Reizēm gribas iekomentēt, retāk ierakstīt, bet no otras puses engribas pievērst sev uzmanību. Vismaz kamēr neesmu dzemdējis dēlu, izdiedzējis zeltā laistošos vārpu lauku vai nomedījis vismaz mamutu. Pagaidām izskatās, ka tās zāles tikai atliek depri uz vēlāku laiku. Sirds tāda distoniska. Nesūdzos vienalga, kas kaitēja neredzēt eksistences neizsmeļamo potenciālu un bezgalīgo bezcerību vienlaicīgi. (Man nekad nav tā, ka “viss ir slikti”, slikts esmu tikai es.) Starp citu, ļoti un negaidīti, nu ļooti patika jaunā Anna Karēņina (2012). Tikai titros pamanīju, ka adaptējis lieliskais Toms Stopards. Tā, kā tas jādara mūsdienās ar klasiķiem, lai nekaitētu gremošanai un skatītājs nenosprāgtu no garlaicības. Bet “visiem” noteikti nepatiks

Vakar nabaklabā mani apskāva iereibis Treibergs* un teica, ka es smaržojot pēc laukiem, proti, pēc malkas. Es patiešām biju tikko no laukiem, par ko gan man sakāms ir tikai tik, ka šoziem malkas sagādāts maz un nav diez ko sausa, tāpēc salīdzinoši daudz laika pavadu pilsētā, lai neizbeigtos. Tomēr uzteicamas tās maņas Treibergam, jo biju pilsētā jau vairākas stundas un gan burbuļvīnu malkojis, gan kaņepju dūmus elpojis. Laikam jo pats no laukiem; teica, ka februārī, iespējams, būšot jauns Nertens * ievērojiet, cik organiski lasās iereibis Treibergs, tāpēc rakstu tieši tā, nevis lj-to tur />

Kārtējās izmaiņas smadzeņu ķīmijā liedz man identificēties ar to agrāko es, kurš bez īpaša iemesla regulāri sadūries ar nepieciešamību kaut ko par katru cenu iežurnālēt, bet gluži izmests no kosmosa ragavām nee nejūtos tā visu laiku, laiks iet, laikam ejot, liekas, tik svarīgi noskaidrot līdz galam, kā tur ir ar to velnu un dievu, pirms iekūņoties dziļāk sava kokona komfortā, vēl viss novembris līdz 21. decembrim, piemēram šodien, pirms satumsa via kādu cibiņu stundām lasīju dažādus NDE, Love Love Love, what it all boils down to, un Nāve ir Eiforiska, pēc tam lasīju kaut kādu taurupes orku ceļmalas grāvī izmestus atkritumus, kas tikai tur nebija, pielasīju divus maisus, vaicādams, Kā Lai Es Mīlu Jūs, Cilvēki, Ja Jūs Darāt Tādas Lietas? Tikmēr kopš pirmdienas pieejamais Jaunais Tiamat iepriekšējo nepārspēj, bet slikts arī nav, un ar to pagaidām pietiek, jāturpina vien uz riņķi, un būs Love. Tā kā rakstu tik reti, tad kārtējo reizi jūtu pienākumu (esmu tā darījis arī agrāk) darīt zināmu to, ka pašlaik manās acīs stilīgākie blogi Sviesta Cibā ir ( Reklāma ) :*

40 dienas pēc kārtas nebiju Rīgā, atkārtoju rekordu. MJR šogad neesmu pelnījis, jo nebiju Kūcvālā pārāk lēni strādāju bez nistagms nav ballītes var iztikt – ar “var iztikt” gan šķiet pretīgi samierināties, bet tiešām bez daudz kā var iztikt, ja nav vēlmju vai to ir mazāk, jo tā, ka nav nemaz, nekad nebūs. Un viņa Ataraxia jau ir redzējusi. Interesanti, ka viena no pirmajām lietām, ko paveicu, ieradies Rīgā, bija salauzt arī šejienes stacionāro datoru, kā rezultātā 24 stundas pēc kārtas biju brīvs pasaules lietām, savukārt viena no pirmajām lietām, ko pamanīju uz sava rakstāmgalda, bija “pazaudētā” pagājušā gada MJR biļete (#444), kuru māsa bija atradusi savā auto (neskatoties uz to, ka toreiz meklējot gandrīz vai apgriezu to kājām gaisā, turklāt uz festivālu arī braucu ar to pašu auto, tātad ar visu biļeti līdzi, tikai nekompostrētu, neapzinātā vietā kaut kur priekšējā paneļa korpusā, haha), nupat šajā kontekstā zīmīgi liekas arī tas, ka šodien nopirku jaunas tiesības pavasarī Holandē pazaudēto vietā, un man ļoti patika, cik ātri CSDD tagad viss notiek, nu skaidrs jau, kādam jāpērk tas benzīns par latu litrā [sc

No 40 dienām viens gan biju mazāko daļu, paldies dieviem, darbiem, dievietei, par to, kāds nesāpīgs man bija augusts, par spīti tam, ka tikpat nekārtīgs, cik kārtīgi viņa uzliek brilles un rāmi lasa Tolstoju šūpuļkrēslā, kas iekārts melnajā kļavā. Kļava ir melna, jo tajā reiz iespēris zibens. Gandrīz visos kokos ap māju reiz ir iespēris zibens, bet eglei tāpēc aug trīs galotnes. Smēķēju uz lieveņa zem krītošiem asteroīdiem un domāju, ka ozols pagalma vidū noteikti ir svarīgāks par mani. Arī tajā reiz iespēris zibens, par to liecina plaisa tā mizā līdz pašai zemei. Bet velti ir vēlēties zvaigznes bez ērkšķiem. Ļoti pārdzīvoju apzināto asinszāļu nopļaušanu, rādījās acu priekšā tie sauļu tūkstoši uz koši zaļā leknuma pirms miega līdz asarām. Viņa mežā atrada no lapsu alas izstumtu galvaskausu, visticamāk stirnas, mēs pārnesām to mājās, iekšā nē, bet visviens pēcāk šaubījāmies, vai tā neieaicinām nāvi. Galvaskauss, gailenes un asinszāles tādas atsvešināta cilvēka augusta rūpes, mežā izgāzti būvgruži un veļasmašīna, kāds vēl Pussy Riot phe. Tajā reizē nogājām tālu ceļu, meklējot kapus, kuru nebija, pēdējoreiz peldējāmies ezerā, un viņa no bijušā ērgļu dzelzceļa izraka mazu deviņvīru spēku, lai pārstādītu dārzā. Bet vakarā atbrauca trīs draugi

Beidzot arī Taurupē līst. Sienāžus gan tas neietekmē. Vismaz nu var atvērt durvis un ielaist mājā svaigu, par iekštelpām vēsāku gaisu. Iepriekšējo dienu tveici daļēji izturēt palīdzēja nenormālos kvantumos klausītie kosmiskie un ziemīgie ambientblekmetāli (Lustre, Paysage d’Hiver, Alrakis, Darkspace, Carcharoth Λ.V., Arvorar, Nahvalr, Yoga, Locrian, Trist u.c.), bet veselīgu htonisko delīriju uzturēt – Menace Ruine melni psihodēliskais trans. Ziemās man, savukārt, vairāk patīk vasarīga mūzika, folks un visādi ēteriskie elfi. Labi, ka lauku mājas neuzkarst, vienalga, atmosfēras spiediens vedina piekopt kastaņedisku diennakts režīmu, jo naktīs ir tik patīkami, bet dienās ārā valda dunduri un iekšā domādams neizdomāsi to, kas tev jāizdomā garīgam darbam, saelpojoties kaņepju dūmus, gan kļūst relatīvi vieglāk... Aizvakar viņa visu dienu centās iekarot Maskavu, kamēr es uzjautrinājos par sievišķi dievišķi iracionālo stratēģiju (kas galu galā vainagojās panākumiem), bet vakar pats neizturēju, pasūtīju no arhipelāgiem veidotu zemeslodi un nodibināju varenu polinēziešu impēriju, tradīcijās un reliģijā balstītu, ar maoru kareivjiem apceļoju visu pasauli, kolonizēju vairākas salas, bet Honolulu uzcēlu Stounhendžu, Ēģiptes Piramīdas, Rodas Kolosu, Svētās Sofijas katedrāli, Chichen Itza un vēl kaut ko, par oficiālo reliģiju pasludināju Zoroastrismu, kuru aktīvi izplatīju un konvertēju pat neatkarīgo Jeruzālemes pilsētvalsti. Kur gan vēl citur tāds vājprātīgs sinkrētisms būtu iespējams, ja ne imaginārajā pasaulē. Es, protams, runāju par Civilizāciju (V) – vienīgo datorspēli, kuru esmu atļāvies pēdējo desmitplus gadu laikā. Ap 1020. gadu mūsu ērā man konkrēti apnika, bet vismaz nebija jādomā par to, ko nemaz karstumā nevar padomāt.

Nobeiguma vietā kaut kas no tā kosmiskā blekmetāla, skan nedaudz amatieriski, bet visā visumā no “sirds”

Melnais ezers un Kādas īstenības reinkarnācija

( Cibai 10 )

Cibā mani neviens neievilka, bet pieļauju, ka pirmoreiz par tādu uzzināju kaut kur koijots administrētajā “Piparmētras” forumā. Aptuveni 2005. gada otrajā pusē, kad arī tika radīta šī identitāte, piereģistrējos kā nefolks (ar s) un kādu laiku eksistēju tikai un vienīgi kā lasītājs, bet tad nokaunējos un izdzēsos. Atceros, ka biju savācis sevisprāt diezgan interesantu draugu lentu, taču, lai gan biju sajūsmā par vietnes latviskojumiem, īsti nesapratu LJ platformas priekšrocības un norakstīju SC kā pārāk neērtu un lietotājam nedraudzīgu (pats tolaik vedu parodiju par blogu tagad jau vēl vairāk norakstītajā Yahoo! 360°)

2008. gada sākumā iestājos nacionālajā megaportālā Draugiem.lv, kur mani visu laiku sūdzēja tautas policijā un banoja, bet par to, ka biju sācis tur rakstīt dienasgrāmatu jeb spamot (galvenokārt par mūziku vai citiem sev interesējošiem kultūras fenomeniem), cenzūra un ierobežota pieejamība mani galīgi neapmierināja, tāpēc nedaudz iespringu un pārcēlos šurp (ar visiem draugu dienasgrāmatas spamiem). Vismaz pusgadu Cibas komunālajā elementā vispār neiedziļinājos; izņemot paziņas, citus īpaši nelasīju, bet tad vienā jaukā dienā sapratu, ka tā nav pieklājīgi, un piedraugoju visus, kas bija piedraugojuši mani.

2011. gada rudenī izdomāju, ka būtu feini iegūt vairāk lietotājbildes, bet PayPal mētājās liekas eiras, tāpēc kļuvu par apmaksāto lietotāju, piedraugoju visus, kas nekaitina un neraksta pavisam garlaicīgi (ātrākais veids, kā tikt pie jauniem sekotājiem, yo), sataisīju kaudzi antenu (RSS barotņu), galvenokārt paša vajadzībām (lai no cibas nebūtu jāiet ārā vispār hehe), un beigās iegāju tādā azartā, ka bija jāsāk rakstīt zem atslēgas (līdz tam to praktiski nekad nedarīju)

2012. gada sākumā nefolk žurnālu izdzēsa dusmīga veģma un viņas astrālās draudzenes. Pēc tam veselu nedēļu atturējos no cibošanas, bet tās ir pupu mizas, ņemot vērā, ka divreiz mūžā uz pusgadu esmu atturējies pat no pīpēšanas; kādā rītā padevos atkarībai un vienkārši sāku jaunu žurnālu, t.i. šo. Vecā saturu vēlāk dabūju atpakaļ par pudeli Bushmills Black, bet turpināt tur nebija nekādas vēlēšanās. Man laiks beigt, bet dotajā kontekstā laikam vispiemērotāk būtu to darīt ar vienu no patiesākajām atziņām visā klab.lv

Achtung: cibošanās var izraisīt spēcīgu psiholoģisku atkarību. Esiet modri.

Sapnī redzēju, ka mana Tumblr draftos palikušas tikai 10 bildes (!) Ļoti jau specifiski... bet likumsakarīgi (ja miega stāvoklī smadzenes nodarbojas ar nomoda laikā uzkrāto iespaidu kārtošanu) Ceru, tas nozīmē, ka arī galvā drīz būtu atlicis tikpat maz kārtojama

Palikt bez sava laptopa ir kā uz nenoteiktu laiku zaudēt darbavietu, tikai vietu, piemēram, kabinetu vai biroju, nākas, piemēram, strādāt no mašīnas, aizņemties citus, svešus vai dzīvoties vecos kabinetos, kuri jau vairs neatbilst pierastajām prasībām, tur, vienā nav ūdens vai kafijas automāts, otrā visas durvis veras uz iekšpusi, trešajā aiz loga garlaicīga pelēka siena, citā skan debila radio stacija, salūzušas žalūzijas un visi plaukti piegrūsti ar pašpalīdzības literatūru. Vakar gan man neviltoti un pārliecinoši apsolīja kabinetu salabot, un visu biroja tehniku piedevām, starp citu, arī Jānis, kurš spējot salabot pilnīgi visu. Jāņi vispār, tā mēdz būt manta. Tagad gan jūtos ieblogojis par veselu nedēļu uz priekšu, saku galvaspilsētai atā un čau, zb, kas līgatnē, dodos atpakaļ Vidzemes augstienē, jau vakar tiku līdz Langstiņiem, kur nebija gandrīz nekā no solītā, bet skanēja daudz Coja mūzikas (Jānin ļoti patīk) un sešu cilvēku lokā tika notiesātas sešas butes, nākamais mērķis ir Cēsis jeb kādi 10 km no tām uz Valmieras pusi, dzejnieka un akmeņkaļa Eduarda Treimaņa-Zvārguļa memoriālās mājas, zeme, kuru viņš savulaik iegādājies kopā ar Veidenbauma brāli Kārli vietā, kur Gaujā ietek Rauna un ir tas gauži fotogēniskais dzelzceļa tilts ar augstajām akmens arkām (kapi1kaps arī ir). Jau trešo reizi (izlaižot pa vienam gadam) apmeklēšu savādo pasākumu Leukadionīsa Planetārijs, kurš šogad acīmredzami pretendē uz vēl nebijušiem apgriezieniem, solot tādus vārdus kā Inokentijs Mārpls, TESA un 9Horizon. Ceru, ka tas pozitīvi dažādos tur iepriekš sastopamo publiku, kura nevienā no manas klātbūtnes reizēm nav pārsniegusi 50 or so cilvēku skaitu, tātad festivāls draudzīgs un pieticīgs, bez apsardzes un ierobežojumiem, nedaudz atgādina lauku zaļumballes blūzroka versiju, tāpēc interesanti, kā tur ierakstīsies augstākminētie mākslinieki :D Ieeja, man liekas, tur neko nemaksā, bet vēlams apsveikt namatēvu, kura jubilejas svinības tās pie viena ir

Vēl es šodien 50 minūtes gaidīju, kamēr man izraus gudrības zobu, naturāli sēdēju gaitenī un gaidīju, visapkārt vienas pensionāres, aiz sienas kaut ko urbj, atnācu laikā, pagaidīju tāpat, grāmatas līdzi nebija, izlasīju visu cibu, cik bija telefonā, tad iesnaudos, attapos, sadusmojos, izdomāju, ka dodu viņiem vēl 14 minūtes, pēc 10 garām gāja māsiņa un vaicāja, vai esmu balodis, teicu, ka jā, un prasīju, cik ilgi vēl, kādas 20 minūtes, viņa atbildēja un iegāja kabinetā, bet jau 50 ir par daudz, likt gaidīt, kamēr tev izraus zobu, tik ilgi nav cilvēka cienīgi, nospriedu, piecēlos un reģistratūrā pateicu, ka eju prom, jo mani tāda apkalpošana neapmierina, kad iznācu ārā, lija lietus, biju vienā kreklā un saliju, varēju jau arī pagaidīt ilgāk, tā notiek, kad nemierīga dvēsele

Īstos saulgriežus pavadīju pie ugunskura, dedzinot nokaltušus plūmju un mežrožu zarus, malkojot kaut ko, kas tika identificēts kā miljons gadus vecs mājas vīns, un sarunājoties ar dievieti – tas ir pārsteidzoši, cik daudz ko var runāt pat pēc deviņiem pazīšanās gadiem. Vakara gaitā arī izslaucīju un saskaitīju tieši šim nolūkam pedantiski krātos zemzemes kafejnīcu produktu iepakojumus un nonācu pie aprēķina vidēji grams trīs dienās, par ko biju ne mazāk pārsteigts, jo likās, ka jābūt vairāk. Savukārt nākamo nakti sagaidīju “reakcionārā un dzīvi noliedzošā pasākumā” (c) kants – neesmu gan informēts par to, kas tieši licis augsti cienītajam biedram Helēnas un Ēnu Kaleidoskopa koncertu nabaklabā raksturot ar šādiem jēdzieniem – iespējams, pirmās mākslinieces uzstāšanās, kuru nokavēju, taču sajutu kaut ko līdzīgu brīdī, kad Krā man ieteica nefotografēt viņa rituālo ugunsmucu (baigi vajag), toties dīdžejs Valters kalbasīja uz goda, bet ĒK filmēt neviens neaizliedza. Nezinu, kurš ir izdomājis, ka Nabas brendam rozā krāsa piestāv labāk par, piemēram, sarkano, tāpēc eksperimentālā kārtā nomainīju aparātā vienu no tiem cūkādas toņiem uz zaļu, kā rezultātā sanāca apgriezta RGB sekvence (man kā izbijušam maketētājam jau tādas lietas patīk :) Youtube gan kļuvis pavisam jocīgs, it kā nepietiktu jau ar lietotājkanālu izskata sapurgāšanu, vēl nelūgts un pēc grūti izprotamiem principiem staipa ekrānu un piešķir klipiem savādas īkšķbildes, bet lai (lailailailai, lai, tāda ir maksa par dvēseles mieru). Ēnu Kaleidoskops noteikti visiem ir mēreni apnicis, tieši tāpēc filmēju visu pēc kārtas. Apgrieztā secībā:

Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Cilvēciņi ar zariem roku vietā
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Gulbji
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kāpj priesteri
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kaķīšu tētis
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Divas dziesmas par debesīm
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Sarkans mežs
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Lido
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Vilkmēness

Visi

Gandrīz noticēju, ka mana ciba dodas atvaļinājumā, tāpat kā methodrone taču nē, vēl ir kaut kas depresijas profilaksei. Tā vai citādi jau otro dienu jūtos beidzot nobriedis autentiskam doomam. Bet varbūt pie vainas ir episkais nogurums pēc tikpat episkā Kilkim Žaibu... par kuru tagad rakstīt vairs negribu

Ļaujiet man arī paraudāt mazliet. Pēdējo 3 (!) nedēļu laikā esmu pazaudējis vienu fotoaparātu ar jaunu SD atmiņas karti (8 GB), nomiris laptopa (320 GB) akumulatora lādētājs, atstājot mani pie ļooti lēnām un neērtām alternatīvām, atteicies tikt atpazīts USB Flash spraudnis (8 GB) un viens no ārējiem cietņiem (500 GB, kalpoja četrus gadus), kā arī saplīsis viens austiņu komplekts. Laikam... Tāda ir maksa par dvēseles mieru (Epiktēts, XII)

Vīrietim 33. dzimšanas dienu pienākas svinēt 33 dienas. Tātad strādāt man bija jāsāk jau vakar :/ Tā vietā visu dienu nodarbojos ar daiļpļaušanu (pāri viduklim izaugušo zemes matu ieveidošanu perifērijā, ievērojot funkcionālas pludlīnijas un atstājot ziedošus kušķus nejaušā kārtībā, izskatās haotiski, oriģināli un labi), kārtoju ārējos cietņus, aizkrāsojot zvaigznes piemirstām filmām, un kačāju mūziku internetā (no visa jaunā Artesia šķiet pats baudāmākais ieguvums =) Acīmredzot nekad negrasos pieaugt, kā teicis antirealist, vajag jau nevis pieaugt (tā kā kaut kam klāt), bet izaugt. Labrīt, Astra Zoldnere

lenora vaicāja, ko mēs darām Latvijā (atbildēju kaut ko tādu), bet, lai nebūtu pārpratumu, es ļoti labi atceros, ka aizbraukšanas pukstā ierakstīju “vismaz līdz vasarai,” un tā arī sanāca, viss ir eiforiski, 2 mēneši tur ir kā 6 šeit. 11:11 Yes, I’m a pussy for those

p.s. jauns http://enas.lapsas.lv/?p=282

Šis nav pats labākais laiks būt latvietim Nīderlandē – tā nodomāju pirms apmēram divām nedēļām Amsterdamas Slouterdaika nodokļu administrācijā, sajutis, kā pēc manas adreses izlasīšanas apkalpojošā personāla attieksme mainās no formāli pretimnākošas uz izteikti vēsu – šķita, ka mani pat mēģina atšūt ar birokrātiskām metodēm, jo valsti pametu ar divām pretrunīgām informācijām apdrošināšanas naudas atgriešanas jautājumā. Tārīta avīžu galvenā ziņa bija par tiesas spriedumu (lv portālu lasītājiem droši vien jau labi zināmā) Roberta M. lietā, uz kuru manu uzmanību vērsa Pelle... The Beast from Riga, tā viņu dēvējot presē. Galvenais, ka tobrīd pats sajutos tāds – viss sātanisks, savākts un mērķtiecīgs, bez emocijām, proper englishā mehāniski atkārtojot savus jautājumus, līdz pārliecinājos, ka esmu saprasts/sapratis pareizi. Jā, vēl gari mati, āžbārda, pīrsings... Kā teica medniece, no Greenpack tiku atlaists, jo cilvēki esot baidījušies un “nezinājuši, kā ar mani runāt” (LOL. Nerunāt!) Kopsavilkums vēl nav tapis, bet, kā teicis Zālamans, visam ir savs laiks un vieta. Interesanti, ka autobusā uz Viļņu slīpi pāri ejai sēdēja igauņu meitene, uz kuras somas vēlāk (t.i. pēc pusotras jaunā albuma noklausīšanās) pamanīju BURZUM uzšuvi. Bet pedofilus (un izvarotājus), manuprāt, vajadzētu kastrēt, nevis ārstēt. Protams, tikai pietiekamu pierādījumu gadījumā

Trim izviršanas diennaktīm Marriott platīna klientu līmenī vajadzēja atsvaru (pēdējā vispār bez ceremonijām no launža savācu knapi (sevis :) iesāktu Absolut 0.7 pudeli), tāpēc Berlīnē atgriezāmies ar autostopu un reģionālajiem vilcieniem (Quer-durch-Land ir tāda laba DB biļete, bieži jāpārsēžas, bet var izkāpt, kur, un braukt tālāk, kad gribas), nakšņojot gan lidostā, gan mežā zem episkiem kokiem pie nelegāla ugunskura apdullinošas varžu kurkstoņas un izbadējušos lapsu ielenkumā (no rīta visapkārt pa lapām lēkāja dzīvsudrabainas peles). Pēc Holandes vāczeme šķiet tik plaša un mežonīga, lai gan ne mazāk funkcionāla, bet ozolu, kļavu un papeļu pārpilnība atgādina Baltiju

Muzeju nakts šodien notiek visā Eiropā, bet Amsterdamā maksā 17 eiro (jo par velti nākot pārāk daudz tautas). Tas gan neko nemaina mūsu plānos tūliņ doties uz lieliskāko pasaules muzeju, kādā esmu bijis, proti, Tropu Muzeju, kuru reiz pirms četrarpus gadiem jau apmeklēju, bet nemaz nepaspēju līdz cietvēršanas laikam visu atskatīties. Citādi, Belastingdiensts holandiskā garā arī vakardienu bija izdomājis sev brīvu, toties aizbraucām ar vistālāk vedošo Ijveeru (bezmaksas prāmi pār Aiju) uz NDSM Werf, kas (negaidīti) izrādījās tāda kā izspļauta amsķika andrejosta. Pēc tam atpakaļ uz Tasmānijas pieturu (arī pirmoreiz), un tad gan pa no pasta sen zināmiem rajoniem gar mincīšiem uz Hārlemas laukumu un ielu, kur jau otrreiz pārlaidām lietu par mīlīgāko atzītajā kafejnīcā. Šoreiz menu zilais siers (sativas un indikas hibrīds), papildināts ar litru AH vīna un obligāto iedzeršanu uz katra tiltiņa, meklējot pareizo tramvaju (tukša pudele līdz mājām garantēta)

Un vēl tās bioerotiskās Amstelfeinas taciņas, mmm... <3

Kā jau biju rēķinājies, siltumnīcā mani vairs atpakaļ negaida, jo atkārtoju to pašu gājienu, ko pagājušonedēļ, t.i. nebiju darbā ne pirmdienā, ne otrdienā, tiesa, šoreiz apzināti, nevis kārtējā "pārpratuma" rezultātā. Izdomāju, ka arī man būs tāds princips kā dievietei -- nestrādāt dzimšanas dienā (un kas tā par dzimšanas dienu, pēc kuras jāceļas 4.3044), lai gan līdz šim tāds nav bijis, bet esošajā situācijā rīkoties savādāk būtu pašnodevība un neadekvāts bendover no manas puses, pēc tam, kad kārtējo reizi esmu pārliecinājies, ka kantorim nemaz nevar ticēt. Ja par spīti atkārtotiem lūgumiem jau trešo!!! nedēļu neviens nespēj datu bāzē nomainīt manu lv kontu pret nl, tad vainīga jaunā grāmatvede, tad saputro ar "otru balodi," un vēl tas dubults neplīst (lol, plīst), kā rezultātā neesmu redzējis nevienu sevis šeit nopelnīto centu, kaut kas tur ļoti nav kārtībā. Nekādas pretimnākšanas un elastības uz vieglprātīgas nesakārtotības un iebaidīšanas fona. Komunikācija ar viņiem ir galvenais klupšanas akmens. Teikums rīt saņemsi €100 avansu jāinterpretē kā kaut kad rīt tev fiziski pārskaitīs €100, bet, pats saproti, mums ir cita banka, un ir piektdiena, tāpēc nauda kontā būs tikai pirmdien. Kad saki, ka vajag pie ārsta (ja jau piespiedu kārtā apdrošina par €20- nedēļā, gribas ievērtēt opcijas, lētas/valsts apmaksātas ripas un tā), atbild, ka tāpat vien pie ārsta nevienu nevedot. Labi, pateicu, ka man ir 2 hroniskas problēmas, galvenajai no kurām nepieciešams viņu pašu minētais "galvas ārsts", paskaidroju simptomus, bet skuju, gan uz to, gan visu pārējo atbild ar netaktiski uzskatāmi iepriekšsagatavotiem citātiem, like Jūs nebraucat šeit slimot/ārstēties/atpūsties/svinēt dzimšanas dienas utt. jūs atbraucāt strādāt :@@ Ejiet galīgi, es zinu kā darbojas vietējās aģentūras, merkantili, protams, bet diskrēti un bez sarežģījumiem. Svētdien 1/2 berberu vīna Red Dragon ietekmē, trve lanister-doomā klausulē kliedzudeklarēju, ka nevajag, ja, neviens nebrauc uz ārzemēm strādāt, brauc pelnīt. Bet es viņu mudīšanās dēļ vēl nopelnījis neesmu neko, tikai kaut kādus teorētiskus cipariņus courier fontā uz neparakstītas/neapzīmogotas A4 lapas. Ja man būtu paranoja, noteikti domātu, ka pastāv kāda ļaunprātīga sazvērestība, kuras autori ir ieinteresēti tajā, lai man nebūtu līdzekļu. Bet man nav (paranojas), tad jau labāk, piemēram, domāt, ka Kosmoss ar to, t.i. naudu nedienām vēlas pateikt, ka viss labais/profit mani gaida Latvijā, tāpat kā tie eiro swedbankā. Pat ja tā, es nešaubos, ka vienīgais profit, par kuru patiesi vērts cīnīties un priecāties, pagaidām ir viņa

Vakardienu sāku pavisam ačgārni – ar lambrusco, dūmu terapiju, ūdens procedūrām un Game of Thrones s02e01 jau astoņos no rīta. Pēc viņas mošanās, vieglām brokastīm ar zivi, mozarellas&tomātu salātiem un sinaasappelsaap (šis man uz doto brīdi ir iecienītākais vārds holandiešu mēlē :) un "man" par godu tieši 12.00 uz vienu minūti izmēģināto rajona trauksmes sirēnu test mode (krietni basīgākas, bet arī klusākas kā teefzemē) noklausīšanās devāmies nesteidzīgā ekskursijā uz valsts administratīvo/dienvidu rajona galvaspilsētu Shrāfenhāhi jeb Ze Hāgu (rajona vietvārdiem laikam tomēr nav nekāda sakara ar manis iztēlotajiem zemzemes masu kapiem, kuriem pa virsu vietējie konceptuāli audzētu gigahektārus ar ziediem :/ bet grāfiem, vnvsk, kaut kādu anonīmu sen mirušu grāfu hangout spoti te viss ir, nu, lai) Bet Hāha izrādījās negaidīti mīlīga (patiešām, pēc vilšanās par Roterdamu neko tik glītu un mierīgu negaidījām), saulainā pirmdienas pēcpusdienā patīkami nepārbāzta, centrā tikai kājāmgājēji, riteņbraucēji un maintenance auto, lielajos laukumos brīvi pieejams un ātrs gaisa internets (tik vien kā androīdā jāapstiprina, ka tiešām tagad vēlies vrij wi-fi ^^), suņu neaizdirsta (nopietni, tik traģisku situāciju kā Shīdamā neesmu redzējis pat Rīgā, kur nu vēl citur Holandē, Amsterdamā vispār tas būtu kaut kas neiedomājams – ja vēlies pastaigāt pa zālāju, da kaut vai trotuāru, acis pie putniem un debesīm nav ieteicams pārāk ilgi kavēt; iekāpt gan nekur vēl nav gadījies, bet nu ļoti gandrīz un bieži). Ar vairākām hazey pieturvietām aizgājām līdz jūrai un atpakaļ gandrīz tikai caur/gar zaļajām zonām un pa dažādiem ceļiem, pat nepalaidām garām pēdējo Rōzendāles vilcienu 23:58, un nevarējām vien beigt sajūsmināties par to, cik tā Hāha feina, nudien mežaparks, lapotņu un soliņu vairāk kā saprašanas, piejūras veikalā pusdesmitos (!) var tikt pie portvīna, bet vispār totāls AH monopols, un kafiju par brīvu nedod (skaidrs, ka lokālais mārketings dotajos, iespējams, konkurences iztrūkuma apstākļos nepieprasa austrumeiropiešu uzpirkšanu ar haļavu), pirmoreiz šajā zemē redzēju, ko tādu kā trīs dažādu izmēru alberhainus nieka 200 m rādiusā, pie jūras esošais strādāja līdz deviņiem, kā post-factum noskaidrojām. G-punkta atlasītais Euphoria B.V. gan nestrādāja (pirmdienā, atšķirībā no Roterdamas ekvivalenta, kurš to pašu nedarīja svētdienā, psihodēliskais agregors ir spītīgs un nemaz negrib būt eimija vainhausa), arī pārējie divi priekšlikumi izrādījās realitātē neeksistējoši, taču kafejnīcas mīlīgas un pēc neilgas apgaitas tikām arī pie lētākā un labākā šokolādes sativa piedāvājuma vietā ar nosaukumu DEMO

Attēlā - princis Viljams Oranžais rāda uz jumtubezmaksas internetu

Nav labākas dāvanas par atzīšanos mīlestībā. Toreiz, Bolkovā pirms 3 gadiem, mēs bijām tikai draugi, pie tam jau seni. Es nezinu, vai kāds tā spēj nolasīt visas zīmes, bet šķiet, ka manā pasaulē nav nekā dabiskāka par būšanu ar viņu. M

Nē, siltumnīca tomēr nekur nepazūd -- rīt tajā pašā laikā (nutadatlaidīsvienreizbeidzotpaīstamko, ^^ nebrīnīšos) -- tāpat kā sāpes pirkstos (kuras kosmosa noteiktā kārtībā pāriet, tikai tos intensīvi nodarbinot)

National Geographic tematiskā WWII nedēļa. Katru vakaru līdz bezjēgai piesūcinu ķermeni ar ūdeni, skatoties lv frenzy laikos iekrājušās filmas (pa vienai divās trīs dienās, vajadzētu kaut kad uzrakstīt, bet ar lg grūti noformēt), telefonā blekmetāla pārsvaru organiski nomainījis dark electro un harsh ebm (darba vajadzībām/radio rezistancei), mājās vakaros (pēdējos) dominē Otto Dix, tomēr bezbožna skaista mūzika vietām

Нам подарят утешение
Белая фея, зелённая фея
Исцеление, успокоение
И грехов всех отпущение

Par godu darba svētkiem, kuri man, tāpat kā Karalienes diena, bija brīvdienas (atšķirībā no tomātu krāmētājiem on the verge of mental breakdown) vēl pēdējais (neko nesolu, bet! !!) ieraksts par darbu (un ar tik daudz iekavām) ))) pēc tam gan brīdi tikai par triviālo, ziediem, filmām, zemi, kurā esmu, cilvēkiem un inner black metal, kurš te konsolidējas pastāvīgā entitātē. Jo tāds (roku, par minimālo algu) darbs padara dusmīgu, tamdēļ jau poļi (orki) tā kurwojas, pat meitenes, pat dieviete, kas vispār ir no cilvēkiem saulēm, ziņo par apātiju/agresiju, underneath the surface ellīgas dakšas vicina nogurums, neizgulēšanās sekas, visi ir uzvilkti, nervozi un easily triggered, pat vietējie, vispār vesels lauku pētījums man te, virs galvas jumta stāvā dzīvo par mums jaunāks pāris no Ķeipenes (!), tur ir tāds psihoanalītiskais materiāls, ka prieks uzrauties, turklāt iniciatīva uz kontaktu/konfliktu nāk no viņu puses, srsly, Aivi, mammai piezvanīji? man drīz būs kultūrcitāts. Nedēļas laikā jau četri NLJobs latvieši ir mani sūtījuši pie galvas ārsta, un nav galīgi tā, ka es viņus nesaprastu. Piektdien, kad, paskatījies uz nedēļas kolēģu izmisušajām sejām (siltumnīcā palieku vienīgais, viņus visus, -2, nosūta uz Greenpack, liek bezjēgā mainīt dzīvesvietu) un sapratis, ka arī aģentūra ir random evil, bardaks un lohi, kuri turpina man maksāt tur, kur nevajag, salūzu, nogriezu pozitīvisma kloķi uz nil, sestdien visu sašutumu izliku atkalpārākātrā darbā, bet atgriezies mājās līdz galam atgriezu karstā ūdens krānu, no galda nogāzu aģentūras gludekli un iespēru krēslam. Tad Ķeipenes ambālis-ačkāriks enerģiski un agresīvi man solīja iedot pa jebalu, ko es vispār sākumā neuztvēru nopietni, bet, kad sāku un apvaicājos, par ko, sakarīgākais arguments bija tas, ka viņa sieva manas ĀRDĪŠANĀS dēļ baidoties nākt lejā (troksnos bija noticis pirms kādas 1/2h :) acīmredzot, laiks, lai saņemtos. Pateicu, ka tu jau tagad ārdies un tur vēl viss nav galā. Todien viņiem bija jāizvācas, daļēji apmainoties 3 māju (mūsu un abu Spijkenisse latviešu komplektu) sastāviem, mantas jau sakravātas, utt., kad pēkšņi pēcpusdienā izrādās, ka tomēr nnē, Spijkenisse, kura torīt ar mani kopā jau bija nostrādājusi 6,5 apmaksātās stundas, sadumpojusies un pateikusi, ka nekur nepārvāksies, medniece tikmēr parīzē, jaunais korporatīvais kaimiņš Raivis (prikiņ, es dzīvoju vienā mājā ar aivi un raivi :) neko vēl nerubī, karoče, spriedze acīmredzama. Karalienes dienā cēlos kā uz darbu (reizē ar strazdu) puspiecos, bet ne man kāds bija pakaļ, ne mani tas īpaši sarūgtināja. Pēc pasūtījuma par €40 uzrakstīju 2500 zīmes angliski (tās 500 extra) kaut kādai NVO, kas tirgojas ar oglekļa kredītiem, proti, sniedz iespēju modes industrijas pāstāvjiem un lielražotājiem atpirkties par sevis atmosfērā atstāto carbon footprint :) Doma jau laba, tas galvenais, save them goddam rainforests, teh lungses of our bloodeyed Eden, bet nu baigi atgādina tirgošanos ar zemesgabaliem uz Mēness, vai Marsa lol, man liekas, nekustamā īpašuma bizness kosmosā ir pagaidām šizīgākais, ko civilizācijai devis kapitālisms. Kad nāks NWO, es teikšu Jā visam, as long as i get to live and love along, nosaucu to tekstu par Green is the new gold, kampaņas vadmotīvs gan esot Wear green -- be seen, bet tas tomēr nav absurds tikai pilsētvidē, ziemā un, es nezinu, tuksnesī laikam

Katram jābūt savam Laimes lācim -- kam ceļu rāda tas, kam pa pēdām brien, kam blakus pa krūmiem lavās..., kam uz ausīm uzkāpis, kam ziemas miegā, kam vispār zoodārzā, utt. Apņēmos turpmāk biežāk atbildēt uz komentāriem, tāpēc, lai iesildītos (esmu atradis dzena pozu uz balkona, kurā noteiktos laika vai, es nezinu, kā, ētera caurlaidības, vai saimnieka lietojumintensitātes apstākļos notverams lēns un negribīgs internets, tas pats stūra eminents, lai gan datoram nedaudz par vāju) varētu piedāvāt godīgas atbildes par savas darbavirsmas saturu, bet no otras puses, kādu varbūt interesē, kādam varbūt vienalga, bet vēl kāds saviebsies blekmetāliskā nicinājumā par tādu ekshibicionismu, nu paskatīsimies

(e) courtesy of Eminent

(1) Īstenībā guļu vannā, lasu aiz stūra ielādētās frendlistes un pīpēju, kad izkāpšu, iedzeršu pāris malkus vermuta, portvīna, vai kas man tur ir, un 5 minūtes caur internetiem iešu uz Shell benzīntanku pēc vienalga cik dārgiem cimdiem, jo tādu slodzi manas plaukstas vēl savā mūžā nav nesušas, jāpasaudzē, citādi vidēji 3 mikrotraumas dienā

(0) Šorīt, tieši pirms līgumā noteiktajām divām nedēļām viens pēc otra paziņojām medniecei par darba attiecību pārtraukšanu ar NL Jobs. Pusotrs mēnesis pasaku pilsētiņā liekas tieši tik piesātināts un (vēlreiz) norūdošs, lai būtu sākums kaut kam vēl... pag

(2) Es atvainojos, ka nekomentēju un neatbildu uz komentāriem, bet tas nudien ir tehniski sarežģīti, arī par to, ka rakstu gandrīz tikai par darbu (un turpināšu), atvainojos, bet tas drīz mainīsies, un šo tomēr jāpieraksta: Vērša 3. dienā uzstādīju jaunu rekordu vai pat divus, trešo dienu pēc kārtas strādājot vienā un tajā pašā vietā (Shrāfenzandes-Monsteras-Nāldvaikas siltumnīcu trīsstūrī), turklāt strādājot 12 apmaksātās stundas (no 7.00 līdz 20.30, tas ar 5 pārtraukumiem), turklāt rītdien jāturpina 6.00, kas nozīmē, ka jāceļas 4.3044, lai mudīgi ieblieztu pa spaini un 5.20 vēl mirušam ieraustos blakus tuklajam, slinkajam un ekstravertajam, bet visumā simpātiskajam kolēģim šaurajā Spijkenisses latviešiem piešķirtajā opelītī, kurš ātrāk par 140 km/h nemaz nebrauc. Bet nu jau pat tas liekas viegli, zinot, ka pēc tādas dienas kļūsti gan rūdītāks, gan par 100 eiro turīgāks, turklāt jau maijā viss mainīsies

Paņēmu uz mājām vienu ģerāniju purpursārto. Dievietei