Stundu pazāģēt ar veco un tad uzlikt motorzāģim jaunu ķēdi. Uaaaaau kāpēc nav nekāda tādam ekvivalenta "radošajā jomā"?

(Iešņaukt amfetamīnu neskaitās)

Palikt bez sava laptopa ir kā uz nenoteiktu laiku zaudēt darbavietu, tikai vietu, piemēram, kabinetu vai biroju, nākas, piemēram, strādāt no mašīnas, aizņemties citus, svešus vai dzīvoties vecos kabinetos, kuri jau vairs neatbilst pierastajām prasībām, tur, vienā nav ūdens vai kafijas automāts, otrā visas durvis veras uz iekšpusi, trešajā aiz loga garlaicīga pelēka siena, citā skan debila radio stacija, salūzušas žalūzijas un visi plaukti piegrūsti ar pašpalīdzības literatūru. Vakar gan man neviltoti un pārliecinoši apsolīja kabinetu salabot, un visu biroja tehniku piedevām, starp citu, arī Jānis, kurš spējot salabot pilnīgi visu. Jāņi vispār, tā mēdz būt manta. Tagad gan jūtos ieblogojis par veselu nedēļu uz priekšu, saku galvaspilsētai atā un čau, zb, kas līgatnē, dodos atpakaļ Vidzemes augstienē, jau vakar tiku līdz Langstiņiem, kur nebija gandrīz nekā no solītā, bet skanēja daudz Coja mūzikas (Jānin ļoti patīk) un sešu cilvēku lokā tika notiesātas sešas butes, nākamais mērķis ir Cēsis jeb kādi 10 km no tām uz Valmieras pusi, dzejnieka un akmeņkaļa Eduarda Treimaņa-Zvārguļa memoriālās mājas, zeme, kuru viņš savulaik iegādājies kopā ar Veidenbauma brāli Kārli vietā, kur Gaujā ietek Rauna un ir tas gauži fotogēniskais dzelzceļa tilts ar augstajām akmens arkām (kapi1kaps arī ir). Jau trešo reizi (izlaižot pa vienam gadam) apmeklēšu savādo pasākumu Leukadionīsa Planetārijs, kurš šogad acīmredzami pretendē uz vēl nebijušiem apgriezieniem, solot tādus vārdus kā Inokentijs Mārpls, TESA un 9Horizon. Ceru, ka tas pozitīvi dažādos tur iepriekš sastopamo publiku, kura nevienā no manas klātbūtnes reizēm nav pārsniegusi 50 or so cilvēku skaitu, tātad festivāls draudzīgs un pieticīgs, bez apsardzes un ierobežojumiem, nedaudz atgādina lauku zaļumballes blūzroka versiju, tāpēc interesanti, kā tur ierakstīsies augstākminētie mākslinieki :D Ieeja, man liekas, tur neko nemaksā, bet vēlams apsveikt namatēvu, kura jubilejas svinības tās pie viena ir

Medieval Helpdesk

Ļaujiet man arī paraudāt mazliet. Pēdējo 3 (!) nedēļu laikā esmu pazaudējis vienu fotoaparātu ar jaunu SD atmiņas karti (8 GB), nomiris laptopa (320 GB) akumulatora lādētājs, atstājot mani pie ļooti lēnām un neērtām alternatīvām, atteicies tikt atpazīts USB Flash spraudnis (8 GB) un viens no ārējiem cietņiem (500 GB, kalpoja četrus gadus), kā arī saplīsis viens austiņu komplekts. Laikam... Tāda ir maksa par dvēseles mieru (Epiktēts, XII)

Manam fotoaparātam (Canon PowerShot A640) drīz apritēs 5 gadi, tāpēc nekāda, īpaši, skaņas, kvalitāte ir garantēta. Leipcigā pazuda arī viena no abām 8 GB atmiņas kartēm, savādāk būtu safilmējis vēl vairāk trokšņa. Pagaidām

1. Oniric (1)
2. Oniric (2)
3. Jännerwein
4. Dope Stars Inc.
5. Mueran Humanos (1)
6. Mueran Humanos (2)
7. Mueran Humanos (3)
8. Unto Ashes (1)
9. Unto Ashes (2)
10. Dernière Volonté
11. New Electronic Order
12. Labākais projekts Trefenā

Paldies tam masonam, kas projektējis Schdamu. Mans West izplešas no pusapaļās, diviem kanāliem ieskautās vecpilsētas vēdekļveida tīklojumā. Manas kājas ir viņam parādā par neskaitāmajām maršruta, urbānās zondēšanas if u wish autopilotā iespējām -- no Dienvidiem var atnākt pa zaļo zonu vien, no Ziemeļiem caur neskaitāmu wireless zirnekļtīklu mežu, aizvien atrodot jaunus ip donorus. Jau esmu pamanījis, cik efektīvi holandieši prot izmantot Virsmu

Paldies arī tiem reptiloīdiem, kas izgudroja androīdu (vai tā izgudrotājus). Pateicoties tam, smēķēju daudz retāk, pateicoties kam man tikko uzbruka ods. Esmu pie ūdeņiem, sēru vītoliem, krēslā... izdzēsu no telefona tur visilgāk gulējušo Latvijas Dziedātājputnu albumu, jo te tas viss ir live un vairāk

Paldies orandžajam Volksparka mincītim, kas nupat paskrēja garam. Man atkal ir jauns otrais darbs. Neapnīk

(e) courtesy of MIRANDA-PC_Network

Vakardienas feinākais atklājums izrādījās tas, ka mincīšparks jeb tā turpinājums patiesībā ir vēl tuvāk mājām par mitoloģisko Julianapark 1929, kuru jau aprakstīju, ar Panteonu un tenisa kortiem, kuri, savukārt, ir tuvākā apzinātā vieta ar neaizsargātu gaisa internetu (vēl ir vairāki punkti Schiedamas vecpilsētā, bet līdz tai jāiet kādas desmit-padsmit minūtes) Zini, kā es daru? Satinu cigareti, ievelku, uzlieku austiņas, nokāpju no sava 3. stāva, durvis aizslēdzas pašas, es piepīpēju, aizeju līdz parka aizmugures ieejai, izmetu cigaretes galu miskastē, citādi sekojošās darbības turpināsies ar apsvilinātiem pirkstiem, atrodoties ģeometriski apmēram pa vidu Panteonam un ieejai tenisa kortos ~15 metrus no katra, ar LGoogle telefonu pieslēdzos Mirandai, ieeju ēpastā atveru kādas trīs pēdējās frendlistes lapas, last.fm, atkarībā no vajadzībām, labošanas, komentāru, vai tukšu Bīdīt tekstu veidni utt. un pēc tam mierīgi turpat parciņā, pa ceļam uz Alberhainu vai mājiņās sabakstu visu offlainā (reizēm gatavi teksti un html šabloni man jau ir saglabāti kā Memos androīdā) kad esmu beidzis, tad vai nu turpat pie kortiem, citur vai atpakaļceļā nospiežu sūtīt kolektīvajā okeānā, ņemtne baigā, visu šo ar vienu pirkstu, visbiežāk īkšķi, nākotnes paaudzēm tas noteikti būs slaidāks un vēl tālākā priekšapokalipsē panāks pārējos plaukstas brāļus :) tātad iespēju robežās visam sekoju līdzi, pašlaik ar vislielāko interesi suic gaitām, t.i. kamēr nesalūst androīda browseris, kā mēdz gadīties pie 7-8 atvērtām saitēm, bet lai uz kaut ko nopietni atbildētu vai komentētu tomēr pārāk jāiespringst, ar atvērtu laptopu uz parka dzīvžoga lūmot netaisos, vakar gan ieliku somā un aiznesu tāpat līdzi ar nogrieztu skaņu, lai ieskroblojas pēdējā nedēļā mājās klausītais, varbūt kādam tas liekas slimi, man liekas normāli

Tikmēr dažas 3. stāvā radušās atziņas par 20. gadsimta mūziku iepriexhējā subjektā: Nekas nav tik ekstātisks kā Cradle of Filth (un saviļnojošs kā Elend) 16 gadu vecumā... bet Toms Petijs, izrādās, taču ir legāls stouneris, kādu nepavisam neuztvēru viņu bērnībā!

!

(e) courtesy of MIRANDA-PC_NETWORK

Par apstākļiem galvaspilsētā (mazāk telpas, bet arī krietni mazāk laika aiziet apkurei), tomēr vakar jaunā Konana laikā aizmigu.

Pamodos, attinu simts gadus atpakaļ... un atkal aizmigu. Atceros, ka pietrūka romantikas, kameras darbs labs un aktieri smuki



( Interjers )

Kā komikss man kaut kas tāds droši vien mēreni riebtos, bet tikai tādēļ, ka kāds (kāda), kam vakardien bija vārdadiena, bija to savulaik iegādājies un lasījis kādā tālā un svešā zemē, festivāls tika nobeigts ar tieši šo 1995. gadā radīto gandrīz B-, ja ne pieklājīgais budžets, filmu, kuru jau no paša sākuma prasījās ievietot kādā subkulturālā kategorijā: pēcapokalipse un distopija, tas uzreiz, bet stīmpanks nederēja, jo par maz tvaika (2033. gads, ar Zemi sadūrusies milzīga komēta, tuksnesīgajā post-pasaulē ūdens ir zelta vērtē), nu, kaut kāds panks tas bija viennozīmīgi, varbūt sintīpanks :) Riebuma pakāpes dēļ sižetam līdzi izsekot bija pagrūti (regulāri radās jautājums, kāpēc tagad notiek tas, kas notiek), bet kaut kādā mirklī tas kļuva sekundāri, jo filmas pērle nenoliedzami ir titullomas atveidotāja (Lori Petty) un viņas dzirkstošā humora piesātinātais naratīvs. Naomi Votsa mašīnistes tēlā ir praktiski neatpazīstama, Malkolms Makdouels tēlo galveno ļaundari ar tik pohujistisku attieksmi, ka prieks skatīties, bet Ice-T ir vesela cilvēku-ķenguru-mutantu bariņa līderis. Jautrība un ieskats komiksu kultūras sviestā garantēti, bet vispār nācās secināt, ka filmas mērķauditorija laikam ir zēni (vai netradicionālas orientācijas meitenes), jo mūsu meitenes aizmiga galvenie atslēgvārdi tur ir... ķehņika un beibes

Pirms mīlasdienišķās malkas skaldīšanas vēl nedaudz karareklāmas:

1. http://klab.lv/community/muzons/940495.html

2. Antena, ar kuru lepojos visvairāk:

marsa_hronikas

Uii, paldies kants par rīta humora devu. Ar tieši šādu smaidu varētu sākt katru dienu:

[5:51:02] kants: pirmā auto recenzija, kas mani uzrunā :) valoda gan, nu, nenormatīva

Kā arī mūzikas enģelim Lucītim par to, ka zemsaulē ir kaut kas tik enerģisks kā metāls un industrija

Gaidu dievieti

*