Mēs sarunājām spēlēt zvēros. Draugs bija lācis, es biju bites un ar pirkstiem bakstīju viņam vēderā, bet tā ne ļoti stipri. Nelāgā kārtā tas notika uzreiz pēc brokastīm, tieši pirms došanās laukā, tāpēc kļuvu par zibensnovedēju ļaunās aukles aizkaitinājumam par ierasto haosu ģērbtuvē, tiku pasists padusē un demonstratīvi stiepts uz diendusas telpām, pusei bērnu skrienot pakaļ (tā notika regulāri, bet es nekad neskrēju, un nesapratu, kāpēc viņi skrien). Ļaunākais bija nevis tas, ka mani stiepa (pirmoreiz), bet tas, ka biju pirmais, kuru patiešām arī atstāja iekšā uz āra laiku, vienu pašu, nevis palaida vaļā pie pašām durvīm, sak, tas tikai tā pabiedēšanai. Es biju like wtf, really, nost, jo uztvēru sevi kā salīdzinoši rātnu bērnu, raudāju, negulēju, histēriski skraidīju gar gultām, lēkāju no vienas uz otru un visu laiku gaidīju, kad atbrauks mamma un aizvedīs mani prom. No dārziņa līdz mājām bija 5 minūtes ar kājām, vienreiz aizgāju patvaļīgi, pēc tam mammu par to rāja

Re: http://klab.lv/users/dienasgramata/3960808.html

3. marts jau ir aiz muguras (bija labs), bet es vienmēr varu kaut ko izdomāteditēt datumu, lai gan šaubos, vai tā darīšu. Jocīgi sanāca (atkal kaut kas no sērijas mani piedzīvojumi internetā, lasi/nelasi) – strebjot rīta kafiju, tāpat vien sāku nošu burtnīcā stādīt savu (es tā bieži daru, pilns desktops ar iesāktām nošu burtnīcām) 10 iecienītāko norvēģu blekmetāla ansambļu sarakstu. Drošības pēc devos uz last.fm pameklēt taga lappusē, vai neesmu kaut ko aizmirsis, un... nonācu līdz tādam modernā downtempo/aptuvenā postroka projektam Plastik Joy, kurš sastāv no viena itāļa un viena islandieša, kas pirms 7 gadiem sastapušies, studējot skaņu režiju Barselonā, bet 4 gadus vēlāk šī pazīšanās vainagojusies ar 11 dziesmu albumu 3:03, kas tā nosaukts pēc diennakts laika, ap kuru parasti beigušās ierakstu sesijas. Balsu vairākums ierakstā tomēr pieder daiļajam dzimumam, tāpēc uztraukumam nav pamata (neuzrunā mani tās maigās puišu dūdas, uzreiz redzu pašķidrus sejas apmatojumus un strīpainus krekliņus ar īsākām piedurknēm, nekā pieciešams – piemēram, dziesmas par 29. aprīli un Barselonas-Reikjavikas reisu skipoju). Pie rūpju nenomākta rīta kafijas mūzika der, ja vien nav nolūka baigi strauji mosties, bet pag, kāpēc es tur vispār nonācu? Jo 3. 3:03 dziesma saucas True Norwegian Black Metal hahah, skanēt, protams, neskan, un sākas ar vārdiem And drums wash over me... (sākumā likās, ka dzirdu drugs :) Bet vispār kaut ko/kaut vai par to ierakstīt izlēmu, jo viena no šīrīta priecīgajām as in ‘I approve’ vēstīm (spama folderī) bija tā, ka FAILIEM.LV ir ieviesuši sev spoguli FILES.FM, no kura arī uz ārzemēm vilkt datus esot ātrāk (nekā no .lv) Tam un tajā par godu, protams, bija jāieliek kāda dziesma, turklāt True Norwegian Black Metal pilnā garumā internetā uz ātru roku nesameklēju, tāpēc bez tālākas grafomānijas (no kuras neciešu, goda vārds) man ir jauna adrese internetā:

http://files.fm/nefolk

Rakstīju komentāru f (jā, like, visu ar roku... not) īstenībā kopēju, bet no FB2 formāta (kuru, starp citu, kindle nemaz neņemot pretī, kāpēc?) un nemaz tik gludi tas pasākums negāja, kaut kas tur ar atstarpēm, tāpēc drošības labad pie viena noglabāšu tepat, visu vienā rindkopā, jo tā sanāca lai nevairotu infotelpas piesārņojumu, fragments vienalga nevājš:

— Pastāsti mums pasaku! — Marta Zaķis pieprasīja. — Jā, lūdzu, pastāstiet! — Alise piebalsoja. — Un žiglāk, — piebilda Cepurnieks, — citādi tu atkal aizmigsi, iekams izstāstīsi. — Reiz dzīvoja trīs mazas māsiņas, — Susuriņš stei­dzīgi iesāka, — Elsija, Lesija un Tillija, viņas dzīvoja akas dzīlē… — No kā viņas pārtika? — Alise iejautājās, jo viņai vienmēr gribējās zināt, ko cilvēki ēd un dzer. — Viņas pārtika no sīrupa, — brīdi padomājis, Su­suriņš atbildēja. — Tas, zināt, nevar būt, — Alise pieklājīgi aizrā­dīja. — Tad viņas saslimtu. — Viņas arī bija slimas, — Susuriņš turpināja, — ļoti slimas. Alise mēģināja iedomāties, kāds šis neparastais dzī­ves veids varētu būt, taču tas šķita pārāk dīvains, un viņa jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akas dzīlē? — Vai tēju vairāk nevēlies? — Marta Zaķis nopietni teica Alisei. — Pagaidām es to vispār neesmu dabūjusi, — Alise aizvainota atteica, — tāpēc arī nevaru vēlēties vairāk. — Tu laikam gribēji sacīt, ka nevari vēlēties ma­zāk, — teica Cepurnieks. — Protams, vieglāk ir vēlē­ties vairāk nekā mazāk. — Jūsu gudrība nevienam nav vajadzīga, — Alise sacīja. — Kurš tagad izsaka aizvainojošas piezīmes? — Ce­purnieks pašapmierināts aizrādīja. Alise nezināja, ko atbildēt, tāpēc ielēja sev tēju, paņēma sviestmaizi un, pagriezusies pret Susuriņu, vēl­reiz jautāja: — Kāpēc viņas dzīvoja akā? Susuriņš atkal kādas pāris minūtes apdomājās un tad sacīja: — Tā bija sīrupa aka. — Tādas nemēdz būt! — Alise pikti iesaucās, bet Cepurnieks un Marta Zaķis viņu apklusināja: «Cst, cst!» — un Susuriņš sabozies piezīmēja: — Ja tu neproti uzvesties, stāsti tālāk pati! — Ak nē, lūdzu, turpiniet! — Alise pazemīgi bilda. — Es jūs vairs nepārtraukšu. Iespējams, ka tāda aka kaut kur ir. — Patiešām ir! — Susuriņš sašutis noteica, tomēr piekāpies turpināja: — Un tā, redzat, visas trīs mazās māsiņas mācījās smelt… — Ko smelt? — Alise, pilnīgi aizmirsusi savu solī­jumu, iejautājās. — Sīrupu, — Susuriņš atbildēja — šoreiz pilnīgi bez apdomāšanās. — Man vajag tīru tasi, — Cepurnieks pārtrauca, — pavirzīsimies visi par vienu vietu uz priekšu. Viņš pārsēdās blakus krēslā, viņa krēslā apsēdās Susuriņš, Susuriņa vietā — Marta Zaķis, un Alisei gri­bot negribot vajadzēja apsēsties Marta Zaķa vietā. No šīs maiņas guva kaut ko vienīgi Cepurnieks, tur­pretī Alises jaunā vieta bija krietni vien sliktāka par iepriekšējo, jo Marta Zaķis, šajā vietā sēžot, apakš­tasi bija nolējis ar pienu. Alise nevēlējās vēlreiz aizvainot Susuriņu, tāpēc pēc iespējas pieklājīgi jautāja: — Es nesaprotu, no kurienes viņas smēla sīrupu. — Ak tu muļķe, — ierunājās Cepurnieks, — no ūdens akas var smelt ūdeni, no laimes akas — laimi, man domāt, kāpēc gan no sīrupa akas nevarētu smelt sīrupu? — Bet viņas taču akā iekšā atradās, — Alise aizrādīja Susuriņam, nemaz nevēlēdamās dzirdēt, ko saka Cepurnieks. — Bez šaubām, atradās, kur tad pazudīs, — Susuriņš teica. Šī atbilde tā apmulsināja Alisi, ka viņa apklusa, un Susuriņš netraucēts turpināja. — Viņas mācījās smelt, — viņš žāvādamies, acis berzēdams, stāstīja, jo atkal bija kļuvis miegains, — un viņas smēla visu, kas sākās ar burtu «M»… — Kāpēc ar «M»? — Alise brīnījās. — Kāpēc gan ne? — Marta Zaķis sacīja. Alise apklusa. Susuriņš jau bija aizvēris acis un laidās snaudā, bet, tā kā Cepurnieks viņu iebukņīja, viņš iepīkstē­damies pamodās un turpināja: — … kas sākas ar burtu «M», piemēram, mālus un mēnesi, un miglu, un milzumu — zini, mēdz teikt, «jā­prot milzu milzumu smelt», — vai esi kādreiz redzē­jusi, ka ārā var izsmelt vairāk nekā ir iekšā? — Tiešām, nu jūs jautājat man, — Alise izbrīnījusies sacīja. — Nedomāju gan… — Tādā gadījumā labāk nerunā, — noteica Cepur­nieks. Tik rupju izturēšanos Alise nevarēja paciest, viņa piecēlās un gāja prom. Susuriņš acumirklī aizmiga, bet Cepurnieks un Marta Zaķis Alises aiziešanai nepie­vērsa nekādu uzmanību, kaut gan viņa atskatījās vai­rākas reizes, cerēdama, ka tie aicinās viņu atgriezties; atskatoties pēdējo reizi, Alise redzēja, kā Cepurnieks un Marta Zaķis pūlas iebāzt Susuriņu tējkannā.

Memento

anathemantra

Uii, paldies kants par rīta humora devu. Ar tieši šādu smaidu varētu sākt katru dienu:

[5:51:02] kants: pirmā auto recenzija, kas mani uzrunā :) valoda gan, nu, nenormatīva

Kā arī mūzikas enģelim Lucītim par to, ka zemsaulē ir kaut kas tik enerģisks kā metāls un industrija

Gaidu dievieti

*