Lieliska dokumentālā filma par kādu, manuprāt, ļoti veiksmīgu sociālo eksperimentu. Iedomājies Sašu Baronu Koenu, tikai daudz nopietnāk un ar pievienotu garīgo vērtību. Aplausi, Vikram



Sri Kumaré is an enlightened guru from the East who has come to America to spread his teachings. After three months in Phoenix, Kumaré has found a group of devoted students who embrace him as a true spiritual teacher. But beneath his long beard, deep penetrating eyes, and his endless smile, Kumaré has a secret he is about to unveil to his disciples: he is not real. Kumaré is really Vikram Gandhi, an American filmmaker from New Jersey who wanted to see if he could transform himself into a guru and build a following of real people.

via harryvagrant

“I didn’t deliberately set out to be blasphemous, but then Pope John XXIII is a better judge of such things than I am.”

  — Luis Buñuel

Every saint has a past and every sinner has a future.

Uzreiz jāpiekrīt viedoklim, ka pagrūti uztvert šo episko drāmu kā nopietnu vēsturisku vēstījumu, kāds tas cenšas būt, ja tā valoda ir angļu. Saprotams arī, ka neiemācīsi visam mirdzošo rietumu aktieru pulkam runāt spāniski bez akcenta, tāpēc liksi runāt angliski ar spāņu akcentu (tipa), vietām arī paspīdot ar kaitinošiem internacionālismiem aļa Jawohl! Das ist richtig, Vamos, Nyet utml., lai norādītu uz tēla etnisko izcelsmi, manuprāt, lieki, jo tā nekavējoties zaudēsi veselu zvaigzni. There Be Dragons (2011) diemžēl nav neviena pūķa, ir tikai traka izskata sieviņa, kas par tiem runā (nevarēju gan saprast, kāpēc, visticamāk, lai attaisnotu filmas nosaukumu), pūķi ir metaforiskas rotaļlietas bēniņos, pārspīlējums un mārketinga triks, un par ko tādu var zaudēt vēl vienu zvaigzni. Filma stāsta par katoliskās organizācijas OPUS DEI (tās pašas, ar kuru vēl nesen mūs biedēja Dens Brauns Da Vinči Kodā) dibinātāju, priekšpēdējā pāvesta kanonizēto Hosemariju Eskrivā un viņa bērnības drauga gaitām Spānijas pilsoņu kara laikā un pirms tam, nezkāpēc uzskatot, ka tas jādara caur atmiņu prizmu, iesaistot kāda septiņdesmito gadu rakstnieka-biogrāfa centienus noskaidrot to patiesības daļu, kas attiecas uz viņa mirstošo tēvu un bla bla $#*&%&^*$ tāpēc tur, protams, ir jābūt slimnīcai (amerikāņi vispār ir sajūsmā par slimnīcām), nedabiskiem grimiem un grimasēm, lai nopirktu skatītāju ar kārtējo “pārsteidzošo” sižeta pavērsienu, bet es saku Nē. Tas ir lieki un tā tu tikai zaudē zvaigznes. Arī piesaukt pūķus tādā veidā ir lieki un samāksloti, es neticu, pārstāju ticēt brīdī ar kadrā amatieriski ielīmētajiem Madrides zoodārza ziloņiem. Un tas kariņš arī... pusi laika nesapratu, kur kas notiek un kurš tobrīd uzvar. Nudien, pat Fauna Labirints likās krietni pārliecinošāks šī konflikta atainojums :) Ok, jāpasaka arī kas labs, tomēr daudzi ļaudis ir centušies, filma nebūt negarlaiko, tajā ir vairāki prātīgi dialogi ar domāšanu stimulējošām atziņām, spēcīgas jūtas un smuki skati. Bet tās klišejas un tehniskie neveiklumi nokauj

Kaut kad pavasarī redzētas filmas, par kurām gribas kaut ko ierakstīt

The Reckoning (Lielbritānija, 2003)



Theirs is the silence of consent.

Dīvainā kārtā nebiju iepriekš neko par tādu dzirdējis, tāpēc atklājuma prieks bija jo lielāks. Nudien, šī izrādījās labi slēpta pērle, it sevišķi, ja patīk viduslaiki, patoss un... teātris. Filmas galvenie varoņi ir aktieri un arī filmas aktieru ansamblis ir varen spožs – Pols Betānijs (kuru pirmoreiz uz lielā ekrānā redzēju ar pliku dibenu Bruņinieka stāstā, arī šeit ir spiests teikt skaļas runas), cilvēks-mugurkauls Vilems Defo (kurš tēlojis gan filmās par Jēzu, gan Antikristu, cita starpā), Vinsents Kasels galvenā ļaundara lomā (tiesa, mazāk dēmoniska kā Šaitanā), Metjū Makfadens (Atoss jaunākajos Musketieros, Notingemas šerifs pēdējā Robinā Hudā un brālis Filips Zemes pīlāros) un pat Jūens Bremners (kurš bijis pārāk daudz kur, lai uzskaitītu vienu iekavu ietvaros, bet vislabāk droši vien atpazīstams kā jokainais vientiesis vitamīnists no Vilcienvaktes). Darbība notiek normāņu pārvaldītajā XIV. gadsimta Anglijā, un principā tas laikam skaitās detektīvs, bet vismaz man stāsts šķita gana daudzslāņains un suģestējošs, lai neiespringtu uz sižeta niansēm – vairāk uzrunājošie motīvi bija Betānija tēla katarse un tas par mākslu kā revolucionāru spēku.


We Have a Pope (Itālija, 2011)



Point for Africa!

Pārsteidzoši miermīlīgs un (vietām pat pārlieku) cilvēcīgs stāsts par fiktīvu Vatikāna konklāvu, kurš spēcīgi kontrastēja ar iepriekš redzētajām šī pasākuma ekranizācijām. Te tā galīgi nav tik varaskāra padarīšana kā vēl svaigajā seriālā Borgias vai Dena Brauna Eņģeļos & Dēmonos redzētā – izrādās, kardināli nebūt nekāro pēc Ēdenes vēstnieka amata Zemes virsū un patiesībā visi ir baigie mincīši ^^ Nepārliecināja protagonista un visas drāmas (komēdijas) vaininieka tēls, varbūt vaina aktierī, taču kardinālu volejbols bija vienkārši ģeniāls un noteikti liels mirklis itāļu kino – to tinu atpakaļ un skatījos vairākas reizes (ieteiktu pievērst uzmanību arī paralēlajam psihoanalītiķa dialogam ar svēto tēvu). Visā visumā viegla un gaiša filma, kas nemoralizē, nenosoda un, visticamāk, ne tuvu neatbilst realitātei.


Footnote (Izraēla, 2011)



I’m a philologist! Phi-lo-lo-gist!

Līdz šim praktiski viss, ko esmu redzējis no Izraēlas kino (kaut arī tas nav daudz, varbūt vēl kādas 5 filmas), ir atstājis uz mani ļoti labu iespaidu. Patīk tas, cik pamatīgi un ar kādu atbildību “viņi” risina fundamentāli ētiskus, nereti ģimeniska rakstura jautājumus, tai pat laikā nezaudējot veselīgu pašironiju. Arī Zemsvītras piezīme nav izņēmums. Filmu, kas kandidēja uz šīgada kinoakadēmijas balvām svešvalodu kategorijā (bet Kannās vispār noplūca palmas zaru par labāko scenāriju), manuprāt, var pilntiesīgi dēvēt par akadēmisku trilleri :) jo spriedzes tajā netrūkst. Tas ir gan reizē nopietns, gan asprātīgs stāsts par diviem Jeruzalemes Ebreju Universitātes Talmuda katedras profesoriem, par tēva un dēla attiecībām, ieilgušu klusumu, konkurenci, epistēmiskajām tradīcijām un kādu pārpratumu, kurš vienam no viņiem liek nokļūt ārkārtīgi sarežģītā situācijā... Īpaši ieteicama teoloģijas un filosofijas studentiem.

Šodien nacionālā brīvdiena ir ne tikai nēģu zemē, kā ziņo user adinkra, bet arī te, jo, raugi, precīzi četrdesmitā (un vienmēr ceturtdienā) pēc Lieldienām, tātad pēdējā Jēzus debesīs iebraukšanas reize. Vēl pēc desmit dienām būs Pentekosts jeb Pinksters :) tas ir, kad svētais Gars nolaidās uz apustuļiem. Šī vienmēr sanāk svētdienā, bet holandieši ar gudru ziņu (tāpat kā daudzās citās zemēs, arī igauņu) ir atbrīvojuši pirmdienu, jo skaidrs taču, ka Gars reti kad nāk viens un neatstāj sekas. Izklausās pēc stipri reliģiskas nācijas, bet nē, man liekas, viņiem vienkārši patīk brīvdienas, pie tam šajā gadalaikā. Piemēram, uz jautājumu, kāpēc Karalienes (dzimšanas) diena, kuras galvenā atrakcija piezemētākos miestos uzskatāmi ir nevis kaut kādi skaļi gājieni un oranžas drēbes, bet neierobežots blusu tirgus (katram ir brīv iznest no mājas sev nevajadzīgās mantas un pārdot tās uz ielas/parkos/kurvēlies, kopskats atbaidošs, un vēl tie etnotroļļi), tiek svinēta 30. aprīlī (like valpurģu naktī), proti, kāpēc tiek svinēta tieši šīs karalienes (Juliānas) dzimene, jo karalieņu taču Nīderlandei bijis vairāk kā saprašanas, Pelle atbildēja, ka pārējām tās esot ziemā vai rudenī, un it's just not that good a time to party

Manis pēc gan varēja iztikt, jo vakar biju vecajā aģentūrā un tiku pie sava 2008. Jaaropgaaf, varētu beidzot pēc notīm atprasīt visus nodokļus... bet Belastingdiensts ta ciet. To rīt

Nedaudz garus trenkājošas literatūras caur čimēru, bet ticiet man, tādas ir daudz, neticiet

“Sātana plāns iznīcināt Bībeli, to neaiztiekot, ir visgudrākais, ko es jebkad esmu dzirdējis. Čārlzs Darvins, dzimis 1809. gadā, un Tomass Henrijs Hakslijs, dzimis 1825. gadā, jau agrā jaunībā nonāca garu ietekmē, jo ārsti, kas tos ārstēja, izmantoja hipnotismu kā anestēzijas līdzekli.

Gari nolēma, ka tad, kad abi zēni būs pieauguši, viņi kļūs par rīkiem, kas ieviesīs jaunu reliģiju, proti, evolūcijas teoriju. Sasaistot to ar zinātnisko revolūciju, kas tolaik joņoja pa pasauli, daudzi cilvēki nekad neiedomāsies, ka tā ir reliģija — reliģija, kas šķērso visas konfesiju barjeras un sagūsta pat neticīgos.”

Priestera tālākais apgalvojums mani pārsteidza un izbrīnīja. Viņš apgalvoja, ka katru, kas māca evolūcijas teoriju, gari uzskata par šīs plašās reliģiskās sistēmas garīdznieku, un tādi saņem īpašu svaidījumu no paša sātana. Sātans viņiem piešķir lielu spēku izraisīt garīgu aklumu, pārliecināt un pievērst sev. Patiesībā viņš šos cilvēkus vērtē tik augstu, ka norīko īpašu eņģeļu svītu, kas tos pavada visu mūžu. Tas ir lielākais pagodinājums, kuru sātans kādam var piešķirt.

Sātans un tā padomnieki, pēc priestera skaidrojuma, ir secinājuši, ka evolūcijas teoriju var izmantot, lai sagrautu Bībeles pašus pamatus. “To var vērst pret radīšanas nedēļu, pret pirmo senču krišanu grēkā un pret pestīšanas plānu. Likme ir tik augsta, ka, pēc garu vārdiem, sātans pats ir mācījis Čārlzu Darvinu definēt viņa zinātnisko atziņu principus.”

http://www.adventisti.lv/lv/media_lv.php?type=vol&event=17&topic=4

p.s. tas ir tas Hakslijs, pēc kura (nevis Oldesa) nosaukts man duālais (tātad iecienītākais :) socioniskais tips...

“I have no special regard for Satan; but I can at least claim that I have no prejudice against him. It may even be that I lean a little his way, on account of his not having a fair show. All religions issue bibles against him, and say the most injurious things about him, but we never hear his side. We have none but evidence for the prosecution and yet we have rendered the verdict. To my mind, this is irregular. It is un-English. It is un-American; it is French.”

  — Marks Tvens