Viss ir redzams

LV birokrātiskajā sistēmā strādā anti-beheivjorālisti/anti-sociologi. Nevienam tur nav saprašanas par to, ka, ja sistēmu, kas paredzēta force majore situāciju izziņošanai, sāks lietot pērkona un intensīva lietutiņa izziņošanai, cilvēki taps desensitivizēti pret šo sisēmu un vienā brīdī pārstās tai pievērst uzmanību.

Pēc idejas ar šūnapraides sistēmu vajadzētu būt tā - ja skan brīdinājums, cilvēkiem vajadzētu ar trīcošām rokām ņemt rokās telefonu, noskaidrot šūnapraides ziņas saturu un meklēt drošu vietu, kur slēpties.

lūgšana ir tā, kas nodrošina to, ka tu paliec dzīvs laikā, kad pats sevi esi pametis.
tāpat arī kristība un vakarēdiens, tā ir, iespējams, visspēcīgākā maģija, kas darbojas arī tad, kad tu savā prātā vairs nespēj sev vēlēt neko labu un lien meklēt piedzīvojumus tumšās vietās

Absolūti KRISTISKS un kolosāls materiāls, lai iepazītos ar to, ko telpa nodara skaņai un ar kuru vietu sākt to risināt, lai mēs dzirdētu mūziku, nevis telpu.

Ievieš skaidrību, iepazīstina ar instrumentiem, fiziku un to, ko ir iespējams izdarīt un, ko nav. Konteksts tur par ierakstu studijām, bet tas pats ir spēkā arī jebkurā klausīšanās/dzīvojamajā telpā.

Tikai tad, kad ir pielecis šeit apskatītais, ir jēga sākt spēlēties ar skaļruņu un klausīšanās vietas pozīciju. Tikai pēc šo parametru optimizācijas ir jēga pieķerties akustikas labošanai.

https://www.youtube.com/watch?v=i2WR4ZwC3lI

Attiecīgi tagad pavisam skaidrs tapis ir rīcības plāns :)

Šodien četras stundas lakoju dedzinātus dēļus.
Lakas smarža atgādināja Bonapartu. Lakoju un domāju par lakšanu. Izdomāju, ka laikam jau Bonaparts smaržo pēc lakas.

Lakot nav lakt.

Vakar esot nomiris manas vidusskolas direktors, arī 99.vsk un Natālijas Draudziņas skolas direktors, Pēteris Ševčenko. Viņam varēja būt knapi 65.

Arī Raiņa vakarskolas direktors, kas man patika, ir miris. Jau pirms 10 gadiem laikam.

Māris Sika, kas bija pirms Pētera Natālijas skolā, par skolu direktoru vairs nestrādā. Viņa vadībā ND skola zaudēja ģimnāzijas statusu.

Ar Zālīša skolas direktori man nebija kontakta, biju pārāk mazs, un uzvedība man bija priekšzīmīga 1. - 6. klasē.



***

Šobrīd mans paziņa, trombonists, ir kļuvis par mūzikas skolas direktoru. Strādā jau kopš oktobra. Viņš vēl jauns, tikai 50 gadu.

Viļakas skolas direktore, ko zinu, arī jauna - tikai 57 gadi.

Kas vispār ir jauns direktors? Zem 45? Zem 50? Varētu papētīt.

Jo vecāks palieku, jo vairāk nepateiktu komentāru, un arī paklusēt esmu iemācījies. No otras puses ar vien mazāk cilvēku ar ko gribētos parunāties un dalīties.


Šodien pabiju krustēva bērēs un pa ceļam uz notikuma vietu uzzināju, ka krustbērnam ir jānes krusts priekšā visiem, kas piedalās, kad izvada aizgājēju.

Pastaigājos ar krustu gana cienīgi, neaizskrēju prom no visiem un arī ar pieri neielikos zemē viņu nēsājot, bet sajūta kā es būtu nokļuvis kaut kādā filmēšanas laukumā, kur man ir jādara pilnīgi neiespējamas lietas, lai izdzīvotu. Kārtējo reizi vienkārši fiziski atrados tajā vietā, bet mentāli dvēsele bija aizceļojusi prom.

I think that one of the things that patriarchal religion or the founders of patriarchal religion realized was that there were two ways to control people.
One was to cut off and marginalize and demonize sexuality.
And Wilhelm Reich, of course, wrote at length about the result of orgasm denial and how he felt that that this kind of patriarchal perversion of natural sexuality was what led to Hitler's Germany and and to the kind of abusive sexuality that that takes over often in patriarchal societies.
But the other was to control death, control sex and control death.
And, and you now cut off people from their ancestors.
And every Indigenous culture has this relationship with the ancestors.
They're there watching over you.
They're there to try to help you.
You have a continuing relationship.
And all of a sudden, no, you don't.
You have to go see the priest if you want to understand what to do spiritually.
You have no direct access.
And I think by controlling sexuality and by controlling death, they created this powerful engine for controlling societies and turning them into war machines that that help them to acquire massive wealth and power.
And I, I kind of think you're seeing that right now in the world as Christian nationalism has become so powerful in America.
And you have, it's just riddled with abusive sexuality and with this, this denial of love.

https://open.spotify.com/episode/2m8T2d00VI1gj7gjFOLPPg?si=3200ba3d98a64fc3

Šogad vēl nebija sētā ežulis redzēts, un es jau saskumu, ka mīlulīši mūs pametuši. Bet viņdien viens iznāca no garāžas, un tagad jau vairākas dienas vērojams ap šo laiku. Šis nav viņgadējais, tas bija varenliels.
Garāžā gandrīz vienmēr vasarā ir dzīvojis kāds ezis. Un kā viņi atrod, jo, manuprāt, sētā ir daudz daudz labākas vietas, kur ezim būt, bet ko nu es. Vienīgā vieta, kur viņš varētu tur dzīvot, ir zem paletes ar vasaras riepu kaudzi. To paleti 20 gadu laikā neviens nav pacēlis, jo nav bijis vajadzīgs.
Es bieži esmu domājusi rudenī uzmest aci tai ligzdai, un vienmēr aizmirstu.

Varbuut dziives jeega nav tik ljoti kaut kaa konkreeti dziivot vai nedziivot, bet gan ieksheejaa saruna ar Dievu. Maaciishanaas nemelot Dievam, uztureet ar vinju attieciibas katru dienu. Katru dienu atgriezties pie vinja, izdomaajot, kas ir pareizi un vinjam to pastaastot.

Man liekas, tam kas notiek pasaulee nav nekaada sakara ar Dievu. Cilveeki vinjam paarmet, bet pasaule pieder cilveekiem, cilveeki katru dienu rada pasauli kaadaa dziivojam. Cilveeki dara visas lietas, un daba dara savas lietas. Bet tas kaa vinji to dara, cik patiesi un ar cik labu noluuku, ir atkariigs no shiis neparraujamaas sarunas ar Dievu. Jo tu nevari vienaa teikumaa teikt patiesiibu un izdariit nepatiesiibu ar rokaam. Un to protams to vari, un taa radiit sashkjeltu psauli kaadaa dziivojam.

Rīt dziednieki. Noteikti prasīšu, kāpēc man aprīli, maiju un nu jau visu jūniju ir tāds bezmiegs.

Es gāju gulēt kā parasti, ap 1.00, aizmigu sākumā ap 3.00, tagad jau sanāk aizmigt ap 4.40.

Lai spētu funkcionēt, paguļu arī pa dienu 1-3 stundas.

Tas nozīmē, ka nakts laikā, kas LV skaitās 23 - 7, es paguļu burtiski 2-3 stundas. Tāpēc ir tik grūti funkcionēt.

Turklāt drīz ir saulgrieži. Ap 3.50 ir jau gaišs.

Varbūt jādzer daudz melatonīna vakaros, lai kompensētu?

***



Gandarījums par to, ko Tu ikdienā dari (strādā, studē, raksti, spēlē spēles, atpūties, mīļo mājiniekus) noteikti ir vajadzīgs.

Par maniem stāstiem šajā pavasarī saņēmu daudz uzslavu. Tas ir. No citām skolotājām (skolas darbiniekiem, LU docētājiem) par darbu ar klasi, kurā ir 10 iekļaujamie bērni, arī apbrīna un novērtējums.

Datorspēlēs Olden Era (Heroes of Might and Magic sērijas jaunā spēle) un Hearthstone (abas ir stratēģiskās spēlēs, kurās ļoti tiek trenēta algoritmiskā domāšana, varētu droši ieteikt bērniem) arī panākumi ir.

Ar atpūtu ir ļoti grūti, taču cenšos reizi nedēļā doties pastaigā pa mežu, noiet vismaz 5 km, būt svaigā gaisā ārpus Rīgas centra.

Kad ierodos mājās, visi mājinieki ir priecīgi. Nāk sveicināties, sagaida ar tēju un pusdienām.

***

Taču tik un tā ir sajūta, ka gandarījuma varētu būt vairāk. Tā bija daudz vairāk, kad es mācīju privātskolēnus,
un pēc katriem 2 mēnešiem es redzēju viņu atzīmes uzlabojamies. Redzēju, ka viņi jūtas drošāk visā, kas saistīts ar matemātiku.

Augstskolā gandrīz visi izskatās diezgan noskrējušies. Gan studenti, gan docētāji, pat administrācija.

Droši vien man ir jāmaina attieksme. Paralēli strādājot un studējot, no sevis jāgrib mazāk. Jāsamazina sev prasības.

Pieņemu, ka, tas ir tikai cilvēciski, spriest par citu kultūru civilizētību pēc tā, cik ļoti cita kultūra pieņem attiecīgā spriedēja barbariskās tradīcijas.

pēdējo septiņu nedēļu laikā lielāko daļu esmu bijusi prom. trīs nedēļas Venēcijā, tad Romas garās kāzu jubilejas brīvdienas, komandējums Parīzē.
pēdējās piecas nedēļas visu laiku esmu drusku slima. klepus, iesnas, sāpīgs kakls. jū neim it. un temperatūra gandrīz visu laiku turas drusku paaugstināta. jāiet pie ārsta. vai arī jāatpūšas tā pavisam.
spēka gan ir daudz, svētdien kā aizskrēju, tā noskrēju pusmaratonu diezgan superīgā laikā.

strādāju uz Alberta ielas un braucu uz darbu ar riteni.
vienīgais, ko gribētu, lai gidi nav idioti un savas grupas uz ietvēm drusku savāc kompaktāk.
man negribas tūristies dzindzināties virsū, bet viņi stāv, skatās uz augšu, klausās savas austiņas un pilnībā nobloķē ietves. abās pusēs!

principā /end thread. nav ko pielikt vai atņemt.


w: I would like to try the "explain a joke" experiment with you. ( ... tālāk ... )

Labprāt iegādātos kaķu barību ar Krakovas desas garšu. Bīnei šī gaļas izstrādājuma smarža totāli liek zaudē prātu.

Nēnu tā kopumā visu atzūmojot, teikums "..ai man jāgatavo prezentācija par mīlestību no Berlānas, Lakāna un Fromma pozīcijām" neskan slikti. Vispār ikvienam starpcilvēku attiecību lietotājam ļoti iesaku Ērika Fromma The Art of Loving

Foršas, dīvainas un izsvaidītas sajūtas ir skatīties oriģinālo The Twilight Zone seriālu.

Forši,
jo kvalitatīvs saturs un negaidīti pārsteigumi Mistērijas, Sci-Fi un bik Horror pasaulēs.
Dīvaini,
jo spēcīga aizgājušu laiku un kultūras liecība, kas hito visai savādi, par ko daļēji atbildīgs tieši Holivudas "kods" jeb priekšraksti, ko un kā drīkst rādīt uz ekrāna. Uzvedības kodekss novecojis un samākslots, bet tajā pašā kadrā - koncepti un idejas, kas solīdi priekšā saviem vienaudžiem.
Izsvaidīti,
jo baigi īsās sērijas. Tikko kā iegrimis vienā pasaulē, tā tiec izmests citā. Prasās vismaz divtik. Tajā pašā laikā - temps ir patīkami lēns, viss pasniegts kodolīgi un izteiksmīgi - labas īpašības. Bet nu, krēslas zonā grūti uzturēties ilgstoši. Pēc sērijām četrām jeb ~stundas pusotras, galva pārāk pilna un tai jādod atpūtu pēc tik neilga laika.

Un, tā kā filmēta ar melnbalto filmiņu, izskatās burvīgi HD. Filmiņa ir spēks

Tā tā tā, kurš nav nocirtis savas pa-pa-papeles?

pie krusta var
priecīgs
čivināt bezbēdīgs
ka tik ir ēdis
zvirbuļu dievs
mazliet bailīgs
plaukstošā zarā
visa maize nav miesai
kaut kas arī garam

Kristietība šobrīd ir kas tāds, pret ko šis panks ārkārtīgi nikni iestātos.

//Līdzīgas domas manītas tepat, Cibā. Tas mani priecē!

Turpmāk es dzīvošu Zolitūdē.

Brauciet ciemos ;) līdz stacijai atnākšu pretī +37125554680

Do you ever just like make yourself feel grief with no apparent reasonable actualized reason, and then you live everyday life with that phantom grief and call yourself an idiot constantly biting down on lonely tears?

... ir tad, kad tu, īrnieks būdams, info par maģistrālā ūdensvada skalošanu un no tā izrietošo ūdensapgādes pārtraukumu, uzzini tikai ar zobbirsti un mobilo rokās, kad Rīgas ūdens mājaslapā meklē iemeslu, kāpēc krāns šķauda melnu. Kurā ķēdītes posmā nobruka informācijas padeve gala lietotājam - nav svarīgi, bet pa ādu gan pelnīts!
Digitālie sarežģījumi...


P.S.
Šodien ir vinila laikmets: vinila skaņuplates, līme (PVA), vinila projekcijas ekrāni, skaņas izolējošie materiāli, mākslīgā āda, iepakojuma materiāli, grīdas segumi, kanalizācijas caurules, logu rāmji u.c. celtniecības materiāli...

Uzrakstīja cilv, ar kuru pēdējo reizi runāju gadus 17-18 atpakaļ. Pēc initial WTF & small chit-chat later, dīvaina nostaļģija. Ne pēc cilvēka. Ne pēc attiecībām. Drīzāk pēc laika perioda un apziņas, ka kāda dzīvē es tomēr esmu atstājusi nospiedumu.../ That I matter enough to be remembered..


Dīvaini, cik ļoti man bija vajadzīgs šāds atgādinājums. Vairāk, nekā es pati sev gribētu atzīt...

I am dead for D-A-D-E-A-D

pirmkārt:

The name dates to the 14th century. According to toponymist Pierre-Henri Billy,[4] the name was initially "la mare au juin″, which means "the liquid manure pond" in local old French. Like in other toponyms in the area, those words evolved, becoming ultimately "la Mort aux Juifs" with an intermediate form "la mare au Juif" quoted by the local historian Paul Gache.[5] The transformation of "mare" (pond) into "mort" (death) is very frequent in old French toponyms, and "juin" (liquid manure) would have become "juif" (Jew) in two steps, first a denasalization turning "juin" into "jui" and then a graphical change into "juif", which had the same pronunciation in old French.[4]

otrkārt, dieviemžēl:

In August 2014, the Simon Wiesenthal Center petitioned the French government to change the name,[6] which it claimed translates as "Death to the Jews", a translation rejected in France.[4][7] A similar request had been denied in 1992.[8] Under pressure from the national authorities, however, the municipal council retired the name in January 2015.[9] The area is now split between the nearby hamlets of Les Croisilles and La Dogetterie.

One thing that genuinely attracts me to AI is being able to talk about mind and emotions and any thing really with cold reason and knowing it is pure unadulterated information with nobody there to care or judge. It is almost like talking to God, obviously less omniscient.

Trampa ģimenes locekļiem Albānijā ir viens kontraversāls nekustamā īpašuma attīstības projekts. Ja Trampa ģimenei, protams, vispār ir kāds nekontraversāls attīstības projekts. Albānijas gadījumā tas ir mazliet līdzīgs mūsu Riga Waterfront projektam, tikai papildus tam tur vēl ir runa par roņiem, flamingo un pelekāniem. Es saprotu, ka miljardieru apziņas stāvokļi mums ir nesasniedzami - viņiem visiem ir kāds postapokaliptiskais bunkurs ar kaviāra krājumiem simts gadiem. Es nedaudz spēju saprast to mantkārības momentu parastos mirstīgajos, un kaut kādu pārliecību par to, ka labklājība uz citu rēķina ir kaut kāds neizbēgams dabas likums cilvēku sabiedrībā. Ko es nespēju saprast, ir gatavība uzņemties atbildību par neatgriezeniskām pārmaiņām apmaiņā pret mazliet greznāku mājokli un glaunāku auto. Caurmērā cilvēkiem ir izteiktas kaut kādas patriotiskas jūtas, savas tēvzemes skaistuma cildināšana, un cēlas vīzijas par savu pēcteču nākotni, kuri izjutīs dziļu pateicību un cieņu par to, ko tie būs saņēmumši mantojumā. Tai pat laikā tur ir kaut kāda aklums par to, ka visus ūdeņus nav iespējams sasmelt atpakaļ. Bet varbūt es vienkārši pārvērtēju to spēju saredzēt saikni starp savu rīcību un tās sekām, un tur nav nekādas gatavības uzņemties atbildību, tur ir banāls analogs situācijai, kad suns ar maitu zobos mūk no saimnieka, un jūtas kā veiksminieks par savu atradumu, un absolūti to nesaista ar turpmākām vizītēm pie vetārsta, antibiotiku kursu, un caureju nedēļas garumā. Ja pēdējais, tad nu gan radības kronis.

KC

Visbezjēdzīgākā lieta ir ceļot pa pasauli un restorānā pasūtīt lasi.

Man joprojām ir īpašas attiecības ar Mego.
Eju es šodien turpu nopirkt miltus un auksto zupu ar atlaidi, gatavojos iet iekšā, bet uz ietves blakus ieejai apsargs un bomzis risina kaut kādu dialogu.
Tas bomzis ir gluži rāms, ne kašķējas, ne lamājas, ne rokas vicina.
Apsargs kā argumentu izvelk asaru gāzes baloniņu un iepūš viņam acīs.
Es tajā brīdī esmu apsargam aiz muguras. Jo grasos iet iekšā veikalā.
Vējš pūš uz manu pusi.

Nu, pēc tam, kad ielas malā izklepojos un izspļaudījos, man nebija vairs ne mazàkās vēlēšanàs atstāt Mego jebkādu savu naudu.

Ļoti skaista vasaras diena. Marija teica, ka vislabākā metode angļu valodas stundās esot debates. Bērni tā aizraujas ar argumentiem, ka nevar vien beigt runāt. Tātad cilvēkam visvairāk gribas runāt tad, ja vajag pārliecinātu kādu vai iebilst pret kaut ko?
Vēl aizpildīju Latvijas personības aptauju. Rezultāti nepārsteidza, lai gan nedaudz izbrīnīja augstais rezultāts atklātības skalā, savukārt saticība un dzīvesprieks daudz zemāka nekā domāju. Diez vai pildītu, ja tas nebūtu obligāti, bet vismaz uzzināju, ka interesi par kultūru un mākslu ierindo pie atvērtības pieredzei.