Normāli troļļi un man nemaz nepatīk, bet vērā neņemt arī nevar

Battlefield Earth: A Saga of the Year 3000 (2000), savukārt, liek man justies kā baigajam ciparpretnim, jo arī pēc atkārtotas noskatīšanās joprojām nespēju piekrist tās kataklizmiskajiem vērtējumiem (2.4/10 IMDb, 2% Rotten Tomatoes, ×/××××× Mubi, nereti dēvēts par vienu no visu laiku sliktākajiem kino). Varbūt zinātniskā fantastika ikdienā ir transformējusi manas smadzenes homogēnā putrā, bet, saeintologi vai nē, man tā filma tomēr liekas šausmīgi mīļa un par spīti visiem antiloģiskajiem elementiem, kreisajiem pavērsieniem, haotiskajām beigām un ērmīgajiem efektiem var redzēt, ka tās tapšanā iesaistītie ļautiņi ir godīgi centušies (vai ļoti prasmīgi izlikušies), postapokaliptiskā nākotnes vīzija gan skaista, gan apmierinoši realizēta, dialogi asprātīgi, bet aktieri noteikti labi pavadījuši laiku. Jā, un Mortiis taču ir izspļauts Psychlo

Apsēdos uz soliņa, kurā lieliem burtiem iegrebts vārds AYNUR (pieļauju, ka tas nenozīmē neko citu, kā Dieva dēls Mordorasturku mēlē :), blakus manis vēl neuzminētas funkcijas iestādei, kuru sauc Matrice, un šas ieblogošu kaut ko triviālu un reizē par valodu, teiksim, sviestu. Vispārzināms, ka Nīderlande ir slavena ne tikai kā zāles, tulpju un oranžās krāsas (pēdējā viņiem ir tuva kāda vēsturiskiem nopelniem bagāta monarha dēļ, kura uzvārds vai nom de guerre bijis Oranžais), bet arī zemesriekstu sviesta zeme. Tas šeit ir krietni lielākā izvēlē un lētāks nekā latvijā, bet man garšo tikai nedaudz mazāk kā Bredam Pitam tajā metafiziski absurdajā filmā, kur viņš tēlo Nāvi, katrā ziņā, lietojot šo produktu, bieži atceros, kā viņš laizīja to karotīti un meta acis uz sava klienta meitu. Holandiski izstrādājumu, kura sastāvā noteikti jābūt miljonam beigtu kukaiņu ekstremitāšu (methodrone nesen iebiedēja ar vienu piece of trivia), sauc Pindakaas jeb Zemesriekstu siers, pindai gan jau esot kādam peanut atvasinājumam, un te, lūk, mēs beidzot redzam, ar ko protobaltiskais sviests atšķiras no anglosakšu, pretnostatoties htoniskajām un agrikulturālajām ietekmēm - viņu rieksti ir kā zirņi, bet mums ZEMES hahaha kurwa nezinu, par ko tas liecina, bet arī lietuviešiem rieksti (vispār) ir tikai deminutīvā (riešutai -- riekstiņi). Bet, runājot par riekstiem (vispār) angliski, ēdot tos, man nekad neapnīk lieku reizi pateikt You are what you eat

(e) courtesy of Miranda-PC_Network

(Baltais) Eksporta™ sviests tribal sviesta pagatavošanai ir pilnīgs sviests, kā esmu atkārtoti pārliecinājies – šķīst ūdenī, nenostājas viss augšā un pazeminātā temperatūrā (ledusskapī) nesacietē, laikam kādi uz iesaiņojuma neminēti emulgatori vai kaut kas tamlīdzīgs pievienots, jo post-factum atliek vienīgi opcijas nokasīt no bļodas sieniņām (tas gan bija dinamīts) vai iegrūst saldētavā un pēc tam skrāpēt no augšpuses kopā ar ledu, kas tāpat ir diezgan sviests, jo labi ja puse ir sasniegusi tās zupas virsmu. Never Again

The Skin I Live In (2011) bija kaut kas ļoti jocīgs (loģiski, tāpat kā režisors), bezkaunīgs, pseidofutūrisks, post-hiper-edipāls, ar Banderasu un (laikam speciāli) relatīvi paredzams, neraugoties uz sižeta nelinearitāti. Neko nezaudētu arī, ja nebūtu redzējis, bet tik garlaicīgi, lai aizmigtu, nebija... diemžēl :) jo tēlainība filmā bija tāda, ka vēl labu stundu acu priekšā rādījās (traucēja). Es teikšu tā, ļoti glīti iesaiņots sviests

Šodienas hīts yt viennozīmīgi – Neloģiskie jautājumi by GhettoTV... kas savdabīgi apliecina, ka politiķi ir galvas tiesu “saprotošāki” par izklaides jomas pārstāvjiem. Totāls Horsethrone :DD Paldies toadbeauty

Katram download mp3 manā redzeslokā turpmāk pa vienam Darkthrone jūtūbam komentāros, muahahaha

Klaiņojoši vienradži, izrādās, ir nopietna imagināra problēma ne vienā vien apziņā. Youtube atrodams pusminūti garš videoklips, kas apgalvo, ka tie nav nekāda joka lieta. Facebook, savukārt, ir domubiedru grupa ar nosaukumu Concern for Rogue Unicorns (kurā, diemžēl vai par laimi, ir tikai viens domubiedrs), tad vēl ir lietotāji ar tādiem vārdiem tajā pašā Facebook, kā arī Tumblr, Myspace, kaut kāda ģilde vai komūna es pat nesaprotu, un pat amatieravīze (vismaz tādas iecere). Nezinu, vai un cik vispār laika vajadzīgs, lai tāds kultūrcitāts iedzīvotos, bet, rau, pat te Sviesta Cibā komentējot, tieši zem pogas Liec tik iekšā treknrakstā stāv vārdi Esi modrs!

Rakstīju komentāru f (jā, like, visu ar roku... not) īstenībā kopēju, bet no FB2 formāta (kuru, starp citu, kindle nemaz neņemot pretī, kāpēc?) un nemaz tik gludi tas pasākums negāja, kaut kas tur ar atstarpēm, tāpēc drošības labad pie viena noglabāšu tepat, visu vienā rindkopā, jo tā sanāca lai nevairotu infotelpas piesārņojumu, fragments vienalga nevājš:

— Pastāsti mums pasaku! — Marta Zaķis pieprasīja. — Jā, lūdzu, pastāstiet! — Alise piebalsoja. — Un žiglāk, — piebilda Cepurnieks, — citādi tu atkal aizmigsi, iekams izstāstīsi. — Reiz dzīvoja trīs mazas māsiņas, — Susuriņš stei­dzīgi iesāka, — Elsija, Lesija un Tillija, viņas dzīvoja akas dzīlē… — No kā viņas pārtika? — Alise iejautājās, jo viņai vienmēr gribējās zināt, ko cilvēki ēd un dzer. — Viņas pārtika no sīrupa, — brīdi padomājis, Su­suriņš atbildēja. — Tas, zināt, nevar būt, — Alise pieklājīgi aizrā­dīja. — Tad viņas saslimtu. — Viņas arī bija slimas, — Susuriņš turpināja, — ļoti slimas. Alise mēģināja iedomāties, kāds šis neparastais dzī­ves veids varētu būt, taču tas šķita pārāk dīvains, un viņa jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akas dzīlē? — Vai tēju vairāk nevēlies? — Marta Zaķis nopietni teica Alisei. — Pagaidām es to vispār neesmu dabūjusi, — Alise aizvainota atteica, — tāpēc arī nevaru vēlēties vairāk. — Tu laikam gribēji sacīt, ka nevari vēlēties ma­zāk, — teica Cepurnieks. — Protams, vieglāk ir vēlē­ties vairāk nekā mazāk. — Jūsu gudrība nevienam nav vajadzīga, — Alise sacīja. — Kurš tagad izsaka aizvainojošas piezīmes? — Ce­purnieks pašapmierināts aizrādīja. Alise nezināja, ko atbildēt, tāpēc ielēja sev tēju, paņēma sviestmaizi un, pagriezusies pret Susuriņu, vēl­reiz jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akā? Susuriņš atkal kādas pāris minūtes apdomājās un tad sacīja: — Tā bija sīrupa aka. — Tādas nemēdz būt! — Alise pikti iesaucās, bet Cepurnieks un Marta Zaķis viņu apklusināja: «Cst, cst!» — un Susuriņš sabozies piezīmēja: — Ja tu neproti uzvesties, stāsti tālāk pati! — Ak nē, lūdzu, turpiniet! — Alise pazemīgi bilda. — Es jūs vairs nepārtraukšu. Iespējams, ka tāda aka kaut kur ir. — Patiešām ir! — Susuriņš sašutis noteica, tomēr piekāpies turpināja: — Un tā, redzat, visas trīs mazās māsiņas mācījās smelt… — Ko smelt? — Alise, pilnīgi aizmirsusi savu solī­jumu, iejautājās. — Sīrupu, — Susuriņš atbildēja — šoreiz pilnīgi bez apdomāšanās. — Man vajag tīru tasi, — Cepurnieks pārtrauca, — pavirzīsimies visi par vienu vietu uz priekšu. Viņš pārsēdās blakus krēslā, viņa krēslā apsēdās Susuriņš, Susuriņa vietā — Marta Zaķis, un Alisei gri­bot negribot vajadzēja apsēsties Marta Zaķa vietā. No šīs maiņas guva kaut ko vienīgi Cepurnieks, tur­pretī Alises jaunā vieta bija krietni vien sliktāka par iepriekšējo, jo Marta Zaķis, šajā vietā sēžot, apakš­tasi bija nolējis ar pienu. Alise nevēlējās vēlreiz aizvainot Susuriņu, tāpēc pēc iespējas pieklājīgi jautāja: — Es nesaprotu, no kurienes viņas smēla sīrupu. — Ak tu muļķe, — ierunājās Cepurnieks, — no ūdens akas var smelt ūdeni, no laimes akas — laimi, man domāt, kāpēc gan no sīrupa akas nevarētu smelt sīrupu? — Bet viņas taču akā iekšā atradās, — Alise aizrādīja Susuriņam, nemaz nevēlēdamās dzirdēt, ko saka Cepurnieks. — Bez šaubām, atradās, kur tad pazudīs, — Susuriņš teica. Šī atbilde tā apmulsināja Alisi, ka viņa apklusa, un Susuriņš netraucēts turpināja. — Viņas mācījās smelt, — viņš žāvādamies, acis berzēdams, stāstīja, jo atkal bija kļuvis miegains, — un viņas smēla visu, kas sākās ar burtu «M»… — Kāpēc ar «M»? — Alise brīnījās. — Kāpēc gan ne? — Marta Zaķis sacīja. Alise apklusa. Susuriņš jau bija aizvēris acis un laidās snaudā, bet, tā kā Cepurnieks viņu iebukņīja, viņš iepīkstē­damies pamodās un turpināja: — … kas sākas ar burtu «M», piemēram, mālus un mēnesi, un miglu, un milzumu — zini, mēdz teikt, «jā­prot milzu milzumu smelt», — vai esi kādreiz redzē­jusi, ka ārā var izsmelt vairāk nekā ir iekšā? — Tiešām, nu jūs jautājat man, — Alise izbrīnījusies sacīja. — Nedomāju gan… — Tādā gadījumā labāk nerunā, — noteica Cepur­nieks. Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepie­vērsa nekādu uzmanību, kaut gan viņa atskatījās vai­rākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.

Šodien zem ozola savēlām pa sniega būtnei. Uzmini, kura ir manējā :]




Gribētos noklausīties jauno Flёur, bet Melnā piektdiena negaida. Monarch!

In other news SDI Media atsūtīja paziņojumu par sadarbības pārtraukšanu, ‘pamatojoties uz kavētajiem darbiem decembra beigās/janvāra sākumā’ (es gan pamatotos uz kavējumiem, nevis darbiem, bet lai nu paliek ;) Iebildumu nav, jo par vēl zemākiem tarifiem viņi drīz varēs algot ķīniešus, turklāt tur bija tas sviests, ka biju piekritis tādiem vēl aiz tekošā mēneša termiņiem, respektīvi, uzņēmies tulkojumus, nezinot, ka par tiem maksās mazāk (un pajāt, ka tas varbūt kopsummā nozīmē ~5 latus, svarīgs ir princips). Tikmēr tuvākajā Maximā greipfrūtu Džonam atlaide (1.65 Ls, eitunost), kritu par upuri lielbābeles mārketingam un iegādājos 3 aptveres, tagad gaidu, kad apolineers izvēlēsies kapus un sekundantus >:)