Ai, uz roķīti vairs speciāli nevilksimies (ar vilcienu 4 min/€2.10, kājām stundaorso/€0, riteņu nav), ja vien tur nenotiks kāds uzbudinošs mūzikas pasākums (ap 20.-ajiem datumiem kaut kas industreāls ar veco beļģi Imminentu), jo pilsēta galīgi neuzrunā, plašas ielas, tādas kā Londonas neinteresantākajos centra rajonos, daudz bezpersonisku stikla debesskrāpju, kanālu vietā šauri grāvji, parku maz, senas arhitektūras arī, laikam pamatīgi bumbota kariņā, lielās baznīcas mūri iespaidīgi, bet torņa ta nav. Pārgājām jaunajai Maasai pa vienu tiltu, izmetām krietnu loku līdz G-kartēs noskatītajam Apollyon hedšopam, kurš, protams, svētdienā bija ciet, atpakaļ gājām pa otru, Erasmus vantinieku, un tad nejauši pa kreisai rokai saskatījām ieeju pirms tam jau cituviet pilsētā afišās manītajā Wereldmuseum jeb Pasaules Muzejā. Plakātos reklamētā Magie van de Vrouw (Sievietes maģija) izstāde maksāja 12 eiro, bet pastāvīgā ekspozīcija izrādījās aplūkojama par velti - Tibetas, Ķīnas, Japānas, Indonēzijas un Okeānijas kolekcijas trīs stāvos, jeb tāda kā fantastiskā Amsterdamas Tropenmuseum (very very recommended, ja esi amsķikā un interesē primitīvā antropoloģija) limited versija, ļoti kompakta, pusotrā stundā virspusēji apgūstama, darbinieki smaida virsū kā traki, līdzi dod bezmaksas audiogida gadžetu, bijām vienīgie apmeklētāji, bildēt nedrīkstēja, bet pie tibetiešiem dieviete atļāvās, lai gan visizglītojošākie bija Okeānijas stāvi. Uzzināju, ka Papua zemēs nogriezt galvu ienaidniekam bijis bezmaz augstākais sakrālais sasniegums, bet turpat netālu blakus Gvinejā vai Indonēzijā kosmisko harmoniju simbolizē putns ar čūsku (Putns pārstāv gaisa stihiju, debesis, Sauli un tās siltumu, bet ūdenī dzimusī čūska -- Zemi, htonisko, postošo), patika, ka iepretim ekspozīcijām var ērti apsēsties, mierīgi papētīt, visu izlasīt, diskrēti fonā skanot attiecīgā reģiona rituālajam ambientam (no budistu mantrām līdz džungļu traibāliņam), arī lai atpūtinātu roķīša nogurdinātās kājas, kopā nostaigājām kādus 15 k, vajag velo... amsķika laikos man tādu bija 3

(e) courtesy of DAVIMM_EOC1

Gājām uz princeses Beatrixes parku, kartē lielāko zaļo plankumu apkaimē, bet neaizgājām, jo pa ceļam ieklīdām Patiešām Laikmetīgos Kapos jeb Crematorium en Begraafplaats Beukenhof un -- galvunost, ja tas neizrādījās pilnīgi pašpietiekams ekskursijas galamērķis! Krematorija ar budistu templim līdzīgiem zelta vārtiem un melnu piramīdu otrā stāva/jumta vietā, milzīgas vēl neapgūtas platības, un tādas, kas jau uzraktas, bet pārsvarā tekošajā gadsimtā aizņemtas, arī agrāk, bet novārtā nepamestas nekur, gandrīz vispār neviena krusta (vienīgais saskatāmais trīsmetrīgs koka iesprausts beztēmā krūmos... blakus putnubūrītis :), bet teju katrs kaps -- mākslasdarbs, vai fenomens pats par.sevi -- no atturīga minimālisma līdz psihodēliskam eklektismam -- kvarca piramīdas, kristāla lodes un pundurobeliski kapakmeņu vietā, caurspīdīga stikla plāksnes dažādos toņos, visur mincīšu (visvairāk putnu un eņģeļu, bet daudz arī taureņu, suņuku, delfīnu, feju, rūķīšu, budu, sēņu u.tml.) statujiņas, šur tur miniatūras laternas, vēja zvani, pie atsevišķiem apbedījumiem iecentrētas kastītes ar stikla vāku, kurās uzskatāmi 'apglabātas' dažādas nelaiķiem piederīgas, ar vintage elpu apdvestas lietas (fotogrāfijas, modelīši, pieraksti, apbalvojumi u.c. nieki), acis žilbinoši, neredzēti apstādījumi (sajutos ne tikai kā muzejā, bet arī botāniskajā dārzā vienlaicīgi), visvairāk iepatikās attēlā aplūkojamais krāsaino pelnu urnu izkārtojums medus šūnu formu imitējošos monumentos, jā, cilvēki ir kā bites (un tomāti, un dažreiz nekas vairāk) vēl bija kaut kādi melnbalti totēmu stabi ar plāksnītēm/vārdiem, daudz grotesku skulptūru, urnu un kapakmeņu bodīte, piemiņas memoriāls kaut kādam Nīderlandes armijas pasākumam Korejā; gaumīguma jomā uzvar elfisks apbedījums veca, dobumaina koka pavēnī - sūnām noaudzis zaļš akmens klucis ar aizvēsturiska runča reljefu, sausiem ziediem uz ilgi nekoptās kopiņas un no zariem vītu stirnu godpilnā sardzē, kā arī opītis Vims un omīte Jo, kuru atdusas vietu rotā pieticīgs akmeņu, praulu un čiekuru krāvums, bet pieskata viena sapņaina laumiņa, uzgājām arī, šķiet, vietēja mēroga rokzvaigzni, kura piemineklī inkorporēta akmens akustiskā ģitāra un apzeltīts mikrofons ar visu štepseli, blakus kociņā pakārtām fanu vēstulēm, turpat arī vairāki brutāli wtfpsc, piemēram melnītis Elias Antonio Freitas Bosa Amado (1972-2007), kurš kapakmenī iemūžināts basketbolista krekliņā, ar keponu un saulenēm, bet tā pakājē starp svecēm trīs viesnīcbāriņu izmēra alkohola pudelītes, iespējams, pāragrās nāves cēlonis, lai gan visā kompozīcijā ļoti prasījās pēc šaujamieroča, lai dievi piedod man manu stereotipiskumu), ā, tad vēl tāds Robčiks, pagaidām 45 gadus jauns, sava kapu vietu laicīgi rezervējis un varen krāsaini izrotājis ar taureņiem un hiacintēm, bija arī musulmaņu, ķīniešu un ar dzeloņkrūmiem noauguši, starp mūžzaļām skujām noslēpušies un ķēdēm apkārti 'blekmetālistu' kapi, daudz klusu soliņu un gandrīz neviena apmeklētāja sestdienas pēcpusdienā, paspējām izstaigāt labi ja 1/2, līdz bērniem (Kindergraven :) nemaz netikām, ap puspieciem par darbalaika beigām vēstīja krematorijas teritorijā vientuļi ieripojošais apsarga auto. Par Roterdamu šodien, pēc tam, <3

(e) courtesy of Sitecom_N300

Kamēr ņurdi nav pārvērtušies kunkstos, pierakstu galveno, kas noticis pēdējo piecu dienu laikā, citādi jeibogu aizmirsīšu. Tā jau uzrakstīt noteikti būtu vērts par katru atsevišķi, bet, redz kā, vaļas (lietuviski valia [vaļa] nozīmē Griba) ir bijis tikai par pašu triviālāko (referendumu). Tātad, nedaudz jauktā secībā: esmu piedzīvojis vislabāko amfetamīna atgājienu mūžā (vērā ņemams panākums, ņemot vērā, ka neko tādu šņaucisrīvējis smaganās nebiju kopš 2006. gada Naktsputniem Smiļģa muzejā, galvenokārt, abstinences psiholoģisko simptomu dēļ, kuru dēļ arī negrasos neko to tuvākajā laikā atkārtot) ar dievieti, dzīrēm, kalniem gardu ēdienu un dzērienu, saunu, džakuzi, ezeru un piesnigušu egļu mežu naktī, meklējot īsāko ceļu uz Jaunmārupes kapiem (mūsu ceturtie kapi šogad), un nepārejošu harmoniju viscaur (patiesībā atgājiens bija tik labs, ka pat labāks par pašu tripu, lasi, mākslas akadēmijas karnevālu, par kuru honorārs šogad, atšķirībā no pagājušā, pat nenosedza dzērienu izmaksas), esmu uzzinājis Koila viedokli par Kristapa Vilsona pašnāvību (viņaprāt, tas noticis Ievas Melnes dēļ; Sinīters gan saka, lai neticot tādām muļķībām), iepazinies ar latvijas indīroka brīnumbērniem Filipu Derumu un Juri Simanoviču, mainījis savas domas par grupas Pērkons dziesmu Slidotava (bet par šo laikam tomēr būs jāieblogo atsevišķi, jo esmot solījis ;), redzējis pliku Juri Urtānu, izbradājis Doles muižas parku (Daugavas muzejs gan otrdienās ir ciet, bet iekšā jau esmu bijis un pats interesantākais ir ārā) no lašu tača līdz obeliskam, un pat uzgājis vēl vienu obelisku, gandrīz iekļuvis satiksmes negadījumā (kaut kāds mistisks spēks, atvečaju, ne jau es, pretimbraucošās mašīnas sānu vietā ievilka kupenā ^^), patīrījis sniegu no angāra jumta Rīgas ostā (20 ls/dienā), palīdzējis dievietei līdz galam pārvākties uz jauno dzīvesvietu, un izdzīvojis (īstenībā es tiekos ar precētu sievieti :), apsaldējis kaut kādus nervus labās kājas ceļgalā, iztukšojis vairākas viegla, gāzēta alkohola taras vienības, sapriecājies par jauno Les Discrets albumu, un noskatījies veselas trīs 2011. gada ražojuma mākslas filmas: Blackthorn (normāli, dodu 3,5*), Immortals (vareni, daudz varenāk par 300, dodu 4,5*) un Rise of the Planet of the Apes (ok, I guess... ja mīli primātus un datorgrafiku, bet par ko likt viņiem lekt cauri tik daudziem stikliem, nesaprotu, 3*), kā arī iebīdījis pagaidām garāko tekstu cibā no telefona... šo

Cik daudz ir vajadzīgs ar sevi virspusēji apmierinātam cilvēkam, lai tu beidzot sajustos nenovērtēts? Diezgan daudz, es jums teikšu. Reizēm brīnos par savu ārējo nosvērtību mirkļos, kad ledus zem kājām šķiet plānāks par diviem enciklopēdijas sējumiem, tad iedomājos, ka ledus ir kraukšķīgs kā garoza svaigi ceptai baltmaizei no bērnības; tādai, kuras vidus ir silts un mīksts, un nevienu neapsūdzošs, kurā iekrist nebūtu stindzinošs un neatgriezenisks pārdzīvojums. Maldi. Nākot mājās, izdomāju sev jaunu dzīvi, jaunas attiecības, jaunas beigas, jaunu sākumu jaunām beigām, ārprāts, kā man patīk sākumi, tad jaunas drāmas, eiforijas, katarses un vilšanās, līdz nonācu līdz vienai vienīgai vēlmei, lai tas kādreiz beigtos, varbūt ne uzreiz, varbūt ne tagad, bet vienreiz taču varētu kaut kas nebeigties līdz pašam mūža galam. Kas atrod, tas meklē. Ja vien man pārietu, ja es spētu apstāties, ja nomierinātos, pirms dievietes pārvērtušās frivolos skuķos, ja vien es pats nekļūtu par pašsaprotamu ērtību vai pārejošu parādību pašaizsardzības diktētā vienaldzībā, uzspēlētā vai nē. Neviens cits taču nesalauž tavu sirdi kā vien tu pats, izdarot nepareizo izvēli. Notici, ka esi atradis kādu, ar ko dalīties visā, kādu, kam “atklāties”, kamēr neatklāj, ka atklāšanās ir pārvērtēta, visi paši gudri, atklās tevi tavā vietā, jau kuro reizi, zb, velns, ļauj taču man būt maģiskam radījumam pašam par sevi, neizskaidrojamam, neparedzamam, neatkārtojamam, mērķim nevis līdzeklim, mīklai, nevis disharmoniskam svešā apziņā dzimušas mitoloģijas elementam