Cik daudz ir vajadzīgs ar sevi virspusēji apmierinātam cilvēkam, lai tu beidzot sajustos nenovērtēts? Diezgan daudz, es jums teikšu. Reizēm brīnos par savu ārējo nosvērtību mirkļos, kad ledus zem kājām šķiet plānāks par diviem enciklopēdijas sējumiem, tad iedomājos, ka ledus ir kraukšķīgs kā garoza svaigi ceptai baltmaizei no bērnības; tādai, kuras vidus ir silts un mīksts, un nevienu neapsūdzošs, kurā iekrist nebūtu stindzinošs un neatgriezenisks pārdzīvojums. Maldi. Nākot mājās, izdomāju sev jaunu dzīvi, jaunas attiecības, jaunas beigas, jaunu sākumu jaunām beigām, ārprāts, kā man patīk sākumi, tad jaunas drāmas, eiforijas, katarses un vilšanās, līdz nonācu līdz vienai vienīgai vēlmei, lai tas kādreiz beigtos, varbūt ne uzreiz, varbūt ne tagad, bet vienreiz taču varētu kaut kas nebeigties līdz pašam mūža galam. Kas atrod, tas meklē. Ja vien man pārietu, ja es spētu apstāties, ja nomierinātos, pirms dievietes pārvērtušās frivolos skuķos, ja vien es pats nekļūtu par pašsaprotamu ērtību vai pārejošu parādību pašaizsardzības diktētā vienaldzībā, uzspēlētā vai nē. Neviens cits taču nesalauž tavu sirdi kā vien tu pats, izdarot nepareizo izvēli. Notici, ka esi atradis kādu, ar ko dalīties visā, kādu, kam “atklāties”, kamēr neatklāj, ka atklāšanās ir pārvērtēta, visi paši gudri, atklās tevi tavā vietā, jau kuro reizi, zb, velns, ļauj taču man būt maģiskam radījumam pašam par sevi, neizskaidrojamam, neparedzamam, neatkārtojamam, mērķim nevis līdzeklim, mīklai, nevis disharmoniskam svešā apziņā dzimušas mitoloģijas elementam

(hug)

patīk. ne jau emo, protams, bet doma par atklāšanos.
+ja tev gadījumā kādreiz zb, ka es visu laiku cementēju, vnk saki, ja.

nu susi, kāds zb, tu zini, ko tas nozīmē, es varētu tevi iecelt par savas elles vārtusargu, kādreiz

ō, vispār, šis ir mans mīļākais ieraksts, it seems.
lai arī teju vai par katru teikumu gribas ņemt un tevi no panckām izpurināt ārā.

Paldies, es tikai nesaprotu, ko nozīmē 'izpurināt no panckām', un par ko? :)

nu, tas ir tā, - paņemt aiz pleciem un riktīgi sapurināt :)
bet man jau dikti patīk, ja cilvēki atklāj savu domu gaitu.

Patīk... Katram sava mitoloģija (kura man, nezinu kāpēc, asociējas ar Raupa dzeju).

Lieliks ieraksts, jā.

Paldies un daudz laimes/izsaku līdzjūtību :*

Paldies, paldies. :)

un jā, man ir līdzīgi kaut kā...
Man no sākuma šķiet, ka viņas ir kaut kas TIK DAUDZ vairāk! Varētu teikt, ka es pats uzburu viņu tēlu, radu tēlu, nevis realitāti, kurā es iemīlos...cildinu un dievišķoju...

Bet, galu galā, cilvēks paliek vien cilvēks - ar visām no tā izrietošajām sekām...Tādēļ esmu sevi pieķēris drīzāk dzīvojam sajūtu un emociju dēļ (kuras izraisa kāds cilvēks), nevis cilvēka paša dēļ. Es nezinu vai tas ir ārstējams un, vai tā vispār ir slimība...Tomēr tie sākumi, kā jau Tu teici, tie ir SUPERĪGI, no kājam nonesoši, emociju un fantāzijas pārpilni, ilgas un visādas spēcīgas iekšējās izpausmes...tēlu lidojums!
Un tad nāk, kā mans viens draugs saka, ''plato'' kaut kāds.

Un par to atklāšanos- es esmu aizdomājies, ka viens ir tā neuzticēšanās, kādēļ neatklājas, otrs - neticība...Neticība, ka kaut kas sanāks un ka būs kā savādak.
Balle cauri.