reliģiskais moments [entries|archive|friends|userinfo]
reliģiskais moments

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Mar. 21st, 2019|02:30 pm]
no lietām, ko klāj kauns, nav iespējams atgriezties
linkpost comment

the garden of earthly delights [Mar. 13th, 2019|08:08 pm]
tas notiek - uzstāšos baznīcā. ar kustības performanci, nevis dzejas lasījumu. funkcionējošā tradic. luterāņu baznīcā, nevis tās atmestās un kultūrai atdotās telpās. mums ir daži noteikumi - no photo, no nudity, do not go to the altar space, bet citādi brīvība.
valoda ir tik abstrakta, ka tā kļuvusi pārāk droša. ja vien tu stāvi taisni, seja pareizā pusē, no mutes var nākt ārā jebkas, pēc tam to varēsi paskaidrot.
mani neinteresē ikonoklastisms (pareizs vārds?), mani interesē šī telpa, kurā gandrīz katra nehoreografēta kustība un skaņa ir iknoklastisms.
jo īpaši skaņa.
jebkura skaņa, kas nav ērģeļu, dziedāšanas, pātaru vai naudas skaņa, izklausās pēc zaimošanas.
kad tas notika? kad ķermenis un skaņa tika tik ļoti ierobežoti, lai arī skaidrs, ka pašas dejošanas vienīgā bioloģiskā jēga ir slavēt Dievu?
telpa, kur var zaimot Dievu, pat skaļi ēdod čipšus. (tiešām?)
vai ja mēs ienesīsim istabaugus un noliksim uz soliem
vai tad ja mums būs plikas kājas
vai tad, ja mēs novilksim un uzvilksim džemperi, ķemmēsim matus

ja neinteresē ne mazākajā mērā kaut ko zaimot vai kritizēt, nedz arī parodēt vai apšaubīt vai risināt

TAD GANDRĪZ NEKO NEVAR DARĪT
KO VAR DARĪT

telpa, kas piesātināta ar tādu nozīmi, pati par sevi ir horeogrāfija
baznīca ir kā balets
link4 comments|post comment

[Mar. 10th, 2019|03:33 pm]
Pievilt Dievu nav iespējams. Viņu neinteresē mūsu pareizuma murgi. Viņu interesē dalīties žēlastībā.
linkpost comment

[Mar. 10th, 2019|12:35 am]
nesen pamanīju, ka nav nekā iepriekšparedzamāka par "vilšanos sevī". varbūt ir laiks to integrēt savos plānos. regulārs ilūziju zudums = part of the game. varbūt nākamreiz mēs būsim godīgāki, normālāki, pazemīgāki?

kaunēties nav jēgas; Dievs tevi pazīst labāk, nekā tu pats sevi: cik vien sniedzas skats, nav nekā cita, kā vien grēcinieki.

bet citiem gan nevajag melot, nevajag pazust, vajag atvainoties. vajag būt kopā. nav tā, ka kādam interesētu tavs krutums. mēs vairs neesam vidusskolā. patiesībā arī citi tevi paredz labāk, nekā tu pats sevi. ko tu no sevis negaidīji, to citi jau sen bija piedevuši. tas ir pat zinātniski pierādīts. mēs stipri par augstu vērtējam savu spēju rīkoties racionāli. pat priekšnieks pieļauj, ka tu kādreiz kaut ko sačakarēsi, tas jau ir iekļauts algā.

šim ierakstam briedu tik ilgi, bet beigās tas sanāca tik īss.

šī ieraksta temats ir mīlestība pret sevi.

sevi mīlēt ir nevis sevi maldināt sava krutuma ilūzijās, bet gan redzēt visu šo te asiņaino cūkukūti (citāts no virdžīnijas otrajām dzemdībām) un tomēr dot sev cerību
link2 comments|post comment

[Feb. 14th, 2019|11:16 pm]
varu apgalvot pavisam droši, no pieredzes, ka tad, kad cilvēks piedzimst vai nomirst, debesis atveras un izplūst ļoti spēcīga enerģija, viss piepildās ar gaismu. šeit arī aug kājas tai ar visādu huiņu apaugušajai svētuma sajūtai. es to protams ne redzu ne dzirdu, jo neesmu ne vizuāls ne audiāls cilvēks, bet jūtu, un šo sajūtu nevaru izdomāt. nav tā, ka es daudz ko un visur jūtu, es neesmu ekstrasenss. jūtu šo, un dažreiz spokus.
link6 comments|post comment

[Feb. 14th, 2019|11:13 pm]
neduālisti ar savu uzsvaru, ka Dievs ir tevī pašā iekšā, tikai vairo duālismu, imo. jo ja nav ne iekša ne āra, kādā vēl iekšā? ja nav nekas, kas var būt ārā, kas var būt iekšā?
link1 comment|post comment

[Feb. 7th, 2019|10:27 pm]
[Tags|]

manam tētim ļoti garšoja pankūciņas. viņš bija priecīgs un pateicīgs, kad es tās cepu; tik priecīgs un pateicīgs kā bērns.
linkpost comment

[Feb. 7th, 2019|10:24 pm]
vispār ir vērtīgi rakstīt dienasgrāmatu, jo lietas, par kurām es šeit cietu septembrī tādos apmēros ka realitātes sajūta sāka kropļoties šās dienas acīm ir nenozīmīgs pārpratums ar ne pārāk svarīgu cilvēku
linkpost comment

[Feb. 7th, 2019|09:40 am]
bet vispār, ko tieši cilvēki parasti domā, ka vajag būt šeit un tagad? ne taču to, ka vajag visu aizmirst vai nevajag neko plānot?
link6 comments|post comment

pazemība iezemē [Feb. 6th, 2019|09:45 pm]
viens garāmgājējs, 19 gadus vecs somu/japāņu dejotājs, rudenī teica, ka viņam patīk būt pazemīgam - "humbleness grounds"
būt šeit un tagad ir dabiski, ja nekas netraucē.
pamanīju, ka Jēzus lūgšanai piemīt spēks pārtraukt vairākus ne-šeit (ego) tripus reizē.
viens no mazajiem brīnumiem manā dzīvē.
agrāk to tā īsti nebiju lūgusi, jo īsti nepiekritu vairākām lietām, kas ir šajā tekstā, līdz pirms dažiem mēnešiem beidzot sapratu, kā tas rezonē ķermenī un prātā, ko tā var mainīt pašā lūdzējā.
visas prakses, ko baznīcā sauc par "mistiskām", ir somatiskas prakses.
linkpost comment

[Jan. 31st, 2019|08:39 am]
gada jaunuzzinātais vārds:

Svētā Arsēnija tuksnesis Ķūļciemā
linkpost comment

[Jan. 20th, 2019|06:32 pm]
churches stand for what we once did
linkpost comment

[Jan. 20th, 2019|06:30 pm]
ēka tevi lūdz pat ja es esmu tukša
linkpost comment

[Jan. 10th, 2019|05:43 pm]
vēl priesteris teica, ka vajag darbiņu darīt tā, ka citi cilvēki, to redzot, sāk slavēt Dievu. piemēram, sētnieks labi notīrījis ielu, un garāmgājējs saka - paldies Dievam, ka iela ir notīrīta. vai arī, varbūt, kā manā gadījumā, es 5 mēnešus nesūtu scenāriju un kavējas filmas pabeigšana, un tad es beidzot aizsūtu, un filmas ražotāji saka - paldies Dievam, ka beidzot atsūtīja?
link4 comments|post comment

[Jan. 6th, 2019|12:45 am]
Priecīgus Ziemassvētkus!

Un redzi, Tas Kungs gāja garām.

Liela un spēcīga vētra,
kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis,
gāja Tam Kungam pa priekšu,
bet šinī vētrā nebija Tas Kungs.
Pēc vētras nāca zemestrīce,
bet Tas Kungs nebija zemestrīcē.
Un pēc zemestrīces bija uguns.
Bet Tas Kungs nebija ugunī.
Bet pēc uguns - lēna balss.
link3 comments|post comment

[Jan. 4th, 2019|01:36 pm]
"es dzīvošu nenorimis
kad es vairs nebūšu miris"

R.Štelmahere
linkpost comment

[Jan. 4th, 2019|01:30 pm]
ieraxtīju pie methodrone, bet jāpiefiksē arī šeit - "liecība"?

pirms kādiem 19 gadiem man bija pēkšņas Dieva - mīlestības upes - sajūtas, uzrunāja arī labums un sirsnība kristiešu vidū, iepretī diezgan nežēlīgajai pusaudžu alko un destrukt. attiecību realitātei. tad ar laiku, apm 10 gadu laikā, sāku "atkrist", jo besīja lietas baznīcā, īpaši seksisms un pareizums (šķita, ka man stipri jāierobežo mans radošums un emocijas un vispār viss ķermenis jāatstāj aiz durvīm), bet joprojām atcerējos savu atklāsmi tikai sāku domāt, ka tas ne obligāti ir kristīgais dievs.

tad sāku pētīt šo "kaut ko citu" palēnām atklāju veselu garīgo realitāti; apzinātība, meditācija, viss neduālisma virziens, pa ceļam nedaudz arī enerģijas iečekoju un psihedēliju. tagad, man tikko nomira tēvs. viss izskatījās tieši tā - https://www.youtube.com/watch?v=0Gj4cwdqNng - un notikumos ap viņa nāvi es vienkārši peldēju tajā garīgajā telpā, un tad arī sapratu, kā tajā darbojas lūgšana - kā tiekšanās, kā ķeršanās pie rokas, kaut kas tāds, kā trūkst neduālismā. kur bieži iemitinās intelektuālais snobisms un pašsaustīšana, netiek validēta ne tava vainas sajūta, nedz dota cerība, nedz līdzekļi, kā palīdzēt tiem, ko mīli. ko darīt lielās ciešanās? kas ir ērtāk - sev teikt "ciešanas ir mana prāta konstrukcija, un es esmu lohs, ka ar tām identificējos" vai saukt "apžēlojies"? visa tā psiholoģiskā realitāte tiek noraidīta un tādējādi paliek tumsā un mēs līdz ar to.

Kristietība ir stāsts par to, kā Vārds tapa Miesa. Logoss, visur esošā apziņa, viss, ar ko dīlo neduālisti, kristībā mums pasniedz roku, būvē tiltu, "apžēlojas". neizliksimies, ka nedzīvojam sūdos, ja pagaidām vēl dzīvojam. ja tas aizņem lielāko daļu nu mūsu apvāršņa. vai ka mēs "jau esam šeit" un "tas tikai jāierauga", ja duālismā kritušās sirdis bauda tikai izolāciju un kulšanos pa saviem grēkiem. visas ilgas ir ilgas pēc dieva un visas sāpes ir sāpes par šķirtību no dieva. lūgšana ir transportlīdzeklis. un tā sākās ar "grēknožēlu" - atzīšanos savas dvēseles slimībās un ego nespējībā.

ā, un maybe cilvēkiem Āzijā un Peru, kas ir dzimuši citā garīgajā telpā, kam ir cita miesa un nav tik stingru ego robežu, līdz ar to arī ciešanu, drāmu, vainas sajūtu, traumu utt., kas ir vairāk kā "bērni", varbūt viņiem ir pavisam citas garīgās vajadzības. viņiem pietiek ar self-inquiry, midfulness, un varbūt nav vajadzīgs Kristus? es nezinu. es domāju, ka reliģija vienmēr ir arī antropoloģija.
link11 comments|post comment

[Dec. 21st, 2018|11:38 pm]
vai kāds var man nofočēt un atsūtīt vai iedot paroli uz šo rakstu (tiešām nevaru atļauties)
https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/sarunas/jezus-nebija-kristietis-19659
link7 comments|post comment

[Dec. 19th, 2018|12:03 pm]
nav vajadzības pretnostatīt garīgās un sekulārās realitātes, jo tās ir paralēlas pasaules, muļķīgi iedomāties, ka mēs šeit, dienas redzamajā daļā, kaut ko varētu devalvēt vai citādi ietekmēt. un pat ja varam, tad tas nekad uzreiz nav redzams, kā tieši. ja duālisms eksistē, un pašlaik atkal sliecos uzskatīt, ka eksistē, tad tas ir garīgā līmeņa duālisms starp tumsas un gaismas spēkiem. bet viss, kas notiek šeit, ir tikai putas - labo no sliktā atškirt ir diezgan grūti
link3 comments|post comment

[Dec. 19th, 2018|09:26 am]
ciba kā piemineklis tam, ko mēs esam domājuši, jo kur citur tas paliek
link4 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]