Šis gan sagādāja tādu kā meh... tipa vilšanos – pieļauju, ka, ja būtu Spanovska vai Bērziņa cienītājs, tā nebūtu, bet neesmu – ne tante pusmūža vecumā, ne identificējos ar alkoholiskās paradigmas radītām problēmām, turklāt jau tā sāpina latviešu mentalitātes un valodas trūcīgie izteiksmes līdzekļi, kas te izpaudās visā savā spožajā aprobežotībā (neieinteresēti murmulējošs Raimis apenēs, klizmātisks humors, kaut nu tantiņa nebūtu fufelis, utml.) Premisa tomēr šķita daudzsološa (divi ziedu laikus pārdzīvojuši aktieri dodas mēnesi garā ceļojumā pie netradicionālās medicīnas praktizētājiem meklēt atbildes uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem, utt.), bet liekas, ka tās sekmīgai realizācijai pietrūcis ambīciju – radīt kaut ko patiešām atmiņā paliekošu, ar kaut kripatu pievienotas garīgās vērtības. Taču, ja nekļūdos, filmā parādās ne vairāk par trīsčetriem dziedniekiem (raganām?), kas neko jaunu ārpus nreiz pašpalīdzības un jaunā laikmeta kultūras ietvaros dzirdētām klišejām nepasaka. Viena no personām, ar kuru kopā apmeklēju kinoteātri, pat apgalvoja, ka vairs neiešot ne uz vienu Unas Celmas filmu; es gan tik drastisks nebūšu

Kaut kāds tāds reibonis, satiriāze nē, medikamenti, varbūt, varbūt viss ir pa īstam



Jef Lambeaux skulptūra Bovarī parkā Ljēžā, kur 2001. gada ziemā nedēļu biju ar amatierteātri AKA, man bija jātēlo mācītājs, prokurors vai tiesas izpildītājs, bet nebiju uz ģenerālmēģinājumu un tiku izmests no trupas (manā vietā notēloja kants), atpakaļ ar pārējiem nebraucu, pie viena biju Māstrihtā, Naijmegenā, Briselē un Vīzbādenē, uz kuru veda hardcore autostops pāri Beļģijas/Vācijas robežkalniem ar nakšņošanu -15 °C ceļmalas šķūnī, sniegu, salu, instant karmu, indiāņu taro, šamanismu un vācu mentiem, kas atņem visu gandžu un beigās uzcienā ar cigareti, vispār nenormāli garš stāsts sanāktu