Cik daudz ir vajadzīgs ar sevi virspusēji apmierinātam cilvēkam, lai tu beidzot sajustos nenovērtēts? Diezgan daudz, es jums teikšu. Reizēm brīnos par savu ārējo nosvērtību mirkļos, kad ledus zem kājām šķiet plānāks par diviem enciklopēdijas sējumiem, tad iedomājos, ka ledus ir kraukšķīgs kā garoza svaigi ceptai baltmaizei no bērnības; tādai, kuras vidus ir silts un mīksts, un nevienu neapsūdzošs, kurā iekrist nebūtu stindzinošs un neatgriezenisks pārdzīvojums. Maldi. Nākot mājās, izdomāju sev jaunu dzīvi, jaunas attiecības, jaunas beigas, jaunu sākumu jaunām beigām, ārprāts, kā man patīk sākumi, tad jaunas drāmas, eiforijas, katarses un vilšanās, līdz nonācu līdz vienai vienīgai vēlmei, lai tas kādreiz beigtos, varbūt ne uzreiz, varbūt ne tagad, bet vienreiz taču varētu kaut kas nebeigties līdz pašam mūža galam. Kas atrod, tas meklē. Ja vien man pārietu, ja es spētu apstāties, ja nomierinātos, pirms dievietes pārvērtušās frivolos skuķos, ja vien es pats nekļūtu par pašsaprotamu ērtību vai pārejošu parādību pašaizsardzības diktētā vienaldzībā, uzspēlētā vai nē. Neviens cits taču nesalauž tavu sirdi kā vien tu pats, izdarot nepareizo izvēli. Notici, ka esi atradis kādu, ar ko dalīties visā, kādu, kam “atklāties”, kamēr neatklāj, ka atklāšanās ir pārvērtēta, visi paši gudri, atklās tevi tavā vietā, jau kuro reizi, zb, velns, ļauj taču man būt maģiskam radījumam pašam par sevi, neizskaidrojamam, neparedzamam, neatkārtojamam, mērķim nevis līdzeklim, mīklai, nevis disharmoniskam svešā apziņā dzimušas mitoloģijas elementam

Mēnesis subjektīvajā Ūdensvīra laikmetā ir atzīmēts, tagad jāsāk ‘smagi’ strādāt...

(Smagi nesanāks, socioniskais tips neatļauj :) Atpakaļceļā no autobusa pieturas, uz kuru tagad var ietaupīt kādus 100 metrus, pateicoties biezajam ledus segumam virs Mārupītes, pretī nāca, iespējams, glīta meitene ar tikpat absurdi milzīgām austiņām kā man (parastās esmu aizmirsis laukos, tāpēc tagad stiloju ar laikapstākļiem visai piedienīgām) un arī pa nepareizo ielas pusi. Ja viņa nebūtu smaidījusi, iespējams, tikai manā apziņā, iespējams, nemaz nepamanītu, ne viņu, ne austiņas, nedz ielas pusi. Tomēr mīnus divdesmit grādos tāds smaids garām- vai līdzgājējam silda tikai nedaudz mazāk par mājās atstātu termokrūzi. Būs kaut kad jāieraksta arī par Ūdensvīru, burvīgo elfu blekmetālu Lustre un šo filmu... 3/4 jau izturnoskatītas ))