Viss ir redzams

cilvēki Rīgā nespēj vien sagaidīt ziemu
https://m.untu.ms/3vp_o.jpeg

KC

Savādā saikne starp resnumu un korumpētību politiķu vidū. Kartējums.

priecīgus saulgriežus

Par ziņām runājot.

"Could psychedelic drugs improve the mental health of autistic people?" www.science.org/content/arti... Next up we need to know whether autistic drugs work for psychedelic people."

Man patīk termins "psychedelic people".

Šajā filozofijas pilnajā rītā ikdienas jautājumus ģenerējošā aplikācija pajautāja, vai man šķiet, ka zināšanām ir "intrinsic value" (jā, sure, "patiesā" vērtība), vai tikai tad, ja tām ir praktisks pielietojums. Neatkarīgi no tā, ko es atbildēju uz šo kinda bināri uzstādīto jautājumu, man patīk doma par to, ka pašai filozofijai ir praktisks pielietojums. Ne tik praktisks, kā āmuram ar naglu, bet tā, piemēram, spēj sniegt atbildes par to, kā interaktot ar to pašu āmuru un naglu dažādās dzīves situācijās. Es, protams, par to neko daudz nezinu, bet man patīk tas, ka starp vairākām hipotētiskām elektroniskām grāmatām būs iemesls izlasīt vienu fiziski nodrukātu, nevis aizpildīt šo nišu ar aktuālajām ziņām.

Visu laiku notiek kaut kādas sajūtas, kuras gribētos pierakstīt, bet nekādi nesanāk un tad nu viņas dzīvo manā galvā, līdz brīdim, kad kļūst pilnīgi nesvarīgas. Tad ir mazliet žēl, ka nav sanācis pierakstīt tieši tad, kad viņas bija aktuālas. Šis skrējiens ar dzimšanas dienām, Ziemassvētkiem, Jauno gadu, braukšanām šurp un turp, ciemiņiem un radiniekiem, labām un sliktām ziņām ir padarījis mani drusku neirotisku. No asarām līdz smiekliem ir viens solis turp vai atpakaļ, regulāri aizkrīt ausis, jo asinsspiediens, un pacietība tolerēt bullshitu ir tuvu nullei. Piezīme pašiem sev, ka šī ir vienīgā lielā dzimšanas dienā, ko puikam šeit svinēsim. Būs 40-50 viesu, no abām vīra šķirto vecāku pusēm, pirmā šāda tikšanās kopš viņi izšķīrās pirms 20(?) gadiem. Ir milzīga kaudze ar dekorācijām, jau divas dienas tiek gatavots un reizēm es tiešām nesaprotu, kam šis viss ir vajadzīgs. Vakar dzimšanas dienu nosvinējām mazajā ģimenes lokā un bērns bija sajūsmā par iespēju pūst nost svecīti, kura visu laiku atdzīvojās.
Bonusā vīra brālēna sievai vakardien atnāca vēža diagnoze. Vīra mammas ģimene šeit ir liela un tuva, tāpēc tas ir milzīgs trieciens visiem. Nezinu, kā izvērtīsies šī atkal satikšanās, ja gandrīz puse ģimenes šobrīd regulāri raud, citi streso par to vai ir nopirkts pietiekami daudz salami un vīra tēva puse, aij, es pat nezinu, ko viņi domā. Viņi šajā visā ir tie smalkie ļaudis, kuri vienmēr ir bijuši bagāti un vīzdegunīgi un kuriem nekas šeit tāpat nepatiks un tas būs redzams sejā.
Ohh well...

Viss liekas nepareizi un es pati jūtos nepareiza. Un vāja un apdraudēta. Daudz trauksmes. Pagājšnedēļ ļoti sadirsos ar savu iekšējo pieaugušo. Viņš mani “piečakarēja”. Tāpēc nespēju viņam šobrīd uzticēties. Bet bez iekšējā pieaugušā nav iekšējās drošības sajūtas. Akūti gribas kaut kādu atbalstošu ārējo drošības sajūtu. Bet nav. Un es jūtos nepareiza un nejūtos pelnījusi. Un dusmojos uz sevi, ka tā jūtos - nepareiza, vāja, trauksmaina un nepelnījusi un vēl sadirsusies ar iekšējo pieaugušo. Un dusmojos uz sevi, par to, ka dusmojos uz sevi.
Negribas būt vienai, jo liekas, ka tā grimstu dziļāk kaut kādā pelēkā voidā. Bet komunicēt arī negribas - man nav vispār nekāda outputa. Gribas bēgt un pazust un nebūt, bet ar sajūtu, ka kāds mani tomēr meklēs un atradīs un es būšu drošībā. Bet kurš gan?
Vajadzētu salabt un atgūt ticību savam iekšējam pieaugušajam, droši vien tas ir reālistiskākais risinājums. Bet šķiet tik neiespējami. Viņš pieļāva, ka esmu ievainojama un arī tieku ievainota. Un viņa loģika un mēģinājumi mani nomierināt izrādījās meli un muļķības. Man negribas ar viņu runāt. Kaut kādai ļoti lielai un senai vātij ir norauta krevele un rētaudi. Apakšā izrādās ir trauksmes nekroze un strutas. Teorētiski - iespēja iztīrīt un sadziedēt, bet es nejūtu sevī kapacitāti tam, man nekā nav. Un paralēli jau visu laiku notiek arī visa pārējā dzīve, kurai man jau nebija kapacitātes vēl pirms šīs iekšējās drāmas.
Par daudz tumsas. Tumšākā nedēļa gadā. Es nesaprotu, uz kuru pusi ir izeja. Tāda vispār ir? Es vispār neko nesaprotu. Viss ir nepareizi.

De Slag om de Schelde (2020)

-vai gejiem ir asakas?
-viņi varētu būt geji.

Kas tas par ievadu, šlāpins palicis vecs un dumjš? Neturpināju lasīt. Cilvēki mani trigerē jau savlaicīgi.

tikai tikko pieleca, ka šī ir pēdējā darbadiena pirms svētkiem
(Xmas tree)

jautājums nemainās:
"Kāpēc jāskatās uz svecēm, nevis šķiltavām?"

Tiešām un ļoti- Andras N. dienasgrāmatu grāmata ir viens no labākajiem notikumiem oriģinālliteratūrā (?) sen pa ļoti ilgiem laikiem.

Ja varētu, es šobrīd neko citu nedarītu, saritinātos un lasītu kā šī mazā un mūžam tehniski vecā ciba,
cilvēki un laiks tajā kļūst pat literatūras, nē, dzīvošanas pieminekli vai atskaites vietu. Tas vis nav nekāds augšālejā kripto. Tīrs, stabils zelts, virs laika.

Pastāstiet man, kā čalis ar hipertrofētu empātiju dont care about anybody.

Sarakstos tinderī pēc ilgāka laika ar dāmu, kura strādā medicīnas jomā.

Dzirdu arī no viņas šādu iebildi: "Par ārsti rakstīt stāstu var, ja pats esi ārsts, vai labi pārzini jomu".

Tāpat kā pirms kāda mēneša, kad gribēju rakstīt par rožu audzēšanu, tā vietā, lai paziņa man izstāstītu, kas
viņai patīk dārzkopībā, viņa man arī pateica, ka nevajag rakstīt par to, ko nezina.

Cilvēkiem, man šķiet, ir aplams priekšstats par rakstniekiem. Ja es rakstītu tikai par to, ko zinu ārkārtīgi labi,
tad visi stāsti būtu par skolu, šaha skolu, datorspēlēm, garīgo attīstību, skeitbordu, un vēl pāris tēmām.

Rakstnieku prerogatīva ir tieši tajā, ka aptaujājot cilvēkus un pētot dažādas dzīves jomas, viņi
uzraksta par tām caur savu prizmu. Tā dara gandrīz visi rakstnieki. Par to man plaši stāstīja baltu filoloģijas studijās.

Mana dzīvokļbiedrene ir ar medmāsas izglītību. Es ikdienā sarakstos ar sociālās aprūpes darbinieku un ginekoloģi.
Mans paziņa mācās šobrīd RSU 5.kursā. Divas paziņas ir fitnesa treneres.

Man ir grūti nosaukt kādu no saviem ikdienas cilvēkiem, kas nespētu nosaukt visus orgānus cilvēkā vai nezinātu, ko dara mandeles vai apendikss.

***

Savā ziņā rakstniecība ir kā antropoloģija - Tu pēti cilvēku grupas, parādības sabiedrībā, izcel dažus aspektus, izgaismo tos, parādi jaunā gaismā, visiem ir interesanti.

aizveru acis un atkal esmu uz ceļa, un piepeši asajā līkumā pazūd asfalts, ir tikai ledus, mēģinu bremzēt ar motoru, braucam taisni grāvī, metu riņķī, braucam uz pretējo grāvi, griežos prom, bremzēju, apstājamies grāvja malā. klusums. blakussēdētājs sāk smieties. esot bijis episki. aizmugure turpina klusēt. atlikušos 20km slīdam uz 20km/h klusumā.

The Platform (2019)

The Twilight Saga: Breaking Dawn - Part 2 (2012)

Ik pa laikam arvien gribas kaut ko ierakstiit, not to feel lonely in my thoughts. Bet tad uzreiz praats burkshkj "Nav ko shitaadas voblas gvelzt!"

Taa it kaa visi teikumi buutu kjeceriibas un maanjticiigi apdraudeejumi. Tas it kaa Visums uzreiz atbildeetu "Taa ja? Tu tam tiesham tici? Ok tad es tev paraadiishu siikaa lose."

I'm just really scared of God all the time, or rather that force prompts one to transcend lies.

jā - http://klab.lv/users/rkktzd/465024.html

man liekas, to kā mums ir ar Inesi nav iespējams saprotami paskaidrot nevienam, kurš nav tādā pašā mindsetā un situācijā - t.i. nevienam. no līdzcilvēkiem joprojām fokuss ir uz šķiršanos lai gan patiesībā mērķis ir saglabāt un nesapist to, ka esam satikušies, tātad, par satikšanos. vienam ar otru un beidzot arī pašiem ar sevi.

Var jau būt, ka es pārāk nonivilēju trīszvaigžņu ordeņa vērtību, bet mēs vienu tādu varētu piešķirt cilvēkam, kas ir izdomājis apzīmējumu "Latvijas Nokia". Vēl, protams, var būt tā, ka šis apzīmējums nav tik izplatīts, kā man šķiet.

Lai vai kā, bet ir diezgan neiespējami lasīt Latvijas medijus, un regulāri neuzrauties uz runām par "uzrāvienu". Mēs visu laiku gaidām uzrāvienu, intervējam cilvēkus, kas ir piedzīvojuši uzrāvienu, vai kuriem ir viedoklis par to, kā iegūt uzrāvienu. Tagad "kaut kas, kaut kas", prezidenta administrācija un likmes uz mākslīgo intelektu, kas mums dos uzrāvienu. No vienas puses saprotu, ka pasaule ir mainīga, un ir svarīgi nepalaist garām iespējas uzlabot savas dzīves, bet man ir bažas par to, vai tur apakšā nav kaut kāda nepareiza mentalitāte. Viens piemērs varētu būt spektrā kaut kur starp crypto bros, kas gaida savu asetu "uzrāvienu", bet mazāk glamūrīgā versijā tas var būt nabags, kas visu laiku cer uz to, ka viņam izdosies uzvarēt loterijā, un tas mainīs visu viņa dzīvi, un varbūt pat personību. Ja mēs par savu kolektīvo "es" nedomājam tik avantūriskās līnijās, tad vēl visas šīs runas par uzrāviena gaidīšana atgādina cilvēku, kurš diezgan pavirši apmeklē treniņus, bet visu laiku cer, ka tūlīt viņam būs kvalitatīvs lēciens viņa sniegumā, lai gan patiesībā tas granīts ir jāgrauž pa mazam gabaliņam, bet sistemātiski, un par visādiem maģiskiem dopingiem jāsāk domāt tad, kad tu esi atsities pret savas performances griestiem, un tev ir jānovērš stagnēšana.

All that said, man patiesībā nav ne jausmas, kā mums ir ar tiem uzrāvieniem. Latvija sev vairs nav nabadzīga valsts spriežot pēc patēriņa cenām, bet kaut kā dzīvojam. Tai pat laikā es zinu par apkārt esošo nabadzību, bet es arī sevi nepieskaitu pie turīgiem cilvēkiem. Jau atkal, varētu būt tā, ka liela daļa no tiem, kurus es uzskatu par turīgiem, vienkārši prioritizē citas lietas, un es redzu tikai izkārtni. Mana izkārtne, protams, liecina, ka es esmu vienkāršs zēns, kas nedzer konjakus, un džinsus pērk uz atlaidēm. Bet izkārtne vai ne, man arvien vairāk šķiet, ka mums aktīvāk būtu jāsāk domāt par nevienlīdzības izlīdzināšanu. Un ja mēs tiešām sagaidīsim to daudzināto izrāvienu, tad nu noteikti tā augļi būtu jāsāk pārdalīt proporcionāli, jo tā plaisa sāks izskatīties ļoti uzkrītoši.

Tas ir palicis atmiņā.

Tik tiešām - es visu laiku zemapziņā domāju par savu komfortu.

Man bieži ir par aukstu vai karstu.
Es ēdu apmēram sešreiz dienā mazas maltītes. Varianta paēst vieglas brokastis un milzīgas vakariņas nav.

Man traucē fona troksnis, intensīvas smaržas, mirguļojošas lampas, traucē sajūta, ja apkārt ir liels juceklis, piemēram, kafejnīca lielveikalā.

Man gribas klusumu vienmēr.

Ja kāds atsakās izslēgt savu telefonu manā klātbūtnē, es parasti eju vienkārši prom un piedāvāju tikties, kad tam cilvēkam ir 100% brīvs.

Es daudz komunicēju neverbāli ar mīmiku, žestiem, stāju, pozu, balss tembra maiņām.

Es ļoti daudz domāju par to, vai nokļūt līdz punktam A man būs droši un komfortabli. Tāpat arī mājās. Man vienmēr ir nauda taksometram.

Es esmu ļoti jūtīgs, jutīgs un es uztveru vismazāko noskaņojuma maiņu sarunbiedrā, atmosfēras maiņu.

Es jūtu, pie kā telpā ir visu tajā esošo uzmanība.

Es lasu telpu, saprotot, kuram tur gribas atrasties, kurš ir pienākuma pēc, kurš gribētu iet prom un garlaikojas.

Ar cilvēkiem, kuri nespēj iedziļināties, atpūsties un atbrīvoties, kuri nespēj nosēdēt mierā, kuriem vajag, lai visu laiku kaut kas notiek,
es nekomunicēju ikdienā praktiski nemaz.

***

Ja tā padomā, tas viss ir normāli, normas robežās. Taču vēl ārste teica, ka būt iekšupvērstam cilvēkam ir ļoti sievišķīgi.

Varētu domāt, ka vīrieši prot darīt tikai vienu lietu vienlaicīgi, taču prot to darīt tā, ka viņus nekas nespēj traucēt.

Tā kā par manu labsajūtu gādāju tikai es pats, un man vajag ļoti daudz, lai es justos uz 90% ideāli publiskā telpā,
tad sanāk, ka ikdienā visu laiku ir jāplāno. Ko paņemt somā - silto veļu, uzkodas. Kur ieiet sasildīties pilsētas centrā.

Kur pilsētas centrā ir tualetes, kurās ir ļoti labi, Rietumeiropai atbilstoši higiēnas un tīrības apstākļi.

Kur ir kāds draugs/paziņa, pie kā ieiet uz tēju, ja sanāk palikt citā pilsētā ilgāk, un autobuss ir divreiz dienā.


***

Šis viss ir saistīts ar manu ķermenisko pieredzi. Palūgt ķermeni, kuram nesalst, negribas ēst, kurš neiztrūkstas no kodīgām smaržām desmit metru attālumā, pagaidām neprotu.

Vai tas vien nozīmē, ka visu mūžu būšu ļoti sievišķīgs cilvēks?

Ja man komfortam vajag daudz vairāk nekā daudzām manām draudzenēm, kuras spēj, gulējušas četras stundas, vadīt auto, spēj pieņemt atbildīgus lēmumus tukšā dūšā, ieraujot kafiju,
vai tas nozīmē, ka viņas ir vīrišķīgākas par mani?

Ko tā ārste ar to visu gribēja pateikt? Sievietes ķermeniskā pieredze ir viņas vērtība.

Are you beans, tofu or nuts?

piezvanīja man ķipa lietišķā sakarā viena sieviete. visa tāda uzvilkusies, sajūta drusku tāda kā skolas direktora kabinetā 'kāpēc jūs domājat, ka?'

es saprotu, ka darbs ar cilvēkiem ir grūts un cilvēki ir visādi, bet tagad drusku nožēloju, ka tikai izteiksmīgi klusēju nevis palūdzu lai nepaaugstina balsi

Lai pieņemtos svarā no plikiem kartupeļiem, cilvēkam ar sēdošu dzīves veidu ir jānotiesā aptuveni 3kg kartupeļu dienā.

Krievija satraucas par to, ka rietumi veic provokācijas, iesūtot rusofobiskus emigrantus, kuru bērni mēģina tikt viņu skolās, nezinot valodu. Izklausās jau smieklīgi, bet ir rīcības plāns, ir likumdošanas grozījumi, cilvēki var rosīties, lai aizstāvētu valsts un tautas intereses.

Mums, protams, visas problēmas ir īstas, un nevienam no malas neizskatās smieklīgas. Nav tā, ka mums par katru sadārdzinātu projektu ir kāds reāls sods, bet šādu tādu kriminālatbildību var arī noraut. Turpretī šai jaukajai rotaļai ir bezgalīgs potenciāls - izdomājam problēmu, pārliecinam cilvēkus par tās nopietnību, un tad varam aktīvi imitēt darbību. Vēl labāk ir tas, ka šādas problēmas ir ļoti viegli risināt, jo rezultātu izmērīt nav iespējams, un tad var nākt klajā ar izdarīto darbu sarakstu. Un stulbas lietas jau notiek tikai Krievijā, jo mūsu ielu pārsaukšanas un pieminekļu demontāžas ir pavisam kas cits. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka arī Krievijā kaut kādi margināļi skatās uz Krievijā notiekošo, un domā - kas par absurdu? Tikmēr vairums visdrīzāk arī reāli atbalsta šo cīņu pret rietumu provokācijām.

Nez, cik daudz mums ir aklo punktu uz šādām lietām?

Ogrē Lēdmanes truši un aitas. Kaut kāds atrakciju parks ar panorāmas ratu. Tur šovakar viss bija ledū. Bet unikums, ka 17.decembrī nesalst rokas bez cimdiem!!! Lai gan upei manāma ledus kārta. ka Kaut kāds piejūras cilvēks esmu. Ļoti patīk priedes. Man tik loti pietrūkst priedes. Manā pilsētā ir daudz egles un eksotiski lapu koki. Tas nav tas. Priedēs kaut kāda majestātība.

***
Vecrīga tik brīnumjauka no rītiem. Gleznotāju iela utt. Vispār es gribētu katru rītu iesākt ar hesburger lēto kafiju un drusku paklaiņot. Lēna līksme.
***
Bija kaut kāds slepenais remonts darbā, no rīta bija griestu balsinājums biris lejā. Man nebija spēka savākt. Ceturtajā dienā es hibernējos un autopilotēju.
***
Mākslas akadēmijas kafejnīcā visas tuvākās iedaļas ir veģetārs un vegāns ēdiens, tālākajā stūrī jēra galiņa

Mūsdienās rakstot, ir tik grūti pārraidīt labvēlīgu attieksmi. "Fui, cheesy." "Laikam pielien." "Šim / šai kaut kas ir aiz ādas", pie katra laipna teikuma galvas vidusdaļā noraustās reptiļveidīgo mantojums, jo nodevēji taču, šķiet, ir ik uz soļa, un trigerējas līdzšinējās traumas un vilšanās. Kuru sakrājies ne mazums, pat ja tās, kā izrādās, ir bijušas pārpratumu, intrigu vai apzinātu apmelojumu sekas. Lol.

Carry-On (2024)

Santa Anča Feisbukā: “Tikko Latviju pāršalca ziņa par basketbolista Timmas aziešanu, un reizē arī ziņa par Mārupē notikušo traģēdiju, kur cilvēks nogalina savus tuvākos. Straujiem soļiem tuvojas Ziemassvētku laiks."

Uzskats, ka vari atšķirt viltotu pazemību no patiesas, norāda uz tādas trūkumu pašā. Un, ja tā, tad spriest par tās patiesumu citos ir tukša skaņa.