Labs kino. Iesaku (2010)

Ar šīm tad pagaidām likšu punktu. Nav laika, jālien bunkurā. Par pārējām -- pirms nākamā pasaules gala, haha




Take Shelter (ASV, 2011)

Varbūt ne tribute, bet a nod to doomsday preppers, kādu ASV, izrādās, ir vesela subkultūra. Maikls Šenons (galvenais ments no Boardwalk Empire) ar permanenti saraukto pieri redz draudīgas vīzijas par tuvojošos katastrofu un veic profilaktiskus pasākumus, lai pasargātu savu ģimeni. Ne visi no šiem pasākumiem nes vēlamus rezultātus. Nofilmēts kvalitatīvi, bet man kaut kā pietrūka -- skatījos nedaudz senāk, tāpēc neatceros, kā. 3,5/5




Beasts of the Southern Wild (ASV, 2012)

Ne gluži apokalipse, bet lokāla kataklizma caur sešgadīga bērna acīm. Arktiskie ledāji kūst, ne tikai ceļot ūdens līmeni Luiziānas dienvidu piekrastēs, bet arī atbrīvojot no mūžīgā sasaluma aizvēsturiskos taurus (aurohus, sic), kas patiesībā izskatās pēc milzīgiem mežakuiļiem ar liekiem ragiem -- not that I mind, jo kas var būt labāks par ragainiem milzu mežakuiļiem un svarīgs ir tas, ko tie simbolizē. Vizuāli krāšņs, emocionāls, oriģināls, gandrīz pasaules kino. 4,5/5

Kārtējās izmaiņas smadzeņu ķīmijā liedz man identificēties ar to agrāko es, kurš bez īpaša iemesla regulāri sadūries ar nepieciešamību kaut ko par katru cenu iežurnālēt, bet gluži izmests no kosmosa ragavām nee nejūtos tā visu laiku, laiks iet, laikam ejot, liekas, tik svarīgi noskaidrot līdz galam, kā tur ir ar to velnu un dievu, pirms iekūņoties dziļāk sava kokona komfortā, vēl viss novembris līdz 21. decembrim, piemēram šodien, pirms satumsa via kādu cibiņu stundām lasīju dažādus NDE, Love Love Love, what it all boils down to, un Nāve ir Eiforiska, pēc tam lasīju kaut kādu taurupes orku ceļmalas grāvī izmestus atkritumus, kas tikai tur nebija, pielasīju divus maisus, vaicādams, Kā Lai Es Mīlu Jūs, Cilvēki, Ja Jūs Darāt Tādas Lietas? Tikmēr kopš pirmdienas pieejamais Jaunais Tiamat iepriekšējo nepārspēj, bet slikts arī nav, un ar to pagaidām pietiek, jāturpina vien uz riņķi, un būs Love. Tā kā rakstu tik reti, tad kārtējo reizi jūtu pienākumu (esmu tā darījis arī agrāk) darīt zināmu to, ka pašlaik manās acīs stilīgākie blogi Sviesta Cibā ir ( Reklāma ) :*

Illusions are to the soul what atmosphere is to the earth.
Roll up that tender air and the plant dies, the colour fades...
By the truth we are undone. Life is a dream.
‘Tis waking that kills us.

Tātad tā, ievēroju tādu diskursu pirms dienas vai divām, depresijas sakarā, kas vienmēr kādam ir aktuāla, nudien neredzu jēgu aizrauties analītiskā tukšumā par to, vai tā ir slimība, vai nav, jo kāda atšķirība, ja tā ir, bet no visas sirds novēlu tiem, kas izklaidību, apātiju un gribasspēka deficītu uzskata par cēloni, nevis sekām, pašiem reiz nonākt attiecīgajā stāvoklī un nolaisties no saviem hipokrātiskajiem “augstumiem”, otrkārt, izsaku līdzjūtību, jo tikai nāve ir labāks skolotājs un “jums” daudz iet secen, tas mentālais horors, kam nav sakara ar “dzīves apnikumu”, “cilvēka stāvokli” (eksistenciālismu) vai kaut ko citu pastarpināti saprotamu, man liekas, ir lietas, kuras apzināties un par kurām būt pateicīgam iespējams tikai galējā izmisumā, bet es neko neapgalvoju, vismaz tā pa īstam, galu galā saīsne uz ko tādu varētu būt amfetamīna abstinence. Ceru, man vēlāk neriebsies tas, ko esmu uzrakstījis, pagaidām tikai trenējos. Arlabunakti, runā Virdžīnija Vūlfa

Sapnī redzēju, ka mana Tumblr draftos palikušas tikai 10 bildes (!) Ļoti jau specifiski... bet likumsakarīgi (ja miega stāvoklī smadzenes nodarbojas ar nomoda laikā uzkrāto iespaidu kārtošanu) Ceru, tas nozīmē, ka arī galvā drīz būtu atlicis tikpat maz kārtojama

Par godu darba svētkiem, kuri man, tāpat kā Karalienes diena, bija brīvdienas (atšķirībā no tomātu krāmētājiem on the verge of mental breakdown) vēl pēdējais (neko nesolu, bet! !!) ieraksts par darbu (un ar tik daudz iekavām) ))) pēc tam gan brīdi tikai par triviālo, ziediem, filmām, zemi, kurā esmu, cilvēkiem un inner black metal, kurš te konsolidējas pastāvīgā entitātē. Jo tāds (roku, par minimālo algu) darbs padara dusmīgu, tamdēļ jau poļi (orki) tā kurwojas, pat meitenes, pat dieviete, kas vispār ir no cilvēkiem saulēm, ziņo par apātiju/agresiju, underneath the surface ellīgas dakšas vicina nogurums, neizgulēšanās sekas, visi ir uzvilkti, nervozi un easily triggered, pat vietējie, vispār vesels lauku pētījums man te, virs galvas jumta stāvā dzīvo par mums jaunāks pāris no Ķeipenes (!), tur ir tāds psihoanalītiskais materiāls, ka prieks uzrauties, turklāt iniciatīva uz kontaktu/konfliktu nāk no viņu puses, srsly, Aivi, mammai piezvanīji? man drīz būs kultūrcitāts. Nedēļas laikā jau četri NLJobs latvieši ir mani sūtījuši pie galvas ārsta, un nav galīgi tā, ka es viņus nesaprastu. Piektdien, kad, paskatījies uz nedēļas kolēģu izmisušajām sejām (siltumnīcā palieku vienīgais, viņus visus, -2, nosūta uz Greenpack, liek bezjēgā mainīt dzīvesvietu) un sapratis, ka arī aģentūra ir random evil, bardaks un lohi, kuri turpina man maksāt tur, kur nevajag, salūzu, nogriezu pozitīvisma kloķi uz nil, sestdien visu sašutumu izliku atkalpārākātrā darbā, bet atgriezies mājās līdz galam atgriezu karstā ūdens krānu, no galda nogāzu aģentūras gludekli un iespēru krēslam. Tad Ķeipenes ambālis-ačkāriks enerģiski un agresīvi man solīja iedot pa jebalu, ko es vispār sākumā neuztvēru nopietni, bet, kad sāku un apvaicājos, par ko, sakarīgākais arguments bija tas, ka viņa sieva manas ĀRDĪŠANĀS dēļ baidoties nākt lejā (troksnos bija noticis pirms kādas 1/2h :) acīmredzot, laiks, lai saņemtos. Pateicu, ka tu jau tagad ārdies un tur vēl viss nav galā. Todien viņiem bija jāizvācas, daļēji apmainoties 3 māju (mūsu un abu Spijkenisse latviešu komplektu) sastāviem, mantas jau sakravātas, utt., kad pēkšņi pēcpusdienā izrādās, ka tomēr nnē, Spijkenisse, kura torīt ar mani kopā jau bija nostrādājusi 6,5 apmaksātās stundas, sadumpojusies un pateikusi, ka nekur nepārvāksies, medniece tikmēr parīzē, jaunais korporatīvais kaimiņš Raivis (prikiņ, es dzīvoju vienā mājā ar aivi un raivi :) neko vēl nerubī, karoče, spriedze acīmredzama. Karalienes dienā cēlos kā uz darbu (reizē ar strazdu) puspiecos, bet ne man kāds bija pakaļ, ne mani tas īpaši sarūgtināja. Pēc pasūtījuma par €40 uzrakstīju 2500 zīmes angliski (tās 500 extra) kaut kādai NVO, kas tirgojas ar oglekļa kredītiem, proti, sniedz iespēju modes industrijas pāstāvjiem un lielražotājiem atpirkties par sevis atmosfērā atstāto carbon footprint :) Doma jau laba, tas galvenais, save them goddam rainforests, teh lungses of our bloodeyed Eden, bet nu baigi atgādina tirgošanos ar zemesgabaliem uz Mēness, vai Marsa lol, man liekas, nekustamā īpašuma bizness kosmosā ir pagaidām šizīgākais, ko civilizācijai devis kapitālisms. Kad nāks NWO, es teikšu Jā visam, as long as i get to live and love along, nosaucu to tekstu par Green is the new gold, kampaņas vadmotīvs gan esot Wear green -- be seen, bet tas tomēr nav absurds tikai pilsētvidē, ziemā un, es nezinu, tuksnesī laikam

Man liekas, ka Skaistules un Briesmoņa modelim visvairāk atbilst Super Ego un Mirāžas attiecības:
pirmajās tu esi Briesmonis, bet otrajās – Skaistule :) un tad, kad tās beidzas, jūs apmaināties vietām

The Skin I Live In (2011) bija kaut kas ļoti jocīgs (loģiski, tāpat kā režisors), bezkaunīgs, pseidofutūrisks, post-hiper-edipāls, ar Banderasu un (laikam speciāli) relatīvi paredzams, neraugoties uz sižeta nelinearitāti. Neko nezaudētu arī, ja nebūtu redzējis, bet tik garlaicīgi, lai aizmigtu, nebija... diemžēl :) jo tēlainība filmā bija tāda, ka vēl labu stundu acu priekšā rādījās (traucēja). Es teikšu tā, ļoti glīti iesaiņots sviests

“A man who has not passed through the inferno of his passions has never overcome them.”

“Loneliness does not come from having no people about one, but from being unable to communicate the things that seem important to oneself, or from holding certain views which others find inadmissible.”

“The facts of nature cannot in the long run be violated. Penetrating and seeping through everything like water, they will undermine any system that fails to take them into account.”

  — Carl Gustav Jung

Tas ir kaut kas neticams... es māku valodu izlocīt visādi, kā vajag un kā nevajag, bet nemāku pateikt, kā reizēm doma par viņu (sajūta, es nezinu, kas) liek sajusties – sākumā tas bija kaut kas aristokrātisks (“19. gs. krievu romāns”), pēc tam kaut kas kosmisks un mežs, un mājas, un dzīva uguns, un pasakas no bērnības, un... pirmoreiz mūžā tā, ka ne no galvas tas nāk, pat ne no kaut kā dziļāka, piemēram, sirds (...kas ir sirds? that which drives), bet it kā no ārpuses, kaut kā virs manas būtnes, ne pārāk tālu, tepat virs galvas, vai blakus tai, tepat telpā, varbūt tas ir gars, varbūt nekad agrāk nav bijusi tik nobrukusi psihe, bet vienalga, galvenais, lai darbojas :)

Pastāv tāds populārs new age/virtuves psiholoģijas uzskats, ka cilvēks, kurš apzināti nodara ciešanas citiem, pats ir dziļi nelaimīgs, apdalīts, dvēselē neapmierināts, kosmiski čelendžēts, viensmājāsskumjš utt. Sava daļa taisnības tajā noteikti ir, bet lūdzu lūdzu, aizmirsti, atmet, izsvītro jebkuru epitetu ar laimi saknē, ja vēlies man bilst kaut ko tādu. Jo, pirmkārt, nav nekādas jēdzieniskas vienprātības par to, ko tā laime patiesībā nozīmē – laicīgu baudu, apmierinājumu, iekšēja miera un pasargātības sajūtu, vai veiksmīgu dīlu ar sazin kuru no taviem kukaiņa instinktiem. Manuprāt, tādu absolūto laimīguma faktoru vispār, ja var, tad var izmērīt tikai miršanas brīdī. Patiesība ir tepat blakus: jā, cilvēks, kurš nodara pāri citiem, ir sāpināts, traumēts, tāds, kuram pašam nodarītas ciešanas, tāds, kurš vēl dzīst, utt. NEVIS nelaimīgs. Liec to aiz auss! Domā, Hitlers u.c. nazi narkomāni baigi cieta sava powertripa laikā? Nešaubos, ka vismaz pusi laika viņi pavadīja eiforiskā ekstāzē, starp kuru un netveramo laimes jēdzienu šķirlīniju novilkt nemaz nav tik viegli, turklāt nomira ātri un nesāpīgi, ar triumfa pēcgaršu uz lūpām un Valhallas vārtiem acīs. Kaut kādi karmiskie parādi un sentēvu grēki ir tikai mežonīgas teorijas un/vai reptiloīdu uzmetiens, for all I know. Atzīšos, ka man ļoti patīk sadot pēc nopelniem (par nopelniem saucot sev un sev tuvajiem nodarīto kaitējumu), vēl man patīk metaforiski piespiest sodāmo cilvēku pie zemes un neļaut viņam celties, kamēr nav atēdies paša piemīdītos dubļus. Vai tas mani padara par nelaimīgu būtni? Sāpinātu, sūrstošu, ievainotu/ievainojamu, jā. Bet nelaimīgu? Dafuq, savi melnie uznāk visiem reizēm, pat Gundaram Āboliņam :)

Diskvalificēju sevi no vienas sviesta cibas, bļ šitā ārdīties pie nepazīstamiem ļaudīm nav ne labais tonis, ne veselīgi, ne arī īpaši pašironiski :)

Tāpat no androīda diskvalificēju Morbid Angel remiksus, jo skroblojas kā id Angel un tādus es neatzīstu (lietoju defaulto mūzikas pleijeri, tāpēc, ka ir ok), kā arī noteicu ļoti īsu pārbaudes laiku 2012. Monolake, kuru novilku tikai tāpēc, ka saucas Ghosts un viss tāds konceptuāls arī un sterils no ārpuses, bet rīta agrumā, stumjot sērsnas kalnā velosipēdu, sapratu, ka kaut kas manī nespēj līdz galam sagremot idm un tās pretenciozitāti, nekas cits kā agrīnā hipsterelektronika tas nav, also pavisam antiblekmetāls, kā es to saprotu, f off; spirits > ghosts

Dzemdēt, sieviete

Jāpiekrīt vien bērnu psihiatram Trimdam (Trimdai?), ja jau pat cilvēki, kas tevi pazīst gandrīz 10 gadus, savu priekšstatu par tevi sāk veidot pēc sešus mēnešus (apzināti) kultivēta interneta tēla. Labi, viņiem vismaz ir iespēja satikt mani klātienē un nepastarpināti pārliecināties par to, cik man vēl ir mājās, bet ne jau tā tas notiek mūsdienās. Tikmēr sāku domāt, vai psihopātija nav izdevīgāka diagnoze par maniakālo depresiju, ne jau citiem, bet pašam. Hmmm... nē, to citreiz, kaut kādu aptauju tagad

Internet... it ruins lives :/

Poll #18816 Bīstami
Open to: All, results viewable to: All

Kuri no šiem tevi biedē visvairāk?

Es jau rakstu

Frīdrihs V. Nīče iznāk pa sestā Kārļa Alberta ielas nama durvīm, varbūt, lai izlocītu kājas, varbūt, lai aizietu uz tuvējo pasta nodaļu pēc korespondences. Pa ceļam, bet varbūt ne gluži, viņam patrāpās kāds ormanis, kuram ir nepatikšanas ar savu zirgu. Par spīti mudināšanai zirgs nekust ne no vietas, bet ormanis zaudējis pacietību sāk to zvetēt ar pātagu. Pie pajūga pienāk Nīče un satracinātais ormanis norimst, jo notiek kaut kas negaidīts – staltais, solīdi ģērbtais, ūsainais Nīče apvijis rokas ap kaklu zirgam sāk liet gaužas asaras. Kaimiņš nogādā viņu mājās, kur divas dienas nekustīgi nogulējis dīvānā, Nīče beidzot nomurmina pēdējos vārdus: Mutter, ich bin dumm... un nodzīvo vēl desmit gadus maigā demencē, mātes un māsu aprūpēts

Filma par cilvēkiem, kuriem nav interneta, kā post-factum noskaidroju – kapakmens aizejoša lielmeistara daiļradei, taču man tā bija/ir sveša, tāpēc izvērtās par eksistenciālas alegorijas risināšanu vairāk nekā divu stundu garumā. Tikai trīs tēli, no kuriem viens runā ļoti maz, viens nerunā nemaz (vai tik maz, ka nemaz neskaitās), bet trešais parādās tikai uz dažām minūtēm (un runā daudz), protams, nedrīkst aizmirst par zirgu (ķēvi), kura arī nerunā, starp citu, bezpersoniskajiem čigāniem, iemauktiem, aku, nemitīgo vētru aiz loga, gaisā virpuļojošām lapām (no vienīgā koka ieplakā, kas man likās dīvaini), krāsns uguni, tumsu un klusumu, vairāk nerakstīšu, skatīties iesaku meditatīvi melnbaltā noskaņojumā, jo, starp citu, filmā ‘nekas nenotiek’

http://imdb.com/title/tt1316540
http://en.wikipedia.org/wiki/The_Turin_Horse

http://isohunt.com/torrent_details/353064357

Kopš vakarnakts man ir jauna mīļākā šausmu filma: Snow White: A Tale of Terror (1997). Latvieši (lohi) mēdz teikt kas lēni nāk, tas labi nāk, nešaubos, ka tas ir “elementārs” psihes aizsargmehānisms un pieminu vispirms tāpēc, ka filmu ar intervāliem skatījos apmēram pusotru nedēļu, vairākkārt iemiegot, pamostoties, apreibstot, iemīloties, loģiski, visu laiku tinot atpakaļ un skatoties vēlreiz, lai saprastu, kas vispār ir noticis. Turklāt, tikko sākās beigu titri, bija jāliek atkal no sākuma un jāsaprot, ka ņi***a neatceries, bvē tas mednieks bija viņas brālis ēēituuntt. Toties psihes aizsargmehānismus piesaukt ir ļoti vietā, jo to, ka filma rēķinās ar skatītāja tiem, var izteikti sajust pēdējā pusstundā, kad sākas aāaāāāa es beidzot sapratu, ka skatos šausmu, nevis (improvizāciju par) pasaku filmu. Tas, ka saistība ar pasaku ir nevis faktiska, bet pārsvarā mitoloģiski-psiholoģiska, arī uzreiz iedarbina racionalizēšanas procesu, jāsāk interpretēt entajos līmeņos, citādi liekas, ka kaut ko laid garām, bet vienreiz uzpīpējām to legālo vīraku un sastinguši nosēdējām līdz postmodernajam zārkam, kuru vienkārši nebija iespējams nekomentēt. Tajā brīdī es sapratu, ka filma man jau ir kļuvusi par klasiku, par spīti tam, ka, liekas, tomēr biju redzējis agrāk, varbūt bērnībā. M