Vakar ievēroju, ka, ja labi pacenšas, jau kādu trešo nedēļu var nozagt jauno Wardrunu, kurai jāiznāk tikai marta beigās, vai



Spēks, protams

Rosencrantz and Guildenstern Are Undead (2009)

-- That’s just great. I knew it! I’m gonna have to quit the play.
-- It’s too late. You and your friends are as good as undead.

Galvenais, negaidīt pārāk daudz, ne no citiem, ne pārāk dārgām vai pretenciozām indie komēdijām, kurās pat atrodas vieta smalkām dekorācijām, animācijai un klasiskai konspirācijas teorijai. Tāds neslikts farss un pie viena arī normāla ilustrācija tam, kā (manā iztēlē) Ņujorkā visi cenšas, cenšas, kamēr pārcenšas, jo laikam citādi nevar. Nevienam īpaši neiesaku, bet pats dažas reizes iesmējos. 3,5/5

Kaut kas atmosfērisks un no Austrālijas, atgādina zvaigznēs aizbraukušu Summoning. Pieņemsim, ka par godu tai zondei

Journey Across the Stars

Starp citu, aizvakar man bija vēl viena sinhro.noitāte ar KAMPFAR (atsaucoties uz iepriekšminēto subj., šis vārds nozīmē Odin! vai Wotan! un ir sens vikingu kaujas sauciens... rekur, kants arī šodien kaut ko sinhronizē ar vikingiem un kara saukļiem >:) Pabeidzu skatīties visu laiku dārgāko zviedru mākslas filmu pasaulē Arn, The Knight Templar (2007), un tur vienā kaujā piedalās kaut kādi norvēģi (laikam vēsturiski adekvāti), kas tā arī uzbrūkot kliedza. Filma, visticamāk, katram vēsturniekam un pagānmetālistam jau sen zināma, bet es līdz šim par tādu nebiju dzirdējis vai tikpat efektīvi biju aizmirsis. Diemžēl šis izskatās pēc gadījuma, kad Zviedrijas kinoindustrijas mērogiem milzīgais budžets ($30M) kādu ir pārlieku satraucis, bet kādu tieši otrādi – atslābinājis, un beigās neviens nav gribējis uzņemties atbildību par galarezultātu. Rodas iespaids, ka lielākā daļa līdzekļu ieguldīti luksusa precēs, visādos spīguļos, zvīguļos, zvārguļos, zirgos un smalkās lokācijās, bet nav padomāts par elementāro, kā to visu saturēt kopā, rati apgāzušies, mantība izbirusi grāvi, pīrāgs nav izcepts līdz galam. Režisors bijis vai nu nekompetents, vai nu pilnīgs raspizģajs, vai ap filmēšanas vidu viņam iestājusies depresija, saprotot, ka tikt galā ar uzņemtajiem apgriezieniem nav tik viegli, kā tos uzņemt. Pirmā sekvence tuksnesī, piemēram, ir nevainojama, un tāpat nevainojami turpinās apmēram minūti-divas, un tad sākas... ļoti nepārliecinošas kaujas ainas (kaut kas no sērijas ar Keiša (?) boksēšanos Torņkalna baznīcas zvanu tornī, nu nesanāk nekas, davai moš paboksējies pret kameru, ai, saiģot, liekam to pašu – te episki masu skati aizvietoti ar banāliem tuvplāniem, fiziski neiespējamiem acu dueļiem un uzkrītošiem centieniem notušēt to, ka kādam bijis žēl sapiķot normāliem datorgrafiķiem no jaunzēlandes vai tml.), tālāk, neizteiksmīgi, empātiju neraisoši aktieri, it sevišķi galvenais, neveikls sižeta plūdums un darbības vietu maiņas, idiotisks statistu pielietojums, nu, cik var staigāt ar to malkas klēpi rokās, vispār vesela neveiksmīgi realizētu klišeju jūra. Nesen cepos par to, ka filmās nerunā pareizajās valodās, bet te ar šāda rakstura pretenziju novēršanu autori ir smagi pārcentušies un trūkst konsekvences, kamon, XII. gs. saracēnis, kurds, arābs, vienalga nekomunicētu ar zviedru tekošā American English. Par citu vēsturisko akurātumu nemāku runāt, tāds Arnus Magnussons tiešām esot reāli eksistējis un darījis to, ko nu viņš tur dara, bet filma ir populārākā mūsdienu Zviedrijas rakstnieka triloģijas ekranizējums, un, spriežot pēc lasījušo atsauksmēm IMDb, ārkārtīgi neveiksmīgs. Es nemaz nezinu, ko te labu pateikt, piekusu, varbūt esmu kļuvis pārāk prasīgs pret detaļām, varbūt pirms 15 gadiem man tāds cirks pat patiktu (bet pirms 15 gadiem jau bija Braveheart), well, ja gribas vēsturisku melodrāmu ar smukiem skatiem, tad šī nav tā sliktākā izvēle, ar ko nosist vakaru (vai divus), bet Kingdom of Heaven katrā ziņā bija krietni pārāka.

Kaut kad pavasarī redzētas filmas, par kurām gribas kaut ko ierakstīt

The Reckoning (Lielbritānija, 2003)



Theirs is the silence of consent.

Dīvainā kārtā nebiju iepriekš neko par tādu dzirdējis, tāpēc atklājuma prieks bija jo lielāks. Nudien, šī izrādījās labi slēpta pērle, it sevišķi, ja patīk viduslaiki, patoss un... teātris. Filmas galvenie varoņi ir aktieri un arī filmas aktieru ansamblis ir varen spožs – Pols Betānijs (kuru pirmoreiz uz lielā ekrānā redzēju ar pliku dibenu Bruņinieka stāstā, arī šeit ir spiests teikt skaļas runas), cilvēks-mugurkauls Vilems Defo (kurš tēlojis gan filmās par Jēzu, gan Antikristu, cita starpā), Vinsents Kasels galvenā ļaundara lomā (tiesa, mazāk dēmoniska kā Šaitanā), Metjū Makfadens (Atoss jaunākajos Musketieros, Notingemas šerifs pēdējā Robinā Hudā un brālis Filips Zemes pīlāros) un pat Jūens Bremners (kurš bijis pārāk daudz kur, lai uzskaitītu vienu iekavu ietvaros, bet vislabāk droši vien atpazīstams kā jokainais vientiesis vitamīnists no Vilcienvaktes). Darbība notiek normāņu pārvaldītajā XIV. gadsimta Anglijā, un principā tas laikam skaitās detektīvs, bet vismaz man stāsts šķita gana daudzslāņains un suģestējošs, lai neiespringtu uz sižeta niansēm – vairāk uzrunājošie motīvi bija Betānija tēla katarse un tas par mākslu kā revolucionāru spēku.


We Have a Pope (Itālija, 2011)



Point for Africa!

Pārsteidzoši miermīlīgs un (vietām pat pārlieku) cilvēcīgs stāsts par fiktīvu Vatikāna konklāvu, kurš spēcīgi kontrastēja ar iepriekš redzētajām šī pasākuma ekranizācijām. Te tā galīgi nav tik varaskāra padarīšana kā vēl svaigajā seriālā Borgias vai Dena Brauna Eņģeļos & Dēmonos redzētā – izrādās, kardināli nebūt nekāro pēc Ēdenes vēstnieka amata Zemes virsū un patiesībā visi ir baigie mincīši ^^ Nepārliecināja protagonista un visas drāmas (komēdijas) vaininieka tēls, varbūt vaina aktierī, taču kardinālu volejbols bija vienkārši ģeniāls un noteikti liels mirklis itāļu kino – to tinu atpakaļ un skatījos vairākas reizes (ieteiktu pievērst uzmanību arī paralēlajam psihoanalītiķa dialogam ar svēto tēvu). Visā visumā viegla un gaiša filma, kas nemoralizē, nenosoda un, visticamāk, ne tuvu neatbilst realitātei.


Footnote (Izraēla, 2011)



I’m a philologist! Phi-lo-lo-gist!

Līdz šim praktiski viss, ko esmu redzējis no Izraēlas kino (kaut arī tas nav daudz, varbūt vēl kādas 5 filmas), ir atstājis uz mani ļoti labu iespaidu. Patīk tas, cik pamatīgi un ar kādu atbildību “viņi” risina fundamentāli ētiskus, nereti ģimeniska rakstura jautājumus, tai pat laikā nezaudējot veselīgu pašironiju. Arī Zemsvītras piezīme nav izņēmums. Filmu, kas kandidēja uz šīgada kinoakadēmijas balvām svešvalodu kategorijā (bet Kannās vispār noplūca palmas zaru par labāko scenāriju), manuprāt, var pilntiesīgi dēvēt par akadēmisku trilleri :) jo spriedzes tajā netrūkst. Tas ir gan reizē nopietns, gan asprātīgs stāsts par diviem Jeruzalemes Ebreju Universitātes Talmuda katedras profesoriem, par tēva un dēla attiecībām, ieilgušu klusumu, konkurenci, epistēmiskajām tradīcijām un kādu pārpratumu, kurš vienam no viņiem liek nokļūt ārkārtīgi sarežģītā situācijā... Īpaši ieteicama teoloģijas un filosofijas studentiem.

1937. gada ziemā pēc smagas, divu nedēļu ilgas bombardēšanas Japānas armija ieņem tālaika Ķīnas galvaspilsētu Nankinu (tagadējā Naņdzjina) – notikums, kuram sekojošās sešas nedēļas vēsturē dēvē arī par Nankinas izvarošanu un par kuru es neko nezinātu, ja ne šī 2011. gada Ķīnas TR ražojuma filma ar Kristiānu Beilu (!) galvenajā lomā (jāsaka, ka arī par tādu filmu, visticamāk, neko nezinātu, ja tajā nebūtu viņa) kristīgā apbedītāja tēlā, kurš pāris dienu laikā piedzīvo gan dievišķo intervenci, gan katarsi, gan fizisku, gan dvēselisku transformāciju, turklāt būdams gandrīz tikai un vienīgi sieviešu sabiedrībā. Pirmais, ar ko kinematogrāfs pārsteidz, ir ārkārtīgi reālistiskās kauju ainas – sen nebiju redzējis tik pārliecinošu urbānās karadarbības atainojumu – gan ticamu, gan ļoti skatāmu un ne pārlieku traumējošu. Režisors Zhang Yimou gan nebūs svešs nevienam, kam ir tuvas orientālās lidojošo zobenu filmas (viņa kontā ir gan Hero, gan House of Flying Daggers, gan Curse of the Golden Flower u.c.), arī te krāsas, krāšņums un fokuss uz estētisko arī postažas epicentrā ir atslēgas rīki. Turpat blakus brutalitātei un kara nežēlībai ir gandrīz šķebinošs salkanums, patoss un prasmīga manipulācija ar skatītāja (lasi, ķīniešu skatītāja) ekspektācijām. Japāņi (ar reti patētiskiem izņēmumiem) tiek attēloti kā pēdējie orki, sakautās tautas ciešanas, varonība un nestie upuri tik aizkustinoši, ka, šķiet, katram otrajam ķīnietim kinoteātri būtu jāpamet ar asarām acīs, turklāt filma ir tieši tik paredzama, lai tās vērotājs sajustos vairāk vai mazāk intelektuāli neapdalīts. Varbūt tāpēc skatījos ar trīs piegājieniem (toties vienā naktī!) un galu galā secināju, ka par spīti nogurdinošām klišejām un pāris czemu/wtf epizodēm (acīgākie skatītāji ekrānā pamanīs arī “spokus”), izstrādājums tomēr ir slavējams, vizuāli baudāms un vērtīgs, jo vēsturiski apgaismojošs. 4/5

Briestu festivālam, klausoties mūslaiku lieliskāko pagānfolkmetāla grupu pasaulē. Man ir dažādi argumenti, kāpēc vieta dzelzs tronī pienākas tieši viņiem (viņai), kurus nevaicāts neklāstīšu, lai manā vietā runā mūzika/Mašas daiļā mute. Šeit visi (laikam) Arkonas oficiālie videoklipi, vairāk vai mazāk subjektīvā krutuma secībā:

Славься, Русь!
Гой, Роде, Гой!
Стенка на Стенку
Покровы небесного старца
Лики бессмертных Богов
Ярило

Incidentally, aizaizvakar bija Jaromarsburgas Sv-dieva tempļa sagraušanas 844. gadadiena

Pagānu hiphops kurwa :D

Nevaru piekrist iepriekšējā komentētājiem, jo pēc iepazīšanās ar dažām konspirācijas teorijām man Disneja filmas patīk vēl vairāk (skatoties meklēju visādas okultas norādes, bet kas meklē, tas atrod) un Džons Kārters (no Marsa), kurš radies tajā pat prātā, kas izgudroja Tarzānu, ir praktiski nevainojams mēģinājums saprecināt sci-fi un swords & sandals “žanrus” (pieņemsim, Avatāru ar Persijas Princi, vai Zvaigžņu Karus ar Skorpiona Karali, visu laiku labāko filmu pasaulē :), ievedot troņa zālē caur piedzīvojumu, klasiskā vesterna un tām neiespējamās vēstures durvīm, kuras manā subjektīvajā kinopieredzē līdz galam atvēra 10,000 B.C. °M° Turklāt saku to, nebūt nebūdams pavisam neizvēlīgs mūslaiku glancētā fantasy piedāvājuma priekšā. Pasaulē pārmaksātākā scenārista M. N. Šamaljana The Last Airbender, piemēram, uzskatu par pēdējo miskasti (to gan būtu grūti nedarīt)

We are the answer. We are the promise delivered to all mankind. We raise our hand to one nation. We march to the beat of one heart. The world is sick, and we are the doctors.

Brīnumainā kārtā vakar pēc episkās otrās Troņu sezonas beigu orģijas pietika spēka vēl vienai. kants bija taisnība: Iron Sky ir varena! Lieliska izklaide, trāpīga politiskā satīra, asprātīga parodija un rafinēts sviests vienā ar veselu sauju kino- un kultūratsauču, properly resērčotu estētiku, Laibač mūziku (! OST zem plakāta), pārliecinošu CGI un perfektām beigām. Somi mani ir nopirkuši, jādodas pameklēt viņu iepriekšējais produkts Star Wreck. Tikmēr rindā gaida Džons Kārters...

http://mellonball.tumblr.com/post/24389760020
http://stevejinks.tumblr.com/post/24387718425
http://faberryvans.tumblr.com/post/24402097894

Normāls mēģis

Laikam jau nepamatoti, un visi visu stāstu nezina, bet ĒK (Ēnu Kaleidoskops) nespēlēs Sammersaundā, jo tur uzstāsies instrumenti. Tā lai arī paliek.

http://klab.lv/community/muzons/954498.html

Dark Shadows (2012) ir veidota pēc 60./70. mijas TV ziepju operas, ar kuru jaunībā slimojuši gan Tims Bērtons, gan Kventins Tarantīno, gan... Madonna. Bārnabasa Kolinsa tēls tajā parādījies tikai pēc pirmās sezonas, bet krietni paaugstinājis seriāla reitingus, un tik ļoti paticis Džonijam Depam that he wanted to be him, kā saka wikipēdija. To un citu, nebūt ne mazsvarīgu informāciju noskaidroju tikai pēc filmas noskatīšanās. Varbūt šīs zināšanas apriori būtu kaut ko mainījušas, bet varbūt nē, katrā ziņā visu pirmo pusi ficene stabili gāja uz 5 zvaigznēm (acisnafig, lietoju mubi), tomēr pie Elisa Kūpera (ar kuru bērnībā stabili slimoju es, bija pat 2 plakāti pie sienas) parādīšanās kļuva nujaudruskupardaudz kičīga, bet uz episkajām beigu cīņām (ar kurām laikam beidzas visas tādas filmas) galīgi samiegojos. To gan vairāk veicināja nevis apnikušās klišejas, bet pa dienu krustām šķērsām izstaigātās Centrum aģentūras, parki un vecajā pastnieka darbā tik labi iepazītās kanālmalas, protams, arī Hārlemas ielā iegādātais un Fondelparkā uzņemtais heiziņš. Man vispār patīk kinoteātrī novilkt kurpes un izlaisties, arī uz bioskopu Amsķikā līdz šim vēl nebiju bijis. Filmu iesaku, nebīties no plakātu plastiskuma, Bērtons ir iekšā un krāšņs caur un cauri

Jā, kā jums mans jaunais avatārs ;)

Woe be unto him who questions the contents of my backpack! I assure thee there is nothing short of perfection there. Man patiesībā ļoti patīk krāmēt somas pirms ceļojumiem, ja nav jāsteidzas. Tā ir tāda privātā inventāra revīzija, kuras dēļ var pat atļauties nokavēt pēdējo trolejbusu... Nekas, ir tramvaji

Es mīlu visas (3) savas mājas, gan tās, kas Vidzemes augstienē, gan tās, kas Mārupītes krastā, gan ar dievieti virs Vecrīgas jumtiem, šodien sapratu, patiešām, kā Taurus, ar saknēm mīlu vietas, vairāk par cilvēkiem un reizēm. Tāpēc reizēm tās jāpamet, kaut vai piespiedu kārtā, lai... nesajustos tajās slikti, kā bieži ir bijis, man parasti veicas ar vietām, bet tas neko nenozīmē, jo ļaunāka par sliktu pašsajūtu sliktā vietā ir tikai slikta pašsajūta labā vietā. Vissliktāk (un vissliktākais) mūžā jutos, dzīvojot smaržīgā priežu mežā Nemūnas ielejā, ar kristiešiem, vietā, ko sauc par Dieva galu

Šonakt pamanīju, ka bērnības loxi Roxette izdevuši jaunu brīnumu ar nosaukumu Travelling. Lol. Novilku, ierakstīju telefonā, bet uz 40 minūšu miega fona šodien nekas nepatika. Vakarā pasnaudu, paēdu, pasveicināju ģimeni, uzspēlēju tetri istabā, kurā manas prombūtnes laikā vienmēr novācas kaut kāds oftopiks, sāku krāmēt to somu un raugi, dziesmu Stars izturēju līdz beigām :)

Vēl dieviete šodien izšķīrās. Nepatika. Solījās nekad mūžā vairs nešķirties

“Of all human weaknesses, obsession is the most dangerous – and the silliest.”

No visām cilvēcīgajām izvēlēm (šķiet, ka neesmu redzējis tikai kādas 20-30 Vudija Alena filmas :) Mighty Aphrodite (1995) likās un gan jau arī bija pareizā, jo nosaukumā dieviete, turklāt kāda, un tur, protams, bija viss tas pats, kas vienmēr, gandrīz visās Vudija Alena komēdijās, kaut kas kā pēc kosmosa pasūtījuma vienmēr aktuālais, sviestainas alūzijas uz sengrieķu traģēdiju (patoss, koris amfiteātrī, komentāri ciprešu dārzos, Edips, Kasandra un Iliāda), kā vienmēr jauna (<30 gadu) Helēna tā, kas B. Kārtere, neatslābstošs humors (kļuva progresīvi smieklīgāk) un nenotika nekas traumējošs – arī kā vienmēr, jo viss ir joks, par visu smejas (tā Eduards Veidenbaums un beigu titri) un atkal tas reizēm ziedi sakārto paši sevi jeb DEUS EX MACHINA

Septiņas Nāves Durvis

(tas pats, psiholoģiskais terors & permanentā psihoze, ķirzaku valstībā, viss ir atļauts >)

Ir tāds jēdziens/īpašību kopums kā pamatīgums (angl. profundity), bet dažiem tas izpaužas tikai fiziski :)

Katru vakaru augstu virs rietumu apvāršņa mirdzošie (no kreisās) Jupiters un Venera bliež pa semantisko aparātu.

Kā tā? Jupiters (Zevs) ir daudzreiz lielāks par Veneru (Luciferu), taču daudzreiz tālāk, tāpēc šķiet krietni blāvāks par pēdējo.

Tāpat varētu būt ar metafizisko providenci (“Dievu”) un pasauli (“Velnu”), vai ne. Shallow but true

Spartacus: We do not choose love. It claims each man as it wills.
Crixus: And it grips until there is nothing left.

(Šajā brīdī es sapratu, ka esmu jau pieradis pie jaunā Spartaka ^^)

Nedaudz ideālākā pasaulē, kad zēni spēlētu kariņu, meitenes stāvētu malā un skatītos

Vēl ideālākā nekā tāda vispār nebūtu

Sāku skatīties subj. (2010), vēl palikušas 40 minūtes, bet Injaritu jau ir nopelnījis 5 zvaigznes!! Vietā ar ķīniešu puisēniem pie griestiem sapratu, ka aaaaaaa vienam vakaram pietiks... Aizgāju gulēt iemīlējies. Pamostoties sniga un beidzot bija silti. Apnicis šķidruma deficīts (lasi, kausēt sniegu), tāpēc nu mēroju tos 70 metrus līdz akai pret kalnu un atpakaļ, vienalga ātrāk.

Šīsdienas karadziesma

no Gott mit uns (2012)

( Rūna – TEIWAZ )

Neapstāsimies
Nav laika
Nav jēgas
No rītiem ilgi
Neaizmirst sapņus

Tā tās zināšanas izskatās, mhm... līdz brīdim
Kad apjaut, ka eksistence virs Zemes
Ir mūžīga šķīstītava
Purgatorijs
Limbo
un varbūt atkārtojas
Ko tad?
Nāves enģelis
tad nesola
ne atbildes
ne mieru
ne risinājumu
Visi jūsu lolotie torņi
Krīt
▼

Tēju nedzeru, bet... Eu! Kāpēc es nezināju, ka “Tors” (2011) ir tik snogšibaķeļnijs kino!?! Nopietni!! (Tagad zinu.) Atzīšos, ka visu šo laiku biju post treilera skepticisma varā un gaidīju kaut ko visai nebaudāmu. Iespējams, pie tā vainojams arī “Titānu brāķa” (2010) feils, taču šeit estētisko neomulību pirmajās pārdesmit minūtēs (viss tāds pārāk speis, plastisks un kantains rādījās) ātri nomainīja kinematogrāfiska sajūsma un pat skandināvu mitoloģijas cienītājam manī nebija kam piesieties. Stilīgs Bifrosts, tīri pārliecinoša Jotunheima un kosmoloģiskais risinājums, varen smalks un nešpetns Loki (pārējo dievu rases lai paliek uz jaunās pasaules kārtības sirdsapziņas), episki dialogi, kā arī itin veselīga humora izjūta – ļoti patika Tora patoss, komunicējot ar Midgardas (= ASV) mirstīgajiem, un pat klišejiskie supervaroņu filmas elementi ar smagā metāla datorgrafiku ir paciešami pie tādām pērlēm kā Do not mistake my appetite for apathy! un Base, we've got Xena, Jackie Chan and Robin Hood :)) Es godīgi neatceros, kura vēl filma pēdējā laikā būtu tā pārspējusi ekspektācijas, tāpēc skatījos lēnām un uzmanīgi (3 dienas :) Tagad zinu arī to, ka dievi nemaz nekrīt, bet lido un dara to ātrāk kā supermens. Krīt tikai golemi un sala milži. Cilvēki... tie jau ir nokrituši. Bet, kad zemāk vairs nav kur, tad var kļūt tikai labāk. Zemāk par zemi nokrist jau grūti un nav gluži tā, ka visur rēgotos bedres, krāteri un svaigi izrakti kapi. Man patīk pie zemes (esmu dzimis zemes zīmē), pie zemes ir ērti... (dieviete)

“Seeing,” they said, “that old-time Pan is dead, let us now make a tomb for him and a monument, that the dreadful worship of long ago may be remembered and avoided by all.” So said the people of the enlightened lands. And they built a white and mighty tomb of marble. Slowly it rose under the hands of the builders and longer every evening after sunset it gleamed with rays of the departed sun. And many mourned for Pan while the builders built; many reviled him. Some called the builders to cease and to weep for Pan and others called them to leave no memorial at all of so infamous a god. But the builders built on steadily. And one day all was finished, and the tomb stood there like a steep sea-cliff. And Pan was carved thereon with humbled head and the feet of angels pressed upon his neck. And when the tomb was finished the sun had already set, but the afterglow was rosy on the huge bulk of Pan. And presently all the enlightened people came, and saw the tomb and remembered Pan who was dead, and all deplored him and his wicked age. But a few wept apart because of the death of Pan. But at evening as he stole out of the forest, and slipped like a shadow softly along the hills, Pan saw the tomb and laughed.

  Lord Dunsany Fifty-One Tales

Вавилон обречён

Tāpēc pārvelku biezās urbānā trekinga kedas uz slēpjzābakiem, ievelku no naktscepures, uzlieku vilkties Dernière Volonté ‘2012 un dodos pretī saulrietam pie kaimiņienes pēc piena, nezvaniet, zb