Bāc, pagājusi jau vesela nedēļa kopš koncerta, bet tāds nu es (tagad) esmu agresīvi pasīvs, kam cenšos spītēt, kaut vai ar novēlošanos, bet tomēr vēloties paust sajūsmu par aizvadītās piektdienas aurālo alķīmiju artelī, biļetes uz kuru iegādājos nekavējoties pēc uzzināšanas par tādu (starp citu, tajā pašā dienā, kad pieejams tapa arī pēdējais, ārstnieciskais un uguns stihijai veltītais Menace Ruine veikums Alight in Ashes). Zināju, ka nožēlot nenāksies, jo šis kanādiešu duets man bija absolūti iedvesmojošākais atklājums šovasar, un tiešām – jāpiekrīt, ka Geneviève balss klātienē skan teju vēl iespaidīgāk kā ierakstos, turklāt savu relatīvo minimālismu mākslinieki pilnībā attaisno ar to, ka visas skaņas, ieskaitot ritmu, autentiski atrada arī dzīvajā, bez nekādas vērā ņemamas fonogrammas. Arī “iesildošie” (citos turnejas koncertos gan projekti esot uzstājušies arī otrādā secībā) Mamiffer ļoti patīkami pārsteidza un pārliecinoši pārsniedza ekspektācijas – pirms pasākuma klausītajos ierakstos nebiju pamanījis vokālu, bet te Faith gan spēlēja (jāsaka, ne pārāk organiski skanošas) elektriskās klavieres, gan epizodiski dziedāja, sēri un daiļi kā melns gulbis, uz beigām normāli izaurojās arī pats Isis vīrs (Aarons), savukārt nepārtrauktu teatrālo spriedzi uzturēja bungu, šķīvju un citu sitaminstrumentu (raķetes un “portāla” ;) pavēlnieks, kuram labāk gan piestāvētu apzīmējums “hans”. Starpbrīdī iegādājos tēkreklu ar krītošo kaiju un ķirzaku, un pat komunicēju ar cilvēkiem (!) visai negaidīti. Menace Ruine sāka ar pirmo dziesmu no jaunā albuma Set Water to Flames (bet dziesmas viņiem ir garas), turpināja ar Utterly Destitute no The Die Is Cast, kura koncertā dominējošo perkusiju dēļ bija gandrīz neatpazīstama un skanēja daudz lieliskāk nekā ierakstā, trešo diemžēl neatpazinu, varbūt nepublicēta, tai sekoja Alight in Ashes garu definējošā Salamandra, rituālistiskā Dark Mother no kulta debijas EP, bet performanci noslēdza episkais Cup of Oblivion, arī no pēdējā. Uz ovācijām un atkārtojumu mūziķi neatgriezās, taču, ņemot vērā, ka šis bija jau deviņpadsmitais (priekšpriekšpēdējais) viņu Eiropas turnejas koncerts, tas ir saprotams (man gan baisi gribējās dzirdēt arī The Upper Hand...) Pagaidām labākais apmeklētais koncerts šogad, un Ženevjēvas ugunszīme tik ļoti vietā <3

Fotogalerija Easyget

Īstos saulgriežus pavadīju pie ugunskura, dedzinot nokaltušus plūmju un mežrožu zarus, malkojot kaut ko, kas tika identificēts kā miljons gadus vecs mājas vīns, un sarunājoties ar dievieti – tas ir pārsteidzoši, cik daudz ko var runāt pat pēc deviņiem pazīšanās gadiem. Vakara gaitā arī izslaucīju un saskaitīju tieši šim nolūkam pedantiski krātos zemzemes kafejnīcu produktu iepakojumus un nonācu pie aprēķina vidēji grams trīs dienās, par ko biju ne mazāk pārsteigts, jo likās, ka jābūt vairāk. Savukārt nākamo nakti sagaidīju “reakcionārā un dzīvi noliedzošā pasākumā” (c) kants – neesmu gan informēts par to, kas tieši licis augsti cienītajam biedram Helēnas un Ēnu Kaleidoskopa koncertu nabaklabā raksturot ar šādiem jēdzieniem – iespējams, pirmās mākslinieces uzstāšanās, kuru nokavēju, taču sajutu kaut ko līdzīgu brīdī, kad Krā man ieteica nefotografēt viņa rituālo ugunsmucu (baigi vajag), toties dīdžejs Valters kalbasīja uz goda, bet ĒK filmēt neviens neaizliedza. Nezinu, kurš ir izdomājis, ka Nabas brendam rozā krāsa piestāv labāk par, piemēram, sarkano, tāpēc eksperimentālā kārtā nomainīju aparātā vienu no tiem cūkādas toņiem uz zaļu, kā rezultātā sanāca apgriezta RGB sekvence (man kā izbijušam maketētājam jau tādas lietas patīk :) Youtube gan kļuvis pavisam jocīgs, it kā nepietiktu jau ar lietotājkanālu izskata sapurgāšanu, vēl nelūgts un pēc grūti izprotamiem principiem staipa ekrānu un piešķir klipiem savādas īkšķbildes, bet lai (lailailailai, lai, tāda ir maksa par dvēseles mieru). Ēnu Kaleidoskops noteikti visiem ir mēreni apnicis, tieši tāpēc filmēju visu pēc kārtas. Apgrieztā secībā:

Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Cilvēciņi ar zariem roku vietā
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Gulbji
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kāpj priesteri
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Kaķīšu tētis
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Divas dziesmas par debesīm
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Sarkans mežs
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Lido
Ēnu Kaleidoskops 21.VI.12 – Vilkmēness

Visi

Gandrīz noticēju, ka mana ciba dodas atvaļinājumā, tāpat kā methodrone taču nē, vēl ir kaut kas depresijas profilaksei. Tā vai citādi jau otro dienu jūtos beidzot nobriedis autentiskam doomam. Bet varbūt pie vainas ir episkais nogurums pēc tikpat episkā Kilkim Žaibu... par kuru tagad rakstīt vairs negribu

Smieklīgi, piespiedu kārtā dabūju iziet YouTube autortiesību skolu (nemaz neiedziļinoties visur izvēlējos Nepareizi, un visas atbildes izrādījās pareizās) kāpēc, jo Wir kapitulieren niemals! (tātad Albīnam J. personiski) nepatīk mana draņķīgā Dernière Volonté koncertvideo klātpūtne internetā -- smieklīgi tas, ka YT klips ir pazudis, bet to tik un tā var mierīgi noskatīties visās pārējās vietnēs, kur tas ieguldīts (last.fm, draugiem) vismaz pagaidām

Aizvakar internetā netīšām uzdūros senai Current 93 bildei, kurā bez visiem zināmajiem Deivida Tē, Duglasa Pē un Rozas Makdē redzama arī jauna (īstenībā >30-gadīga, bet labi saglabājusies :) Freja Asvina, un biju pārsteigts (patīkami) par to, kā viņas agrīnais tēls kontrastē ar pēcāk radīto Ziemeļu mistēriju augstās priesterienes iespaidu (par savu rūnu interpretāciju varu pateikties galvenokārt viņai – man ir viena viņas grāmata un pirms gadiem 10 bija arī cdr ar Songs of Yggdrasil, ja nemaldos, no C93 presents sērijas). Laimīgā kārtā Frigas netīmeklī ziņas par viņu ir atrodamas krietni vairāk nekā, piemēram, par Mother Destruction Amodalī (acīmredzot, lai tevi tik ātri neaizmirstu, jāsaraksta un jāizdod pāris grāmatas), ar kuras Sixth Comm Frejai arī bijusi vesela pilnmetrāžas sadarbība par to pašu pasaules koka tēmu, bet šī 1993. intervija (saite zem bildes) man likās īpaši izsmeļoša. Dalos, jo interesanti

I have some runes in my hands. I have got an Odal rune and an Ansuz rune clearly marked in my hand. And that is the main mark I consider as Odin marked me. The other one is an inherited defect in the right eye. I have had five eye operations to correct it. And the other synchronicity is the date of my birth, which is completely Odinic. It is Wednesday, the ninth, November, "Nove" is nine in Latin, in the old Anglo Saxon ways it was the Blotmonath, the month in which the blood sacrifices were performed. And of course in the sign of Scorpio, which is Odinic in itself. And I was the ninth child out of the fourteenth. This altogether I found out when I first started exploring Asatru. As a woman, as a Wiccan woman, I should be more in touch with Goddesses. But no, it did not work out that way. It was Odin, and it always will be Odin. He has marked me. I am his.

Wicca is too much centered around sexual attractions and fertility magic. I could not accept that. So, at that day, after I had had a massive row with me husband, I broke with Wicca the same evening, emotionally I made a break, I went down to the basement. I rolled out my blanket, the way the Red Indians do. I went down to the basement and started calling on Wodan. The whole night I started calling on Wodan. My own God. My own ancestry. My own blood. Me own bones. Fuck Wicca! Fuck them! Bugger the lot of them. Wodan! Wodan!! Wodan!!! It was then that I made the contact. A week later I had made a Valknut ring, for me especially. And I did a blot. And I swore my allegiance to Odin forever. And I have been true until now, and I will always be true. That is how I met Odin. That is how I made the contact with Odin as my personal guardian and Allfather.

Вавилон обречён

Tāpēc pārvelku biezās urbānā trekinga kedas uz slēpjzābakiem, ievelku no naktscepures, uzlieku vilkties Dernière Volonté ‘2012 un dodos pretī saulrietam pie kaimiņienes pēc piena, nezvaniet, zb