Fiffe Floria looks up contemptuously at the ugly unnatural form of the flying ship as it moves silently, blindly overhead and disappears beyond the tall trees to the east. She cannot regard the Hitek, the beings inside it, as human. How can you be human if your life is sustained by mechanical contrivances, and you have to eat food that is made by a machine?

With a dismissive sneer she pulls the coarse veil over her face and tucks it into the fibre belt of her tunic. Then she removes the lid from her beehive and waits for her swarm to settle in the smoke from her torch before inspecting the combs. Good. They are filling up nicely, and it will soon be time for the harvest. There seems to be nothing untoward in the hive: no thieving by wasps, no break-ins by mice or rats, no sign that the queen is going to decamp and take half the workforce with her – but it is really past the season for that now. Yes, the harvest is going to be good this year.

Fiffe closes up the hive once more and turns back down the slope towards the settlement. They have been lucky this season. The patch of growing crops is beautifully healthy and the smoke house is full of fish caught in the stream earlier in the summer. Further down the slope lie the overgrown hulks of the great buildings. Once these were completely submerged in the ocean, but now, year after year, the sea retreats further and exposes more of them. This is probably something to do with the climate becoming gentler and cooler. Centuries ago when the world was teeming with people this used to be a great city. It must have been a terrible time, with everybody living on top of everybody else, and no room to expand and breathe.

http://www.sivatherium.narod.ru/library/Dixon_3/01_en.htm

Tagad par divām tīri feinām (iesaku abas), kur apokalipse notiek reālajā laikā un ir vairāk izteiksmes līdzeklis jeb dekorācijas kaut kam citam:




Perfect Sense (Lielbritānija, 2011)

Negaidīti aizkustinoša filma par globālu epidēmiju (= pandēmiju), kas cilvēkiem atņem maņas un liek rīkoties neprognozējami, bet īstenībā par mīlestību (un attiecībām -- cilvēku/vispār). Krietni pārsniedza ekspektācijas, neskatoties uz galveno aktieru atpazīstamību un obligātajām klišejām. Arī pašas pandēmijas/beigu koncepcija šķita gana daudzšķautņaina, pārdomāta un atziņu stimulējoša. Meitenēm gan laikam patiks labāk. 4,5/5




Mennesker i Solen (Norvēģija, 2011)

Pasaules gals Zviedrijas kūrortā pēc Jāņa Atklāsmes motīviem (turklāt notiek Jāņu “naktī”), bet patiesībā ciniska vasaras komēdija, arīdzan par attiecībām (šajā gadījumā disfunkcionālām). Neholivudai diezgan pārliecinoši realizēta pastardienas vīzija un specefekti. Tāds kārtīgs ziemeļnieku melnais humors, par kuru neko daudz nezinu, tāpēc bija izklaidējoši, nekaitinoši un vietām patiešām smieklīgi. Cilvēki vispār ir smieklīgi. 4/5

Tikmēr Komunisms, Kompromiss, Komercija, Koma un citas lietas, iespējams, sākas ar vienu un to pašu hieroglifu



http://www.dailymail.co.uk/news/article-2236746/Road-built-building-couple-refuse-China.html


p.s. komantas atgādina:

– Come off it, mister Dent, you can’t win, you know! Look, there’s no point in lying down in the path of progress!
– I’ve gone off the idea of progress. It’s overrated!
– But you must realise that you can't lie in front of the bulldozers indefinitely!
– I’m game. We’ll see who rusts first.
– I’m afraid you’re going to have to accept it! This bypass has got to be built and it is going to be built. Nothing you can say or do -
– Why has it got to be built?
– Wha - what do you mean, “why has it got to be built?” It is a bypass! You’ve got to build bypasses!
--

Vēl par kukaiņiem, man nesen bija diskusija ar kādu jūtīgu dvēseli, kas principā nesit odus, bet tikai tā pagaiņā prom, jo neatbalsta ne vardarbību, ne dzīvnieku lietošanu uzturā tai skaitā (taisnības labad gan jābilst, ka ērču un kožu nogalināšanu viņa atzina par pieņemamu :) Lūk, kodes es neaiztieku, tie taču ir taureņi un man nav grūti katrā drēbju skapī iebāzt pa vaivariņu saišķim, ērces praktiski nesastopu un vispār uzskatu par karmas vēstnesēm, bet odu holokaustam gan vienmēr deg zaļā gaisma – manuprāt, argumentēti. Pirmkārt, ods ir parazīts un cilvēka kā sugas ienaidnieks, vienreiz padzēries asinis, tas spēj radīt vismaz 10 pēcnācējus, tāpēc tāda nogalināšana ir katra cilvēka pienākums pret pārējo cilvēci, bet, ja nu kāds vēlas piesaukt nogalināšanas karmu, piedāvāju tā vietā iedomāties, ka reinkarnācija patiešām pastāv, un, nogalinot odu, mēs palīdzam tā nožēlojamā posmkāja čaulā iemiesotajai dvēselei ātrāk pārdzimt jaunā ķermenī. Skaidrībai, tik jūtīgs odu jautājumā esmu, jo nesen atgriezos no zemākām Eiropas zemēm, kurās odi, pat ja ir, tad ļoti mazskaitlīgi un neparasti bikli. Vēl šajā sakarā es vienmēr atceros “slepeno” interviju ar I. Godmani, kurā tas netieši un necenzēti par latvānijas lauku tūrisma industrijas galveno grāvēju atzina tieši odus :))

Par godu darba svētkiem, kuri man, tāpat kā Karalienes diena, bija brīvdienas (atšķirībā no tomātu krāmētājiem on the verge of mental breakdown) vēl pēdējais (neko nesolu, bet! !!) ieraksts par darbu (un ar tik daudz iekavām) ))) pēc tam gan brīdi tikai par triviālo, ziediem, filmām, zemi, kurā esmu, cilvēkiem un inner black metal, kurš te konsolidējas pastāvīgā entitātē. Jo tāds (roku, par minimālo algu) darbs padara dusmīgu, tamdēļ jau poļi (orki) tā kurwojas, pat meitenes, pat dieviete, kas vispār ir no cilvēkiem saulēm, ziņo par apātiju/agresiju, underneath the surface ellīgas dakšas vicina nogurums, neizgulēšanās sekas, visi ir uzvilkti, nervozi un easily triggered, pat vietējie, vispār vesels lauku pētījums man te, virs galvas jumta stāvā dzīvo par mums jaunāks pāris no Ķeipenes (!), tur ir tāds psihoanalītiskais materiāls, ka prieks uzrauties, turklāt iniciatīva uz kontaktu/konfliktu nāk no viņu puses, srsly, Aivi, mammai piezvanīji? man drīz būs kultūrcitāts. Nedēļas laikā jau četri NLJobs latvieši ir mani sūtījuši pie galvas ārsta, un nav galīgi tā, ka es viņus nesaprastu. Piektdien, kad, paskatījies uz nedēļas kolēģu izmisušajām sejām (siltumnīcā palieku vienīgais, viņus visus, -2, nosūta uz Greenpack, liek bezjēgā mainīt dzīvesvietu) un sapratis, ka arī aģentūra ir random evil, bardaks un lohi, kuri turpina man maksāt tur, kur nevajag, salūzu, nogriezu pozitīvisma kloķi uz nil, sestdien visu sašutumu izliku atkalpārākātrā darbā, bet atgriezies mājās līdz galam atgriezu karstā ūdens krānu, no galda nogāzu aģentūras gludekli un iespēru krēslam. Tad Ķeipenes ambālis-ačkāriks enerģiski un agresīvi man solīja iedot pa jebalu, ko es vispār sākumā neuztvēru nopietni, bet, kad sāku un apvaicājos, par ko, sakarīgākais arguments bija tas, ka viņa sieva manas ĀRDĪŠANĀS dēļ baidoties nākt lejā (troksnos bija noticis pirms kādas 1/2h :) acīmredzot, laiks, lai saņemtos. Pateicu, ka tu jau tagad ārdies un tur vēl viss nav galā. Todien viņiem bija jāizvācas, daļēji apmainoties 3 māju (mūsu un abu Spijkenisse latviešu komplektu) sastāviem, mantas jau sakravātas, utt., kad pēkšņi pēcpusdienā izrādās, ka tomēr nnē, Spijkenisse, kura torīt ar mani kopā jau bija nostrādājusi 6,5 apmaksātās stundas, sadumpojusies un pateikusi, ka nekur nepārvāksies, medniece tikmēr parīzē, jaunais korporatīvais kaimiņš Raivis (prikiņ, es dzīvoju vienā mājā ar aivi un raivi :) neko vēl nerubī, karoče, spriedze acīmredzama. Karalienes dienā cēlos kā uz darbu (reizē ar strazdu) puspiecos, bet ne man kāds bija pakaļ, ne mani tas īpaši sarūgtināja. Pēc pasūtījuma par €40 uzrakstīju 2500 zīmes angliski (tās 500 extra) kaut kādai NVO, kas tirgojas ar oglekļa kredītiem, proti, sniedz iespēju modes industrijas pāstāvjiem un lielražotājiem atpirkties par sevis atmosfērā atstāto carbon footprint :) Doma jau laba, tas galvenais, save them goddam rainforests, teh lungses of our bloodeyed Eden, bet nu baigi atgādina tirgošanos ar zemesgabaliem uz Mēness, vai Marsa lol, man liekas, nekustamā īpašuma bizness kosmosā ir pagaidām šizīgākais, ko civilizācijai devis kapitālisms. Kad nāks NWO, es teikšu Jā visam, as long as i get to live and love along, nosaucu to tekstu par Green is the new gold, kampaņas vadmotīvs gan esot Wear green -- be seen, bet tas tomēr nav absurds tikai pilsētvidē, ziemā un, es nezinu, tuksnesī laikam

“The man who independently plucked the fruits when he was hungry is become a farmer; and he who stood under a tree for shelter, a housekeeper. We now no longer camp as for a night, but have settled down on Earth and forgotten heaven. We have adopted christianity merely as an improved method of agriculture. We have built for this world a family mansion, and for the next a family tomb. The best works of art are the expression of man’s struggle to free himself from this condition, but the effect of our art is merely to make this low state comfortable and that higher state to be forgotten.”

  — Henry David Thoreau. Walden; or, Life in the Woods, 1845-54

Aāhahahaa, baigais sviestz ar to otro darbu: Astoņas stundas un divpadsmit minūtes starp trīs nejēdzīgi garām atpūtas pauzēm vakara maiņā griezu tomātu ķekarus, svēru un liku kastītēs milzīgajā Greenpack cehā Maasdaikā (tepat vien ir), bet ar manu īpatnējo Job Karma (ir tāds neslikts poļu industrial projekts) pirmā darba diena izrādījās arī pēdējā, jo neiepatikos vienai no konveijera pieskatītājām, kaut kādai Jūlijai no Jelgavas un viņas supervaizoram, resnam, bārdainam turkam, psc, es esot atteicies komunicēt, strādāt kā vajag, bijis nelaipns, u.c. nonsenss, lai gan komunicēt kā reiz centos pēc labākās sirdsapziņas (lol bitch, kā man, interesanti, jākomentē tādi izteikumi kā Jūs izskatāties tāds dusmīgs, Es jums laikam traucēju un Saprotiet, man tāds darbs? Ka nespēju ignorēt saviem pirkstiem piekaltās vagara acis, tas taču ir pašsaprotami, un ka seja man tāda no blekmetāla? moš atšujies) strādāju arī, kā pienākas pirmajai dienai, no rokām vēl nav līdz galam nogājis tomātlakstu melni zaļais filth, starp latviešiem nebiju pat pēdējā vietā pēc ātruma (biju priekšpēdējā :), da bļ es pat piekritu nogriezt uz locītavas saglabātās pērnā gada festivālu caurlaides next time (kura nebūs, lucky for me/them) Svaigi piešķirtā opelīša atslēgas tiek jurītim, pietiks man ar tiem gandrīz simts jau nobraukmaldītajiem kilīšiem, vietējās likumdošanas iespējotais agregātstāvoklis galu galā diezgan eiforisks šeit (iepriekšējoreiz, pastnieka amatā providence man liedza vadītspēju -- bet braukt, man liekas, holandē dod/liek katram, kam ir tiesības -- jau trešajā darba dienā, nozogot tās (tiesības :) kopā ar maku, LU studenta apliecību, divu dienu minimālo algu un gabalu lēta moroccan black)

Lvk pēcpusdienas pirmo wtf jau pārņēmusi nemirstīgā pārliecība, ka nav ļauna bez laba un šie mazie cilvēciņi, kuri perjūzo tās niecīgās varas drupačas, kas viņiem atbirušas, nav daudz vairāk kā instrumenti kaut kam citam manā kosmosā, jo NL Jobs un medniece ir feinie un jau atraduši man jaunu otro darbu :] tagad kaut kādā plastmasas fabrikā, kas katrā ziņā skan labāk par tomātiem, curse those red little overnourished ba*ds, I'm going to DisneyworldRexnord (rīt)

Самые прекрасные цветы растут из грязи,
Самые прекрасные люди - это мрази,
Самые падшие женщины неприступны,
Самые благие деяния преступны.

“Women and cats will do as they please, and men and dogs should relax and get used to the idea.”

  — Robert A. Heinlein

Man laikam jāatvainojos, ka grauju kādas ilūzijas un nepavisam neesmu tavs rāmais new age teļš, bet tikai cilvēks – atriebīgs, ļaunatminīgs, prasīgs un negants pret tiem, kas nodarījuši kaitējumu manām/manu tuvāko interesēm. Tāds socioniskais tips/zodiaks, piedod... lai gan, ja godīgi, brīnos, ka neesmu jau pietiekami licis par to noprast agrāk :>

Mēs esam leģions