Viss ir redzams
Virs zemes, debesīs un internetā
līdzjūtība, kad manā apziņā nonāk priekšstats par kādu līdzjūtību izraisošu personu. Ceļš uz
sirdi iet caur galvu. Tur izņēmums nav arī mīlestība. Ja tā nav tikai dzimumtieksmes izpausme,
tad balstās priekšstatos, kādus mēs izveidojam par iemīļoto būtni. Un, jo ideālistiskāki ir šie
priekšstati, jo svētlaimīgāka ir mīlestība. Arī te doma ir jūtu tēvs. Saka: mīlestība padara aklu
pret iemīļotā vājībām. Šo lietu var uztvert arī apgriezti un apgalvot: mīlestība tieši atver acis uz
priekšrocībām
Bībele pati saka - par taviem grēkiem maksās dēli un dēlu dēli n-tajās paaudzēs - viss pēc priekšrakstiem, kurus paši sev sagudroja, pa ceļam ērti uzstādot sevi par izredzētajiem. Priekšraksti, kuri gan jau atspoguļo cilvēku uzvedības novērojumus ilgtermiņā: ir rīcība un tad tai seko sekas. Ja ne šodien, tad rīt.
Subjektīvo attieksmi nepaudīšu, vien iešāvās prātā šāda taisnīguma potence.
O Saala Sakraal - Oastar
Posted byMūza: (We Come) Cloaked in the Guises of the Woods
Kvalitatīvas, rāmas enerģijas transformācijas rituāla Dark Ambient settingā - viennozīmīgi saudzējams projekts/kultūras piemērs.
https://music.youtube.com/channel/U
https://cycliclaw.bandcamp.com/album/oa
Third Full-Length Ritual Offering
Oastar marks the long-awaited third manifestation of O Saala Sakraal, the ceremonial vessel guided by nOh v°v (of Trepaneringsritualen and Norn) and Sunnifa St. Álander (of Hadewych).
Recorded in the aftermath of the discovery and subsequent destruction of an ancient solar temple by local authorities in the eastern region of Hamaland, a land still shadowed by the enduring influence of the Church, this new work channels both lament and invocation. Amidst these events, O Saala Sakraal deepen their exploration of the sacred and the profane, weaving six aural ceremonies designed to open liminal sonic spaces where the residual wounds of Christian dominion may begin to heal.
Steeped in woodland mysticism, Oastar unfolds as a cycle of rituals, to facilitate flow states, purify and transform, and call forth coalescence from fragmentation. Beneath its layers, a burning resonance persists: a yearning for restoration, for a return to the primordial harmony that once bound all things. The album closes with a single solemn hymn to dusk, a slow descent into stillness where night and renewal converge.
Six pieces of consolidation and transcendence, offered to the world in its darkest hour.
Stīvs Džobs nomira, jo pārāk dziļi ievilka nāsīs paša dūrē iepirstu zarnu gaisu- tā, ka baktẽrijas, kurām būtu jādzīvo tūplī, sāka dzīvot STĪVA SMADZENĒS! Un tas jau ir ar dzīvību neapvienojams pasākums! Grūti iztēloties, kā citādāk var palaist tautās tādu produktu, kas funkcionāli ir tikpat augstvērtīgs kā vīrišķīga paš-kastrācija ar neasu priekšmetu.
Nāvi Apple, nāvi disfuncionāliem produktiem!
O, forši, ka nesen parādījās dzelzceļa reiss starp diviem - man sniegta iespēja pēc brīvas izvēles konkrēto stundu saskaldīt uz pusēm. Nodomāju, ka es varētu uzvesties kā audzināts pilsonis un uz darbu ierasties laicīgāk, lai gan neviens cits par to mani nebaksta - tik es, sevi. Šodien jau reizi trešo braucu ar jauno reisu un pamanu, ka tas man cepī ievērojami vairāk par ierasto. Interesants secinājums. Kādi tam varētu būt iemesli? Agrāks rīts un svaigāks gaiss, jo tukšāka un kārtīgāka Rīga - ļoti maz divratu monstri pamesti uz ietvēm, mazāk dīzeļauto krustojumos - visi smakotāji un nekārtībnieki vēl miegā vārtās vai jau malko savu rīta dzērienu, uzpīpē - labrīt, latvieši!
"Nākamā pietura: Torņakalns!"
Vienmēr gribējies tur savam fotoaparātam parādīt šo skaistumu, kas vairumam šķitīs totāls bardaks. Vieta nepieradināta, nepielaizīta - purvs ēd mazdārziņus dzelzceļa malā - šur un tur pavīd pa dārziņbūdas jumtam - Stalker filmas vaibi. Ļoti estētiski un kolosāli, taču darba laika sākums ir darba laika sākums. Bik dirsciplīnas, lūdzu, nevar tak visas atrastās konfektes ņemt un rīt! Un tā nu arī līdz šim tik biju siekalojies un siekalojies vien, vērodams, kā cilvēkdarbību rezultātā šī vieta tiek pārvērsta... Ehh, tā nedrīkst! Lecu no vilciena ārā un šo dienu sākšu ar saldumiem! Izkāpju un skatam paveras divi rotaļlaukumi biezā miglā: pa labi ir pleķītis dabas, bet pa kreisi - dzelzceļš. ( ... tālāk ... )
no skaistmkopšanas
salona
pēc sejas masāžas
ar liftinga krēmu
pretnovecišanās procedūra bija
tik laba
visus var piemānīt
tikai ne dabu
Aizgāju mājās, un cieši nopētīju savus piecmetrīgos ceriņkokus. Izliekās, maitas.
sadrupa vakar
lūdzēju skatieni
traki kliedzieni
gluži kā raķetes
akmens dvēseli
saspridzināja
skolots un skaists, sieviešu lolojums.
ir labi kopts, ir labā darbā, ir nauda.
pamet mums grašus: "Tas jums!"
Tāpat vien, un varbūt pat uzrakstīt vienu rindu, neesmu to darījusi kādus 10 gadus.
Biju domājusi, ka beidzot esmu atbrīvojusies no pagātnes rēgiem, bet īstenībā tās ir tikai sajūtas, ieslodzītas pāris taktīs.
Šodien es saprotu, ka bija tā diena, kad kādu vest pie ārsta. Mammu pie ārsta veda brālis, dēlu pie ārsta vedu es.
Visam pāri saule. Laužas caur pagalma priedēm un kadiķiem.
Labi, ka šeit nedzīvo Marks. Tad te nebūtu nekā, tikai motorzāģis un pagalms kā visiem.
Pagalmā putnu melodijas sacenšas ar ceļa baltā trokšņa skaņām. Putnu šeit tiešām daudz. Kāds vienmēr no rītiem klauvē pie logu sienas. Šorīt redzējām kādu, kas nebija zīlīte vai zvirbulis. Būs jāatved no vecākiem mammas tēta putnu grāmata no 60tajiem un jāsāk studēt.
ļoti patika, ka 6d bija vairāki brīži, kad visi trīs vnk lasījām grāmatas. likās, ka tas ir tāds jauks introvertu protests pret kapitālisma grind vai pavasara dzīvības sprādziena fomo.
7dien izgājām Nigras taku. joprojām ļoti skaista. iesakām.
ļoti izbaudīju to, ka vienlaikus ir gan ciemiņš un kkādas konkrētas ieplānotas aktivitātes (tai skaitā fokača!), gan pilnīgs un ultra rāms neobligātums.
šon gan agonēju pie epastiem un bezgalīgi garā sapulcē ar priekšnieci. izriju veselu paku ar sēmenēm. noknibināju pirkstiņu līdz asinīm. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa.
derībās
sabruka cerības
bez naudas un viens
nevajadzīgs
Man kompi vispār vajag?
Posted byMūza: +K+M+B - BBLOODY VALENTINE
Atminos - bērnībā skolā bija bekas.
Uz tām garajos starpbrīžos piestaigāju Arkanoid uzspēlēt, kamēr skolas gaiteņos garajā starpbrīdī skanēja skolas radio, kuru kustināja vēlākais Saldus radio DJ. Šķita forši un moderni, ka tā darījās - neatkarīgi no tā, vai sakrīt gaumes, jo muzons te nebija vienkārši ierastais radio troksnis, bet gan bik atlasītas, mazāk nodrāztas lietas. Atceros, ka nereti skanēja The Cranberries - Zombie, cepīja tolaik un cepī arī šodien!
Vēlāk parādījās pirmais IBM dators.
Es tāds skatos uz viņu un domāju - kam tāds sūds vispār vajadzīgs? Skola nav rūpnīca, ko ar to verķi vispār var darīt? Te neviens nezina, ko ar to darīt. Pat skolotājs nē. Viss notiek, bet te kaut kāds Alien technology piemērs uz galda, bet kluss.
Šodien arī man brīžiem šķiet, ka datoru katram īsti vairs nevajag. Cita gan argumentācija - kad lietas ir pārsvarā internetā, operētājsistēma un dzelžu veiktspēja paliek sekundāra. Iz šī aspekta arī šķiet, ka tablešdatori atrod sev nišu - būt kā konsole rēķināšanai mākonī. Tas pats ar ChromeOS datoriem, kurus var kustināt pat uz baaaigi veca dzelža.
Vai man ikdienā vajag kompi?
Reti! Vai man ikdienā vajag Windows kompi? Vēl retāk par iepriekšējo retumu, lai gan W11 grib man iestāstīt, ka man jāpērk jauns kompis. Man gan sava galva uz pleciem un e-waste ģenerēšu tikai tad, kad vecais dzelzis vai nu mirs, vai totāli nespēs apmierināt nevienu pašu manu digitālo vajadzību. Microslop kā uzņēmumam te ir precīzi nulle teikšanas manā universā. Mūra likums pēdējos ~5-10 gadus stagnē (ar dažiem lux klases izņēmumiem), kas nozīmē tieši šo realitāti - vecs kompis šodienas lietas rēķina gana adekvāti, ja vien nav nepieciešams regulāri veikt top slodzes - grafika, fotošops, video montāža, jaunākās neoptimizētās spēlītes.
Kādām funkcijām man kalpo mājas dators? ( ... tālāk ... )
pa zemes ceļiem
Amalda apmaldās
piemājas mežā
Amilda visur
jūtas kā svešā
nespēj atrast
ceļu pie tevis
par nenormālu
nenormālam
par normālu
nenormēts darba
laiks
izgulēties