Reizēm gribas iekomentēt, retāk ierakstīt, bet no otras puses engribas pievērst sev uzmanību. Vismaz kamēr neesmu dzemdējis dēlu, izdiedzējis zeltā laistošos vārpu lauku vai nomedījis vismaz mamutu. Pagaidām izskatās, ka tās zāles tikai atliek depri uz vēlāku laiku. Sirds tāda distoniska. Nesūdzos vienalga, kas kaitēja neredzēt eksistences neizsmeļamo potenciālu un bezgalīgo bezcerību vienlaicīgi. (Man nekad nav tā, ka “viss ir slikti”, slikts esmu tikai es.) Starp citu, ļoti un negaidīti, nu ļooti patika jaunā Anna Karēņina (2012). Tikai titros pamanīju, ka adaptējis lieliskais Toms Stopards. Tā, kā tas jādara mūsdienās ar klasiķiem, lai nekaitētu gremošanai un skatītājs nenosprāgtu no garlaicības. Bet “visiem” noteikti nepatiks

Vakar klausos Radio III un domāju, viss, jāvelk Mālera simfonijas – ir mežs, ragi un stīgas, un man vajag, lai būtu (instrumentu) mežs – besī tikai, ka nevar saprast, kā tagot. Bet šodien iekāpju trolejbusā un tur priekšā kas – neviens cits kā atkal Treibergs (šoreiz neiereibergs) – es domāju, vai tur nav jābūt kādai sakritībai –

Poll #19446 Rudzi
Open to: All, results viewable to: All

Holdens Kolfīlds

Holden Caulfield is teen angst bullshit with a pickaxe. He’s sarcastic, nasty, and completely unlikeable. He also doesn’t give a shit. He is every teenager caught between the shitty little games of high school (“you’re supposed to kill yourself if the football team loses or something”) and the fear of adulthood (“going to get an office job and make a lot of money like the rest of the phonies”).

By being the pissed off, nasty, cynical insane bastard, Holden Caulfield suggests that it is ok to be a shit. Your criticisms of the world are not invalid and nothing you say or think is so bad that you need to repress it. Ironically, this is not only something that is essential to survival but is also the key to ultimately becoming a decent caring human being. No one can grow up if they don’t deal with the awful side of themselves that hates everything. To repress it, is to give it power. To let it out to play is to learn to control that side.

«Nē.»
«Nē? . . . Nu tad . . . tur mēs varētu netraucēti parunāties. Rītvakar? Ja?»
«Tur? Rītvakar? Ak nē – nē!»
«Nu kad tad? Lai paliek uz rītvakaru!»
«Nē, nē.»
«Jā! Lai paliek vien!»
«Bet kad iznāk . . . ka nevaru . . . var izgadīties . . .»
«Tad nobrauki zemākajam zaram galā lapas, tur tam ozolam aiz saimnieka klēts. Sveika!»

I was impressed. Pēc visām tām pārtērētajām oksidentālo amurikāņu vampīru ordām jau zviedru Let The Right One In bija patīkama pārmaiņa (lai gan kaut kas tur mani līdz galam neapmierināja ne idejiski, ne estētiski), tomēr to nevar pielīdzināt leģendārā Oldboy režisora skalpeļa perfekcionismam. Slimi. Dziļi. Iespaidīgi

Es arī

Ethereal Journeys

pamēģināšu

. . .

Nekā,

vismaz Tev

varbūt

Не стоит смешивать два мира – реальный и вымышленный. Просто реши для себя, какой ты предпочитаешь.

Ar šādiem vārdiem sākas maģiskā reālisma orģija kino formātā gandrīz trīsarpus stundu garumā, kas jau apriori pieteikta kā (šis nedaudz smīdina, bet piederas “pie lietas”) kulta komēdija ( nenopietns spoileris ) parodija, farss, karaoke, mūzikls četrās daļās, “divos vārdos” organizēts bardaks – turklāt Пыль autoru un О чём говорят мужчины producentu sadarbība, un pēc tādas arī izskatās – līksms absurds sastopas ar depresīvu (“fail”) nolemtību krāsainā konfekšpapīrītī – pats Sergejs Lobans (režisors) to nodēvējis par “ārt-strīmu” (no art-house un mainstream) – par viņa “putekļiem” (visa filma jūtūbā) jau savulaik sajūsminājos vecajā žurnālā, arī te sastopami vairāki elementi no, šajā gadījumā par культовый pilntiesīgi atzīstamā 2005. gada lo-fi šedevra – gan viltus Cojs, gan īstais Mamonovs, gan Aļoša, gan kurl(mēm)ie, trūkst tikai “patiesas” katarses, pieļauju gan, ka tas atkarīgs no uztvērēja intences un personīgās bagāžas – es biju tik nepacietīgs, ka sāku skatīties no vidus jeb ar trešo no četrām, tikai margināli saistītajām daļām («Mīlestība», «Draudzība», «Cieņa» un «Sadarbība»), jo vēl nebija novilcies pirmo divu torents, ai un nebija ne vainas. Haotiski kaut kā, tāpēc vairāk nerakstīšu, jo teikt ko būtu vēl daudz (pārāk) un, iespējams, lieki, varbūt tikai to, ka apziņu kņudināja ekrānā bieži redzamās vietas, kurās pats esmu bijis (filmas darbība notiek Krimā), skatoties atkārtoti, atklājas n-tās smalkās detaļas, bet visādi citādi Шапито-шоу (2011) vai plīst pušu no kultūr- un kinocitātiem, kas nemaz nav tik uzkrītoši oriģinālā formāta un vizuālā spilgtuma dēļ. Vispār sāku apšaubīt šādas izplūšanas subjektīvajos iespaidos jēgu, ja runa ir par kino, jo pats neko tādu visticamāk pirms skatīšanās nelasītu, lai neriskētu ar nevēlamu ekspektāciju iesakņošanos, tāpat arī satura atstāstu tomēr uzskatu par potenciāli kaitīgu praksi, kā jau minēju, es tikai trenējos. 4,5/5

“I didn’t deliberately set out to be blasphemous, but then Pope John XXIII is a better judge of such things than I am.”

  — Luis Buñuel

Midnight in the Labyrinth is an orchestral album by English extreme metal band Cradle of Filth. The songs selected are from the band's first four releases. It was released on April 21, 2012.

Nu, ko es varu pateikt, visu, kas sākas ar neko, nekāds Evinta tas nav un The Scorched Earth Orchestra jau pacentās pirmie (tiesa, bez balsīm), bet ar otro reizi man patīk jau labāk par spīti nomācošajam sintezātorismam, koris skan lieliski, pat pieķeru sevi vietām pie sevis atkārtojot kādu kopš bērnības galvā pieseivotu rindiņu, kuras ierakstā nav. Pats interesantākais ir tas, ka ir pusnakts un es patiešām esmu labirintā

Weiter! Immer weiter!

Lūk, tādu kino es saprotu, reizē poētisku un fizioloģisku līdz kaulam, krievu ražojuma, bet vāciski, kā pienākas Gētes traģēdijas interpretācijai. Nekaunēšos gan atzīt, ka no Johana Volfganga neizlasīju vairāk par pāris pirmajām lappusēm (dzeja tomēr), arī pirmās trīs Sokurova tirānu tetraloģijas daļas skatīties neesmu saņēmies, tāpat kā Švankmajera vai Murno versijas, bet viss ir labojams un, iespējams, tā pat labāk. Iespējams, nē. Nezinu, izlemšu vēlāk.

Nights in White Satin

Battlefield Earth: A Saga of the Year 3000 (2000), savukārt, liek man justies kā baigajam ciparpretnim, jo arī pēc atkārtotas noskatīšanās joprojām nespēju piekrist tās kataklizmiskajiem vērtējumiem (2.4/10 IMDb, 2% Rotten Tomatoes, ×/××××× Mubi, nereti dēvēts par vienu no visu laiku sliktākajiem kino). Varbūt zinātniskā fantastika ikdienā ir transformējusi manas smadzenes homogēnā putrā, bet, saeintologi vai nē, man tā filma tomēr liekas šausmīgi mīļa un par spīti visiem antiloģiskajiem elementiem, kreisajiem pavērsieniem, haotiskajām beigām un ērmīgajiem efektiem var redzēt, ka tās tapšanā iesaistītie ļautiņi ir godīgi centušies (vai ļoti prasmīgi izlikušies), postapokaliptiskā nākotnes vīzija gan skaista, gan apmierinoši realizēta, dialogi asprātīgi, bet aktieri noteikti labi pavadījuši laiku. Jā, un Mortiis taču ir izspļauts Psychlo

Nekļūsti lepns par kādu priekšrocību, kas [īstenībā] dara godu citam. Ja zirgs lielītos: “Es esmu skaists”, – tas vēl puslīdz būtu labi. Bet, kad tu lepojies: “Man ir skaists zirgs”, tad zini, ka tu esi lepns par to labumu, kas pieder zirgam. Kas tad galu galā pieder tev? – Prieks par priekšstatiem. Tāpēc esi lepns tikai tad, kad tu priecājies par priekšstatiem, esi saskaņā ar [savu] iedabu, jo tad tu leposies ar to labumu, kas pieder tev.

http://www.philos.lv/Epiktets.html

The Moon sets behind the temple of Poseidon at Sounio

http://www.greeksky.gr/files/moon.htm

“You know what? If everything’s going bad, we’re going bad as well.”

Sedmikrásky (1966)

(subjektīvi interesanti, ka nesen, ievērojis iwdrm šo un vairākus citus gifus no filmas, atzīmēju to savā mentālajā mapītē kā obligāti vēlams-kaut-kad-noskatāmu... un nepagāja ne mēnesis, kad, kārtojot ārējos cietņus, uzgāju to sen aizmirstā lejupielāžu mapītē ar nosaukumu unseen :)

Ārā. (-3 °C / 76% ●)

Endura – Intra-Uterine Sabbat
(1994, Dreams of Dark Waters)

[.mp3]

Iekšā. (Klasisks htoniski dramatiska ambienta skaņdarbs, kas pamatīgi stindzināja asinis bērnībā, ļoti piemērots, lai noskaņotos, piemēram, ghotiski groteskai šausmu filmai no kants... bet tā jau randoms uzlika): yt slīdrādes autors, acīmredzot, ir vai nu speleologs, vai izjūt šleserisko sievietes skaistumu (to, kas no iekšām) kā frigidas, apledojušas grotas, bet man gan tas (skaņdarbs, nevis skaistums) vienmēr asociējies ar kaut ko galēji nešķīstu un kutulu, un nekā tamlīdzīga kā video ne ārā, ne iekšā pašlaik nav. Pagaidām 3:0 manā labā >:)

Kopš vakarnakts man ir jauna mīļākā šausmu filma: Snow White: A Tale of Terror (1997). Latvieši (lohi) mēdz teikt kas lēni nāk, tas labi nāk, nešaubos, ka tas ir “elementārs” psihes aizsargmehānisms un pieminu vispirms tāpēc, ka filmu ar intervāliem skatījos apmēram pusotru nedēļu, vairākkārt iemiegot, pamostoties, apreibstot, iemīloties, loģiski, visu laiku tinot atpakaļ un skatoties vēlreiz, lai saprastu, kas vispār ir noticis. Turklāt, tikko sākās beigu titri, bija jāliek atkal no sākuma un jāsaprot, ka ņi***a neatceries, bvē tas mednieks bija viņas brālis ēēituuntt. Toties psihes aizsargmehānismus piesaukt ir ļoti vietā, jo to, ka filma rēķinās ar skatītāja tiem, var izteikti sajust pēdējā pusstundā, kad sākas aāaāāāa es beidzot sapratu, ka skatos šausmu, nevis (improvizāciju par) pasaku filmu. Tas, ka saistība ar pasaku ir nevis faktiska, bet pārsvarā mitoloģiski-psiholoģiska, arī uzreiz iedarbina racionalizēšanas procesu, jāsāk interpretēt entajos līmeņos, citādi liekas, ka kaut ko laid garām, bet vienreiz uzpīpējām to legālo vīraku un sastinguši nosēdējām līdz postmodernajam zārkam, kuru vienkārši nebija iespējams nekomentēt. Tajā brīdī es sapratu, ka filma man jau ir kļuvusi par klasiku, par spīti tam, ka, liekas, tomēr biju redzējis agrāk, varbūt bērnībā. M

Vienam iet gulēt nav interesanti...