es nezinu vai tu nopietni saki paldies vai ņirgājies

bet nu zuzes nerubī doomu

viņas arī parasti domā, ka viņas izraisa doomu

nu ka mums viņu dēļ dooms

kaut gan dooms vienkārši ir visapkārt

Holden Caulfield is teen angst bullshit with a pickaxe. He’s sarcastic, nasty, and completely unlikeable. He also doesn’t give a shit. He is every teenager caught between the shitty little games of high school (“you’re supposed to kill yourself if the football team loses or something”) and the fear of adulthood (“going to get an office job and make a lot of money like the rest of the phonies”).

By being the pissed off, nasty, cynical insane bastard, Holden Caulfield suggests that it is ok to be a shit. Your criticisms of the world are not invalid and nothing you say or think is so bad that you need to repress it. Ironically, this is not only something that is essential to survival but is also the key to ultimately becoming a decent caring human being. No one can grow up if they don’t deal with the awful side of themselves that hates everything. To repress it, is to give it power. To let it out to play is to learn to control that side.

Fiffe Floria looks up contemptuously at the ugly unnatural form of the flying ship as it moves silently, blindly overhead and disappears beyond the tall trees to the east. She cannot regard the Hitek, the beings inside it, as human. How can you be human if your life is sustained by mechanical contrivances, and you have to eat food that is made by a machine?

With a dismissive sneer she pulls the coarse veil over her face and tucks it into the fibre belt of her tunic. Then she removes the lid from her beehive and waits for her swarm to settle in the smoke from her torch before inspecting the combs. Good. They are filling up nicely, and it will soon be time for the harvest. There seems to be nothing untoward in the hive: no thieving by wasps, no break-ins by mice or rats, no sign that the queen is going to decamp and take half the workforce with her – but it is really past the season for that now. Yes, the harvest is going to be good this year.

Fiffe closes up the hive once more and turns back down the slope towards the settlement. They have been lucky this season. The patch of growing crops is beautifully healthy and the smoke house is full of fish caught in the stream earlier in the summer. Further down the slope lie the overgrown hulks of the great buildings. Once these were completely submerged in the ocean, but now, year after year, the sea retreats further and exposes more of them. This is probably something to do with the climate becoming gentler and cooler. Centuries ago when the world was teeming with people this used to be a great city. It must have been a terrible time, with everybody living on top of everybody else, and no room to expand and breathe.

http://www.sivatherium.narod.ru/library/Dixon_3/01_en.htm

Vakar nobalsoju par objektu nr. 693 uzrunāja Kāpēc Lāčplēsim depresija Tumšais bruņinieks ir palicis labs un cenšas parādīt pārējo nolaidību pret sevi un citiem? Laimdota sapinusies savos garajos matos un PATIESĪBĀS Rīt ņemšu krāsnī ceptas siermaizes tēju, un ērkšķogu kūku iešu uz Kārļa Kažociņa kapu ar kaņepju sviestu Sapnī satiku po (pirmoreiz tā, dzīvē nepazīstamu cibas tēlu) braucām tramvajā un mums abiem bija draudzenes VISS ir prāta stāvokļi : reizēm cilvēki liekas atsaldēti, reizēm es

Bawww, she's so cute in blue.

:)

//prom

...but that's not what Wolves in the Throne Room are selling. They're selling environmentalism and black metal as a consumer lifestyle choice for well-heeled liberals. It's a distraction that is ultimately about helping people feel like they're 'making a difference' without actually demanding anything of them but the exchange of a few dollars. It's all about validating the feelings of individuals for profit - in other words, they are the problem, not even a partial solution, a musical Prius, if you will.

[x] HIPSTER METAL a blight on reality

Karalaukā tu un karalaukā es,
Brīdis neatļauj vairs spēlēt paslēpes
Redzi, kalniem pāri citi kalni būs,
Ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli.

Uganda, 1971--1979

Iesauka: Dada (vietējā dialektā -- māsa) -- laikā, kad Amins dienēja armijā, dienesta biedri viņa teltī regulāri sastapa daiļā dzimuma pārstāves, bet topošais feldmaršals skaidroja, ka tās esot tikai viņa māsas.

. . .

Kādu galu ņēma: 1979. gadā Amina politiskajiem pretiniekiem ar Tanzānijas armijas atbalstu izdevās pārņemt varu. Amins aizbēga uz Saūda Arābiju, kur 2003. gadā arī mierīgi nomira

(c) FHM

USA-229, zināms arī kā NRO L-34, ir ASV militāro pavadoņu pāris. Tie tika palaisti Nacionālā izmeklēšanas biroja vajadzībām 2011. gada 15. aprīlī 23:38 UTC ar nesējraķeti Atlas V 411 no Vandenberga Gaisa spēku bāzes. Derīgās kravas koda nosaukums bija Odin, bet raķetes — Frigga.



Lai gan kosmiskā aparāta parametri un misijas detaļas oficiāli netiek izpaustas, amatieri novērotāji pamanījuši, ka Atlas V palaidis divus pavadoņus, no kuriem viens oficiāli ir kataloģizēts kā kosmiskais atkritums :)

Interesanti, ka vienīgā valoda bez angļu, kurā raksts tulkots vikipēdijā, ir latvāņu

Aizvakar internetā netīšām uzdūros senai Current 93 bildei, kurā bez visiem zināmajiem Deivida Tē, Duglasa Pē un Rozas Makdē redzama arī jauna (īstenībā >30-gadīga, bet labi saglabājusies :) Freja Asvina, un biju pārsteigts (patīkami) par to, kā viņas agrīnais tēls kontrastē ar pēcāk radīto Ziemeļu mistēriju augstās priesterienes iespaidu (par savu rūnu interpretāciju varu pateikties galvenokārt viņai – man ir viena viņas grāmata un pirms gadiem 10 bija arī cdr ar Songs of Yggdrasil, ja nemaldos, no C93 presents sērijas). Laimīgā kārtā Frigas netīmeklī ziņas par viņu ir atrodamas krietni vairāk nekā, piemēram, par Mother Destruction Amodalī (acīmredzot, lai tevi tik ātri neaizmirstu, jāsaraksta un jāizdod pāris grāmatas), ar kuras Sixth Comm Frejai arī bijusi vesela pilnmetrāžas sadarbība par to pašu pasaules koka tēmu, bet šī 1993. intervija (saite zem bildes) man likās īpaši izsmeļoša. Dalos, jo interesanti

I have some runes in my hands. I have got an Odal rune and an Ansuz rune clearly marked in my hand. And that is the main mark I consider as Odin marked me. The other one is an inherited defect in the right eye. I have had five eye operations to correct it. And the other synchronicity is the date of my birth, which is completely Odinic. It is Wednesday, the ninth, November, "Nove" is nine in Latin, in the old Anglo Saxon ways it was the Blotmonath, the month in which the blood sacrifices were performed. And of course in the sign of Scorpio, which is Odinic in itself. And I was the ninth child out of the fourteenth. This altogether I found out when I first started exploring Asatru. As a woman, as a Wiccan woman, I should be more in touch with Goddesses. But no, it did not work out that way. It was Odin, and it always will be Odin. He has marked me. I am his.

Wicca is too much centered around sexual attractions and fertility magic. I could not accept that. So, at that day, after I had had a massive row with me husband, I broke with Wicca the same evening, emotionally I made a break, I went down to the basement. I rolled out my blanket, the way the Red Indians do. I went down to the basement and started calling on Wodan. The whole night I started calling on Wodan. My own God. My own ancestry. My own blood. Me own bones. Fuck Wicca! Fuck them! Bugger the lot of them. Wodan! Wodan!! Wodan!!! It was then that I made the contact. A week later I had made a Valknut ring, for me especially. And I did a blot. And I swore my allegiance to Odin forever. And I have been true until now, and I will always be true. That is how I met Odin. That is how I made the contact with Odin as my personal guardian and Allfather.

Nedaudz garus trenkājošas literatūras caur čimēru, bet ticiet man, tādas ir daudz, neticiet

“Sātana plāns iznīcināt Bībeli, to neaiztiekot, ir visgudrākais, ko es jebkad esmu dzirdējis. Čārlzs Darvins, dzimis 1809. gadā, un Tomass Henrijs Hakslijs, dzimis 1825. gadā, jau agrā jaunībā nonāca garu ietekmē, jo ārsti, kas tos ārstēja, izmantoja hipnotismu kā anestēzijas līdzekli.

Gari nolēma, ka tad, kad abi zēni būs pieauguši, viņi kļūs par rīkiem, kas ieviesīs jaunu reliģiju, proti, evolūcijas teoriju. Sasaistot to ar zinātnisko revolūciju, kas tolaik joņoja pa pasauli, daudzi cilvēki nekad neiedomāsies, ka tā ir reliģija — reliģija, kas šķērso visas konfesiju barjeras un sagūsta pat neticīgos.”

Priestera tālākais apgalvojums mani pārsteidza un izbrīnīja. Viņš apgalvoja, ka katru, kas māca evolūcijas teoriju, gari uzskata par šīs plašās reliģiskās sistēmas garīdznieku, un tādi saņem īpašu svaidījumu no paša sātana. Sātans viņiem piešķir lielu spēku izraisīt garīgu aklumu, pārliecināt un pievērst sev. Patiesībā viņš šos cilvēkus vērtē tik augstu, ka norīko īpašu eņģeļu svītu, kas tos pavada visu mūžu. Tas ir lielākais pagodinājums, kuru sātans kādam var piešķirt.

Sātans un tā padomnieki, pēc priestera skaidrojuma, ir secinājuši, ka evolūcijas teoriju var izmantot, lai sagrautu Bībeles pašus pamatus. “To var vērst pret radīšanas nedēļu, pret pirmo senču krišanu grēkā un pret pestīšanas plānu. Likme ir tik augsta, ka, pēc garu vārdiem, sātans pats ir mācījis Čārlzu Darvinu definēt viņa zinātnisko atziņu principus.”

http://www.adventisti.lv/lv/media_lv.php?type=vol&event=17&topic=4

p.s. tas ir tas Hakslijs, pēc kura (nevis Oldesa) nosaukts man duālais (tātad iecienītākais :) socioniskais tips...

Самые прекрасные цветы растут из грязи,
Самые прекрасные люди - это мрази,
Самые падшие женщины неприступны,
Самые благие деяния преступны.

rakstnieks_nr1 laikam kaut ko tādu tagad raksta tikai draugos, tāpēc atļaušos pārpublicēt, jo patīk :) Tur ir par spriedzi, attiecībām, seksīgumu, spriedzi, literatūru, attieksmi, terapiju, spriedzi...

( Patiesa tuvība un citas falšas cerības )

Aplausi

Although not all people in Neverland cease to age, its best known resident famously refused to grow up, and it is often used as a metaphor for eternal childhood (and childishness), immortality and escapism.

Vācijā atrastas 500 “jaunas” pasakas

A whole new world of magic animals, brave young princes and evil witches has come to light with the discovery of 500 new fairytales, which were locked away in an archive in Regensburg, Germany for over 150 years. The tales are part of a collection of myths, legends and fairytales, gathered by the local historian Franz Xaver von Schönwerth (1810–1886) in the Bavarian region of Oberpfalz at about the same time as the Grimm brothers were collecting the fairytales that have since charmed adults and children around the world.

President BARACK OBAMA was invited to address a major gathering of the American Indian Nation two weeks ago in upstate New York. He spoke for almost an hour about his plans for increasing every Native American’s present standard of living. He referred to his time as a U.S. Senator and how he had voted for every Native American issue that came to the floor of the Senate. Although President Obama was vague about the details of his plans, he seemed most enthusiastic and spoke eloquently about his ideas for helping his “red sisters and brothers.” At the conclusion of his speech, the Tribes presented Obama with a plaque inscribed with his new Indian name, “Walking Eagle.” The proud President Obama accepted the plaque and then departed in his motorcade to a fundraiser, waving to the crowds.

A news reporter later asked the group of chiefs how they came to select the new name they had given to the President. They explained that “Walking Eagle” is the name given to a bird so full of shit it can no longer fly.

:: Aboriginal and Tribal Nation News

Bet tie,
kas pa retam nevēlas saņemt no manis šādas vēstules,
neņemiet ļaunā, jo man nav risinājumu kā es to varētu nedarīt !
Ja gribat par to parunāt, tad rakstiet .

Awww... :)

Rakstīju komentāru f (jā, like, visu ar roku... not) īstenībā kopēju, bet no FB2 formāta (kuru, starp citu, kindle nemaz neņemot pretī, kāpēc?) un nemaz tik gludi tas pasākums negāja, kaut kas tur ar atstarpēm, tāpēc drošības labad pie viena noglabāšu tepat, visu vienā rindkopā, jo tā sanāca lai nevairotu infotelpas piesārņojumu, fragments vienalga nevājš:

— Pastāsti mums pasaku! — Marta Zaķis pieprasīja. — Jā, lūdzu, pastāstiet! — Alise piebalsoja. — Un žiglāk, — piebilda Cepurnieks, — citādi tu atkal aizmigsi, iekams izstāstīsi. — Reiz dzīvoja trīs mazas māsiņas, — Susuriņš stei­dzīgi iesāka, — Elsija, Lesija un Tillija, viņas dzīvoja akas dzīlē… — No kā viņas pārtika? — Alise iejautājās, jo viņai vienmēr gribējās zināt, ko cilvēki ēd un dzer. — Viņas pārtika no sīrupa, — brīdi padomājis, Su­suriņš atbildēja. — Tas, zināt, nevar būt, — Alise pieklājīgi aizrā­dīja. — Tad viņas saslimtu. — Viņas arī bija slimas, — Susuriņš turpināja, — ļoti slimas. Alise mēģināja iedomāties, kāds šis neparastais dzī­ves veids varētu būt, taču tas šķita pārāk dīvains, un viņa jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akas dzīlē? — Vai tēju vairāk nevēlies? — Marta Zaķis nopietni teica Alisei. — Pagaidām es to vispār neesmu dabūjusi, — Alise aizvainota atteica, — tāpēc arī nevaru vēlēties vairāk. — Tu laikam gribēji sacīt, ka nevari vēlēties ma­zāk, — teica Cepurnieks. — Protams, vieglāk ir vēlē­ties vairāk nekā mazāk. — Jūsu gudrība nevienam nav vajadzīga, — Alise sacīja. — Kurš tagad izsaka aizvainojošas piezīmes? — Ce­purnieks pašapmierināts aizrādīja. Alise nezināja, ko atbildēt, tāpēc ielēja sev tēju, paņēma sviestmaizi un, pagriezusies pret Susuriņu, vēl­reiz jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akā? Susuriņš atkal kādas pāris minūtes apdomājās un tad sacīja: — Tā bija sīrupa aka. — Tādas nemēdz būt! — Alise pikti iesaucās, bet Cepurnieks un Marta Zaķis viņu apklusināja: «Cst, cst!» — un Susuriņš sabozies piezīmēja: — Ja tu neproti uzvesties, stāsti tālāk pati! — Ak nē, lūdzu, turpiniet! — Alise pazemīgi bilda. — Es jūs vairs nepārtraukšu. Iespējams, ka tāda aka kaut kur ir. — Patiešām ir! — Susuriņš sašutis noteica, tomēr piekāpies turpināja: — Un tā, redzat, visas trīs mazās māsiņas mācījās smelt… — Ko smelt? — Alise, pilnīgi aizmirsusi savu solī­jumu, iejautājās. — Sīrupu, — Susuriņš atbildēja — šoreiz pilnīgi bez apdomāšanās. — Man vajag tīru tasi, — Cepurnieks pārtrauca, — pavirzīsimies visi par vienu vietu uz priekšu. Viņš pārsēdās blakus krēslā, viņa krēslā apsēdās Susuriņš, Susuriņa vietā — Marta Zaķis, un Alisei gri­bot negribot vajadzēja apsēsties Marta Zaķa vietā. No šīs maiņas guva kaut ko vienīgi Cepurnieks, tur­pretī Alises jaunā vieta bija krietni vien sliktāka par iepriekšējo, jo Marta Zaķis, šajā vietā sēžot, apakš­tasi bija nolējis ar pienu. Alise nevēlējās vēlreiz aizvainot Susuriņu, tāpēc pēc iespējas pieklājīgi jautāja: — Es nesaprotu, no kurienes viņas smēla sīrupu. — Ak tu muļķe, — ierunājās Cepurnieks, — no ūdens akas var smelt ūdeni, no laimes akas — laimi, man domāt, kāpēc gan no sīrupa akas nevarētu smelt sīrupu? — Bet viņas taču akā iekšā atradās, — Alise aizrādīja Susuriņam, nemaz nevēlēdamās dzirdēt, ko saka Cepurnieks. — Bez šaubām, atradās, kur tad pazudīs, — Susuriņš teica. Šī atbilde tā apmulsināja Alisi, ka viņa apklusa, un Susuriņš netraucēts turpināja. — Viņas mācījās smelt, — viņš žāvādamies, acis berzēdams, stāstīja, jo atkal bija kļuvis miegains, — un viņas smēla visu, kas sākās ar burtu «M»… — Kāpēc ar «M»? — Alise brīnījās. — Kāpēc gan ne? — Marta Zaķis sacīja. Alise apklusa. Susuriņš jau bija aizvēris acis un laidās snaudā, bet, tā kā Cepurnieks viņu iebukņīja, viņš iepīkstē­damies pamodās un turpināja: — … kas sākas ar burtu «M», piemēram, mālus un mēnesi, un miglu, un milzumu — zini, mēdz teikt, «jā­prot milzu milzumu smelt», — vai esi kādreiz redzē­jusi, ka ārā var izsmelt vairāk nekā ir iekšā? — Tiešām, nu jūs jautājat man, — Alise izbrīnījusies sacīja. — Nedomāju gan… — Tādā gadījumā labāk nerunā, — noteica Cepur­nieks. Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepie­vērsa nekādu uzmanību, kaut gan viņa atskatījās vai­rākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.

Ūdens tērcītes tek pretī no kalna gar ceļmalu kā bērnībā. Vai ir pamats aizdomām, ka pavasaris šogad sāksies jau 1. martā? Nav kamēr par vēlu (ūdens zīmes visu aizskalos), jāpadalās ar tekstu (“Par to, kā sarauj saites”), kuru saņēmu tieši pirms diviem mēnešiem... jā, like, on christmas day :) Acīmredzot vēl deguturu ļaunu prātu, tāpēc kaut kā pajāt. Gribētos domāt, ka teksta autorei arī, kaut visi latvijas metālistu alusvēderi un vēsturnieku puisīši viņu

Nu, ziemīšos es skūpstījos nedaudz. Bet tad vēl nebiju droša, ko tas nozīmē man. Tad es aizbraucu pie tevis. Tad man trešdien bija randiņš, kurš beidzās manās mājās, kur es dabūju fizisku apmierinājumu no pirkstiņiem. Tad man piektdienas vakarā bija cits "randiņš", kurš beidzās citās mājās, kur es no rīta sestdienā dabūju fizisku apmierinājumu ar pirkstiņiem, un sagādāju apmierinājumu ar plaukstiņu. Un sestdienas vakarā sākas randiņš, kas beidzās šorīt. Dabūju ne tikai fizisku apmierinājumu dažas reizes, bet arī brokastis, vakariņas un vēlreiz brokastis. (es nesaprotu, ka jūs visi spējat mani tā lutināt un vēl stāstīt, ka es to esmu pelnījusi. lol, ar siksnu pa dibenu es esmu pelnījusi.)

Amizantākais jau ir tas, ka penetrēta ar neko vairāk par pirkstiņiem es neesmu tikusi. Bet tas ir mazsvarīgi, manuprāt. Es tik vai tā vairs nejūtos piesaistīta tev.

Ievērot, ka tur ir runa par vismaz diviem. Ahaaha, un es vēl biju ar mieru viņai piedot...

Man liekas, ka neesmu pateicis kaut ko svarīgu

AAAA wtf ievērtē primitīvs blekkmetāls/elektronika/troksnis/uzmetiens no “Ugāles”!!! )))

Я Нормундс Бойтманис из города Угале, где каждый второй - урка, каждый третий наркоманит, а большая часть остальных - лица за 60 лет. Площадь города примерно с несколько микрорайонов, не более. В Нём один универмаг и парочка других магазинов. Есть даже одна школа.

( ... tālāk ... )

Подрабатываю на кладбище, копая могилы, но обычно сижу на пособии по безработице. Люблю бить русских свиней и слушать/играть Блэк Метал.

http://vk.com/suooort

DEMO I

:: synthema