Rosencrantz and Guildenstern Are Undead (2009)

-- That’s just great. I knew it! I’m gonna have to quit the play.
-- It’s too late. You and your friends are as good as undead.

Galvenais, negaidīt pārāk daudz, ne no citiem, ne pārāk dārgām vai pretenciozām indie komēdijām, kurās pat atrodas vieta smalkām dekorācijām, animācijai un klasiskai konspirācijas teorijai. Tāds neslikts farss un pie viena arī normāla ilustrācija tam, kā (manā iztēlē) Ņujorkā visi cenšas, cenšas, kamēr pārcenšas, jo laikam citādi nevar. Nevienam īpaši neiesaku, bet pats dažas reizes iesmējos. 3,5/5

Kaut kad pavasarī redzētas filmas, par kurām gribas kaut ko ierakstīt

The Reckoning (Lielbritānija, 2003)



Theirs is the silence of consent.

Dīvainā kārtā nebiju iepriekš neko par tādu dzirdējis, tāpēc atklājuma prieks bija jo lielāks. Nudien, šī izrādījās labi slēpta pērle, it sevišķi, ja patīk viduslaiki, patoss un... teātris. Filmas galvenie varoņi ir aktieri un arī filmas aktieru ansamblis ir varen spožs – Pols Betānijs (kuru pirmoreiz uz lielā ekrānā redzēju ar pliku dibenu Bruņinieka stāstā, arī šeit ir spiests teikt skaļas runas), cilvēks-mugurkauls Vilems Defo (kurš tēlojis gan filmās par Jēzu, gan Antikristu, cita starpā), Vinsents Kasels galvenā ļaundara lomā (tiesa, mazāk dēmoniska kā Šaitanā), Metjū Makfadens (Atoss jaunākajos Musketieros, Notingemas šerifs pēdējā Robinā Hudā un brālis Filips Zemes pīlāros) un pat Jūens Bremners (kurš bijis pārāk daudz kur, lai uzskaitītu vienu iekavu ietvaros, bet vislabāk droši vien atpazīstams kā jokainais vientiesis vitamīnists no Vilcienvaktes). Darbība notiek normāņu pārvaldītajā XIV. gadsimta Anglijā, un principā tas laikam skaitās detektīvs, bet vismaz man stāsts šķita gana daudzslāņains un suģestējošs, lai neiespringtu uz sižeta niansēm – vairāk uzrunājošie motīvi bija Betānija tēla katarse un tas par mākslu kā revolucionāru spēku.


We Have a Pope (Itālija, 2011)



Point for Africa!

Pārsteidzoši miermīlīgs un (vietām pat pārlieku) cilvēcīgs stāsts par fiktīvu Vatikāna konklāvu, kurš spēcīgi kontrastēja ar iepriekš redzētajām šī pasākuma ekranizācijām. Te tā galīgi nav tik varaskāra padarīšana kā vēl svaigajā seriālā Borgias vai Dena Brauna Eņģeļos & Dēmonos redzētā – izrādās, kardināli nebūt nekāro pēc Ēdenes vēstnieka amata Zemes virsū un patiesībā visi ir baigie mincīši ^^ Nepārliecināja protagonista un visas drāmas (komēdijas) vaininieka tēls, varbūt vaina aktierī, taču kardinālu volejbols bija vienkārši ģeniāls un noteikti liels mirklis itāļu kino – to tinu atpakaļ un skatījos vairākas reizes (ieteiktu pievērst uzmanību arī paralēlajam psihoanalītiķa dialogam ar svēto tēvu). Visā visumā viegla un gaiša filma, kas nemoralizē, nenosoda un, visticamāk, ne tuvu neatbilst realitātei.


Footnote (Izraēla, 2011)



I’m a philologist! Phi-lo-lo-gist!

Līdz šim praktiski viss, ko esmu redzējis no Izraēlas kino (kaut arī tas nav daudz, varbūt vēl kādas 5 filmas), ir atstājis uz mani ļoti labu iespaidu. Patīk tas, cik pamatīgi un ar kādu atbildību “viņi” risina fundamentāli ētiskus, nereti ģimeniska rakstura jautājumus, tai pat laikā nezaudējot veselīgu pašironiju. Arī Zemsvītras piezīme nav izņēmums. Filmu, kas kandidēja uz šīgada kinoakadēmijas balvām svešvalodu kategorijā (bet Kannās vispār noplūca palmas zaru par labāko scenāriju), manuprāt, var pilntiesīgi dēvēt par akadēmisku trilleri :) jo spriedzes tajā netrūkst. Tas ir gan reizē nopietns, gan asprātīgs stāsts par diviem Jeruzalemes Ebreju Universitātes Talmuda katedras profesoriem, par tēva un dēla attiecībām, ieilgušu klusumu, konkurenci, epistēmiskajām tradīcijām un kādu pārpratumu, kurš vienam no viņiem liek nokļūt ārkārtīgi sarežģītā situācijā... Īpaši ieteicama teoloģijas un filosofijas studentiem.

Mūsu nama pirmajā stāvā atrodas tāda Angela's Sun & Nail Studio jeb skaistumkopšanas salons, kas acīmredzami tārgetēts tumšākādainas ievirzes skaistulēm, par ko vēsta dabīgi pieaudzējamo matu asortiments, eksotisks saulriets skatlogā utml. aseksuāri, kā arī apmēram kvadrātmetru liela gaismas reklāma ar palmām un guļamtīklu uz nama ārsienas, kuru, savukārt ražojusi, wait for it, PERDO Plastic Industries roterdamā. Omg, pamanīju šito un nopriecājos, bet tas vēl nav viss. Pēc nepilnas stundas ēdamistabā šķirstot citu latviešu līdzatvesto GEO (ļoti labs žurnāls, vai ne, fhm gan sūds, ciest nevaru to valodu, šķebina) uzdūros rakstam par tādu skaitļa π sektu, 3.141592653... you know, kuriem ir sava Pībele (pirmie desmit miljoni skaitļu aiz komata), Pī rituāli (kuros, skanot pīfonijām, tiek veikti pībeles lasījumi), Pī diena 14. martā (arī Einšteina dz. d., how about that) u.c. atrakcijas, bet, pats interesantākais, tā (proti, Pī faunkluba) headquarteri un galvenās aktivitātes atrodas un notiek vācijas pilsētā Nertenā-Hardenbergā. How about that¡ Diemžēl rakstā maģisko zilbju savienojums parādās tikai trīs reizes, toties tas sākas 66. lapaspusē, šī puksta tagi ir 44. memo manā androīdā, turklāt vietas nosaukums liek minēt, ka, ja ne citur pasaulē, tad vismaz vācijā gan noteikti jābūt vēl citām Nerten-vietām (un reizēm), kurās ļaudis piekopj tādas ērmīgas lietas ¡Morbus cyclometricus! 444

http://klab.lv/~nefolk/tag/nerten

(e) courtesy of Bianca

Zīmīgs avīzes izgriezums pie durvīm, aiz kurām gaida miers, vēsas rokas un zvaigznes, kā ielāps uz metafiziska cauruma, saburzīts, bet autentisks. Mans ēzelītis apstātos tikai kalna galā, bet lejā vairs nekāptu... gaidītu spārnus, spītīgs, laimīgs un kluss

Paldies inese_tk

Es jau rakstu

Kaut kāds tāds reibonis, satiriāze nē, medikamenti, varbūt, varbūt viss ir pa īstam



Jef Lambeaux skulptūra Bovarī parkā Ljēžā, kur 2001. gada ziemā nedēļu biju ar amatierteātri AKA, man bija jātēlo mācītājs, prokurors vai tiesas izpildītājs, bet nebiju uz ģenerālmēģinājumu un tiku izmests no trupas (manā vietā notēloja kants), atpakaļ ar pārējiem nebraucu, pie viena biju Māstrihtā, Naijmegenā, Briselē un Vīzbādenē, uz kuru veda hardcore autostops pāri Beļģijas/Vācijas robežkalniem ar nakšņošanu -15 °C ceļmalas šķūnī, sniegu, salu, instant karmu, indiāņu taro, šamanismu un vācu mentiem, kas atņem visu gandžu un beigās uzcienā ar cigareti, vispār nenormāli garš stāsts sanāktu