo izvēles principā nebija. Un čakarēties ar meklēšanu arī negribēju. Bet vietas vingrošanā vairs nav! Jo janvāris! Un bija reklāma. Stulbi jau ir, ka beidzot saņemies darīt kk veselīgu un še tev! Kolēģe gan mierināja, ka ar laiku kāds atkritīs.
Ziema galīgi apnikusi. Saprotu, ka šāda ir normāla, bet man pārsvarā ir auksti. Darbā ir vēl lielāks ledusskapis kā parasti (jo kāds idiots taupīja uz radiatoriem). Laikam būs jāsāk vilkt 2 džemperus reizē. Mašīna knapi silda vai nesilda (pie -20) - nezinu kāpēc. Istaba arī bieži pavēsa, ja vien nekurina visu dienu (un parasti nekurina, jo visi ir darbā). No rīta izkāpt no gultas ir vēl lielāka pierunāšana kā parasti (un parasti jau ir liela un ilga).
Gribas to saules gaismu un siltumu. Bet tāpat sev cenšos atgādināt, ka tumšais laiks ir klusāks laiks. Labi nekad nebūs.

Visu vakaru kārojās skābus kāpostus, vakarpusē Rimi nopirku Dimdiņu skābos kāpostus ar burkāniem. 2 pakas par 1,50 eur.
Rīt izies vēders.

viss sākās ar līnijā stāvus saliktiem domino kauliņiem

Vakar man garmins paziņoja, ka ir klāt pirmais treniņš manis izvēlētajai treniņprogrammai, lai sagatavotos Rīgas maratonam 2026. Pat saņēmos un paskrēju 40min.
It kā biju tam gatavs, bet jau šodien viņš man stāsta, ka ir ieplānoti 2 treniņi. Un tā 7 - 8 treniņi nedēļā turpmākās 16 nedēļas. Saņēmos un pirmo šodienas jau paskrēju, bet otrs ir intervāli, būs jāsaspringst, lai atrastu tempu, kas ir kaut cik ātrs, bet joprojām var elpot caur degunu.

Viss it kā labi, bet ārā auksti, jāvelta pārāk daudz laika, lai attiecīgi saģērbtos, pagaidām īsti nesanāk. Esmu izlaidies un sācis tuntulēties, rezultātā skrienot ir par siltu. Šovakar mēģināšu vilkt vienu drēbju kārtu mažāk.

Skriet joprojām patīk, var jau būt, ka būtu kādu skriešanas treniņu jāiemaina pret slēpošanu, bet slinkums.

Uzdot cilvēkiem rakstīt tekstu par istabu ir tāds koks ar diviem galiem: no vienas puses, tur var mierīgi rakstīt, no otras, tur ir tādi vārdi kā "izstaba", "aizskari", "atvilkne" un "gūlta", un es reāli salecos ikreiz, kad tie tuvojas, pat ja ir uzrakstīti pareizi

ES NEPRASĪJU VISU ŠO GAISMU

For All Mankind (2019- S1-S4)

Vakar nolēmu uzmest aci saviem dipiem. Bieži to nedaru, pārsvarā aparāts tiek lietots draugu lokā, nevis strikti solo. Man sen radās aizdomas, ka Ektachrome E100 ir ļoti švaka diafilmiņa un to vajadzēja verificēt, čekojot vecos ar dažādām Fujifilm diafilmiņām fočētos kadrus. Izvēlējos kastīti "Bradātāji" - tajos 60 kadros redzami mani draugi, mīļcilvēki un arī nedraudzībā un atsvešinātībā pārgājušie. Tur daudz redz cilvēciņa, ar kuru dalījos savā dzīvē veselus gadus 13, bet vairs ne. 2 gadiņus jau vairs ne un beidzot nav sāpīgi uz to skaisto un labi fočēto cilvēciņu paskatīties - sāpju vietā seju dekorē kopdzīvi novērtējošs smaids, kura kaktiņos samanāma dzīves skola, secinājumi un pateicība.

Un tad pamanu, ka projektora gaismas kūlī redzamas sīkas daļiņas. Hmm, kaut kādu putekli izsitu no kāda pirmsvēsturiska pakša? Hmmmm. Pamēģinu ieslēgt halogēnspuldzi jaudīgajā režīmā - slēdzu un nekas nenotiek. Opā, tad jau tie nebūs putekļi, bet gan dūmi?! Kas tad nu lēcies, elektronikas daļai simts gadus neeesmu pieskāries!? Bet nu, redzams, ka pasākums nav tīrs - slēdzu ārā, ņemu vāku nost. Ieslēdzu projektoru un pētu, kas par lietu. Jūtama patīkama veco trafiņu saldenā smarža un tas mazliet kūp - sāk svilt sekundārā tinuma vadiņa izolācija - ja tā pārdeg, rodas īssavienojums un trafiņu var izmest potenciāli kopā ar komponentēm, kas no tā barojās.
Izvelku no kabatas CAT S62 Pro, ieslēdzu pārmaiņas pēc telefonā noderīgu kameru - termālo. Veicu mērījumu un esmu uz dirsas: sekunžu laikā viens no trafiņa sekundārajiem tinumiem sasniedz 120 grādu temperatūru un turpina kāpt - fiksi slēdzu ārā un challenge accepted: izjaukt un secināt, vai nav kas acīmredzams lēcies. Lai gan elektronikā esmu zābaks, īssavienojumu gan jau manīšu tīri pēc kādas komponentes temperatūras straujas celšanās.

Izjaucu aparātu un potenciālais grēkāzis atrasts: reiz palūdzu paziņai īstenot manu ideju: aizstāt projektora autofokusa mehānismu ar augstas precizitātes manuālu fokusēšanu, pielietojot 2. pleisīša pults analogā stika risinājumu gluži kā spēlītēs - maza kustības amplitūda kustina fokusēšanu lēni, bet kloķis līdz galam jeb liela amplitūda - ātri. Tādējādi var nodarboties ar mikroskopiska līmeņa fokusa perversijām, nav jāpaļaujas uz garām šaujošu autofokusu. Arī kadru pārslēgšanu palūdzu uztaisīt tā, lai varētu ar stika ieklikšķināšanu pārslēgties. Ērti, patīkami, paldies cilvēkam - viņš pielāgoja shēmu, es tālāk savilku vadiņus līdz pultij, kā nu man vajag.
Lūk - problēma: cilvēks lodējumus izolējis ar izolācijas lentu. Tā darīt nevajag - sevišķi, ja lieta pakļauta paaugstinātai temperatūrai, kas līmīti atlaidina un lenta - lec nost. Gadu gaitā nolekusi pavisam nost un plikais vadiņš atradis nesankcionētu kontaktu, gandrīz nosvilināja projektoru vai pat ko vairāk, ja tas sāktu pašaizdegties.
Tad nu - paņēmu termocaurulītes, nomainīju salentoto un notestēju: vairs nekarst, turas stabila ~50 grādu temperatūra. Lieliski, super, malacītis - atkal projektors glābts! Bet - ar to viss nebeidzas. Pieredzē un poņā lēnām rūdītā acs pamana virkni izregulētu daļu, kas skaidro vēsturiski dīvaino kadru centrējumu un paralelitāti korpusam. Izregulēts šis un tas, un ķēdē - viss pārējais. Elektronika sakārtota, būs jākārto optiskā ass - sākot no avota, turpinot ar diapozitīva pozicionēšanu gaismas avotā, turpinot ar objektīva paralēlumu diapozitīvam, lai nodrošinātu attēla asumu no stūra līdz stūrim. Lūk - ar šo tad man jātiek galā, challenge accepted. Gribētos to darīt šodien, bet saistības pret citiem cilvēkiem jāgodā, lai arī kādas zobusāpes* un pārmetumus manā virzienā tas nesagādātu. ( ... tuvāk ... )

Tā.
Jokains ieraksts, bet bez jokiem:


ja gadījumā jūsu brīnumainie spēlmaņi izauguši līdz nākamajiem LEGO līmeņiem, es nopietnām biznesa un paedoģiskajām vajadzībām pērku LEGO Duplo zvērus (ziloņus, tīģerus, mērkaķus, haizvis, čūskas, zirgus, utt),
visa veida cilvēku figūriņas, princeses ieskaitot (tie var būt arī no konkurējošā Playmobil) un caurspīdīgos (tādā ziņā, ka balts, caurspīdīgos) klučus arī.
Vēl der trepes, logi, torņi, tilti: tie, saskaņā ar man zināmo, arī priekš nopietniem cilvēkiem ir meklējami taisni Duplo klāstā.


Rakstiet komentārus, pakomātus apmaksāšu, pakaļ Rīgas un saprāta robežās arī varu nobraukt.

Cenu arī taisnīgu bez kautrības lielas sauciet, nekādu "kaut ko garšīgu"/ "izdomā pati", lūdzu.

Paldies!

Ildzes
dzīvildze
dzīvvilce
dzīvmirklis
dzīvmūžs
dzīvžogs
kam netiek pāri
nedz pati
nedz citi

Latvijas pasts ir brīnišķīgs, proti:
- 2. janvārī veicu pirkumu Discogs platformā.
- 6. janvārī Portugāles pasts pieņem man adresētu sūtījumu: plates no ierakstu studijas Equilibrium Music caur Discogs. Ilgi gan ņēma, bet OK - pārdevējs lēni sagatavojis paku, noformēijs sūtījumu vēlu gan jau - neizskatās pēc PT pasta lažas.
- 8. janvārī to Portugāles pasts izsūta piegādei. Portugālei pasūtījuma apstrāde prasīja 2 dienas.

*paciņa karājas gaisā 9 dienas, katru dienu čekoju izsekošanas sitēmas - Portugāles un Latvijas. Pa jūras ceļu piegādā, vai?*

17. janvārī paciņa pienāk Latvijas pasta šķirošanas daļā. Sestdiena - ir OK, ļausim pirmdien šiem turpināt strādāt.
19. janvārī paciņa nosūtīta izsūtīšanai uz pasta nodaļu.
20. janvārī paciņa saņemta manā pasta nodaļā, apstrādāta un izdrukāts fizisks aicinājums saņemt paciņu. Ļoti labi, tad jau šodien būs, ne?
20. janvārī zvanu uz pasta centrālo numuru prasīt, vai viss ir OK, kur nosprūdusi un kas notiek, kāpēc neesmu saņēmis aicinājumu vēl pastkastē, kas ir burtiski 3 mājas no pasta nodaļas? Pēc datumiem izskatās, ka pārāk ātri ceļu traci, bet čujs man liek rīkoties - atgādina 2000. gadu Pasta izdarības, tāpēc savlaicīgi piezvanu un pajautāju, kas, kur un kā, nevis pa velti eju uz pastu, lai cik tas tuvu arī šī brīža dzīvesvietai nebūtu.
21. janvārī neaicināts ierodos pasta nodaļā - nosaucu paciņas Nr. un lūdzu pačekot, vai ir uz vietas. Jā, super, ir uz vietas, saņemu bez visādiem Pasta centieniem, tik balstoties uz izsekošanu vien! Pajautāju, vai nebija kāda aizķeršanās un darbiniece noplāta rokas vien par tām 9 dienām, kuras paciņa pavadīja, karājoties gaisā - mūsu vai Portugāles, nav zināms. Zinot, kā strādā Latvijas pasts - pie sevis rēcu un gaidu, kad saņemšu ķipa 20. janvārī drukāto aicinājumu saņemt paciņu.
27. janvārī saņemu drukāto aicinājumu izņemt sūtījumu ar norādi, ka pēc 10 glabāšanas dienām var tikt piemērota gabāšanas maksa. Latvijas pastam pasūtījuma nekompetenta apstrāde prasīja 10 dienas un iestājas jau potenciāls maksāt par "glabāšanas pakalpojumu". Uz šīs realitātes pamata - cik vien iespējams izvairos no Pasta pakalpojumiem, izmantoju kurjerus, kuri prot tajā pašā vai nākamajā dienā ievietot paku pakomātā, atstāt random adresē - kaut veikalā - un nečakarēt man ikdienu. ( ... tālāk ... )

Dekarts bija diezgan gudrs onkulis, bet viņš operēja ar to informāciju un priekšstatiem, kas nu tajā laikā viņam bija pieejami. Viena no viņa teorijām, piemēram, bija par to, ka dzīvnieki ir nejūtīgas mašīnas. Es tā vienkāršoju, protams. Pēc mūsdienu kritērijiem šī teorija būtu izsmiekls. Nešaubos ne mirkli, ka kaut kur joprojām eksistē margināli indivīdi, kas emocionāli ir iestrēguši 17. gadsimtā, bet es te vairāk par kolektīvo fonu, kur zeme nav visuma centrs, vakcīnas strādā, un cilvēka radītas klimata pārmaiņas nav mīts.

Nu lūk, mani drusku fascinē, bet ne labā nozīmē, pārliecība, ka pasaules mistērijas ir izgaisušas, un mēs racionāli varam nonākt pie vienas pareizās atbildes. Man jāsaka, ka mēs diezgan sūdīgi saprotam citas būtnes, mēs regulāri iegūstam faktus, kas lauž mūsu priekšstatus, un ik pa laikam iebakstam ar pirkstu kādā "faktā", lai saprastu, ka šis "fakts" tā īsti nemaz nav pierādīts pēc zinātniskās metodes kritērijiem. Šī augstprātība ir kaut kur spektrā starp smieklīgu un biedējošu, atkarībā no šīs pārliecības turētāja vara pozīcijām. Diezgan bieži mēs problēmām pieejam ar arhimēdisku vīziju, ka vajag iezīmēt problēmas rāmi, un tad bliezt. Es pat mazliet vairs nešaubos, ka ja kādam bro iedotu atdures punktu, viņš savāktu līdzekļus tai svirai, ar kuru mēģināt pacelt zemeslodi, un viņam būtu mazliet piedrāzt par sekām.

Tirānas galvenajā laukumā ir ēka, kas izskatās pēc manis.

intensīvais posms kā pagājušajā gadā sākās,tā pēc sajūtām nav beidzies lai arī ik pa laikam es vienkārši intensīvi sutinu zem segas. šodien mirīju nosti ar savu 37,1, bet nekas vajadzētu būt labi - vakariņās izēdu puspaciņu pērļu grūbu ar diviem (!) ceptiem sīpoliem

tā planēta
kur dzīvo Agneta
neeksistē
un viņa nekad vairs
nav bijusi
mājās
kopš apmaldījās

pagājšnedēļa bija jocīga, bet jauka.
biju trū oldskūl bērēs Gaujienā. drausmīgi pārsalu (-16 grādos stāvēt apm stundu nekustīgi ārā ir aizraujoši). pēc tam mielasts pils pagrabā, kur varēju ēst tikai vārītus kartupeļus, kūku un kliņģeri (pārējais bija gaļa). bet priecājos, ka aizbraucu. tādās klasiskās un vienkāršās lauku bērēs ir baigais pauers. + varēju atbilstošos apstākļos pieminēt nāvi, kas ir vienmēr aktuāla un pārāk maz kustināta tēma.
biju pie savas terapeites. tas arī bija ļoti labi. atkal bija kkāds pēcterapijas high.
biju uz Līgu mēģi. Līgas ir ļoti foršas.
papsītis negaidīti piemeta mātes zārka naudai, par kuru man jāpērk jauna cita mašīna.
biju vairākās foršās ziemīgās pastaigās ar bf. man ļoti patīk šitā ziemiņa. sniegs varēja būt vairāk un vējš nepūst. bet tā - lieliski.
6d uznāca sennebijusi ēsttaisīšanas iedvesma - uztaisīju rīspapīra "bekonu" ar kvinoju (man nepatīk vārds kīnva), edameme pupiņām un tahini mērci. un salātiem. ļoti labi tas viss gāja kopā.
vakar bijām ar bf un viņa dēlu Ozolkalnā - bija brīnišķīga saule un mazāk cilvēku nekā iepriekšsvētdien (mīzēji no aukstuma!). līksmi izslēpojāmies un mājupceļā piestājām pie Kazu gravas paskatīt leduskritumu. man gan kājās bija Mārteni (ziemas!) un es vispār, vispār nevarēju paiet, jo tie NENORMĀLI SLĪD JEBAL. bija smuki, bet bija aizsalis mazāk nekā likās, ka būs. Smilčā Tepera slūžu pārgāzne ir jau milzīgs ledusklucis, lai gan ūdens daudz un straume jestra.
var just, ka diena palikusi garāka (un gaišāka!!!)

kopumā jutos diezgan labi un cozy.

Cilvēki zvana, raksta vēstules uz radio, un jautā, vai man viss kārtībā.
JĀ!!!!!!!!!

Agnim sniga
tarakāni
no koši zilām debesīm
palmas šāva prieku
viņam tieši sejā.
punkts.

Anša nervu galos
ik pavasari
izdīgst asni

Cik patīkami ir tikt vaļā no mantām. Piemēram, slēpēm un slidām, kas stāvējušas 40 gadus. Vai krāsām, kas būtu jāved uz bīstamo atkritumu laukumu, bet kādam, izrādās, noderēs mākslas projektos. Vai 20 gadus veciem rēķiniem no jau gandrīz tikpat gadus likvidētām firmām, kas nu noder krāsns kurināšanai, lai neaizsalst caurules. Man vēl ir daudz visa kā: grāmatas, padomjlaiku porcelāns, kaut kādi matu līdzekļi, frizierkrēsli un izlietnes, frizierštrunti, par kuru cenu man nav nekādas sajēgas (piemēram, instrumentu maki bez instrumentiem vai šķēru eļļa).
Te vajadzētu piesaistīt kādu cilvēku, kura lielākais prieks ir visu revidēt, kārtot, sistematizēt un pārdot.
Un tad man būtu plašāka dzīves telpa un iespēja psiholoģiski uzelpot (jo ieplūst skābeklis tiešā un pārnestā nozīmē).

TVNET. Maestro publiskā paziņojumā atkārtoti norobežojas

šodien ir izteikti besīga diena. blakus visiem vagoniņiem, kas ikdienā jāvelk, man riebās rīta treniņš, pēc tam izrādās bija saskābis piena spēks un pa ceļam uz darbu mans Caffeine ir aizvēries - tā aizvēries, ka izrautas visas mēbeles un lete.

ja jau mēs par ikdienišķā atgriešanos cibā.