Šis nav pats labākais laiks būt latvietim Nīderlandē – tā nodomāju pirms apmēram divām nedēļām Amsterdamas Slouterdaika nodokļu administrācijā, sajutis, kā pēc manas adreses izlasīšanas apkalpojošā personāla attieksme mainās no formāli pretimnākošas uz izteikti vēsu – šķita, ka mani pat mēģina atšūt ar birokrātiskām metodēm, jo valsti pametu ar divām pretrunīgām informācijām apdrošināšanas naudas atgriešanas jautājumā. Tārīta avīžu galvenā ziņa bija par tiesas spriedumu (lv portālu lasītājiem droši vien jau labi zināmā) Roberta M. lietā, uz kuru manu uzmanību vērsa Pelle... The Beast from Riga, tā viņu dēvējot presē. Galvenais, ka tobrīd pats sajutos tāds – viss sātanisks, savākts un mērķtiecīgs, bez emocijām, proper englishā mehāniski atkārtojot savus jautājumus, līdz pārliecinājos, ka esmu saprasts/sapratis pareizi. Jā, vēl gari mati, āžbārda, pīrsings... Kā teica medniece, no Greenpack tiku atlaists, jo cilvēki esot baidījušies un “nezinājuši, kā ar mani runāt” (LOL. Nerunāt!) Kopsavilkums vēl nav tapis, bet, kā teicis Zālamans, visam ir savs laiks un vieta. Interesanti, ka autobusā uz Viļņu slīpi pāri ejai sēdēja igauņu meitene, uz kuras somas vēlāk (t.i. pēc pusotras jaunā albuma noklausīšanās) pamanīju BURZUM uzšuvi. Bet pedofilus (un izvarotājus), manuprāt, vajadzētu kastrēt, nevis ārstēt. Protams, tikai pietiekamu pierādījumu gadījumā

Nach Berlin! Nīderlandes goti uzskatāmi izpirkuši visas trešdienas un ceturtdienas eirolīnijas, tāpēc Amstelas leknos krastus atstājam jau šovakar. Last.fm ar zvaigzni iesaka 86 no 187 māksliniekiem. Tikmēr kants biedē dievieti ar pildītu pīli (viņa neēd gaļu)

QNTAL ir mēnesnīcas mūzika, bet šajā zemē tāda, šķiet, nav iespējama (naktīs VIENMĒR ir mākoņi). Pie tam tagad ir tukšmēness, un šis ir izsmēlis mani. Katrā brīvajā vienatnes brīdī, kuru nav daudz, ar riteni vizinos pa Amsterdamas Mežu, kurš mani ir apbūris no galvas līdz kājām. Tā ir milzīga teritorija, gandrīz tikpat liela, cik pagaidu apmešanās vieta Amsteldūksnājs, ar milzīgiem kokiem, neskaitāmām alejām, celiņiem un takām (divriteņiem/divkājaiņiem/seškājaiņiem), ūdeņiem, ziedošām pļavām un atelpas vietām. Vizinos ilgi, nekad neatgriežoties vienā un tajā pašā vietā, klausos mūziku vai putnus, malkiem rijot brīvības sajūtu, in a state of constant Awesome, līdz vairs nesaprotu, ko ar to darīt. Bildēt, baudīt, ko? Vienatne ir bezmērķīga. Lielāko šī pavasara daļu saulains laiks man nozīmējis to, ka tūlīt sāks līt, bet lietains – ka drīz uzspīdēs Saule. Tikai pievakarē atcerējos, ka šodien ir ne tikai tukšmēness, bet arī Saules aptumsums (gan jau citā puslodē, bet man liekas, ka ietekme ir jūtama, uz puslodēm, ne, un manas debesis ilgi ir bijušas tukšas no spīdekļiem, izņemot vienu) Hekate un Fenrizs uzglūn ar atņirgtiem ilkņiem, gluži kā sarunājuši. Neviltota iecietība ir mani izsmēlusi. Dievietes ūdeņi, paisumi, bēgumi, tas ir kaut kāds vicious circle, un es nezinu, ko darīt. Apsēsties nātrēs, lai pretotos. Ienirt ezerā, izraudāt neizpratni. Ko? Viss jau ir lieliski, izņemot nenoteiktību. Es redzu, kas man ir jādara, bet viņa nē, un atsakās. Kāpēc šķiest enerģiju, vienlaicīgi vēloties divas pretējas lietas? Es neprotu samierināt viņas puslodes. Es spēju tikai nogaidīt. Pacietība ir svēts tikums. I mean well, Odins ir mans liecinieks

Muzeju nakts šodien notiek visā Eiropā, bet Amsterdamā maksā 17 eiro (jo par velti nākot pārāk daudz tautas). Tas gan neko nemaina mūsu plānos tūliņ doties uz lieliskāko pasaules muzeju, kādā esmu bijis, proti, Tropu Muzeju, kuru reiz pirms četrarpus gadiem jau apmeklēju, bet nemaz nepaspēju līdz cietvēršanas laikam visu atskatīties. Citādi, Belastingdiensts holandiskā garā arī vakardienu bija izdomājis sev brīvu, toties aizbraucām ar vistālāk vedošo Ijveeru (bezmaksas prāmi pār Aiju) uz NDSM Werf, kas (negaidīti) izrādījās tāda kā izspļauta amsķika andrejosta. Pēc tam atpakaļ uz Tasmānijas pieturu (arī pirmoreiz), un tad gan pa no pasta sen zināmiem rajoniem gar mincīšiem uz Hārlemas laukumu un ielu, kur jau otrreiz pārlaidām lietu par mīlīgāko atzītajā kafejnīcā. Šoreiz menu zilais siers (sativas un indikas hibrīds), papildināts ar litru AH vīna un obligāto iedzeršanu uz katra tiltiņa, meklējot pareizo tramvaju (tukša pudele līdz mājām garantēta)

Un vēl tās bioerotiskās Amstelfeinas taciņas, mmm... <3

Šodien nacionālā brīvdiena ir ne tikai nēģu zemē, kā ziņo user adinkra, bet arī te, jo, raugi, precīzi četrdesmitā (un vienmēr ceturtdienā) pēc Lieldienām, tātad pēdējā Jēzus debesīs iebraukšanas reize. Vēl pēc desmit dienām būs Pentekosts jeb Pinksters :) tas ir, kad svētais Gars nolaidās uz apustuļiem. Šī vienmēr sanāk svētdienā, bet holandieši ar gudru ziņu (tāpat kā daudzās citās zemēs, arī igauņu) ir atbrīvojuši pirmdienu, jo skaidrs taču, ka Gars reti kad nāk viens un neatstāj sekas. Izklausās pēc stipri reliģiskas nācijas, bet nē, man liekas, viņiem vienkārši patīk brīvdienas, pie tam šajā gadalaikā. Piemēram, uz jautājumu, kāpēc Karalienes (dzimšanas) diena, kuras galvenā atrakcija piezemētākos miestos uzskatāmi ir nevis kaut kādi skaļi gājieni un oranžas drēbes, bet neierobežots blusu tirgus (katram ir brīv iznest no mājas sev nevajadzīgās mantas un pārdot tās uz ielas/parkos/kurvēlies, kopskats atbaidošs, un vēl tie etnotroļļi), tiek svinēta 30. aprīlī (like valpurģu naktī), proti, kāpēc tiek svinēta tieši šīs karalienes (Juliānas) dzimene, jo karalieņu taču Nīderlandei bijis vairāk kā saprašanas, Pelle atbildēja, ka pārējām tās esot ziemā vai rudenī, un it's just not that good a time to party

Manis pēc gan varēja iztikt, jo vakar biju vecajā aģentūrā un tiku pie sava 2008. Jaaropgaaf, varētu beidzot pēc notīm atprasīt visus nodokļus... bet Belastingdiensts ta ciet. To rīt

Holandes romantika ir miniatūra. Nē, tie gludie, plakanie zālāji ar aitām vai neko, pār ko vējam ieauļoties, neuzrunā nemaz. Bet pat vietās, kuras no augšas (kartē) izskatās kā totāli guļamrajoni ar 2000 cilvēkiem kvadrātkilometrā, katrs neaizņemtais stūris ir vienās lapās un zālēs, ziedos un ūdeņos, putnos un zobaiņos. Tikai pāris metrus no šosejas aiz skaņu pārliecinoši slāpējošām sienām ir vietas, kuras izskatās tā, it kā savādākos diennakts laikos būtu elfu apdzīvotas. Un visur soliņi. Un tiltiņi. Un kastaņi, ziedoši. Reizēm rozā (ziedoši, kastaņi). Kastaņu ēna man liekas īpaši vilinoša. Uz nedēļu or so tikām vietā ar internetu un visu, bet izsitām (dieviete izsita :) korķus tā, ka 30h nebija elektrības. Par laimi tikām arī pie divriteņiem (viņai balts, man oranžs) un zaļās zemes tuvie tālumi vairs nav šķērslis, redzēts tik daudz, ka uzrakstīt nav laika lauki govis upe kapi kapi upe lietus :zem tilta: mājas 7. sērija uz pēdējiem laptopa akumulatoriem mīla rīts pilsēta ielas ielas parks ielas kapi mežs mežs mežs mājas Elektrība INTERNETS

Fonā RTL7/// rāda angliski (ar krievu akcentu un holandiešu titriem) dublētu Nakts Sardzi. Aurāli neveikli. Antonam arī neiet. Laat maar

Dark Shadows (2012) ir veidota pēc 60./70. mijas TV ziepju operas, ar kuru jaunībā slimojuši gan Tims Bērtons, gan Kventins Tarantīno, gan... Madonna. Bārnabasa Kolinsa tēls tajā parādījies tikai pēc pirmās sezonas, bet krietni paaugstinājis seriāla reitingus, un tik ļoti paticis Džonijam Depam that he wanted to be him, kā saka wikipēdija. To un citu, nebūt ne mazsvarīgu informāciju noskaidroju tikai pēc filmas noskatīšanās. Varbūt šīs zināšanas apriori būtu kaut ko mainījušas, bet varbūt nē, katrā ziņā visu pirmo pusi ficene stabili gāja uz 5 zvaigznēm (acisnafig, lietoju mubi), tomēr pie Elisa Kūpera (ar kuru bērnībā stabili slimoju es, bija pat 2 plakāti pie sienas) parādīšanās kļuva nujaudruskupardaudz kičīga, bet uz episkajām beigu cīņām (ar kurām laikam beidzas visas tādas filmas) galīgi samiegojos. To gan vairāk veicināja nevis apnikušās klišejas, bet pa dienu krustām šķērsām izstaigātās Centrum aģentūras, parki un vecajā pastnieka darbā tik labi iepazītās kanālmalas, protams, arī Hārlemas ielā iegādātais un Fondelparkā uzņemtais heiziņš. Man vispār patīk kinoteātrī novilkt kurpes un izlaisties, arī uz bioskopu Amsķikā līdz šim vēl nebiju bijis. Filmu iesaku, nebīties no plakātu plastiskuma, Bērtons ir iekšā un krāšņs caur un cauri

Jā, kā jums mans jaunais avatārs ;)

Ievas?

Rītdien beidzas mūsu Schīdama. Līdz ar to beidzas arī Dienvidholande (nezinu, cik tas ir objektīvi, bet man liekas, ka šis nošķīrums ziemeļos un dienvidos kaut ko nozīmē tikai pašiem aborigēniem – esmu pamanījis, ka ziemeļi ir lepnāki ar to, ka ir ziemeļi, bet dienvidi skaitās tādi konservatīvie un neveselīgie, apmēram kā ā es un vē, bet neticu), es atgriežos turpat, kur pirms gadiem četriem, dievietei tas viss ir jauns. Arī ievas, kuras šeit ir savaldītas, proti, kārtīgi iegrožotas dzīvžoga formātā, parkos un dārzos, arī Panteonā. Sākumā nesaproti, kas tik pazīstami smaržo (žēl, ka nevar ierakstīt), bet, kad pamani dzīvžogu, baltus ziedus un bites, nemaz negribas ticēt, ka tās ir tās pašas ievas, kas mājās. Ierosināju saukt par maijām, jo vakar tām bija vārda diena. Nav taču tāda auga vēl pasaulē – maijas, vai ir

Pārmaiņas pēc :) par to, kas man irvairs nav aktuāli, tātad, darbu (otro :)) Pagājušonedēļ, tātad, trīs dienas nestrādāju aģentūras kļūdas dēļ, bet pēc tam trīs darīju vienu un to pašu – vispirms 12 stundas 15 minūtes, atskaitot pauzes, pēc tam 10 stundas un 15 minūtes, bet sestdien vien nieka 9h, tātad, darīju vienu un to pašu – no standarta izmēra (ø15 cm) plastmasas puķupodiem rāvu laukā hortenziju stādus ar visām zemēm un liku plauktiņos, bez ceremonijām, cieši blakus vienu otram, tukšos podus tornī, no labās uz kreiso, vispirms augšu, tad apakšu, tad vidu, un tā, kamēr ratiņi pilni, tad ņem nākamos un pārkrāmē tikko iztukšotajos. Vēlāk tos savāc sekojošais ķēdes posms pārstādīšanas procesā – pārmaiņas pēc nevis poļi, bet kaut kādi iepriekš neredzēti aborigēni (holandieši) bija, kuri man sākumā stipri izskatījās pēc cietumniekiem (bet nedaudz vēlāk pēc cietumniekiem-gejiem), kas atsūtīti šurp labošanas darbos. Visu laiku darīt vienu un to pašu ir ļoti izdevīgi, ja esi melomāns, bezkaunīgs un ne ar vienu nav jākomunicē (poļi parasti strādā pa diviem, mani jau sen atstāj vienu, laikam baidās :), iespējams, tāpēc pirmajā dienā atkal satrakojos, lasi, pārcentos. Izraut tādu 5-15 cm hortenzijas stādu nemaz nav tik viegli, jo tie ir nesen laistīti, zeme piebriedusi, saknes pārņēmušas poda iekšmalas (noslēpums ir uzsist ar poda malu pa plauktiņu) vai, atsevišķām šķirnēm, biezā slānī izaugušas pa apakšas caurumiem (tad jākasa nost ar pirkstiem). Cimdi kļūst mitri pirmajās desmit minūtēs un neizžūst visu dienu (nākamajā dienā zem biezajiem darba vilku gumijas, tātad, pa diviem katrā rokā un bija normz), mikroklimats neapskaužams, viss nopietnais darbs atkal tiek plaukstām. Katrā ziņā reimatiskā smeldze pirkstos ātri zaudēja aktualitāti. Tikai ap 15-16 dienā (t.i. pēc astoņu stundu raušanas) iedomājos, ka vajadzētu samainīt rokas, t.i. pataupīt labo, kurai līdz šim ticis 80% slodzes, bet bija jau par vēlu. Pēc ceturtās pauzes labā plauksta bija kļuvusi pavisam stīva un kaut cik pakustināma tikai ar sāpēm. Atlikušo dienas daļu visu darīju ar kreiso, otru lietojot pavisam simboliski un tikai no plaukstas locītavas augšup. Ap sešiem kļuvu reāli nikns, podi krita laukā no rokām, visas drēbes, arī kabatas pilnas ar zemi/kūdru/saknēm, vēl paralēli besīja kantoris, kuram es jopcik šobrīd pelnu vairāk naudas nekā pats sev, starp maiņām nemaz nav fiziski iespējams izgulēties (mājās deviņos, jāceļas puspiecos, bet bez ikvakara kino un dūmu vannas taču nav dzīves :), kamēr tie nevīžo sakārtot pavisam elementāras lietas. Pirms gulētiešanas labā augšdelna bija ievērojami pietūkusi (vēl tagad nedaudz ir, bet vismaz var redzēt lielos asinsvadus) un tikpat nekustīga. Nospriedu, ka, ja no rīta plauksta nejutīsies labāk, uz darbu aizbraukšu, bet pirmajā pārtraukumā fīreram teikšu Alright, big dog, I can only work with one hand, so send me home (lai ieriebtu kantorim vismaz). No rīta pietūkums bija kļuvis vēl iespaidīgāks, taču roka jau puslīdz lietojama, tāpēc nolēmu nepadoties, strādāt ar to pašu kreiso, bet nesteidzīgi, apdomīgi un, pats galvenais, nedarīt pāri augiem, jo tie ne pie kā nav vainīgi. Ja hortenzijām ir apziņa, šis process tai noteikti nav patīkams, jo ir ārkārtīgi agresīvs un uzskatāmi traumējošs. Nav divu vienādu stādu, tos ir grūti satvert tieši īstajā vietā pie saknes, par izraušanu jau bildu – ja saknes nav brīvas un augsne kaut nedaudz mitra, uzreiz nekas neraujas un plauksta brutāli pārslīd stādam – īsāk sakot, izplūkātas lapas, norauti pumpuri un salauzti dzinumi ir norma. Par spīti tam pa šīm trim dienām līdz galam, t.i. neatgriezeniski nobeidzu tikai vienu. Bet caur rokām noteikti izgāja pārsimts tūkstoši

Atradu lielisku pielietojumu no latvānijas līdzi atceļojušajām Maximas novelcenēm. Līmēju tās virsū iepriekšējo iemītnieku (poļu) pret griestiem nospiesto odu kadaveriem. Diemžēl tādu ir veseli pieci, bet uzlīmes tikai divas :/

Savukārt vienu no NL Jobs krekliem promotēju grīdas lupatas statusā. Besī tās dredu slotas, neticu

Kā jau biju rēķinājies, siltumnīcā mani vairs atpakaļ negaida, jo atkārtoju to pašu gājienu, ko pagājušonedēļ, t.i. nebiju darbā ne pirmdienā, ne otrdienā, tiesa, šoreiz apzināti, nevis kārtējā "pārpratuma" rezultātā. Izdomāju, ka arī man būs tāds princips kā dievietei -- nestrādāt dzimšanas dienā (un kas tā par dzimšanas dienu, pēc kuras jāceļas 4.3044), lai gan līdz šim tāds nav bijis, bet esošajā situācijā rīkoties savādāk būtu pašnodevība un neadekvāts bendover no manas puses, pēc tam, kad kārtējo reizi esmu pārliecinājies, ka kantorim nemaz nevar ticēt. Ja par spīti atkārtotiem lūgumiem jau trešo!!! nedēļu neviens nespēj datu bāzē nomainīt manu lv kontu pret nl, tad vainīga jaunā grāmatvede, tad saputro ar "otru balodi," un vēl tas dubults neplīst (lol, plīst), kā rezultātā neesmu redzējis nevienu sevis šeit nopelnīto centu, kaut kas tur ļoti nav kārtībā. Nekādas pretimnākšanas un elastības uz vieglprātīgas nesakārtotības un iebaidīšanas fona. Komunikācija ar viņiem ir galvenais klupšanas akmens. Teikums rīt saņemsi €100 avansu jāinterpretē kā kaut kad rīt tev fiziski pārskaitīs €100, bet, pats saproti, mums ir cita banka, un ir piektdiena, tāpēc nauda kontā būs tikai pirmdien. Kad saki, ka vajag pie ārsta (ja jau piespiedu kārtā apdrošina par €20- nedēļā, gribas ievērtēt opcijas, lētas/valsts apmaksātas ripas un tā), atbild, ka tāpat vien pie ārsta nevienu nevedot. Labi, pateicu, ka man ir 2 hroniskas problēmas, galvenajai no kurām nepieciešams viņu pašu minētais "galvas ārsts", paskaidroju simptomus, bet skuju, gan uz to, gan visu pārējo atbild ar netaktiski uzskatāmi iepriekšsagatavotiem citātiem, like Jūs nebraucat šeit slimot/ārstēties/atpūsties/svinēt dzimšanas dienas utt. jūs atbraucāt strādāt :@@ Ejiet galīgi, es zinu kā darbojas vietējās aģentūras, merkantili, protams, bet diskrēti un bez sarežģījumiem. Svētdien 1/2 berberu vīna Red Dragon ietekmē, trve lanister-doomā klausulē kliedzudeklarēju, ka nevajag, ja, neviens nebrauc uz ārzemēm strādāt, brauc pelnīt. Bet es viņu mudīšanās dēļ vēl nopelnījis neesmu neko, tikai kaut kādus teorētiskus cipariņus courier fontā uz neparakstītas/neapzīmogotas A4 lapas. Ja man būtu paranoja, noteikti domātu, ka pastāv kāda ļaunprātīga sazvērestība, kuras autori ir ieinteresēti tajā, lai man nebūtu līdzekļu. Bet man nav (paranojas), tad jau labāk, piemēram, domāt, ka Kosmoss ar to, t.i. naudu nedienām vēlas pateikt, ka viss labais/profit mani gaida Latvijā, tāpat kā tie eiro swedbankā. Pat ja tā, es nešaubos, ka vienīgais profit, par kuru patiesi vērts cīnīties un priecāties, pagaidām ir viņa

Tagad kļūšu pavisam nelineārs, jo man ir iekrājusies čupiņa nepabeigtu ierakstu par pagājušās nedēļas “dramatiskajiem” notikumiem, bet satraukt tam nevajadzētu nevienu, jo tie ir tikai vārdi, pie tam sveši :) Sestdien ar Sabīni un Pelli bijām ciemos jeb “uz internetu” pie Flārdinhenas Jāņa, kas caur t.s. “uzmetēju” aģentūru (Stipt B.V) ir inženieris tai pašā bēdīgajā tomātu saiņošanas cehā (Greenpack), no kura mani izraidīja pēc pirmās nakts, bet dievietei vēl atlikušas trīs darba dienas (naktis). Jānis ir draudzīgs lāga vīrs pēc četrdesmit, dzīvo Dzeņa ielā un reizēm nedēļās nogalēs Sabīnei māca gleznot. Latgalisko sakņu dēļ viņš ir krievvalodīgs, bet ar mums komunicē tikai latviski vai angliski (Pelles klātbūtnē). Viņa rajonā dzīvo aptuveni 400 latviešu (kas tāpat uz kādiem, gan jau vismaz 40,000 poļiem ir sīkums, bet tomēr pirmā valoda, kuru dzirdu, izejot uz balkona sestdienas vakarā, jeb bļāviens Es atnākšu vēlāk!), kāpņu telpas ir izteikti postsovjetiskas, pat es notvēru orcisku impulsu triekt stūrī jau otro pēc rīta maiņas iztukšoto enerģijas dzēriena bundžu. Flārdinhenā ir daudz episki skaistu koku (tagad te ir kastaņu ziedēšanas laiks) un tā ir tikai 40 minūšu gājiena attālumā no Rietumshīdamas. Protams, mums tās pārvērtās ~2 stundās, jo atpakaļceļā noteikti vajadzēja izmest naksnīgu līkumu caur līdz šim neaizsniegto princeses Beatrises parku, kur nokļuvām pa ļaužu retāk bristām takām, par ko mūs pieradinātais holandiešu fauns aplaimoja ar veselu dzīvnieku parādi, mincīšus domesticus nemaz neminot - padsmit ļepatojošu zaķu pakaļām, diviem ežiem (no kuriem viens bija dikti aizņemts un komunicēt nevēlējās, bet otrs pavisam flegmatiski gulēja pļavas vidū un par mums nekustināja ne adatu), pūci (lidojumā), kā arī neatpazītu, iespaidīgu izmēru grauzēju, kas noteikti nebija žurka, bet pele arī ne. Tonakt aiz mākoņiem bija pirmais pilnais ziedu mēness, bet, kā jau atzīmēja Pelle, you're never gonna see it

Vakardienu sāku pavisam ačgārni – ar lambrusco, dūmu terapiju, ūdens procedūrām un Game of Thrones s02e01 jau astoņos no rīta. Pēc viņas mošanās, vieglām brokastīm ar zivi, mozarellas&tomātu salātiem un sinaasappelsaap (šis man uz doto brīdi ir iecienītākais vārds holandiešu mēlē :) un "man" par godu tieši 12.00 uz vienu minūti izmēģināto rajona trauksmes sirēnu test mode (krietni basīgākas, bet arī klusākas kā teefzemē) noklausīšanās devāmies nesteidzīgā ekskursijā uz valsts administratīvo/dienvidu rajona galvaspilsētu Shrāfenhāhi jeb Ze Hāgu (rajona vietvārdiem laikam tomēr nav nekāda sakara ar manis iztēlotajiem zemzemes masu kapiem, kuriem pa virsu vietējie konceptuāli audzētu gigahektārus ar ziediem :/ bet grāfiem, vnvsk, kaut kādu anonīmu sen mirušu grāfu hangout spoti te viss ir, nu, lai) Bet Hāha izrādījās negaidīti mīlīga (patiešām, pēc vilšanās par Roterdamu neko tik glītu un mierīgu negaidījām), saulainā pirmdienas pēcpusdienā patīkami nepārbāzta, centrā tikai kājāmgājēji, riteņbraucēji un maintenance auto, lielajos laukumos brīvi pieejams un ātrs gaisa internets (tik vien kā androīdā jāapstiprina, ka tiešām tagad vēlies vrij wi-fi ^^), suņu neaizdirsta (nopietni, tik traģisku situāciju kā Shīdamā neesmu redzējis pat Rīgā, kur nu vēl citur Holandē, Amsterdamā vispār tas būtu kaut kas neiedomājams – ja vēlies pastaigāt pa zālāju, da kaut vai trotuāru, acis pie putniem un debesīm nav ieteicams pārāk ilgi kavēt; iekāpt gan nekur vēl nav gadījies, bet nu ļoti gandrīz un bieži). Ar vairākām hazey pieturvietām aizgājām līdz jūrai un atpakaļ gandrīz tikai caur/gar zaļajām zonām un pa dažādiem ceļiem, pat nepalaidām garām pēdējo Rōzendāles vilcienu 23:58, un nevarējām vien beigt sajūsmināties par to, cik tā Hāha feina, nudien mežaparks, lapotņu un soliņu vairāk kā saprašanas, piejūras veikalā pusdesmitos (!) var tikt pie portvīna, bet vispār totāls AH monopols, un kafiju par brīvu nedod (skaidrs, ka lokālais mārketings dotajos, iespējams, konkurences iztrūkuma apstākļos nepieprasa austrumeiropiešu uzpirkšanu ar haļavu), pirmoreiz šajā zemē redzēju, ko tādu kā trīs dažādu izmēru alberhainus nieka 200 m rādiusā, pie jūras esošais strādāja līdz deviņiem, kā post-factum noskaidrojām. G-punkta atlasītais Euphoria B.V. gan nestrādāja (pirmdienā, atšķirībā no Roterdamas ekvivalenta, kurš to pašu nedarīja svētdienā, psihodēliskais agregors ir spītīgs un nemaz negrib būt eimija vainhausa), arī pārējie divi priekšlikumi izrādījās realitātē neeksistējoši, taču kafejnīcas mīlīgas un pēc neilgas apgaitas tikām arī pie lētākā un labākā šokolādes sativa piedāvājuma vietā ar nosaukumu DEMO

Attēlā - princis Viljams Oranžais rāda uz jumtubezmaksas internetu

Darbā pakāpeniski esmu pārgājis no (atmiņas kartes defaulto divu gigalitru tilpuma ierobežotā) randoma, kuru androīdz sauc par Party shuffle (losis :) uz pilnu albumu no-A-līdz-Z klausīšanos (vajadzēja zināmu laiku, lai tiktu pāri visiem greenpack, erp, u.c. darbu radiotraumām, kur tas, proti, savas mūzikas klausīšanās, ir aizliekts viljams; lauku siltumnīcas storage zālē, pēc Maksima lūguma, ja kas, jo radio tur neskanēja, jau biju sācis kalbasīt savu industrijas, blekmetāla un wtfolk shuffle no mabilkas bez austiņām, kā lauku autobusos, yo, bet tur vienalga dzelži un riteņi bija skaļāki; tikai māslandē aptvēru, ka nevienam netraucētu, ja darītu to pašu, ko daru, t.i. vienu un to pašu, ar zem krekla izvilktu vadu un austiņām, gluži otrādi -- es sāku strādāt ātrāk, ritmiskāk, aizrautīgāk, jo, pirmkārt, mūzikai ir milzu vara, otrkārt, nav jācieš estētiskas sāpes par kārtējo svaigo a-āil-follou-jū versiju vai 90.o atbalsi, long devoid of all magic, kā arī neirotisku nelabumu izraisošajām kurwām, ar kurām ausis tiek masīvi piespamotas, šķiet, ikvienā situācijā, kurā klātesošs ir vairāk kā viens polis) Tātad, sākot ar otrā pārtraukuma beigām plkst. 9.45 slēdzu ārā pārtiju un pēc noskaņojuma klausos vienu albumu pēc otra...

Priecājos, ka pasaulē ir (ir bijušas) tādas grupas kā Bal-Sagoth, kuru diskogrāfijai periodiski atkaliziet cauri man patīk apmēram reizi divos gados, esmu jau pie Atlantis Ascendant, vēl palicis The Chthonic Chronicles, pret kuru līdz šim esmu bijis visnotaļ skeptisks (katram noteikti ir tādas grupas, kuras tipa baigi patīk, bet daži ieraksti tiek pēc noklusējuma ignorēti, parasti pirmie (Immortal, Darkthrone, Tiamat) un/vai pēdējie (Emperor, Moonspell utt.), vai arī visi, izņemot tos (nutur Ancient utml. frīki) Bal-Sagoth, lūk, tādi ir pirmais un pēdējais, pie tam pirmais, A Black Moon Broods Over Lemuria, man nesaprotamu iemeslu dēļ ir vienīgais oriģinālā disku kolekcijā, neesmu noklausījies pat 1x, kādam nevajag?) Lai nu kā, ooverepisks ekskluzīvi R. Hovarda un H.P. Lavkrafta pasaulēm veltīts, pārspīlēti patētisks simfoniskais ekstrēmmetāls ar rekordgaru vidējo dziesmas nosaukumu mēreni pacilā/izklaidē, un man der krietni labāk par hipotētiskajām audiogrāmatām..

Savukārt, klausīties pilnā garumā ebm/dark electro albumus ir reti ekspluatēta eksotika, jo, zini, ne ar visiem tā var, toties reizēm tā atrodas līdz šim randoma karmas konsekventi apietas pērles, teiksim Life Cried dziesma Bound In Hate, kurā, kā interneti saka, ir, tas ir, dzied, Nero Bellums ^^^ kawaii. No žanra jaunā vērtībā vēl izkristalizējušies tādi, līdz šim ātrumā nepelnīti overlooked projekti kā Nurzery [Rhymes] (par spīti šabloniskajām lirikām (bet tas piederas pie stila), Thorns/Blasphemous Radicals (2008) man jau ir kļuvis par klasiku un laikam nopietnu pretendentu uz 2012. pavasara most-played rekordu jeb asinīgu konkurentu Limbonic Art fantasmagorijai, kuras varā esmu vēl kopš ziemiskajiem :HAGALAZ: baikraidiem uz taurupi un atpakaļ) un Xentrifuge (tikai viens, quiet generic albums, Light Extinguished (2007), bet kas par skaņu!¡!)

Un Otto Dix ir dikti skaistas, postapokaliptiskas nolemtības piesātinātas dzejas, vismaz tādas tās rādās, caurām dienām raujot hortenziju stādus no puķupodiem zem stikla griestiem, caur kuriem redzami tikai pelēki, apmākušies padebeši, kurus reizēm šķērso pa vientuļai kaijai. Cilvēki ir ne tikai болезнь на коже земли, bet arī trešā acs Dieva pierē, vai ne, tāpēc

Захлопни окна
Захлопни дверь
На пороге твоём
Стоит чёрный зверь

Es atvainojos, bet, nu, šodien vispār... czemu, kurwa -- pakaļ atbrauca, uz darbu atveda, tur ~5:55 man pavaicāja, kur es biju vakar un aizvakar (agency mistake), un paziņoja, ka nekāda darba nebūs, nesapratu, šoreiz vai vispār, izskatās, ka desmitā diena siltumnīcā (ceturtā māslandē) varētu tapt par pēdējo, jo, kamēr neviens neskatījās, vienalga noskanēju čipu (kazi, nepamanīs un samaksās >:) bet pēc tam ar cigareti nihilistiski uzspridzināju vienu no kāda 12,5-darba-gadu jubilejas baloniem (dzeltenu) virs maiņas līdera sēdvietas (tā paša, kas pateica No, you stay here tā, it kā es būtu pie kaut kā vainīgs), kā nupat no lietuviešiem noskaidroju, trāpīgi -- tā arī bijusi viņa jubileja (kurš atzīmē 12,5 gadu jubilejas anyway) un viņš mīlot poļus, jo pašam sieva tāda. Gandrīz žēl, ka izbeidzās shrāfenzādes ģerāniju lauki ar evil boy Aleksu, to pašu, kurš atlaida Maksimu, un poļus necieš, jo tie nesaprot angliski.

Czemu!?.. [ č e m u : ] jeb kāpēc savukārt, bija kļuvis par pēdējās dienās otro biežāk dzirdēto skaņu poļu valodā pēc nenormāli noriebušās kurwa un man patika daudz labāk, kad to nolemtības pilnā, apokaliptiskā izteiksmē pāri ziedu jūrām ik pa laikam noauroja pēdējo divu dienu bezvārda kolēģis ar pīrsingu uzacī. Tā gari, stiepti, grūtsirdīgi un/vai sašutuši Čemūūuuu... ))

Jo tāda karma, es teiktu, bija jau feini, un wheels are in motion. Pusi no abām pēdējām dienām nostrādāju pie divām poļu tankistēm, like, no filmas, kas bija pirmās meitenes mūžā, kuras esmu redzējis braucam, pie tam diezgan droši, ar oranžajiem autokāriem/pacēlājiem, i mean, to neesmu darījis pat es visas savas raibās karjeras lo-fi daļā (bet lietuvas lielākajā noliktavā 2004/05 nostrādāju septiņarpus mēnešus, divus pirmos nakts maiņās ledusskapī, pēc tam tiku brāķa/norakstāmo preču nodaļā) pag, meitenes, tātad, tādas smalciņas, bet žiperīgas un ar krūtīm, kā polietēm pienākas, gariem kastaņu matiem, abas līdzīgas kā māsas, viena pat runāja angliski un dienas beigās atļāva pabraukāt pa siltumnīcu ar riteni, tas laikam bija mans peak point tur

It kā būtu, par ko pārdzīvot, jo pie ziediem patika, bet nē lol, tās 2000 zīmes uzrakstīju kādās 40 minūtēs un pārlasīju tikpat, citus mana iq neatbilstība veicamajam darbam, šķiet, satrauc vairāk par mani, turklāt izskatās, ka 3 dienas atslodzes ir tieši tik, cik nepieciešams, lai pienskābe pirkstos nomierinātos (dīkstāvē sāp nervi, kā pie reimatisma, brīžiem arī trīc kā narkomānam) manam tēvam tieši no roku pirkstiem sākās daļēja ķermeņa paralīze (viņš ir vienas, tās ne pārāk nopietnās grupas invalīds), turklāt nenoskaidrotu iemeslu (es gan teiktu, darbaholisma) dēļ, interesanti, vienalga viss sliktākais, kas ar tevi var notikt, ir jau noticis at least according to psychoanalysis

Par godu darba svētkiem, kuri man, tāpat kā Karalienes diena, bija brīvdienas (atšķirībā no tomātu krāmētājiem on the verge of mental breakdown) vēl pēdējais (neko nesolu, bet! !!) ieraksts par darbu (un ar tik daudz iekavām) ))) pēc tam gan brīdi tikai par triviālo, ziediem, filmām, zemi, kurā esmu, cilvēkiem un inner black metal, kurš te konsolidējas pastāvīgā entitātē. Jo tāds (roku, par minimālo algu) darbs padara dusmīgu, tamdēļ jau poļi (orki) tā kurwojas, pat meitenes, pat dieviete, kas vispār ir no cilvēkiem saulēm, ziņo par apātiju/agresiju, underneath the surface ellīgas dakšas vicina nogurums, neizgulēšanās sekas, visi ir uzvilkti, nervozi un easily triggered, pat vietējie, vispār vesels lauku pētījums man te, virs galvas jumta stāvā dzīvo par mums jaunāks pāris no Ķeipenes (!), tur ir tāds psihoanalītiskais materiāls, ka prieks uzrauties, turklāt iniciatīva uz kontaktu/konfliktu nāk no viņu puses, srsly, Aivi, mammai piezvanīji? man drīz būs kultūrcitāts. Nedēļas laikā jau četri NLJobs latvieši ir mani sūtījuši pie galvas ārsta, un nav galīgi tā, ka es viņus nesaprastu. Piektdien, kad, paskatījies uz nedēļas kolēģu izmisušajām sejām (siltumnīcā palieku vienīgais, viņus visus, -2, nosūta uz Greenpack, liek bezjēgā mainīt dzīvesvietu) un sapratis, ka arī aģentūra ir random evil, bardaks un lohi, kuri turpina man maksāt tur, kur nevajag, salūzu, nogriezu pozitīvisma kloķi uz nil, sestdien visu sašutumu izliku atkalpārākātrā darbā, bet atgriezies mājās līdz galam atgriezu karstā ūdens krānu, no galda nogāzu aģentūras gludekli un iespēru krēslam. Tad Ķeipenes ambālis-ačkāriks enerģiski un agresīvi man solīja iedot pa jebalu, ko es vispār sākumā neuztvēru nopietni, bet, kad sāku un apvaicājos, par ko, sakarīgākais arguments bija tas, ka viņa sieva manas ĀRDĪŠANĀS dēļ baidoties nākt lejā (troksnos bija noticis pirms kādas 1/2h :) acīmredzot, laiks, lai saņemtos. Pateicu, ka tu jau tagad ārdies un tur vēl viss nav galā. Todien viņiem bija jāizvācas, daļēji apmainoties 3 māju (mūsu un abu Spijkenisse latviešu komplektu) sastāviem, mantas jau sakravātas, utt., kad pēkšņi pēcpusdienā izrādās, ka tomēr nnē, Spijkenisse, kura torīt ar mani kopā jau bija nostrādājusi 6,5 apmaksātās stundas, sadumpojusies un pateikusi, ka nekur nepārvāksies, medniece tikmēr parīzē, jaunais korporatīvais kaimiņš Raivis (prikiņ, es dzīvoju vienā mājā ar aivi un raivi :) neko vēl nerubī, karoče, spriedze acīmredzama. Karalienes dienā cēlos kā uz darbu (reizē ar strazdu) puspiecos, bet ne man kāds bija pakaļ, ne mani tas īpaši sarūgtināja. Pēc pasūtījuma par €40 uzrakstīju 2500 zīmes angliski (tās 500 extra) kaut kādai NVO, kas tirgojas ar oglekļa kredītiem, proti, sniedz iespēju modes industrijas pāstāvjiem un lielražotājiem atpirkties par sevis atmosfērā atstāto carbon footprint :) Doma jau laba, tas galvenais, save them goddam rainforests, teh lungses of our bloodeyed Eden, bet nu baigi atgādina tirgošanos ar zemesgabaliem uz Mēness, vai Marsa lol, man liekas, nekustamā īpašuma bizness kosmosā ir pagaidām šizīgākais, ko civilizācijai devis kapitālisms. Kad nāks NWO, es teikšu Jā visam, as long as i get to live and love along, nosaucu to tekstu par Green is the new gold, kampaņas vadmotīvs gan esot Wear green -- be seen, bet tas tomēr nav absurds tikai pilsētvidē, ziemā un, es nezinu, tuksnesī laikam

20 psihodēliski industriālā transa telefonbildes no māslandes van Geesta

(e) courtesy of repelsteel

Apsēdos uz soliņa, kurā lieliem burtiem iegrebts vārds AYNUR (pieļauju, ka tas nenozīmē neko citu, kā Dieva dēls Mordorasturku mēlē :), blakus manis vēl neuzminētas funkcijas iestādei, kuru sauc Matrice, un šas ieblogošu kaut ko triviālu un reizē par valodu, teiksim, sviestu. Vispārzināms, ka Nīderlande ir slavena ne tikai kā zāles, tulpju un oranžās krāsas (pēdējā viņiem ir tuva kāda vēsturiskiem nopelniem bagāta monarha dēļ, kura uzvārds vai nom de guerre bijis Oranžais), bet arī zemesriekstu sviesta zeme. Tas šeit ir krietni lielākā izvēlē un lētāks nekā latvijā, bet man garšo tikai nedaudz mazāk kā Bredam Pitam tajā metafiziski absurdajā filmā, kur viņš tēlo Nāvi, katrā ziņā, lietojot šo produktu, bieži atceros, kā viņš laizīja to karotīti un meta acis uz sava klienta meitu. Holandiski izstrādājumu, kura sastāvā noteikti jābūt miljonam beigtu kukaiņu ekstremitāšu (methodrone nesen iebiedēja ar vienu piece of trivia), sauc Pindakaas jeb Zemesriekstu siers, pindai gan jau esot kādam peanut atvasinājumam, un te, lūk, mēs beidzot redzam, ar ko protobaltiskais sviests atšķiras no anglosakšu, pretnostatoties htoniskajām un agrikulturālajām ietekmēm - viņu rieksti ir kā zirņi, bet mums ZEMES hahaha kurwa nezinu, par ko tas liecina, bet arī lietuviešiem rieksti (vispār) ir tikai deminutīvā (riešutai -- riekstiņi). Bet, runājot par riekstiem (vispār) angliski, ēdot tos, man nekad neapnīk lieku reizi pateikt You are what you eat

(e) courtesy of Miranda-PC_Network

Katram jābūt savam Laimes lācim -- kam ceļu rāda tas, kam pa pēdām brien, kam blakus pa krūmiem lavās..., kam uz ausīm uzkāpis, kam ziemas miegā, kam vispār zoodārzā, utt. Apņēmos turpmāk biežāk atbildēt uz komentāriem, tāpēc, lai iesildītos (esmu atradis dzena pozu uz balkona, kurā noteiktos laika vai, es nezinu, kā, ētera caurlaidības, vai saimnieka lietojumintensitātes apstākļos notverams lēns un negribīgs internets, tas pats stūra eminents, lai gan datoram nedaudz par vāju) varētu piedāvāt godīgas atbildes par savas darbavirsmas saturu, bet no otras puses, kādu varbūt interesē, kādam varbūt vienalga, bet vēl kāds saviebsies blekmetāliskā nicinājumā par tādu ekshibicionismu, nu paskatīsimies

(e) courtesy of Eminent

(1) Īstenībā guļu vannā, lasu aiz stūra ielādētās frendlistes un pīpēju, kad izkāpšu, iedzeršu pāris malkus vermuta, portvīna, vai kas man tur ir, un 5 minūtes caur internetiem iešu uz Shell benzīntanku pēc vienalga cik dārgiem cimdiem, jo tādu slodzi manas plaukstas vēl savā mūžā nav nesušas, jāpasaudzē, citādi vidēji 3 mikrotraumas dienā

(0) Šorīt, tieši pirms līgumā noteiktajām divām nedēļām viens pēc otra paziņojām medniecei par darba attiecību pārtraukšanu ar NL Jobs. Pusotrs mēnesis pasaku pilsētiņā liekas tieši tik piesātināts un (vēlreiz) norūdošs, lai būtu sākums kaut kam vēl... pag

(2) Es atvainojos, ka nekomentēju un neatbildu uz komentāriem, bet tas nudien ir tehniski sarežģīti, arī par to, ka rakstu gandrīz tikai par darbu (un turpināšu), atvainojos, bet tas drīz mainīsies, un šo tomēr jāpieraksta: Vērša 3. dienā uzstādīju jaunu rekordu vai pat divus, trešo dienu pēc kārtas strādājot vienā un tajā pašā vietā (Shrāfenzandes-Monsteras-Nāldvaikas siltumnīcu trīsstūrī), turklāt strādājot 12 apmaksātās stundas (no 7.00 līdz 20.30, tas ar 5 pārtraukumiem), turklāt rītdien jāturpina 6.00, kas nozīmē, ka jāceļas 4.3044, lai mudīgi ieblieztu pa spaini un 5.20 vēl mirušam ieraustos blakus tuklajam, slinkajam un ekstravertajam, bet visumā simpātiskajam kolēģim šaurajā Spijkenisses latviešiem piešķirtajā opelītī, kurš ātrāk par 140 km/h nemaz nebrauc. Bet nu jau pat tas liekas viegli, zinot, ka pēc tādas dienas kļūsti gan rūdītāks, gan par 100 eiro turīgāks, turklāt jau maijā viss mainīsies

Paņēmu uz mājām vienu ģerāniju purpursārto. Dievietei

Centos atrast kādu bildi ar ūsām (tomēr cītīgi audzēju turpat pusotru mēnesi), bet tālāk par šo nemeklēju; tas ir Roķītī pirms divām nedēļām, un nedēļas te paskrien nemanāmi, starp pēdējām divām maiņām (siltumnīcā) bija vien deviņas stundas un pēdējā no sešiem rītā līdz puspieciem, paspēju ir izbesīties uz, ir salabt ar Maximu (dzimene tomēr, bet es 3 dienas nepīpējis/jaguārdoomā, ziediem nepiemēroti ātrstrādājošs) sapratu, ka ne pārāk adekvāti aptveru to, kas nav šeit un tagad. Man vēl ir daudz, ko stāstīt, bet pirksti pirksti pirksti

Kaut kas neticams! 420 un es ne reizi neievilku, turklāt būdams eiropas ievilkšanas karaļkaralieņvalstī¡¡ Iemesls tam ir pavisam triviāls -- nav naudas; pirmā alga man ir pārskaitīta uz latvijas kontu, bet klāt tam es netieku, jo esmu pazaudējis maku ar visām savām kartēm, vadītāja apliecību un pēdējiem 50 eiro (atkal! jau rakstīju, ka kaut kas līdzīgs notika manā pirmajā Holandēdzīvošanas reizē) Samierināties ar to gan ir ļoti viegli, pieņemot karmas būšanu -- es, piemēram, visu laiku zogu... internetu, lai arī pa pāris kilobaitiem reizē, bet tomēr, arī visādi citādi man ir paveicies... ja neņem vērā, ka esmu kopā ar cilvēku, kura karma, acīmredzot, ir sešas dienas nedēļā līdz 2 naktī likt kastītēs tomātus un kuru es satieku aptuveni 2-4 stundas diennaktī, turklāt esot nomidža vidū. Patiesībā tas ir arī vienīgais, kas tagad traucē justies pavisam labi (arī samierināšanās, konformisms... ok, karma...) ka kādam te nebūt nav leiputrija (lai nerastos pārpratumi, aizbraukšana no latvijas nebija mana ideja) bet nu pietiks par to. 420 vienalga bija īpašs, es nezinu, man laikam griež puķes milzīgos apjomos, kaut kā metafiziski. Visu dienu liekot kopā četrstāvu vagoniņus ar diviem poļiem (no kuriem vienu sauc Rafaels :) un LVkrievu Maksimu jeb Maksimiliānu (tāds fanijs tips, šodien viņam dzimene // starp citu, interesants Vērsis šogad, sākas tieši reizē ar jaunu mēnesi ^^ tātad, kļūs tikai labāk), biju reizē dusmīgs kā pūķis un savādi pacilāts, burtiski lidoju (paldiesdievam, tajā telpā nebija radio) un atkal strādāju neadekvāti ātri par spīti tam, ka diezgan rembīšdarbs (bet muskuļiem patīk), toties aiz stikla sienām vienas ģerānijas, cik tālu vien acis sniedz, sarkans un purpurs uz zaļa paklāja fona, kaut kas tajā ir, ziedu jūrā, i mean, kaut kāda iedarbība uz cilvēka garu, īstenībā, nevar nebūt...



Van Geest siltumnīca; Naaldwijk, Monstersepad

(e) courtesy of Eminent