Liturģisks post(black)metāls no ASV ar tādiem kā screamo un shoegaze un simfoniskiem elementiem. Pietiekami oriģināls un ekstātisks, lai piedotu viņu nejēdzīgo izskatu. Pēc jaunākajām vēstīm grupa esot atbrīvojusies no , My Love daļas savā nosaukumā

However Boldly Their Warm Blood Split

(neinteresē, tinam tālāk ;)

Tātad tā, ievēroju tādu diskursu pirms dienas vai divām, depresijas sakarā, kas vienmēr kādam ir aktuāla, nudien neredzu jēgu aizrauties analītiskā tukšumā par to, vai tā ir slimība, vai nav, jo kāda atšķirība, ja tā ir, bet no visas sirds novēlu tiem, kas izklaidību, apātiju un gribasspēka deficītu uzskata par cēloni, nevis sekām, pašiem reiz nonākt attiecīgajā stāvoklī un nolaisties no saviem hipokrātiskajiem “augstumiem”, otrkārt, izsaku līdzjūtību, jo tikai nāve ir labāks skolotājs un “jums” daudz iet secen, tas mentālais horors, kam nav sakara ar “dzīves apnikumu”, “cilvēka stāvokli” (eksistenciālismu) vai kaut ko citu pastarpināti saprotamu, man liekas, ir lietas, kuras apzināties un par kurām būt pateicīgam iespējams tikai galējā izmisumā, bet es neko neapgalvoju, vismaz tā pa īstam, galu galā saīsne uz ko tādu varētu būt amfetamīna abstinence. Ceru, man vēlāk neriebsies tas, ko esmu uzrakstījis, pagaidām tikai trenējos. Arlabunakti, runā Virdžīnija Vūlfa

QNTAL ir mēnesnīcas mūzika, bet šajā zemē tāda, šķiet, nav iespējama (naktīs VIENMĒR ir mākoņi). Pie tam tagad ir tukšmēness, un šis ir izsmēlis mani. Katrā brīvajā vienatnes brīdī, kuru nav daudz, ar riteni vizinos pa Amsterdamas Mežu, kurš mani ir apbūris no galvas līdz kājām. Tā ir milzīga teritorija, gandrīz tikpat liela, cik pagaidu apmešanās vieta Amsteldūksnājs, ar milzīgiem kokiem, neskaitāmām alejām, celiņiem un takām (divriteņiem/divkājaiņiem/seškājaiņiem), ūdeņiem, ziedošām pļavām un atelpas vietām. Vizinos ilgi, nekad neatgriežoties vienā un tajā pašā vietā, klausos mūziku vai putnus, malkiem rijot brīvības sajūtu, in a state of constant Awesome, līdz vairs nesaprotu, ko ar to darīt. Bildēt, baudīt, ko? Vienatne ir bezmērķīga. Lielāko šī pavasara daļu saulains laiks man nozīmējis to, ka tūlīt sāks līt, bet lietains – ka drīz uzspīdēs Saule. Tikai pievakarē atcerējos, ka šodien ir ne tikai tukšmēness, bet arī Saules aptumsums (gan jau citā puslodē, bet man liekas, ka ietekme ir jūtama, uz puslodēm, ne, un manas debesis ilgi ir bijušas tukšas no spīdekļiem, izņemot vienu) Hekate un Fenrizs uzglūn ar atņirgtiem ilkņiem, gluži kā sarunājuši. Neviltota iecietība ir mani izsmēlusi. Dievietes ūdeņi, paisumi, bēgumi, tas ir kaut kāds vicious circle, un es nezinu, ko darīt. Apsēsties nātrēs, lai pretotos. Ienirt ezerā, izraudāt neizpratni. Ko? Viss jau ir lieliski, izņemot nenoteiktību. Es redzu, kas man ir jādara, bet viņa nē, un atsakās. Kāpēc šķiest enerģiju, vienlaicīgi vēloties divas pretējas lietas? Es neprotu samierināt viņas puslodes. Es spēju tikai nogaidīt. Pacietība ir svēts tikums. I mean well, Odins ir mans liecinieks

Es esmu tāds pats kā viņa

Reizēm

Aizmirstu

Kā aizgulējušies peļ agrāk modušos

Jo vieni nosaluši

Visu dienu gribas pateikt trīs vārdus. Go. Fuck. Your elves

Princeses un blekmetāls. Darvas medus podā meklētājiem

GFY

Nevienam nekas nepienākas

GFY

Nav nekādu tiesību

GFY

Pasaule ir spogulis

Tviteris ir citur

GFY

Priekšpēdējā ierakstā ielaidu daudz pārrakstīšanās kļūdu, tā jau nepārredzamības dēļ un pašu pārāk nebesī, esmu uzvilkts kā mehānisms. Besī tikai ke, f yr legacy n all, kā var tik ilgi čakarēt vērtīgu cilvēku, ka mauka ir _labāk_ par lētu vienas nakts sakaru, tāpēc jau tie (latviešu) tēviņi ir tādi cūkas, ka viņiem piedod. Šis besī. Cūkas nemaz fizioloģiski nav spējīgas paskatīties debesīs ;) Paldies arī SC lasāmajām lentām par vielu, lenorai par atgādinājumu, ka lieldienās neizšūpojos, lai gan no mājdurvīm līdz tuvākajām šūpolēm ved skaidām klāta taciņa kokos tikai divsimts soļu attālumā. Izšūpojos tagad, līdz fiziskam nelabumam, kas nozīmē, ka visas nogulsnes, inter human filth, žults, inde iet laukā, tagad arī tur viss būs kārtībā ^^

(e) courtesy of repelsteel

Jā, vēl gribēju parādītuzlikt. Grupa no Sanktpēterburgas, kas, piemēram, iesildīs Marilyn Manson tur

Roman Rain - Королева

Patīk? Ceru vairs nekad nedomāt tādus vārdus kā piedziedājumā

Mēs sarunājām spēlēt zvēros. Draugs bija lācis, es biju bites un ar pirkstiem bakstīju viņam vēderā, bet tā ne ļoti stipri. Nelāgā kārtā tas notika uzreiz pēc brokastīm, tieši pirms došanās laukā, tāpēc kļuvu par zibensnovedēju ļaunās aukles aizkaitinājumam par ierasto haosu ģērbtuvē, tiku pasists padusē un demonstratīvi stiepts uz diendusas telpām, pusei bērnu skrienot pakaļ (tā notika regulāri, bet es nekad neskrēju, un nesapratu, kāpēc viņi skrien). Ļaunākais bija nevis tas, ka mani stiepa (pirmoreiz), bet tas, ka biju pirmais, kuru patiešām arī atstāja iekšā uz āra laiku, vienu pašu, nevis palaida vaļā pie pašām durvīm, sak, tas tikai tā pabiedēšanai. Es biju like wtf, really, nost, jo uztvēru sevi kā salīdzinoši rātnu bērnu, raudāju, negulēju, histēriski skraidīju gar gultām, lēkāju no vienas uz otru un visu laiku gaidīju, kad atbrauks mamma un aizvedīs mani prom. No dārziņa līdz mājām bija 5 minūtes ar kājām, vienreiz aizgāju patvaļīgi, pēc tam mammu par to rāja

Re: http://klab.lv/users/dienasgramata/3960808.html

Visvairāk sašujos (tas tagad būs sašust, tagadnē :), kad manu rīcību... pat ne rīcību, bet tās motīvus, interpretē (uztver, vērtē, tiesā) pēc man svešiem kritērijiem, like, es esmu tik viegli nolasāms, like, es apzināti neizvēlētos, ko no sevis parādīt un ko – paturēt priviliģētākām acīm (sev nē, jo tas viss ir nasta tomēr). Tad es jūtos vardarbīgi ievietots kastītē (ar uzrakstu vai bez, vienalga) un varu sadusmoties, jo nav taču patīkami pret savu gribu tikt ieslodzītam svešu domu, svešu priekšstatu cietumā. Man nav problēmu pieņemt to, ka mani nesaprot (pats tādus ziedus laistu un audzēju), bet ne to, ka mani saprot nepareizi. Atvaino, patiešām, kāpēc tu iedziļinies bez pleznām un skābekļa balona? Pietiek ar nesaprotu (neesi centies saprast), varbūt paskaidro, lūdzu, pirms nāc klajā ar pavirši sagatavotām apsūdzībām vai, nē, pazūdi pavisam

Manu interneta dienasgrāmatu tikko nosauca par aizgaldu. Atā

(Tagad tava kārta.)

1.



http://klab.lv/community/muzons/945742.html

2.



http://klab.lv/community/muzons/946153.html

3.



http://klab.lv/community/muzons/946306.html

Nu re, tagad jūtos labi pastrādājis :)

Par piektdienas koncertu, kad būs ielādējušies Monarch! klipiņi ^^

Bet kamēr mans arhaiskais, ar skoču salīmētais 8 GB SD klusē... vakar viņai laikam bija lēcas <3

Ūdens tērcītes tek pretī no kalna gar ceļmalu kā bērnībā. Vai ir pamats aizdomām, ka pavasaris šogad sāksies jau 1. martā? Nav kamēr par vēlu (ūdens zīmes visu aizskalos), jāpadalās ar tekstu (“Par to, kā sarauj saites”), kuru saņēmu tieši pirms diviem mēnešiem... jā, like, on christmas day :) Acīmredzot vēl deguturu ļaunu prātu, tāpēc kaut kā pajāt. Gribētos domāt, ka teksta autorei arī, kaut visi latvijas metālistu alusvēderi un vēsturnieku puisīši viņu

Nu, ziemīšos es skūpstījos nedaudz. Bet tad vēl nebiju droša, ko tas nozīmē man. Tad es aizbraucu pie tevis. Tad man trešdien bija randiņš, kurš beidzās manās mājās, kur es dabūju fizisku apmierinājumu no pirkstiņiem. Tad man piektdienas vakarā bija cits "randiņš", kurš beidzās citās mājās, kur es no rīta sestdienā dabūju fizisku apmierinājumu ar pirkstiņiem, un sagādāju apmierinājumu ar plaukstiņu. Un sestdienas vakarā sākas randiņš, kas beidzās šorīt. Dabūju ne tikai fizisku apmierinājumu dažas reizes, bet arī brokastis, vakariņas un vēlreiz brokastis. (es nesaprotu, ka jūs visi spējat mani tā lutināt un vēl stāstīt, ka es to esmu pelnījusi. lol, ar siksnu pa dibenu es esmu pelnījusi.)

Amizantākais jau ir tas, ka penetrēta ar neko vairāk par pirkstiņiem es neesmu tikusi. Bet tas ir mazsvarīgi, manuprāt. Es tik vai tā vairs nejūtos piesaistīta tev.

Ievērot, ka tur ir runa par vismaz diviem. Ahaaha, un es vēl biju ar mieru viņai piedot...

Cik daudz ir vajadzīgs ar sevi virspusēji apmierinātam cilvēkam, lai tu beidzot sajustos nenovērtēts? Diezgan daudz, es jums teikšu. Reizēm brīnos par savu ārējo nosvērtību mirkļos, kad ledus zem kājām šķiet plānāks par diviem enciklopēdijas sējumiem, tad iedomājos, ka ledus ir kraukšķīgs kā garoza svaigi ceptai baltmaizei no bērnības; tādai, kuras vidus ir silts un mīksts, un nevienu neapsūdzošs, kurā iekrist nebūtu stindzinošs un neatgriezenisks pārdzīvojums. Maldi. Nākot mājās, izdomāju sev jaunu dzīvi, jaunas attiecības, jaunas beigas, jaunu sākumu jaunām beigām, ārprāts, kā man patīk sākumi, tad jaunas drāmas, eiforijas, katarses un vilšanās, līdz nonācu līdz vienai vienīgai vēlmei, lai tas kādreiz beigtos, varbūt ne uzreiz, varbūt ne tagad, bet vienreiz taču varētu kaut kas nebeigties līdz pašam mūža galam. Kas atrod, tas meklē. Ja vien man pārietu, ja es spētu apstāties, ja nomierinātos, pirms dievietes pārvērtušās frivolos skuķos, ja vien es pats nekļūtu par pašsaprotamu ērtību vai pārejošu parādību pašaizsardzības diktētā vienaldzībā, uzspēlētā vai nē. Neviens cits taču nesalauž tavu sirdi kā vien tu pats, izdarot nepareizo izvēli. Notici, ka esi atradis kādu, ar ko dalīties visā, kādu, kam “atklāties”, kamēr neatklāj, ka atklāšanās ir pārvērtēta, visi paši gudri, atklās tevi tavā vietā, jau kuro reizi, zb, velns, ļauj taču man būt maģiskam radījumam pašam par sevi, neizskaidrojamam, neparedzamam, neatkārtojamam, mērķim nevis līdzeklim, mīklai, nevis disharmoniskam svešā apziņā dzimušas mitoloģijas elementam