Šis gan sagādāja tādu kā meh... tipa vilšanos – pieļauju, ka, ja būtu Spanovska vai Bērziņa cienītājs, tā nebūtu, bet neesmu – ne tante pusmūža vecumā, ne identificējos ar alkoholiskās paradigmas radītām problēmām, turklāt jau tā sāpina latviešu mentalitātes un valodas trūcīgie izteiksmes līdzekļi, kas te izpaudās visā savā spožajā aprobežotībā (neieinteresēti murmulējošs Raimis apenēs, klizmātisks humors, kaut nu tantiņa nebūtu fufelis, utml.) Premisa tomēr šķita daudzsološa (divi ziedu laikus pārdzīvojuši aktieri dodas mēnesi garā ceļojumā pie netradicionālās medicīnas praktizētājiem meklēt atbildes uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem, utt.), bet liekas, ka tās sekmīgai realizācijai pietrūcis ambīciju – radīt kaut ko patiešām atmiņā paliekošu, ar kaut kripatu pievienotas garīgās vērtības. Taču, ja nekļūdos, filmā parādās ne vairāk par trīsčetriem dziedniekiem (raganām?), kas neko jaunu ārpus nreiz pašpalīdzības un jaunā laikmeta kultūras ietvaros dzirdētām klišejām nepasaka. Viena no personām, ar kuru kopā apmeklēju kinoteātri, pat apgalvoja, ka vairs neiešot ne uz vienu Unas Celmas filmu; es gan tik drastisks nebūšu

Transmogrification

To change into a different shape or form, especially one that is fantastic or bizarre.

Savdabīgi vienlaicīgi, tīklā meklējot informāciju par Kampfar vokālistu (kā sauc, meklēju –) Dolk, aptuveni blakussfērā uzpeld vēl kāds Dolk (norvēģiski – duncis), turpatienes Banksijs kā izrādās

Blitzwitch (Mare, 2011)

In & Out (via dooora, via basta)

Tērzējot ar Mentu agrahalles tirgus angārā, uzraku viņu piedāvājumā šo un nofočēju sev atgādinājumam (jo jānovelk, bet blogspotos nav). Uzzinājis, ka man tas sūds patīk, Juris nekavējoties no zemletes/aizgalda izvilka vēl vienu tādu un atdāvināja, jo viņam šie itāļi nemaz neejot pie sirds. Teicu paldies un wtf, kādi itāļi joptvai, viena poļu meitene un raganisks ambients, nevis tur kārtējais piedzēries neofolks, rekur, elfi dejo aplī, uzpirkstītes un pulkstenītes, kādi itāļi, tas nekas, ka Old Europa Cafe... Tikai tagad aptvēru, ka tas, ar ko viņš jauca, visdrīzāk bija Argentum, kuri patiešām varētu būt sūds (un ir no Argentīnas), katrā ziņā atmiņā pēc savlaicīgas ievērtēšanas aizķērušies nav. Bet Artefactum ir love

Aizvakar internetā netīšām uzdūros senai Current 93 bildei, kurā bez visiem zināmajiem Deivida Tē, Duglasa Pē un Rozas Makdē redzama arī jauna (īstenībā >30-gadīga, bet labi saglabājusies :) Freja Asvina, un biju pārsteigts (patīkami) par to, kā viņas agrīnais tēls kontrastē ar pēcāk radīto Ziemeļu mistēriju augstās priesterienes iespaidu (par savu rūnu interpretāciju varu pateikties galvenokārt viņai – man ir viena viņas grāmata un pirms gadiem 10 bija arī cdr ar Songs of Yggdrasil, ja nemaldos, no C93 presents sērijas). Laimīgā kārtā Frigas netīmeklī ziņas par viņu ir atrodamas krietni vairāk nekā, piemēram, par Mother Destruction Amodalī (acīmredzot, lai tevi tik ātri neaizmirstu, jāsaraksta un jāizdod pāris grāmatas), ar kuras Sixth Comm Frejai arī bijusi vesela pilnmetrāžas sadarbība par to pašu pasaules koka tēmu, bet šī 1993. intervija (saite zem bildes) man likās īpaši izsmeļoša. Dalos, jo interesanti

I have some runes in my hands. I have got an Odal rune and an Ansuz rune clearly marked in my hand. And that is the main mark I consider as Odin marked me. The other one is an inherited defect in the right eye. I have had five eye operations to correct it. And the other synchronicity is the date of my birth, which is completely Odinic. It is Wednesday, the ninth, November, "Nove" is nine in Latin, in the old Anglo Saxon ways it was the Blotmonath, the month in which the blood sacrifices were performed. And of course in the sign of Scorpio, which is Odinic in itself. And I was the ninth child out of the fourteenth. This altogether I found out when I first started exploring Asatru. As a woman, as a Wiccan woman, I should be more in touch with Goddesses. But no, it did not work out that way. It was Odin, and it always will be Odin. He has marked me. I am his.

Wicca is too much centered around sexual attractions and fertility magic. I could not accept that. So, at that day, after I had had a massive row with me husband, I broke with Wicca the same evening, emotionally I made a break, I went down to the basement. I rolled out my blanket, the way the Red Indians do. I went down to the basement and started calling on Wodan. The whole night I started calling on Wodan. My own God. My own ancestry. My own blood. Me own bones. Fuck Wicca! Fuck them! Bugger the lot of them. Wodan! Wodan!! Wodan!!! It was then that I made the contact. A week later I had made a Valknut ring, for me especially. And I did a blot. And I swore my allegiance to Odin forever. And I have been true until now, and I will always be true. That is how I met Odin. That is how I made the contact with Odin as my personal guardian and Allfather.

Citējot kādu tumblr, es nesaprotu, kā esmu palaidis garām tādu raganību. Kas tas vispār ir!? Jonna Lee

2012 Lielbudžeta Šausmu Tendences sāk noskaidroties }]]

– Riddim Queen [.mp3]

Meklēt: slsk, user fundamentaalists bija daudz

███, sajutu, ka veselu ∞ nav bijis neviens W I T C H ▼ H O U S E themed puksts/ieteikums no manis, kāpēc gan lai tas nebūtu šis:

Herr-Etic

Tāda pacilājoši nostafota, sulīga skaņa. Jāņem albvms, kas zem galvaskausa/last.fm (ir strīmojams, tikai pa 1 gabalam; novilkt/klausīties soundcloud vai bandcamp noteikti ērtāk), kā arī V/A Side Effects (2011) [cits links]

. . .

Un viss tāds feins poļu leibls (Srsly, Polija īstenībā ir teh jaunā Pvvintīka, tur ir kāds miljons wycż haos projektu ^^), kas ar to vien (proti, raganu arhitektūru) nodarbojas... vismaz vēstulītes ar jaunumiem (poliski :) un mudinājumiem iesūtīt mūziku man last.fm pienāk regulāri (jo kaut kādā, gan jau visnotaļ tumšā prāta naktī esmu nokļuvis starp locekļiem šādā domubiedru grupiņā...):

Cowshed Records

◄3!

+ ▲ –

Kopš vakarnakts man ir jauna mīļākā šausmu filma: Snow White: A Tale of Terror (1997). Latvieši (lohi) mēdz teikt kas lēni nāk, tas labi nāk, nešaubos, ka tas ir “elementārs” psihes aizsargmehānisms un pieminu vispirms tāpēc, ka filmu ar intervāliem skatījos apmēram pusotru nedēļu, vairākkārt iemiegot, pamostoties, apreibstot, iemīloties, loģiski, visu laiku tinot atpakaļ un skatoties vēlreiz, lai saprastu, kas vispār ir noticis. Turklāt, tikko sākās beigu titri, bija jāliek atkal no sākuma un jāsaprot, ka ņi***a neatceries, bvē tas mednieks bija viņas brālis ēēituuntt. Toties psihes aizsargmehānismus piesaukt ir ļoti vietā, jo to, ka filma rēķinās ar skatītāja tiem, var izteikti sajust pēdējā pusstundā, kad sākas aāaāāāa es beidzot sapratu, ka skatos šausmu, nevis (improvizāciju par) pasaku filmu. Tas, ka saistība ar pasaku ir nevis faktiska, bet pārsvarā mitoloģiski-psiholoģiska, arī uzreiz iedarbina racionalizēšanas procesu, jāsāk interpretēt entajos līmeņos, citādi liekas, ka kaut ko laid garām, bet vienreiz uzpīpējām to legālo vīraku un sastinguši nosēdējām līdz postmodernajam zārkam, kuru vienkārši nebija iespējams nekomentēt. Tajā brīdī es sapratu, ka filma man jau ir kļuvusi par klasiku, par spīti tam, ka, liekas, tomēr biju redzējis agrāk, varbūt bērnībā. M

Simto reizi atkārtojos, ka ar ‘zīmēm’ jāuzmanās, jo to jēga, ja vispār, tad reti kad ir nolasāma uzreiz. Dienu pirms vegjma (ieva melne) atzinās Tava lauku radinieka vecā žurnāla izdzēšanā man bija kaut kur jādodas (ārā no mājas), bet pirms aiziešanas es parasti mēdzu atstāt istabā degošu vīraku, lai būtu patīkamāk atgriezties. Vīraku kastīte atradās uz vienā no sienas plauktiem apmēram šādi ///|||||||||||| sakārtotajām grāmatām. Gan jau, ka fizikai atrastos izskaidrojums tam, kādēļ tik šķietami subtila darbība kā smaržkociņa izvilkšana no kastītes izjauc dabisko līdzsvaru un līdz šim gadiem mierīgi stāvējusi grāmatu rinda negaidīti sabrūk un gāžas uz grīdas (ķirbjiem, īstenībā :), bet kā iztulkot to, ka pēkšņais ‘šļūdonis’ (atceros, ka vēl sašutumā izsaucos Kāpēc?! vai Par kooo!?! :) apstājās tieši pie senas ievas melnes fotogrāfijas, kuru tur (proti, starp grāmatām) pats neatminamos laikos biju iebāzis? Nākamajā dienā, uzreiz pēc tam, kad atbildību par savdabīgo ‘teroraktu’ :) uzņēmās Kosmiskā sekta 5.d, fotogrāfijai uzzīmēju nespēka rūnu un sadedzināju. Nepagāja ne stunda, kā man ar zvērīgiem vārdiem un putojošām lūpām zvanīja minētā persona un, nepārspīlēju, piecas minūtes ar vārdiem pazemoja sevi manās ausīs visos iespējamajos veidos. Vienā mirklī pat noliku telefonu uz gultas un klausījos kliegšanā no metra attāluma. Un tā, nu... kā pateikt, kur ir cēlonis, kur – sekas?