- Woolf
- 8/9/12 12:57 pm
Illusions are to the soul what atmosphere is to the earth.
Roll up that tender air and the plant dies, the colour fades...
By the truth we are undone. Life is a dream.
‘Tis waking that kills us.- Music: Dead Can Dance
- 0 complimentsLeave a compliment
- Kārtība
- 7/17/12 12:03 pm
Sapnī redzēju, ka mana Tumblr draftos palikušas tikai 10 bildes (!) Ļoti jau specifiski... bet likumsakarīgi (ja miega stāvoklī smadzenes nodarbojas ar nomoda laikā uzkrāto iespaidu kārtošanu) Ceru, tas nozīmē, ka arī galvā drīz būtu atlicis tikpat maz kārtojama
- Music: Alcest
- 0 complimentsLeave a compliment
- Vojāž
- 3/15/12 09:15 am
Jēkabs Jēkabs Jēkabs. Ko tas nozīmē? Apmēram to pašu, ko 666 klīstoša pusnomoda stāvoklī hahaha, kāpēc, nezinu, un nudien, esmu pārliecināts, ka tikai ļoti reto interesē mani (un tavi) sapņi, tāpēc nerakstītu nekad vairāk par vienu teikumu. Spriežu, kā parasti, pēc sevis, jo svešus sapņus, piemēram, cibā praktiski nekad nelasu un bez noklusējuma pieņemu, ka arī neviens cits pragmatiski noskaņots ļautiņš to nedara, ja vien necer tur sastapt sevi vai precēt tevi. Jo citādi tas ir tik nevajadzīgi un fleeting... Nu neraudi! Tie sižeti parasti ir tik absurdi groteski, ka pašam taču grūti atminēties, kur nu vēl zināt, kāpēc, tāpēc ir lieki censties tos iedzīvināt vēl kādā apziņā, faktiski – nodarboties ar mentālo nekromantiju, kad jauna diena sauc. Savulaik pats sev, labākas atcerēšanās nolūkos uzreiz pēc pamošanās biju sācis pierakstīt sapņus speciālā burtnīcā, bet pēc pāris nedēļām atmetu, jo pierakstāmais kļuva aizvien progresīvi detalizētāks, un tādiem niekiem vienkārši nepietika laika – jāceļas taču – tas nekas, ka interesanti. Neesmu es nekāda Laura Dreiže, kurai būtu grāmatas jāizdomā – viss tas ir izdomāts manā vietā. Turklāt Kastaņedā jau sen izlasīju, ka tie parastie iknakts tāpat pupu mizas vien ir. Bet arī uz savām plaukstām vai neesošo pulksteni nreiz dienā skatīties laika nav bijis. Es labāk kavēšos tikai pie momentāna absurda uzplaiksnījumiem, tādiem kā Jēkabs Jēkabs Jēkabs vai, teiksim, nesenā gļuka, ka teikumu, kurš atrodas manā galvā, ir ļoti, ļoti jāuzmanās neapgāzt, jo tie burti ar garumzīmēm ir līdzīgi pilnām dzērienu glāzēm, kas novietotas uz grīdas bīstami tuvu ieņemtajai guļvietai – zināt jau, kā mēdz gadīties – kaut kas sāk notikt, viss aizmirstas un tā ar kāju vai citu ekstremitāti vai vienalga ko ne viena vien taras vienība ir izlieta uz svešiem paklājiem. Es saku, ka tas ir upuris grīdai (kaislei) un tad jau labāk lasīt dzeju, to vismaz var kritizēt, jo slikts sapnis nav tas pats slikts, kas slikta dzeja. Arī mēļu egregors noteikti prasa upurus, varbūt tam der garuma un citas diakritiskās zīmes, kaut kādi liekie vārdi, to ir tik daudz. Eu eu uzraksti man dzejoli bez garumzīmēm, kamēr rīta saule lej starus mutē izkaltušā! Neviens tāpat nelasīs. Ceļos
p.s. zem virsraksta ir dziesma- Music: Madame B
- 0 complimentsLeave a compliment
- Underworld
- 3/11/12 04:14 am
Vilkāņi un vilkači
Tagad dzīvojas sapņos
Kā vērtēt filmu, no kuras
Aizmiedz, pirms tā vēl sākusies?- Music: Dale Cooper Quartet
- 0 complimentsLeave a compliment
- S
- 3/6/12 01:18 pm
Why do you taunt an injured snake, one that may yet turn and strike?
eu, rly?
. .
KOMPROMĀTA CIENĪTĀJIEM
p.s. Dreaming about snakes :))
p.p.s. nē, es nesapņoju par čūskām, kaitinu gan (+ dieviete skatās Spartacus s01e10)- Music: Joseph LoDuca
- 6 complimentsLeave a compliment
- Komentārs
- 2/28/12 10:41 am
Rakstīju komentāru f (jā, like, visu ar roku... not) īstenībā kopēju, bet no FB2 formāta (kuru, starp citu, kindle nemaz neņemot pretī, kāpēc?) un nemaz tik gludi tas pasākums negāja, kaut kas tur ar atstarpēm, tāpēc drošības labad pie viena noglabāšu tepat, visu vienā rindkopā, jo
tā sanācalai nevairotu infotelpas piesārņojumu, fragments vienalga nevājš:— Pastāsti mums pasaku! — Marta Zaķis pieprasīja. — Jā, lūdzu, pastāstiet! — Alise piebalsoja. — Un žiglāk, — piebilda Cepurnieks, — citādi tu atkal aizmigsi, iekams izstāstīsi. — Reiz dzīvoja trīs mazas māsiņas, — Susuriņš steidzīgi iesāka, — Elsija, Lesija un Tillija, viņas dzīvoja akas dzīlē… — No kā viņas pārtika? — Alise iejautājās, jo viņai vienmēr gribējās zināt, ko cilvēki ēd un dzer. — Viņas pārtika no sīrupa, — brīdi padomājis, Susuriņš atbildēja. — Tas, zināt, nevar būt, — Alise pieklājīgi aizrādīja. — Tad viņas saslimtu. — Viņas arī bija slimas, — Susuriņš turpināja, — ļoti slimas. Alise mēģināja iedomāties, kāds šis neparastais dzīves veids varētu būt, taču tas šķita pārāk dīvains, un viņa jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akas dzīlē? — Vai tēju vairāk nevēlies? — Marta Zaķis nopietni teica Alisei. — Pagaidām es to vispār neesmu dabūjusi, — Alise aizvainota atteica, — tāpēc arī nevaru vēlēties vairāk. — Tu laikam gribēji sacīt, ka nevari vēlēties mazāk, — teica Cepurnieks. — Protams, vieglāk ir vēlēties vairāk nekā mazāk. — Jūsu gudrība nevienam nav vajadzīga, — Alise sacīja. — Kurš tagad izsaka aizvainojošas piezīmes? — Cepurnieks pašapmierināts aizrādīja. Alise nezināja, ko atbildēt, tāpēc ielēja sev tēju, paņēma sviestmaizi un, pagriezusies pret Susuriņu, vēlreiz jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akā? Susuriņš atkal kādas pāris minūtes apdomājās un tad sacīja: — Tā bija sīrupa aka. — Tādas nemēdz būt! — Alise pikti iesaucās, bet Cepurnieks un Marta Zaķis viņu apklusināja: «Cst, cst!» — un Susuriņš sabozies piezīmēja: — Ja tu neproti uzvesties, stāsti tālāk pati! — Ak nē, lūdzu, turpiniet! — Alise pazemīgi bilda. — Es jūs vairs nepārtraukšu. Iespējams, ka tāda aka kaut kur ir. — Patiešām ir! — Susuriņš sašutis noteica, tomēr piekāpies turpināja: — Un tā, redzat, visas trīs mazās māsiņas mācījās smelt… — Ko smelt? — Alise, pilnīgi aizmirsusi savu solījumu, iejautājās. — Sīrupu, — Susuriņš atbildēja — šoreiz pilnīgi bez apdomāšanās. — Man vajag tīru tasi, — Cepurnieks pārtrauca, — pavirzīsimies visi par vienu vietu uz priekšu. Viņš pārsēdās blakus krēslā, viņa krēslā apsēdās Susuriņš, Susuriņa vietā — Marta Zaķis, un Alisei gribot negribot vajadzēja apsēsties Marta Zaķa vietā. No šīs maiņas guva kaut ko vienīgi Cepurnieks, turpretī Alises jaunā vieta bija krietni vien sliktāka par iepriekšējo, jo Marta Zaķis, šajā vietā sēžot, apakštasi bija nolējis ar pienu. Alise nevēlējās vēlreiz aizvainot Susuriņu, tāpēc pēc iespējas pieklājīgi jautāja: — Es nesaprotu, no kurienes viņas smēla sīrupu. — Ak tu muļķe, — ierunājās Cepurnieks, — no ūdens akas var smelt ūdeni, no laimes akas — laimi, man domāt, kāpēc gan no sīrupa akas nevarētu smelt sīrupu? — Bet viņas taču akā iekšā atradās, — Alise aizrādīja Susuriņam, nemaz nevēlēdamās dzirdēt, ko saka Cepurnieks. — Bez šaubām, atradās, kur tad pazudīs, — Susuriņš teica. Šī atbilde tā apmulsināja Alisi, ka viņa apklusa, un Susuriņš netraucēts turpināja. — Viņas mācījās smelt, — viņš žāvādamies, acis berzēdams, stāstīja, jo atkal bija kļuvis miegains, — un viņas smēla visu, kas sākās ar burtu «M»… — Kāpēc ar «M»? — Alise brīnījās. — Kāpēc gan ne? — Marta Zaķis sacīja. Alise apklusa. Susuriņš jau bija aizvēris acis un laidās snaudā, bet, tā kā Cepurnieks viņu iebukņīja, viņš iepīkstēdamies pamodās un turpināja: — … kas sākas ar burtu «M», piemēram, mālus un mēnesi, un miglu, un milzumu — zini, mēdz teikt, «jāprot milzu milzumu smelt», — vai esi kādreiz redzējusi, ka ārā var izsmelt vairāk nekā ir iekšā? — Tiešām, nu jūs jautājat man, — Alise izbrīnījusies sacīja. — Nedomāju gan… — Tādā gadījumā labāk nerunā, — noteica Cepurnieks. Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepievērsa nekādu uzmanību, kaut gan viņa atskatījās vairākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.
- Music: Monarch!
- 25 complimentsLeave a compliment