Piedod, neatceros vairs, kurā cibā izlasīju ieteikumu (komplektā ar ekselento Malēnu), bet noskatījos Frizieres vīru (1990), un, nu, protams, ka tā visa ir divpadsmitgadīgā zēna fantāzija, citādi taču nekam nebūtu nekādas jēgas :)

Vakar mežā gan bija pekle, viss mitrs un karsts un divtik smags, bet tas vēl nekas, ja ap miesu bez apstājas riņķo desmit dunduri un divdesmit mušas, iekārojot tavus sviedrus un asinis, bet tā egle nekrīt un nekrīt... un tu besies, spārdi akmeņus un domā, ka ievas tiešām ir stulbi koki, jo to zari aug zemē, un vēl domā, kāpēc, kāpēc būt pateicīgam par dusmām, kamēr izdomā. Tagad es zinu

Radi un īrnieki, protams, jau tādus sīkumus nepamana bet man arī otrajā stropā (no trim) ir ieviesušās jaunas bites. Nekad nevienu spietu neesmu gādājis paša rokām (un neprotu -- visas manas skopās “zināšanas” nāk no nelaiķa vecmāmiņas, kura arī visu iemācījās pati, un trim padomju laika un trim mūsdienu biškopības rokasgrāmatām, kuras te atradušās, taču kārtīgi lasīt tāpat nav medību, jo informācijas raksturs atšķiras un nereti konfliktē -- toties esmu uzzinājis, ka sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados dravnieka alga tika aprēķināta pēc tarifa 1 rublis un 28 kapeikas par katru saimi mēnesī, vai 64 kapeikas, ja saimju skaits pārsniedz simtu, plus 62 kapeikas dravnieka palīgam, jo acīmredzot ar simts stropiem viens cilvēks nevar tikt galā, tā kā tur viss godīgi, bet kā tas man noder NEKĀ tikai demoralizē -- jūtūbā atrodamie materiāli ir krietni iedvesmojošāki, stropi viņiem tur ir citi, bet TAS NEKAS, TAISI TĀS IEKAVAS CIET), visi paši salidojuši ēsmā atstātos tukšos stropos (ar šūnām). Rekords ir trīs vienā vasarā (2006), no kuriem dzīvs palicis tikai viens, ja vien neesmu kaut ko palaidis garām (pērn likās, ka tas viens ir nomiris un viņa vietā ir cits, bet tā jau nenotiek). Jācer, tas nozīmē, ka arī dabā viss iet uz labu, un tie bezvadu sakaru radītie traucējumi kukaiņu uztverē ir tikai jaunās pasaules nekārtības murgi. Savvaļas dzīvniekus piemeža laukos arī redzu krietni biežāk kā bērnībā (toties neesmu vēl manījis ne alni, ne mežacūku, par spīti tam, ka otro pēdas apkārtnē netrūkst). Bet vispār, par tiem stropiem, ja, man kopā ir iecerēti seši. Kāpēc? Jo tik stūru ir šūnai un tieši tik man ir noskatīto vietu ābeļdārzā, un ja visos sešos būtu bites, medus pietiktu ir sev, ir draugiem, ir radiem. Vienai ziemai, tas ir, rēķinu, ka no viena veselīga stropa var izsviest kādus 20 litrus, bet ticēt man arī nevajag, esmu diletants un lepoties vēlos tikai ar priekšstatiem

Vīrietim 33. dzimšanas dienu pienākas svinēt 33 dienas. Tātad strādāt man bija jāsāk jau vakar :/ Tā vietā visu dienu nodarbojos ar daiļpļaušanu (pāri viduklim izaugušo zemes matu ieveidošanu perifērijā, ievērojot funkcionālas pludlīnijas un atstājot ziedošus kušķus nejaušā kārtībā, izskatās haotiski, oriģināli un labi), kārtoju ārējos cietņus, aizkrāsojot zvaigznes piemirstām filmām, un kačāju mūziku internetā (no visa jaunā Artesia šķiet pats baudāmākais ieguvums =) Acīmredzot nekad negrasos pieaugt, kā teicis antirealist, vajag jau nevis pieaugt (tā kā kaut kam klāt), bet izaugt. Labrīt, Astra Zoldnere

Atlikušos kurmju rakumus izspārdīju ar kājām, tālākos arī, zemi pielīdzināju, no pagalma vidus līdz ozolam un ugunskuram lapas nogrābu, vējā kritušos zarus un mitruma mazināšanai paredzēto sienu aizvācu, traktora sastumtās velēnas sagāzu atpakaļ caurumos, pa vidu sabēru vēl pāris laukakmeņu vezumus un piemīdīju, kūtsaugšā pretlietus spoku dārzu iespēju robežās sataisīju, piekārtoju šķūnīti un priekšnamus, šūnas stropos saliks tēvs, iekštelpām cauri iet atļaušos tikai pēc saulrieta, bet vispār esmu bijis samērā kārtīgs un to sīko entropiju, kāda te valdīja pirms manas ievākšanās, tāpat jūtos ievērojami mazinājis. Motivācija iepriekšminētajām (un citām) darbībām ir galvenokārt viena – sagatavot pēc iespējas patīkamāku vietu, kurā atgriezties. Rīt, pretēji gājputniem, to pametu, lai dotos uz siltākām zemēm (Holandi) vismaz līdz vasarai

( Vēsture )

Pavasaros ap šo laiku, kad nokusis viss sniegs, man nereti rodas doma pārsaukt mājas par Kurmjiem, nešaubos, ka ne man vienīgajam, citi noteikti cieš vēl trakāk. Tas, ka kurmji pa ziemu neguļ ir uzskatāms, bet to, kāpēc tiem jārok jaunas alas, es varu tikai minēt, neriskējot dabūt pa ausīm no kāda zoologa, un minu, ka tāpēc, lai būtu ko elpot, tātad ziemā kurmji elpo caur sniegu, feini, ne. Īstenībā gan jau tāpēc, lai atrastu svaigas sliekas. Kādu laiku domāju, kā kurmjus ierobežot, jo indēšanu neatzīstu, zemes drebinātājs neesot efektīvs, piedāvājums ierakt zemē subvūferi :D nenopietns, bet ūdeni tajās alās var liet, cik uziet, viņi elementāri izraks jaunas, kamēr neskatīsies. Galu galā secināju, ka visoptimālākais risinājums būtu sākt ar sevi :) jeb mainīt viedokli un turpmāk uzlūkot viņu rakumus kā kaut ko nekaitīgu un skaistu, jo ir jau arī, saproti, mākslas darbi, mātes zemes aklo pabērnu zikurāti, ezotēriski ergonomiskas struktūras utt., bet... no otras puses, tumsā ar zemajiem apaviem tādā mākslas darbā iekāpt nav nekas patīkams un ir gadījies pārāk bieži. Pašlaik esmu jau noracis (placināt, kā mācīja vecmāte, nav labi, jo cauri tai pankūkai vēl ilgi nekas neaug) un kopā ar lapām likvidējis kādus trīsdesmit, palikuši vēl tikpat, pārējie ir pārāk tālu to care

Kamēr ņurdi nav pārvērtušies kunkstos, pierakstu galveno, kas noticis pēdējo piecu dienu laikā, citādi jeibogu aizmirsīšu. Tā jau uzrakstīt noteikti būtu vērts par katru atsevišķi, bet, redz kā, vaļas (lietuviski valia [vaļa] nozīmē Griba) ir bijis tikai par pašu triviālāko (referendumu). Tātad, nedaudz jauktā secībā: esmu piedzīvojis vislabāko amfetamīna atgājienu mūžā (vērā ņemams panākums, ņemot vērā, ka neko tādu šņaucisrīvējis smaganās nebiju kopš 2006. gada Naktsputniem Smiļģa muzejā, galvenokārt, abstinences psiholoģisko simptomu dēļ, kuru dēļ arī negrasos neko to tuvākajā laikā atkārtot) ar dievieti, dzīrēm, kalniem gardu ēdienu un dzērienu, saunu, džakuzi, ezeru un piesnigušu egļu mežu naktī, meklējot īsāko ceļu uz Jaunmārupes kapiem (mūsu ceturtie kapi šogad), un nepārejošu harmoniju viscaur (patiesībā atgājiens bija tik labs, ka pat labāks par pašu tripu, lasi, mākslas akadēmijas karnevālu, par kuru honorārs šogad, atšķirībā no pagājušā, pat nenosedza dzērienu izmaksas), esmu uzzinājis Koila viedokli par Kristapa Vilsona pašnāvību (viņaprāt, tas noticis Ievas Melnes dēļ; Sinīters gan saka, lai neticot tādām muļķībām), iepazinies ar latvijas indīroka brīnumbērniem Filipu Derumu un Juri Simanoviču, mainījis savas domas par grupas Pērkons dziesmu Slidotava (bet par šo laikam tomēr būs jāieblogo atsevišķi, jo esmot solījis ;), redzējis pliku Juri Urtānu, izbradājis Doles muižas parku (Daugavas muzejs gan otrdienās ir ciet, bet iekšā jau esmu bijis un pats interesantākais ir ārā) no lašu tača līdz obeliskam, un pat uzgājis vēl vienu obelisku, gandrīz iekļuvis satiksmes negadījumā (kaut kāds mistisks spēks, atvečaju, ne jau es, pretimbraucošās mašīnas sānu vietā ievilka kupenā ^^), patīrījis sniegu no angāra jumta Rīgas ostā (20 ls/dienā), palīdzējis dievietei līdz galam pārvākties uz jauno dzīvesvietu, un izdzīvojis (īstenībā es tiekos ar precētu sievieti :), apsaldējis kaut kādus nervus labās kājas ceļgalā, iztukšojis vairākas viegla, gāzēta alkohola taras vienības, sapriecājies par jauno Les Discrets albumu, un noskatījies veselas trīs 2011. gada ražojuma mākslas filmas: Blackthorn (normāli, dodu 3,5*), Immortals (vareni, daudz varenāk par 300, dodu 4,5*) un Rise of the Planet of the Apes (ok, I guess... ja mīli primātus un datorgrafiku, bet par ko likt viņiem lekt cauri tik daudziem stikliem, nesaprotu, 3*), kā arī iebīdījis pagaidām garāko tekstu cibā no telefona... šo

Darbus



Visiems

Šorīt no rīta telpās jau +18 grādi (kad ierados te no kopšvecāgadanebūšanas, bija +2) – patīkams sasniegums, uz kuru bargākās ziemās jāiet ilgāk par 3 diennaktīm... patīkami arī apzināties, ka nemaz neizmantoju visas iekšējās un ārējās apkures opcijas, arī Vidzemes augstienē nekas nekūst kā Rīgā, stabili -4, var gan sniegavīru velt, gan slēpot. Vienīgi, cik pa dienu noroc (deju placi mājas priekšā un stratēģiskās taciņas), tik pa nakti uzsnieg vietā. Toties uztaisīju gaismu šķūnītī un nu varu zāģēt uz nebēdu arī tumšajā laikā. Kad iedomājos par pilsētu, saprotu, ka tur ir ārprāts, te – iekšprāts. Ir zināmas priekšrocības gan vēl dziļākai iesnigšanai, gan izkļūšanai no tās. Šeit man neviens netraucē darīt ko un kad vēlos un ne ar vienu nav jārēķinās, toties realitātes sajūta pazūd krietni ātrāk un izteiktāk (es jau neiebilstu, bet pabarot, sasildīt sevi un nolikt gulēt tomēr vajag samērā reāli un regulāri). Savukārt pilsētu drīz vajadzēs medicīniska un juridiska rakstura jautājumos (grasos kļūt par mikrouzņēmumu, un jāaiziet beidzot pie ģimenes ārstes pēc kaut kā nomierinoša, varbūt arī to regulāro blekmetālu zobiem izveikt, neesmu darījis 3 gadus). Nepaņēmu līdzi kalendāru jaunajam gadam, tāpēc meklēju starp vecajiem tādu, kam sakristu dienas ar datumiem, par to, ka Mēness fāzes man jau ir androīdā (visu pērno te karājās glīts 2005.ais), bet atradās tikai diezgan brutāla paskata 1995. gada Lauku Avīzes variants ar Ulmaņa portretu un citiem brīnumiem. Pie viena (īstenībā pie otra, bet kāda atšķirība ;) paskatījos uz meiteņu vārdiem un secināju, ka man vislabāk patīk šie – Lauma, Elfa, Maija, Lelde, Sniedze, Austra, Lāsma, varbūt arī Undīne, Silv(ij)a, (fonētiski ne tik ļoti, kā...) un Marta (šai gan pilnīgā bezsakarā vārda diena jūlijā), no tradicionālākajiem – Daina, Laura, Valda (nebūtu Madaru jau pilna pasaule, tas arī patiktu :), no krievu – Vera un Svetlana, bet tie mazāk

Pateicoties chimera par iespēju izpausties tekošās cibas draugdzeņu lentas dinamikas (kā arī krievu, reptiloīdu, pīpmaņas strēlnieku u.c.) sakarā: http://klab.lv/users/chimera/1117804.html

Es nopietni negrasos te neko rakstīt zem atslēgas – un ne jau tāpēc, ka slēdzenes ikona estētiski nepiestāvētu žurnāla ādiņai (nepiestāv), slepeno politiku nafig, tikai tiešus un konkrētus apvainojumus :] Bet vispār ceru bez tā iztikt un, ja nu reiz būs kas privāts sakāms inerserkel, to tev ar atsauci no šejienes pateiks ae, man internetā viss ir izdomāts gandrīz vienmēr, ja

p.s. ja nav ko darīt, pameklē gūglē tilt