Mans vecais žurnāls kādu laiku saucās «Bez Laba Nav Ļauna» (pirms tam «Troļļi Tie Ir Velni» >:) Ar to nebiju domājis neko radikālu, nihilistisku vai revolucionāru, bet to pašu banālo mākoni ar zelta maliņu, tikai samainot vietām teikuma daļas, tādējādi cerot mest papildu gaismu uz iesaistītajiem jēdzieniem, kuri bez šaubām ir tā saistīti, ka viens bez otra būtu bezjēdzīgi, proti, tikpat labi varētu arī nebūt. Es saku labi, jo, manuprāt, neko daudz mūsu jēdzieniskie aparāti nezaudētu, ja konkrēto bināro opozīciju aizstātu ar īpašību pāri izdevīgi un neizdevīgi. Tāpat beigās uzvarēs sintēze vai dievišķais ārprāts. Bet gan jau tas viss ir pirms manis izdomāts. Lūk, ko par to saka Aristotelis:

Katra māksla un zinātne, tāpat arī jebkura darbība vai apzināta izvēle, tiecas uz noteiktu labumu. Tāpēc jēdziens labais pareizi ir definēts kā mērķis, uz ko viss tiecas. Taču mērķi ir atšķirīgi: dažkārt mērķis ir pati darbība, citkārt līdzās darbībai ir vēl kāds cits rezultāts. Tajos gadījumos, kad mērķis nav darbība, bet kāds rezultāts ārpus darbības, tas, protams, ir vērtīgāks nekā pati darbība. Tā kā darbības, mākslas un zinātnes ir dažādas, dažādi ir arī mērķi: medicīnas mērķis ir veselība, kuģubūves — kuģis, karamākslas — uzvara, ekonomikas — labklājība. Ja vairāki mērķi ir pakļauti kādam vienam, piemēram, zirgkopībai ir pakļauta zirglietu izgatavošana, jebkura ar karu saistīta darbība pakļauta stratēģijai u.tml., tad šādos gadījumos augstāk vērtējami tie mērķi, kas pakļauj sev zemākos, jo zemākie mērķi pastāv augstāko dēļ. Turklāt nav nekādas atšķirības, vai mērķis ir darbība vai ārpus darbības vēl kas cits kā, piemēram, tikko minētajās zinātnēs.

http://gramataselektroniski.wordpress.com/2012/02/24/nikomaha-etika-aristotelis

Man laikam jāatvainojos, ka grauju kādas ilūzijas un nepavisam neesmu tavs rāmais new age teļš, bet tikai cilvēks – atriebīgs, ļaunatminīgs, prasīgs un negants pret tiem, kas nodarījuši kaitējumu manām/manu tuvāko interesēm. Tāds socioniskais tips/zodiaks, piedod... lai gan, ja godīgi, brīnos, ka neesmu jau pietiekami licis par to noprast agrāk :>

Cik daudz ir vajadzīgs ar sevi virspusēji apmierinātam cilvēkam, lai tu beidzot sajustos nenovērtēts? Diezgan daudz, es jums teikšu. Reizēm brīnos par savu ārējo nosvērtību mirkļos, kad ledus zem kājām šķiet plānāks par diviem enciklopēdijas sējumiem, tad iedomājos, ka ledus ir kraukšķīgs kā garoza svaigi ceptai baltmaizei no bērnības; tādai, kuras vidus ir silts un mīksts, un nevienu neapsūdzošs, kurā iekrist nebūtu stindzinošs un neatgriezenisks pārdzīvojums. Maldi. Nākot mājās, izdomāju sev jaunu dzīvi, jaunas attiecības, jaunas beigas, jaunu sākumu jaunām beigām, ārprāts, kā man patīk sākumi, tad jaunas drāmas, eiforijas, katarses un vilšanās, līdz nonācu līdz vienai vienīgai vēlmei, lai tas kādreiz beigtos, varbūt ne uzreiz, varbūt ne tagad, bet vienreiz taču varētu kaut kas nebeigties līdz pašam mūža galam. Kas atrod, tas meklē. Ja vien man pārietu, ja es spētu apstāties, ja nomierinātos, pirms dievietes pārvērtušās frivolos skuķos, ja vien es pats nekļūtu par pašsaprotamu ērtību vai pārejošu parādību pašaizsardzības diktētā vienaldzībā, uzspēlētā vai nē. Neviens cits taču nesalauž tavu sirdi kā vien tu pats, izdarot nepareizo izvēli. Notici, ka esi atradis kādu, ar ko dalīties visā, kādu, kam “atklāties”, kamēr neatklāj, ka atklāšanās ir pārvērtēta, visi paši gudri, atklās tevi tavā vietā, jau kuro reizi, zb, velns, ļauj taču man būt maģiskam radījumam pašam par sevi, neizskaidrojamam, neparedzamam, neatkārtojamam, mērķim nevis līdzeklim, mīklai, nevis disharmoniskam svešā apziņā dzimušas mitoloģijas elementam