Trim izviršanas diennaktīm Marriott platīna klientu līmenī vajadzēja atsvaru (pēdējā vispār bez ceremonijām no launža savācu knapi (sevis :) iesāktu Absolut 0.7 pudeli), tāpēc Berlīnē atgriezāmies ar autostopu un reģionālajiem vilcieniem (Quer-durch-Land ir tāda laba DB biļete, bieži jāpārsēžas, bet var izkāpt, kur, un braukt tālāk, kad gribas), nakšņojot gan lidostā, gan mežā zem episkiem kokiem pie nelegāla ugunskura apdullinošas varžu kurkstoņas un izbadējušos lapsu ielenkumā (no rīta visapkārt pa lapām lēkāja dzīvsudrabainas peles). Pēc Holandes vāczeme šķiet tik plaša un mežonīga, lai gan ne mazāk funkcionāla, bet ozolu, kļavu un papeļu pārpilnība atgādina Baltiju

Kaut kāds tāds reibonis, satiriāze nē, medikamenti, varbūt, varbūt viss ir pa īstam



Jef Lambeaux skulptūra Bovarī parkā Ljēžā, kur 2001. gada ziemā nedēļu biju ar amatierteātri AKA, man bija jātēlo mācītājs, prokurors vai tiesas izpildītājs, bet nebiju uz ģenerālmēģinājumu un tiku izmests no trupas (manā vietā notēloja kants), atpakaļ ar pārējiem nebraucu, pie viena biju Māstrihtā, Naijmegenā, Briselē un Vīzbādenē, uz kuru veda hardcore autostops pāri Beļģijas/Vācijas robežkalniem ar nakšņošanu -15 °C ceļmalas šķūnī, sniegu, salu, instant karmu, indiāņu taro, šamanismu un vācu mentiem, kas atņem visu gandžu un beigās uzcienā ar cigareti, vispār nenormāli garš stāsts sanāktu