Bez stresa, 9 ieraksti diennaktī ir as high as I will let myself fall

Rīt arī... nu, tas

♥

Jābeidz

Vēlams, ar kaut ko sakrālu

( Apokalipses vietā )

via izdruka

Dzemdēt, sieviete

Es jau rakstu

Kopš vakarnakts man ir jauna mīļākā šausmu filma: Snow White: A Tale of Terror (1997). Latvieši (lohi) mēdz teikt kas lēni nāk, tas labi nāk, nešaubos, ka tas ir “elementārs” psihes aizsargmehānisms un pieminu vispirms tāpēc, ka filmu ar intervāliem skatījos apmēram pusotru nedēļu, vairākkārt iemiegot, pamostoties, apreibstot, iemīloties, loģiski, visu laiku tinot atpakaļ un skatoties vēlreiz, lai saprastu, kas vispār ir noticis. Turklāt, tikko sākās beigu titri, bija jāliek atkal no sākuma un jāsaprot, ka ņi***a neatceries, bvē tas mednieks bija viņas brālis ēēituuntt. Toties psihes aizsargmehānismus piesaukt ir ļoti vietā, jo to, ka filma rēķinās ar skatītāja tiem, var izteikti sajust pēdējā pusstundā, kad sākas aāaāāāa es beidzot sapratu, ka skatos šausmu, nevis (improvizāciju par) pasaku filmu. Tas, ka saistība ar pasaku ir nevis faktiska, bet pārsvarā mitoloģiski-psiholoģiska, arī uzreiz iedarbina racionalizēšanas procesu, jāsāk interpretēt entajos līmeņos, citādi liekas, ka kaut ko laid garām, bet vienreiz uzpīpējām to legālo vīraku un sastinguši nosēdējām līdz postmodernajam zārkam, kuru vienkārši nebija iespējams nekomentēt. Tajā brīdī es sapratu, ka filma man jau ir kļuvusi par klasiku, par spīti tam, ka, liekas, tomēr biju redzējis agrāk, varbūt bērnībā. M