Kaut kad šeit būs

Yes, there was racism, but there was also classism. You’re a high-powered corporate attorney. You’ve spent most of your life reviewing contracts, brokering deals, talking on the phone. That’s what you’re good at, that’s what made you rich and what allowed you to hire a plumber to fix your toilet, which allowed you to keep talking on the phone. The more work you do, the more money you make, the more peons you hire to free you up to make more money. That’s the way the world works. But one day it doesn’t. No one needs a contract reviewed or a deal brokered. What it does need is toilets fixed. And suddenly that peon is your teacher, maybe even your boss. For some, this was scarier than the living dead.

Once, on a fact-finding tour through LA, I sat in the back of a reeducation lecture. The trainees had all held lofty positions in the entertainment industry, a mélange of agents, managers, “creative executives,” whatever the hell that means. I can understand their resistance, their arrogance. Before the war, entertainment had been the most valued export of the United States. Now they were being trained as custodians for a munitions plant in Bakersfield, California. One woman, a casting director, exploded. How dare they degrade her like this! She had an MFA in Conceptual Theater, she had cast the top three grossing sitcoms in the last five seasons and she made more in a week than her instructor could dream of in several lifetimes! She kept addressing that instructor by her first name. “Magda,” she kept saying, “Magda, enough already. Magda, please.” At first I thought this woman was just being rude, degrading the instructor by refusing to use her title. I found out later that Mrs. Magda Antonova used to be this woman’s cleaning lady. Yes, it was very hard for some, but a lot of them later admitted that they got more emotional satisfaction from their new jobs than anything closely resembling their old ones.

I met one gentleman on a coastal ferry from Portland to Seattle. He had worked in the licensing department for an advertising agency, specifically in charge of procuring the rights to classic rock songs for television commercials. Now he was a chimney sweep. Given that most homes in Seattle had lost their central heat and the winters were now longer and colder, he was seldom idle. “I help keep my neighbors warm,” he said proudly.

‘Sir,’ I said to the universe, ‘I exist.’
‘That,’ said the universe, ‘creates no sense of obligation in me whatsoever.’

«Nē.»
«Nē? . . . Nu tad . . . tur mēs varētu netraucēti parunāties. Rītvakar? Ja?»
«Tur? Rītvakar? Ak nē – nē!»
«Nu kad tad? Lai paliek uz rītvakaru!»
«Nē, nē.»
«Jā! Lai paliek vien!»
«Bet kad iznāk . . . ka nevaru . . . var izgadīties . . .»
«Tad nobrauki zemākajam zaram galā lapas, tur tam ozolam aiz saimnieka klēts. Sveika!»

Tikmēr Komunisms, Kompromiss, Komercija, Koma un citas lietas, iespējams, sākas ar vienu un to pašu hieroglifu



http://www.dailymail.co.uk/news/article-2236746/Road-built-building-couple-refuse-China.html


p.s. komantas atgādina:

– Come off it, mister Dent, you can’t win, you know! Look, there’s no point in lying down in the path of progress!
– I’ve gone off the idea of progress. It’s overrated!
– But you must realise that you can't lie in front of the bulldozers indefinitely!
– I’m game. We’ll see who rusts first.
– I’m afraid you’re going to have to accept it! This bypass has got to be built and it is going to be built. Nothing you can say or do -
– Why has it got to be built?
– Wha - what do you mean, “why has it got to be built?” It is a bypass! You’ve got to build bypasses!
--

Lasīju Zālamanu Mācītāju, varbūt visvērtīgāko, varbūt visviedāko Vecās Derības grāmatu, šodien, lai nomierinātos, no 2. nodaļas līdz beigām

7:16-18 kļuva tik interesanti, ka sāku salīdzināt tulkojumus

Pēc tam nosūknēju Jauno MDB A Map of All Our Failures, nu tāds... klausos, klausos ar austiņām

Un tad pēkšņi viņi tur (4. dziesmā) citē izlaistās 1. nodaļas 9. pantu!

To pašu, ko Kolāts, vai Eipurs no rītiem, bet po

Nav nekā jauna zem saules

“Remember all ye that existence is pure joy; that all the sorrows are but as shadows;
they pass & are done; but there is that which remains.”

Atzīšos, ka kaut kā personīgi uztvēru dažu labu* vakardienas sašutumu/neizpratni/wtf/... (1 2 3) par LU studiju programmā atklāto, nu jau likvidēto bioenerģētikas kursu. Atzīšos, ka pat nedaudz sašutu pats un, ja vien par prioritāti neuzskatītu psihisku mieru, dažu *materiālistu aizspriedumiem mani ir salīdzinoši viegli iztrollēt. Manuprāt, minētā kursa ieviešana ir (bija) laba un progresīva doma, un, ja vien pats studētu, labprāt arī iekļautu to savā izvēles programmā. Manuprāt, nav iespējams objektīvi spriest par šādiem (ar akadēmiski apstiprinātiem mēraparātiem nekonstatējamiem) spēkiem, jau apriori noliedzot to esamību. It kā šāda rakstura pētījumu nezinātniskums būtu kaut kas pašsaprotams! It kā pašpārliecinātajiem un iedomīgajiem dogmatiķiem būtu kas labāks, ko piedāvāt!

Bet pirms gulētiešanas uzdūros interesantam citātam:

«Var teikt, ka ļaunie gari ir tiesu piesēdētāji un Dieva (Likuma) bendes. Ļaunā ietekmē tie ir radušies un tiem ir jāpilda sava nolemtība. Tomēr nejēgas pārāk augstu vērtē to spēkus, īpaši nelabā spēku. Nelabajam trūkst varas, lai atjaunotu saplēstu vecu podu, kur nu vēl cilvēku pataisītu bagātu. Tas ir pats nožēlojamākais radījums, kādu vien var iedomāties, daudz vārgāks par ikvienu četrās stihijās mītošu būtni. Pastāv daudz mākslas, zinātnes un dažādu izgudrojumu, ko piedēvē nelabajam (personībai). Taču iekams pasaule kļūs daudz vecāka, tā atklās, ka gar šīm lietām nelabajam nav nekādas daļas, ka nelabais nav nekas, ka tā zināšanas ir nebūtiskas, ka šīs lietas ir dabas cēloņu sekas. Patiesā zinātne spēj daudz; visa esošā mūžīgajām zināšanām nav nedz vecuma, nedz sākuma, nedz beigu. Tas, kas pašlaik tiek uzskatīts par neiespējamu, nākotnē realizēsies dzīvē, šodienas brīnumi nākotnē būs patiesība. Un tas, ko vienā gadsimtā sauc par māņticību, citā laikmetā būs vispārpieņemtas zinātnes pamats.»

– Paracelsus. Philosophia Occulta, XVI. gs.

Не стоит смешивать два мира – реальный и вымышленный. Просто реши для себя, какой ты предпочитаешь.

Ar šādiem vārdiem sākas maģiskā reālisma orģija kino formātā gandrīz trīsarpus stundu garumā, kas jau apriori pieteikta kā (šis nedaudz smīdina, bet piederas “pie lietas”) kulta komēdija ( nenopietns spoileris ) parodija, farss, karaoke, mūzikls četrās daļās, “divos vārdos” organizēts bardaks – turklāt Пыль autoru un О чём говорят мужчины producentu sadarbība, un pēc tādas arī izskatās – līksms absurds sastopas ar depresīvu (“fail”) nolemtību krāsainā konfekšpapīrītī – pats Sergejs Lobans (režisors) to nodēvējis par “ārt-strīmu” (no art-house un mainstream) – par viņa “putekļiem” (visa filma jūtūbā) jau savulaik sajūsminājos vecajā žurnālā, arī te sastopami vairāki elementi no, šajā gadījumā par культовый pilntiesīgi atzīstamā 2005. gada lo-fi šedevra – gan viltus Cojs, gan īstais Mamonovs, gan Aļoša, gan kurl(mēm)ie, trūkst tikai “patiesas” katarses, pieļauju gan, ka tas atkarīgs no uztvērēja intences un personīgās bagāžas – es biju tik nepacietīgs, ka sāku skatīties no vidus jeb ar trešo no četrām, tikai margināli saistītajām daļām («Mīlestība», «Draudzība», «Cieņa» un «Sadarbība»), jo vēl nebija novilcies pirmo divu torents, ai un nebija ne vainas. Haotiski kaut kā, tāpēc vairāk nerakstīšu, jo teikt ko būtu vēl daudz (pārāk) un, iespējams, lieki, varbūt tikai to, ka apziņu kņudināja ekrānā bieži redzamās vietas, kurās pats esmu bijis (filmas darbība notiek Krimā), skatoties atkārtoti, atklājas n-tās smalkās detaļas, bet visādi citādi Шапито-шоу (2011) vai plīst pušu no kultūr- un kinocitātiem, kas nemaz nav tik uzkrītoši oriģinālā formāta un vizuālā spilgtuma dēļ. Vispār sāku apšaubīt šādas izplūšanas subjektīvajos iespaidos jēgu, ja runa ir par kino, jo pats neko tādu visticamāk pirms skatīšanās nelasītu, lai neriskētu ar nevēlamu ekspektāciju iesakņošanos, tāpat arī satura atstāstu tomēr uzskatu par potenciāli kaitīgu praksi, kā jau minēju, es tikai trenējos. 4,5/5

Illusions are to the soul what atmosphere is to the earth.
Roll up that tender air and the plant dies, the colour fades...
By the truth we are undone. Life is a dream.
‘Tis waking that kills us.

God is not Love

God is God

Amy said she trusted me, that I would know the right thing to say on her behalf. So... on behalf of Amy, I want to thank the devil and all the dark lords

Obrija Plaza, saņemot Eimijai Pūlerei domātu balvu par labāko aktrises sniegumu komēdijā (HBO Parks and Recreation -- es saprotu, ka NEVIENS tādu neskatās, izņemot mani?)

Ļaujiet man arī paraudāt mazliet. Pēdējo 3 (!) nedēļu laikā esmu pazaudējis vienu fotoaparātu ar jaunu SD atmiņas karti (8 GB), nomiris laptopa (320 GB) akumulatora lādētājs, atstājot mani pie ļooti lēnām un neērtām alternatīvām, atteicies tikt atpazīts USB Flash spraudnis (8 GB) un viens no ārējiem cietņiem (500 GB, kalpoja četrus gadus), kā arī saplīsis viens austiņu komplekts. Laikam... Tāda ir maksa par dvēseles mieru (Epiktēts, XII)

Nekļūsti lepns par kādu priekšrocību, kas [īstenībā] dara godu citam. Ja zirgs lielītos: “Es esmu skaists”, – tas vēl puslīdz būtu labi. Bet, kad tu lepojies: “Man ir skaists zirgs”, tad zini, ka tu esi lepns par to labumu, kas pieder zirgam. Kas tad galu galā pieder tev? – Prieks par priekšstatiem. Tāpēc esi lepns tikai tad, kad tu priecājies par priekšstatiem, esi saskaņā ar [savu] iedabu, jo tad tu leposies ar to labumu, kas pieder tev.

http://www.philos.lv/Epiktets.html

“The man who independently plucked the fruits when he was hungry is become a farmer; and he who stood under a tree for shelter, a housekeeper. We now no longer camp as for a night, but have settled down on Earth and forgotten heaven. We have adopted christianity merely as an improved method of agriculture. We have built for this world a family mansion, and for the next a family tomb. The best works of art are the expression of man’s struggle to free himself from this condition, but the effect of our art is merely to make this low state comfortable and that higher state to be forgotten.”

  — Henry David Thoreau. Walden; or, Life in the Woods, 1845-54

Tas, ko es būtībā šodien vēlējos pateikt, bija, ka, lai nu ko visā plašajā kosmosā, tu noteikti vari atļauties atlaisties. (Bet rīt man atkal jātamborē plastmasas gobelēni pie ziemeļu ķēniņa Gravelandē) However



Tieši tā, d u w, Al, kā teiksi. Tieši tā arī biju iedomājies: izdarīt šī citāta PrtScr un nākt klajā ar triviālu paziņojumu, ka man beidzot/atkal ir laiks kaut kam tādam (Deadwood, 2. sezonai) ^^ pat ne laiks, bet oma, kā arī apstākļi -- vakari, tukša māja un nestrādājoša burbuļvanna (nestrādā tikai burbuļi :) galvenais, ka strādā ventilācija. Vakar atmiņas atsvaidzināšanai atkārtoti noskatījos episko pirmās sezonas pēdējo sēriju, un tad no jauna otrās pirmo, patika vēl labāk kā pērnvasar, bet nu šodien gan haha zviegtin zviedza dievu zirgi, kad atklāju, ka pārējās sērijas nemaz neesmu novilcis, bet tikai ļāvis torentu klientam sataisīt maldinoši ticama izmēra mūmijfailus, krc NAV sezonas, tas viss neatmimos laikos un te man nekādu torentu vēl ilgi nebūs (tāds plāns ;) bet jā, aaaaa tizli, bija jākāpj ārā no vannas pēc 48 sekundēm sākuma titru un slapjam kailam jāstiepj laptops līdz cietnim, lai ātri atrastu adekvātu alternatīvu. Tā rezultātā noskatījos vairāk kā 2/3 The Good, The Bad & The Ugly extended versijas, jo (izbeidzās akumulators) nebiju redzējis, arī vesterns un klasika un jāredz un visu laiku labākā filma it kā, vismaz man ir tāds iespaids, ka daudzi kinojomā izglītoti cilvēki tā domā (un neapšaubāmi maldās, jo tāpat taču skaidrs, ka visu laiku labākā filma pasaulē ir Skorpionu Karalis :)

Uganda, 1971--1979

Iesauka: Dada (vietējā dialektā -- māsa) -- laikā, kad Amins dienēja armijā, dienesta biedri viņa teltī regulāri sastapa daiļā dzimuma pārstāves, bet topošais feldmaršals skaidroja, ka tās esot tikai viņa māsas.

. . .

Kādu galu ņēma: 1979. gadā Amina politiskajiem pretiniekiem ar Tanzānijas armijas atbalstu izdevās pārņemt varu. Amins aizbēga uz Saūda Arābiju, kur 2003. gadā arī mierīgi nomira

(c) FHM

Tātad nav ko jautāt




Vēl 5 dienas līdz 2. sezonai

Also, atbalstiet darbadevēju: http://whitebook.lv

“A man who has not passed through the inferno of his passions has never overcome them.”

“Loneliness does not come from having no people about one, but from being unable to communicate the things that seem important to oneself, or from holding certain views which others find inadmissible.”

“The facts of nature cannot in the long run be violated. Penetrating and seeping through everything like water, they will undermine any system that fails to take them into account.”

  — Carl Gustav Jung

“Of all human weaknesses, obsession is the most dangerous – and the silliest.”

No visām cilvēcīgajām izvēlēm (šķiet, ka neesmu redzējis tikai kādas 20-30 Vudija Alena filmas :) Mighty Aphrodite (1995) likās un gan jau arī bija pareizā, jo nosaukumā dieviete, turklāt kāda, un tur, protams, bija viss tas pats, kas vienmēr, gandrīz visās Vudija Alena komēdijās, kaut kas kā pēc kosmosa pasūtījuma vienmēr aktuālais, sviestainas alūzijas uz sengrieķu traģēdiju (patoss, koris amfiteātrī, komentāri ciprešu dārzos, Edips, Kasandra un Iliāda), kā vienmēr jauna (<30 gadu) Helēna tā, kas B. Kārtere, neatslābstošs humors (kļuva progresīvi smieklīgāk) un nenotika nekas traumējošs – arī kā vienmēr, jo viss ir joks, par visu smejas (tā Eduards Veidenbaums un beigu titri) un atkal tas reizēm ziedi sakārto paši sevi jeb DEUS EX MACHINA

“Women and cats will do as they please, and men and dogs should relax and get used to the idea.”

  — Robert A. Heinlein

Une femme sans amour, c'est comme une fleur sans soleil, ça dépérit.

Vai tu maz tici, ka ir tāds forever...
Till Death do us part ir viss, ar ko rēķinos