Viss ir redzams

KC

Mājsaimnieču un mīlnieču žurnāls

7 filmiņas rindā uz attīstīšanu un pēdējā par diapozitīviem pārvērstā - janvārī.
Tas man ir galīgi neierasti, bet, zinot savu dabu, ļāvu tam notikt un filmiņām krāties, jo līdz šim ir iezīmējies, ka tas stāvoklis ir pārejošs. Periodiska neaktivitāte/tumsa, kas vienubrīd pāriet un tad atkal ar intensitāti tiek pieiets jautājumam, sasniedzot jaunas virsotnes. Ar svaigu skatienu. That's how I roll, baby!

Šajā nednogalē pienāca intensitātes brīdis. Un daudz, kas sasniegts.
Pirmām kārtām - pieejot jautājumam ar zinātniskāku metodi, noslīpēta izpratne par procesu. Tagad zināms, kuru elementu noslīpēt pirmo pirms ķerties pie nākamā. Šīs zināšanas ietērpšu vēlāk BW Reversal čītšītā, lai sniegtu cilvēkiem iespēju orientēties un sasniegt rezultātus - ātrāk un labākus par manējiem. Sniegt pasaulei, no kuras tik daudz ņemu.
Otrām kārtām - apstiprinās novērojums par sevi. Ļaut aiziet atmatā, lai augtu kas jauns.
Treškārt - baudījums laika griezumā tikai aug, augot arī izpratnei un uz tās būvētajām prasmēm.
Ceturtkārt - laiks pārtraukt testēt burtiski visas pasaules filmiņas un atrast tikai savējās, ar kurām strādāt nākotnē. Tiesa, esmu aspaktījis faktiski 90%. Un visa šī pieredze sarežģītajā un nedokumentētajā attīstīšanas procesā ir sniegusi ļoti lielu ieguldījumu manā personībā. Tas ir noslīpējis bulšita detektoru analogajā pasaulē līdz mikrona precizitātei. Ja es nebūtu šo slogu uzņēmies, nekas tāds manā horizontā redzams nebūtu. Un savējās filmiņas jau ir iezīmējušās: Ilford Delta 100; Adox HR-50 un Superpan 200, kā arī citi Aviphot 80 un 200 atvasinājumi ar jutību infrasarkanajā spektrā; Adox CHS 100II, Kentmere 100, Ilford FP4+ 125...

Piektkārt - kaut kas ož pēc dūmiem... Bļa, panna palika uz plīts, fakin neirodiversitāte : D

Nēģeri.
Pieķeroties atkārtoti intensīvai attīstīšanai un fotogrāfijai kā tādai, fonā skatos Star Talk jūtūbē. Līdz ar to iezīmējas spēcīga apjausma, ka manā dzīvē iezīmējas cilvēku nozīmīgums. Black Metal raksturots fakucis pret visiem lēnām nomainās pret šīs tumsas cienīšanu ar tieksmi pret nozīmīgu kontaktu ar cilvēkiem. Nihilismu nomaina labi kalibrēts filtrs, kas laiž cauri tikai būtisko.
Un secīgi no tā - ka man ir savi mīļākie nēģeri. Nīls De Grass Taisons, Čaks Naiss, Morgans Frīmens, LuckyReacts, kurš no hiphopa pasaules iepazīst Metālu un atgādina man, kāpēc es tik ļoti mīlu metālu... Un citi, kuri šobrīd nenāk prātā.

Un interesanti ir sevi pasviest zem sliedēm, piesolot izstādi.
No vienas puses - nesaudzīgi pret sevi. No otras - tas noņem mētāšanos pa gaisu, piešķir mērķi. Iedod izaicinājumu, kas, šķiet, ir viens no maniem virzītājiem. Bet mērķis - mērķis ir vienas no zālēm pret depresso. Tas + atvaļinājumā guļu stulbas stundas. Un, jo ilgāk guļu, jo foršāki sapņi. Moš biju miegu parādā, lai gan regulāri guļu virs 6 stundām un nejūtos mazajai nāvītei parādā.

Karoč - interesantas lietas izriet no atkārtotas pievēršanās.
Visādas saistītās lietiņas un ir patīkami grozīties māksliņas pasaulē, pienest pasaulei ko vairāk par sevi pašu. Gribētos šajā pasaulē atrast sev vairāk dvēseles biedrus un varbūt pat biedreni :)
Un ir forša sajūta draugiem un interesentiem sniegt diapozitīvu vakarus, iepriecināt cilvēkus, bagātināt viņu digitālās dzīves ar ko pavisam analogu. Ar savu skatījumu, kas man dots, kas mērķtiecīgi attīstīts nodabā savā, neņemot vērā signālus no malas. Visa pamatā - mans darbs, interese, novērojumi, simpātijas.

Iegūtās zināšanas neturu zem pūra, neprasu samaksu kā jobans amītis.
Forumos padalos, kur attiecīgi manu inputu novērtē, jo bilde - bilde runā pati par sevi. Attiecīgajā forumā gan neesmu degunu iebāzis gadus 3, kas atspoguļo šķiršanos, pārvākšanos, fotogrāfijas nolikšanu pasnaust, kamēr no viena stūrīša mēģinu būdu stutēt no jauna augšā...


Ir visādi kokbloki - vismaz pa vienam katrā manā hobijā.

Fotogrāfijā:
1) Projekcijas ekrāna attāluma salāgošana ar lēcas fokusa attālumu. Vecajā dzīvesvietā sakrita ideāli un bija ideāls reuzltāts. Šajā - Fuck You basically.
2) Fokusēšanas plaknes paralēlums lēcai - visa tā rezultātā negribas nemaz fočēt, ja fokuss pārvietojas pa diagonāli. Bet nu, viss ir mana darba attālumā, kalibrācijas instruments izprintēts...
3) Diapozitīvu organizēšana. Tie man virs štukas, sakārtoju pēc tēmām. Tā bija kļūda, jo nogurdinoši skatīties, kad saturs nemainās. Vajag atpakaļ, bet dzīvei Undo pogas nav! Ko nu? A vot, jāizdomā kaut kas. Pēc pierakstiem jākārto būs atpakaļ gan jau.

Mūzikā:
Šķiet, ka jaunā plašu atskaņotāja galviņa ir vai nu brāķis, vai nesaspēlējas ar manu atskaņotāju, riebjas pilnīgi. Atskaņotājs vairāk klusē, nekā dzied. Vecā galviņa ir darbā. Pēc atvaļinājuma uzlikšu to atpakaļ, salīdzināšu lietas, ierakstīšu datorā lietas, runāšos ar pārdevēju pēc tam gan jau...

Videospēlēs:
Uzņēmumu alkatība ir vienkārši kas kolosāli neizsmeļams un riebekļi nogalina kaut ko pavisam lielisku. Žēl noskatīties uz to visu - nav forši redzēt draugu mirstam. Bet jāvēl ātrāku nāvi, ātrāku aiziešanu atmatā. Un tā nāve/krīze šobrīd notiek, rodas protesti. Bet, vai šoreiz geimeriem būs mugurkauls balsot ar maciņu un kas tas tāds vispār? Pirātisms FTW! Pirātisms šobrīd ir morāli pareizā izvēle.


Un problēma ne tika hobijos
Rīga smird, brēc un pulcē daudz lohu, skaļu padibeņu, idiotus ar skaļiem un netīriem motoriem. Tāpēc reti, kad izvelkos no mājas ārā. Vajadzētu biežāk, tho...
Nekas. Soli pa solītim un būs. Sāksim ar fotogrāfiju :)


P.S.
Ieraksts tapis sadarbībā ar Rīgas melno balzamu un Ilford Reversal Processing.
Nošaut kaijas.

Kad tas retrogrādais Merkurijs beidzot beigsies, es vairs nevaru izturēt.

Jautājums, protams, retorisks, skaidrs, ka es zinu, kad tas beigsies.

Kā var zināt, ka man ir taisnība?

Elementāri dārgo Vatson - man vienmēr ir taisnība.

:)

The Creator (2023)

https://www.youtube.com/watch?v=UgGZJxI-fFA

Es neesmu ieskatījies pētījumos, bet es tikko dzirdēju apgalvojumu, ka cilvēka organisms konstanti sūta stresa signālus, kamēr vien cilvēks ir viens pats savā nodabā. Tas esot evolūcijas produkts, kad mums esot bijs svarīgi nepazust no grupas. Es nezinu, cik konstanti, vai cik daudz kortazola ir ok, bet ja tā ir taisnība, šis ir interesants fakts, kas ļauj iegūt jaunu perspektīvu uz attiecību veidošanas iemesliem. Neejot garā filozofiskā rantā, prioritāšu sarakstā, kas cilvēkiem liek veidot partnerattiecības, sexual drive varētu pabīdīt nedaudz uz leju. Es domāju par partnerattiecībām, kurās bērnu radīšana nav galvenais mērķis.

Bija tīri sakarīga nedēļa...un tad maza huiņa and spiraling down badly...again.

Plusā izbesījos, ka manējais neparūpējās par ēdienu man pusdienām. Tā kā šon no mājām strādāju, uztaisīju fikso variantu un, kad liku traukus izlietnē, atcerējos, ka no rīta, kad pārgāju pāri vakardienas traukiem utt, ieliku cepeša pārpalikumus cepeškrāsī, kamēr tīrīju virsmas...nu malacis, meitēn!

Labi, ka neapsolīju priekšniekam šodien nodot mockup versiju jaunajai fīčai...koncentrēšanās spējas šon dirsā...

Uzliku vārīties olas, bet piededzināju.

Per Aspera Ad Astra (2026)

nederu priekam
es neiederos
nepieskaros
baidos
izvairos
saraujos
glābjos
izdzīvoju visos
savos karos

astoņas burciņas saliku, uz jogu paspēju, otrā porcija želejas ir sataisīta, burkas samazgātas, tik jāuzkarsē un jāieburko, uz jogu paspēju, pati aizbraucu pa kluso nopeldēties, tagad ganu bērnus peldvietā (2/3 šodien otro reizi), brauksim mājās uzēst, mazgāt traukus, burkot u.t.t.

piesātināta un dabrbīga, bet priecīga diena

Nākamgad ap šo laiku es būšu, visticamāk, pabeidzis bakalauru, iestājies maģistrantūrā(jo uzņemšana LU maģistros ir no 20. jūnija līdz 9.jūlijam),
tāpat būšu atvaļinājumā, tāpat gaidīšu iespēju augustā padzīvot laukos.

Taču, kur ir prieks? Kur ir prieks par nokārtoto bakalauru, diplomu?

Es taču varētu paņemt un nopirkt biļetes uz savu mīļāko grupu koncertiem, aizbraukt uz Fēru salām vai vismaz Norvēģiju,
aizbraukt uz Īriju, kur plānojām ar māsu doties un atzīmēt, kad man būs diploms (es iesāku bakalauru studēt 2009.gadā)? Man, turklāt, sola viens tēvs par viņa meitas sekmīgu
aizvadīšanu uz RSU bonusu naudas prēmijas izskatā.


***

Manai māsai bija tieksme uz pašnāvību un depresijām, pat ja viņa reāli neslimoja ar depresiju, tā kā es.

Viņa teica pēc 9.klases, ka jūtas, it kā pēc katra gada būtu nopelnījusi medaļu par to, ka nav pārgriezusi sev vēnas.

Ka viņa to nedara tikai savas mātes dēļ, jo tad tik daudz darba būtu zudumā.

Taču tad izrādījās, ka viņa 19 gadu vecumā bija atradusi citu pašnāvības veidu.


***

Mēs ar māsu klausījāmies diezgan atšķirīgu smago metālu, taču tas bija laiks (2010. - 2013. gads.), kad kaut kā viņa izslīdēja no mana redzesloka.

Es nejutos pārāk atbildīgs/vainīgs, ka viņa tā izdarīja, taču tik un tā, varēja taču atrast kaut vienu 1 iemeslu dzīvot?!

***

Es domāju, ka tāpēc es saprotu cilvēkus, kuri ne par ko nepriecājas. Viņi nav atraduši tādu dzīves jēgu, kas ir iekšpusē.

Ne jau darbs, nauda/vara, ģimene, attiecības cilvēku var noturēt šai saulē. Māsai bija viss relatīvi normālai dzīvošanai
Latvijā. Viņa piedzima 1993.gadā un varēja mācīties normālā skolā. Viņai nebija transseksuālisma, autisma, aseksualitātes, viņu klasē
neapcēla. Viņai bija viena ļoti tuva draudzene. Viņai ļoti patika daba un staigāt apkārt pa mežiem, kur nav cilvēku.

Un tomēr viņai šī sistēma, ka šajā realitātē, PLANĒTĀ ZEME, Piena ceļā, ir visu laiku jāizvēlas, un izvēlēm ir sekas, viņu nogurdināja.

Kaut kas dziļi iekšā viņā pretojās tam, ka par visu cilvēks ir it kā atbildīgs, taču neviens nav līdz galam izstāstījis, kā darbojas liktenis. Kā
darbojas dzīve. Tu ej, dari, kaut ko izvēlies, taču kā piedzimsti lielā mērā akls, tā nomirsti. Viņa tā uzskatīja.

Viņa domāja, ka pati piedzimšana bija ļoti briesmīga. Ka viņai kāds ir licis piedzimt. Šajā vietā, kur nav skaidru spēles noteikumu.
Šajā vietā, kur ir tik daudz ciešanu un netaisnības.

Viņa sacēlās pret pašu faktu, jo viņa uzskatīja, ka nav piedzimusi labprātīgi. Kad es vēlāk izlasīju par Samsāras ratu, un to, ka
cilvēks ir spiests iemiesoties ļoti daudz reižu, kaut pats negrib, es sāku viņu labāk saprast.

Taču viņa ticēja tikai tam, ka pastāv dzīve ārpus miesiskā ķermeņa. Ne kristietība, ne budisms, nekāda reliģija
viņai nepatika, jo nedeva atbildi uz to, kas ir tas LIELAIS ĻAUNAIS, kas licis viņai piedzimt.

Viņa, šķiet, uz šo lielo ļauno visu dzīvi bija dziļi apvainojusies.

The Last Of Us - pirmā sērias daļa ir vienkārši kolosāla spēle visos tās parametros - viens no maniem visu laiku favorītiem.
Kad nāca ārā otrā daļa, gaidīju to ļoti. Bet tad sāka no tās spiesties laukā Woke bulšits un nolēmu, ka man to nevajag.

Sony šodien iestājas pret fiziskajām spēlēm
1. augustā šie paziņoja, ka, sākot no 2028. gada, fiziskās spēles diskos vairs neražos. Ziņa sakrita ar citām ziņām - kā, piemēram, tas, ka Sony nozaga no pircējiem 255 digitāli pirktās filmas, jo licencēšanas lietas. Un, tā kā Sony necieš savu klientu - nekādas atmaksas, nekā tamlīdzīga. Šobrīd par to ir leģendāra izmēra cepiens un cilvēki atceļ savus pirkumus, izvācās no Sony dārziņa. Ā, tajā pašā laikā iznāca cita ziņa - klapē ciet PS3 veikalu - neko jaunu vairs nopirkt nevarēs, bet visu varēs vēl kačāt pārskatāmā nākontē. Bet, ja reiz nopizģīja filmas, tad nekas netraucēs šiem nopizģīt no tevis arī spēles.

Es jau PS4 laikā saodu, ka Sony iet sviestā, tāpēc PS5 man nemaz nav. Un nebūs.
PS4 ir pēdējā Sony konsole pie šādas uzņēmuma rīcības. Balsošana ar maciņu ir spēcīga lieta un ceru, ka geimeri nenoraustīsies un spēs noturēt mugurkaulu taisnu, noliekot Sony uz lāpstiņām un neatgriežoties šamējo dārziņā pat tad, kad šie mainītu uzvedību. Jo uzticības kredīta pakāšana un noteikti, ka mēģinātu šo triku nākotnē. Death by thousand cuts un vardes vārīšana lēnām.


Pagājuši 6 gadi un man sainteresēja paša acīm izvērtēt, cik tad nu tas Woke tur ir iekšā.
Un, lai Sony no manis nesaņemtu ne centa, šodien iekš videogames.lv pasūtīju lietotu PS4 versiju, kurai rīt iešu pakaļ :)
Tieši lietotu spēļu tirgus ir tas, ko Sony grib nogalināt, lai visi būtu spiesti pirkt pārcenotas digitālās versijas tikai un vienīgi viņu veicītī. Tajā, piemēram, vecas digitālās spēles maksā kā jaunas, kamēr fiziskajā tirgū tās ir dabiski kritušās, kamēr lietoto spēļu tirgū tās ir par sviestmaizi. Sony tas nepatīk, tāpēc attiecīgi visa mēriskā rīcība. Un tāpēc mana rīcība - viss, kas man dārgs, tiks iepirkts lietots un fizisks. Lai Sony iet dirst, man intersē GabeCube :)


EDIT:
Uj, sapisos - pasūtīju fiziskā formātā pirmo daļu. Bet nu, nekas - to man arī vajag minēto iemeslu dēļ : D
Otro daļu tad turpināšu medīt lietoto spēļu tirgū.

No vienas puses vajadzētu būt gandarītam, ka arī mūsdienās pastāv grāmatu klubi un cilvēki lasa ne tikai sociālo tīklu sēnalas, bet arī labā valodā sarakstītas biezas aizgājušo laiku grāmatas. No otras puses, neizpratni rada lielīšanās ar savu nezināšanu. Par šo netikumu jau biju rakstījis pirms vairākiem gadiem. Vai tiešām labais tonis būtu izlikšanās par muļķi? Atklāti sakot, interneta grāmatu apskatus negribas turpināt lasīt tieši šī iemesla dēļ. Atbaida frāze: "Neko iepriekš par šo darbu nezināju." Un, nē, ne jau jaunieši vai pat trīsdesmigadnieki tā raksta. Ieteikt vai neieteikt lasīt, tas ir, manuprāt, lieki. Grāmatu cienītaji klasiku pārzina pat tad, ja nav lasījuši Viktora Igo romānu "Cilvēks, kas smejas". Grūti noticēt, ka raksta autore neko nav zinājusi par šo romānu. Pieļauju iespēju, ka viņa pieder paaudzei, kam 2015. gads un Nacionālajā teātrī no jauna uzvestais Imanta Kalniņa mūzikls pēc Viktora Igo romāna"Cilvēks, kas smejas", ir pārāk sena pagātne. Varu piebilst, ka mūziku ir aranžējis jaunākai paaudzei pazīstamais Jānis Aišpurs un lomās uz skatuves darbojusies Agnese Budovska, Maija Doveika. Vai tiešām ne reizi nav dzirdēta "Menueta" dziedātā Gvimplēna dziesma? Tomēr, ja kaut ko raksta, īpaši kā literatūras eksperts, kritiķis, modernāk - blogeris, nāktos vispirms pameklēt tīmeklī faktus. It sevišķi šajā laikmetā, kur visu pasaka mākslīgais draugs no Silīcija ielejas, un var arī uzrakstīt, ja pats to neprot. Kaitina šī paviršība pret valodu, stilu un arī faktiem.

Do you also sometimes all the time just spend your life watching memes like Rust watching messages from his daughter in Interstellar? >:'(D

Krēslā krēslā

TuTrubā ir foršs kanāls: Crafted History
Nulle muldēšanas, visu stāsta dokumentētais darbs.


Kā reiz bez elektriskajiem instrumentiem un sintētiskajiem materiāliem taisīja ozolkoka mucas:

https://www.youtube.com/watch?v=SSa6hUUrq-8

Virgos are clearly the worst managers, and Cancers are the best players <3

Šovakar pirms gulētiešanas tapa žāvēta cūķa un svaigu vistas kaulu buljons, kas uz lēnas uguns vārījās pusotru stundu. Rīt uz šīs svētības pamata tiks likti pieci litri cildenas soļankas pēc paša receptes, kas garduma vārdā nežēlo ne laiku, ne paiku.
Aktīvais gatavošanas laiks izskatās ap stundu. Kopā tad tā ir 3 gaļu un teju 3 stundu soļanka labi asa, kuras gatavošanas process nodrošina otrās dienas efektus jau pirmajā. True gatavošanas laiks tad rīt precizēsies.

Uzrakstīju recepti soli pa solim un saprotami arī citiem. Kad rīt to izpildīšu burts burtā, tad redzēšu - kosmosa nektārs vai amatiera asaras. Bībļa vai tikai uzmetums.

Dražens zvanīja. Ļoti aizrautīgi stāstija, ka redzot mani pa logu, lai nakot ciemos un tad nolika klausuli. Nezinu kāpēc, bet to visu viņš man teica serbiski.

deviņos bijām peldvietā, visilgāk peldējās vecākais bērns, 21:50 jau meklēju vakariņas. nomazgāju visas jāņogas, iesāku karsēt sulai divos vislielākajos katlos, upenes pārbēru no kartona kastes bļodā un sanesu priekšnamā, izkāru žāvēt pelddrēbes, sīkām uznāca iedvesma mazgāt un novākt traukus, izdarīju vienu birokrātijas lietu, sabāzu veļasmašīnā tēva baisi netīrās drēbes, saliku maisā plastmasas atkritumus un tagad varētu iet gulēt, bet viss drusku vibrē


rītdienas optimistiskais plāns: divreiz peldēt ar bērniem lai māte var izturēt piektdienu (viena plānota citā pludmalē - 6 km uz citu pusi un googlē 4,9*), izdarīt tās jāņogas vismaz pirmo sulas spiedienu un ieburkot, ideāli ja arī sakarsēt ūdenī čužas dzērienam un saburkot, izmazgāt tās tēva drēbes, moš vēl kko no āra sameklēt un izmazgāt, salikt vēl šķirojamos atkritumus lai uz darbu braucot varu aizvest izmešanai (lohi lohojās un tagad pilsētā iespējams ir aiz lielā Rimi vai Maxima, bet kas to zin, tad Jābrauc un Jāmeklē), paskatīties vai nav vēl vecas zāles, izmazgāt plānās štātes, nu tur izejamās blūzes un kleitas, piecos joga (šodien nepaspēju, bet nu i labi, bija diendusiņa un duka ogām), pa vidu vēl jābaro nikni punduri un tās burkas aaaa tās burkas (labi, ka ciba izstāstīja šortkatu ar sterilizāciju cepenē, tas ir daudz ērtāk nekā vārot un drošāk nekā saulē - rudais noteikti ies skatīties kas tur notiek, turklāt nav jāvaktē kad un kur spīd saule

Beidzot Raupa lieliski tulkotajā Huana Rulfō „Līdzenumā liesmās” esmu nonācis līdz titulstāstam. Sagribējās dažas pasāžas noklausīties spāniski – iemetu aci torrentos, vai pirāti nepiedāvās audiōbībeli orižinālā, tak tukšais zieds. Joka pēc nočekoju Trubu – jēzīt, tur krietns pusducis vaŗjantu. Vispievilcīgāk izskatījās šis – https://www.youtube.com/watch?v=f78iBo5cAyU – kur bārzdainis ar suni lasa iz aumež nodriskāta sējumiņa. Tomēr klausīties izvēlējos citu. Lielākoties pirmā komentāra dēļ.



Soy lavaplatos, mi labor es bastante repetitiva y tediosa, asi que me he puesto a escuchar "El llano en llamas" de Juan Rulfo, estoy aqui parado, fregando, pero mi mente esta en sus mundos, visionando las historias que ahi ocurren.

Esmu trauku mazgātājs, mans darbs ir diezgan monotōns un nogurdinošs, tāpēc esmu sācis klausīties Huana Rulfo grāmatu „Līdzenums liesmās“; tā nu te stāvu, spodrinot traukus, bet mans prāts ir viņa radītajās pasaulēs, iztēlojoties tur notiekošo.

- Dārgie IT iepirkumi! Mēs šeit esam sapulcējušies, lai..

Rosin the bow 2.

Man ir jauns maisiņš no Limbažu tīne 80% vilna, 20% kokvilna.

Perceived locus of causality

[..]
un iesildi
man sievieti Kungs

You never fail.

Sarunā jebšu esošo lietu kritikas plūsmā drauga ausu virzienā, izkristalizējās apaļa izpratne, kāpēc man nepatīk vairums moderno videospēļu.

Vienā vārdā: Bloatware
Man nepatīk gara, tukša un bezmērķīga diršana - gumijas stiepšana un zaudēts fokuss (atvērtās pasaules). Man pat nepatīk pastaigas bez mērķa - visu ķermeni pārņem tāds kā diskomforts par tādu kā stulbu karāšanos gaisā nesaprotamu iemeslu dēļ. Varbūt tāpēc viens no maniem hobijiem ir fotogrāfija, lai pastaigām piešķirtu mērķi savās smadzenēs.
Man nepatīk būt pludmales dārzenim un ļaut, lai kodolreaktors debesīs svilina manu ādu un taisa man ādas vēzi. Kas tas vispār par prikolu eksponēt sevi kam tādam? Kāda mērķa vārdā? Lai pārniggotos uz sezonu?
Man nepatīk pārlieka lietu atgremošana bez pievienotās vērtības - ja nav nekas vērtīgs sakāms, tad labāk paklusēt, nevis atkārtot cita teikto (rimeiki). Ja tu taisi rimeiku, tad tāpat ir skaidrs, ka tev nekā vērtīga nav, ko piebilst, tāpēc ņem un aizveries, maita!

Visam prasās kaut kādu virzību, mērķi, struktūru. Modernais geimings reti, kad šīs lietas satur.
Pirms dekādes+ videospēļu industrija izdomāja iet trendā - atgremot vienu no veiksmes formulām un piemērot to universiem, kur tas ir absolūti pat kaitīgi. Kopētāju ballīte. Tā rezultātā cieš mērķis - stāstīt stāstu caur videospēles mediju. Stāsta vietā parādās tukša diršana un stulba karāšanās gaisā nesaprotamu iemeslu dēļ. Šī karāšanās kļūst par pašmērķi. Tā rezultātā nav iespējams tvirti pateikt stāstu, ja tas nekur nesākas, nekur nekulminējas, nekur neiztirzājas un attiecīgi - nekur nenoslēdzas. Un to baisi jūt tādās spēlēs, kas būvētas uz stāstiem: Silent Hill, God Of War, Tomb Raider, Metal Gear Solid, Driver, Mass Effect, Mafia, Sleeping Dogs...

Jā, tīri mehāniskās spēlēs kā Doom tas der
Jo ar stāstu tur oriģināli bija kā ar porno: stāstu tu tur sagaidi, bet tas tur nav galvenais! Un tie ir skaidri, labi spēles noteikumi!
Bet industrija izdomāja, ka baisi laba ideja ir visas frančīzes open trenda vārdā pārvērst par porno industrijas bloatware, kur viena orgāna (gameplay loop) dročīšana stundām no vietas ir viss, ar ko šīs mākslīgi uzpūstās pasaules aizbāzt. Bezmērķības tukšums tavam buttplug. Liekas izmaksas trenda un stulbuma vārdā.


Jā, bezmērķība - stāsts un spēle neko neiegūst, kad tu skraidi apkārt pa pasauli, vāc sūdiņus, kombinē tos mikroprogresijas/ieroču uzlabošanas/estētikas kačāšanas dēļ. Neko foršu iegūt nevar, ja tu ieliec drēbes veļas mašīnā, izmazgā tās, tad liec žāvēties, un tad atpakaļ visu liec veļas mašīnā un uz riņķi un uz riņķi, un drēbes nav pat sasmērējušās - piedzīvojumā nav būts, visu laiku tik vergo pie veļas mašīnas. Viss, kas iegūts pārmazgāšanas dēļ - caurdiluši palagi.
Wash. Rinse. Repeat. Visur tas pats. Spēlēs dažādās mainās tikai šo drēbju un veļas mašīnas izskats, bet princips/darbība nemainās. Ķipa aizmālēsi skatienu ar repetetīvu bulšitu? Kur jēga? Man kā geimerim nulle jēgas. Izstrādātājam gan katra atsēdētā stunda pienes lielāku potenciālu, ka iepirkšu kādu laiku saudzējošu mikrotranīti. I call it bullshit - nekad neesmu pirics, nekad nepirkšu nevienu slimu mikrotranīti!
Un te nu parādās - atvērtā pasaule nevis pašas spēles akcentēšanas, bet gan netīra biznesa dēļ.


Šie visi ir tie iemesli, kāpēc bieži spēlēju klasiku.
Jo retro spēlēs šī atvērtā bezjēdzības pasaule nebija. Tā vietā - spēles ar konkrētiem stāstiem no A-Z, ja stāsti tur vispār bija.
Bija jaunrade, nevis rimeiki. Bija tvirti, nevis live-service open-world porno bez jēgas un bez malas. Un bija open-world elementi jeb spēles, kurās tu redzi - aha, šeit vēl netiekam un laikam vēlāk dabūšu kaut ko, kas atļaus tur piekļūt. Un, kad tiec pie šīs lietas, tad atgriezies vecajā vietā un tiec tur tālāk. Un aiz iepriekš neatveramajām durvīm ir spēles turpinājums, nevis prosta kārtējais aitems jeb bļembuks savākšanai - bez svara, bez jēgas, bez pievienotās vērtības. Tam ir vārds: Metroidvania. Un tas ir cēls Tā Kunga vārds, lai gan neesmu ne Metroid, ne Castlevania fans. Taču, spēlējot Legacy Of Kain vēlākās sērijas spēles - to jūt un izcelsmes vieta arī zināma. Attiecīgi - ja pasaulei jābūt atvērtai, tad ar mērķi, ar odziņu.

Jaunās spēles?
Nav jābrīnās, ka no modernajām man iecepī tās, kuras atturās no gumijas staipīšanas uz nodrāztās pipeles: Deus Ex, Plague Tale, Senua, Evil Within, Alan Wake, The Last Of Us, L.A. Noire, Rage, Metro... Visas pieminētās ir solīdas frančīzes, kas ciena manu laiku un neaizraujas ar tukšas pasaules aizpildīšanas mēģinājumiem ar repetetīvu dročīšanu. Ir konkrēti, autorēti darbi bez jelkā lieka. Un rezultātā - stāstam ir spēriens, tvēriens, ietekme. Sekas. Spēks. Kā labai filmai, kā labai grāmatai.


GTA, piemēram, ir šī visa šī vēžainā sūda kulminājums.
Galīgi nesaprotu to siekalošanos gar atvērtu pasauli ASV hiperkertīnisma settingā. Divi stulbumi vienā. Tāpēc cienu Driver un Mafia. Tiesa, abi arī stipri inficējušies ar šo pornogrāfiju un tāpēc jaunākajās iterācijās zaudē lielu daļu sava spēka, bet vismaz tematiski notiek kas stipri jēdzīgs, nevis esošā tukšbulšita glorifikācija.
Ja Mafia 3 būtu lineāra un tiešām beigtos kā noslēgta pasaule, atstājot iekarotās pasaules pārvaldīšanas kaifu aizkadrā, tad tā tikai iegūtu. Nevis tevi pēc iziešanas iemet atpakaļ pislētā un aiziet - braukā, dari neko, vāc plakātiņus un citus bļembukus - tā tak ir tā mafiozo lielā dzīve, ne? :D
Visa cīņa tāpat aiz muguras un nekas piebilstams mums vairs nav. Un spēle zaudē savu cirtienu, tvirtumu. Devalvējas pasākums, mīnus 2 acis no vērtējuma, jo trenda dēļ neatgriezeniski sapistas mākslas darba beigas.


Open-World dizains: veselībai kaitīgs satura atšķaidītājs. Esi aicināts pierādīt man pretējo :)