Poga dooming. Laba bilde

Sāku skatīties Hatfields & McCoys (2012), Kanādas un Kevina Kostnera take on vēsturisku divu ģimeņu konfliktu XIX. gadsimta ASV dienvidos, kuram ļoti līdzīgu aprakstīja Marks Tvens Haklberijā Finā. Trīs normālas filmas garuma sērijas, izskatās episki. Treileris

Uganda, 1971--1979

Iesauka: Dada (vietējā dialektā -- māsa) -- laikā, kad Amins dienēja armijā, dienesta biedri viņa teltī regulāri sastapa daiļā dzimuma pārstāves, bet topošais feldmaršals skaidroja, ka tās esot tikai viņa māsas.

. . .

Kādu galu ņēma: 1979. gadā Amina politiskajiem pretiniekiem ar Tanzānijas armijas atbalstu izdevās pārņemt varu. Amins aizbēga uz Saūda Arābiju, kur 2003. gadā arī mierīgi nomira

(c) FHM

Kopš vakarnakts man ir jauna mīļākā šausmu filma: Snow White: A Tale of Terror (1997). Latvieši (lohi) mēdz teikt kas lēni nāk, tas labi nāk, nešaubos, ka tas ir “elementārs” psihes aizsargmehānisms un pieminu vispirms tāpēc, ka filmu ar intervāliem skatījos apmēram pusotru nedēļu, vairākkārt iemiegot, pamostoties, apreibstot, iemīloties, loģiski, visu laiku tinot atpakaļ un skatoties vēlreiz, lai saprastu, kas vispār ir noticis. Turklāt, tikko sākās beigu titri, bija jāliek atkal no sākuma un jāsaprot, ka ņi***a neatceries, bvē tas mednieks bija viņas brālis ēēituuntt. Toties psihes aizsargmehānismus piesaukt ir ļoti vietā, jo to, ka filma rēķinās ar skatītāja tiem, var izteikti sajust pēdējā pusstundā, kad sākas aāaāāāa es beidzot sapratu, ka skatos šausmu, nevis (improvizāciju par) pasaku filmu. Tas, ka saistība ar pasaku ir nevis faktiska, bet pārsvarā mitoloģiski-psiholoģiska, arī uzreiz iedarbina racionalizēšanas procesu, jāsāk interpretēt entajos līmeņos, citādi liekas, ka kaut ko laid garām, bet vienreiz uzpīpējām to legālo vīraku un sastinguši nosēdējām līdz postmodernajam zārkam, kuru vienkārši nebija iespējams nekomentēt. Tajā brīdī es sapratu, ka filma man jau ir kļuvusi par klasiku, par spīti tam, ka, liekas, tomēr biju redzējis agrāk, varbūt bērnībā. M