Vakar Rexnordā bija jāliek ļoti glītas kāpurķēdes -- paceļot vertikāli un saritinot kā čūsku, lai apgrieztu uz otru pusi, tās uz mirkli pārtop miniatūrās dark medieval pilīs, ar smailiem torņiem un logu izvirzījumiem leknos tumši zaļi zilos toņos. No visiem otrajiem darbiem šis noteikti ir visvieglākais, nekādu smagumu, negāciju un spriedzes, gandrīz bezdomu stāvoklis, koncentrēšanās uz pirkstiem un detaļām. Arī darba laiki ir maksimāli paredzami, diena sākas 7. 00 un beidzas precīzi 15.45 (turp un atpakaļ mani nogādā ar auto -- tas man šajā aģentūrā patīk visvairāk -- reizēm pat vienu pašu, tad jūtos kā taksometrā :), kopā piecas dažāda garuma pauzes: 3x5, 1x15, 1x30 minūtes fiksētos laikos, trīs īsākajās nevar pīpēt, bet tās tiek apmaksātas un tev vēl atnes kafiju vai tēju no automāta pēc pasūtījuma. Visgrūtāk izturamais ir fonā skanošais svaigāko hītu radio, Fresh FM vai kāds cits klons, bet tāds te jācieš gandrīz visās darba vietās (un auto). Holandiešu izpratne par nieuwe muziek laikam ir statiska pleiliste ar 10-20 aktuālākajiem klubņikiem, kas nemitīgi atkārtojas jauktā secībā, pa vidu iemaisot kaut ko no M Džeksona, F Kolinsa vai Lēdijas G, krc, vairs pat neskaitu, cik reizes dienā dzirdu what doesn't kill you makes you stronger, i heard you are a wild one, i'm sexy and i know it utt., pat nezinu, kas tos brīnumus izpilda, jo nepiesaka, bet varbūt kāda/-s var pateikt priekšā

Lai vai kā, vairāk par divām dienām pēc kārtas viens un tas pats darbs man te vēl nav bijis. Tagad gaidu transportu uz sesto (atgādinu, ka no diviem jau esmu izmests :), kurš solās būt patīkams, jo atkal van Geest puķu mājā, tikai citur. Brauks vēl 10 latvieši jeb, mednieces vārdiem, garlaicīgi nebūšot. Lol, par to es nešaubos, man reti kad ir

Vēl es vakar epizodiski biju Monsterā :] bet pirms gulētiešanas par godu Hekatei noskuvu ūsas un ieliku atpakaļ pīrsingu, zb, tāpat šaubos, vai ar konformismu nokļūšu tur, kur es vēlos nokļūt

(e) courtesy of Tele2-Modem

Tā, ceturtajā otrajā darbā (arī ERP, tikai bez Jaguāra un citur -- Pūldaikā, pie pašas Hāgas, blakus piejūras miestiņam ar vilinošo nosaukumu Monster) izturēju nepilnas piecas stundas, jo 15 sekundes nezināju, ko darīt, bet mācēt poliski un holandiski nav manos darba pienākumos. Dabļe, sāk jau besīt, cik var teikt: English!! un domāt: goddamit, my English is too good for this job :) Atlaidēja lomā atkal kaut kāds aptaukojies turks -- es neesot kofīšopā, lol. Vot, žēl, ka neesmu, jo tagad man vvzcik jāgaida viņu ēdamzālē, kamēr beigsies pārējo Schdamas poļu maiņa. Labi, ka ir androīds, var ieblogot oflainā, brīva tīkla gan te nav, so nepietrūks



Attēlā -- ēdamzāle

Riderkerkas ERP arī bija līdzīga epizode, kurā mani sūtīja mājās, in monkey English (polis), bet to es noignorēju un mierīgi turpināju strādāt. Tagad gan necentos. Fuck it, kā mēdza teikt fellow elfu blekmetālists no Naijmegenas: I won't bend over. I won't bend over, not for a cheap job like this. Netaisos arī identificēties ar tām masām, kas te raujas baiļu sviedros par atlaišanu, jo domā, ka viņiem nav izvēles. Losi, tu esi zemē, kurā drīkst pat pīpēt zāli, kādi vēl ierobežojumi

upd. Jāgaida bija tikai 2,5h. Atbrauca pakaļ un pateica, ka tur visu laiku atlaižot beztēmā, lai neuztraucoties, atradīs man citu d... Whatever

(e) courtesy of repelsteel

Ha, pa šo laiku man parādījies arī trešais otrais darbs, un nu jau jūtos kā aģentūras tūrists ar apmaksātām fizkultūras nodarbībām (viss labi, tikai pirksti stīvi, ģitāras soļņiku ir mācēdams nenospēlēsi... bet defaulto tomātu latviešiem skauž :) Sestdien, vot, no sešiem rītā līdz divpadsmitiem no vieniem ripojošiem trīsplauktu vagoniņiem uz citiem krāmēju zilo hortenziju (Hydrangea macrophylla) puķupodus Māslandes van Geest siltumnīcā -- pa diviem reizē, īkšķi kompostā, rāviens, cēliens, pagrieziens, 11 uz katra vidējā plaukta, feini vispār un salīdzinoši, es teikšu, ka pagaidām no visiem četriem otrajiem darbiem šis bijis vispatīkamākais. Varbūt tāpēc, ka ziedi, arī publika (lasi, poļi) liekas mierīgāka, nav jāsteidzas (sākumā, Jaguāra iedresēts, plosījos tik ātri, ka manu lingvistisko aparātu sildošo lietuviešu kolēģi Audriu aizsūtīja darīt kaut ko citu... Slower!! -- Why?? -- Alright, if you can't work slower, go do that... )) Kad zili sārtās hortenzijas beidzās, pakrāmēju baltās blakus poļu meitenēm, bet kad beidzās piekrāmējamie plauktiņi, dabūju likt kopā tos. Pēc tam vakarā bijām uz ārkārtīgi izklaidējošu metāla koncertu Schiedamas noordā, kurš nudien bija katra tā eiro vērts, kā arī uzzinājām, kas par zvēru ir mitoloģiskais burgeru karalis, bet par to pacentīšos sacerēt atsevišķu atskaiti, telefonā nē

(e) courtesy of linksys

Tießi pári ielai no vietéjá mataino kroga un kautkádu melnígsnéjo éstuves bezmaksas interneta ir burtiski lídz griestiem ar voljúmiem piebázts lietotás literatúras veikaliñß, uz kuru grámatas péc ievértéßanas var nest atpakaø un atdot par puscenu, vai iemainít pret citu, ja nepatík. Dieviete jau paspéja køút par klienti pirms manis, tagad pa ceøam no AH bezmaksas kafijas uz arábzu internetiem par vienu eiro nopirku Urzulas K. Le Gvinas Four Ways to Forgiveness, gan jau atpakaø nenesíßu :) Klasika, visádi Borhesi un Palañjuki tur ir dárgaki, bet nevienam nezinámi pieccentimetrus biezie fantasy papírmuguras par graßiem, skaidrs, neviens tádus tápat nelasa, bet tur var bút arí pérles, kaut kad parádíßu

Jē, izrādās, ka man tomēr ir divi otrie darbi¡¡ ja turpinātu strādāt tikai pie plastmasas kāpurķēdēm Grāvenzādē (vietā, kuras garākā iela saucas Karātavu ceļš :), mums nāktos pārvākties darbaroku loģistikas dēļ -- bet darbarokas te ir reāli attīstīts tirgus, pateicoties kuram, acīmredzot, Nīderlandē ir zemākais bezdarba % Eiropā -- enīvei NL Jobs jau ir manā vietā izlēmuši, ka tas nevienam nav izdevīgi (un labi, ka tā, jo ar mājām un rajonu mums tiešām ir paveicies, kā jau rakstīju -- pārējie latvieši un poļu kolēģi dzīvo Sch Z-Austrumos, gandrīz R-damā, kas nu galīgi nav mežaparks, balkonu viņiem arī nav, spriežot pēc tā, ka pēdējoreiz, kad tur biju, redzēju vienu no brālīšiem pīpējam uz ielas, mazais nabadziņš, viņam ir rīta maiņa pie tomātiem, pārāk dzīvespriecīgs neizskatījās) un nozīmējuši mani kopā ar padsmit poļiem (latviešu neviena, angliski prot tikai katrs ceturtais, runāties neviens nevēlas, pie atpūtas telpām notverams nets, ko vsp vēl vēlēties) uz divām konveijeru līnijām JAGUAR Europe Retail Packing noliktavā Riderkerkā, kas ir tieši diagonāli pretējā pusē Roterdamai no xSchīdamas (pa apvedceļu 15 min). Arī šis darbs ir kudiš labāks par tomātiem, ienīstu rutīnu, bet ERP nekad nav iepriekš zināms, cikos sāksies, astoņos vai vienpadsmitos, un cikos beigsies, vienos vai piecos, dārzeņu vietā eksotiskie augļi (citroni, apelsīni, greipfrūti, vīnogas, no Turcijas, Indijas, Dienvidāfrikas, cik nu uz kastēm paspēju izlasīt) un nevis pakošana, bet Quality Control/marķēšana, konkrēti man, visbiežāk, 5-10 kg kastu cilāšana no paletes uz konveijeru un atpakaļ, par ko iekšējais rembītis ir sajūsmā, bišķi atgādina Madlienas koku kūti (3 dienas lauku gaterī 2008. jūnijā), tikai baļķu vietā krāsainas ogas salīdzinoši vieglā kartonā. Esmu uzzinājis, ka sapelējušu citronu smarža multiplied ir ļoti līdzīga cidonijām, bet rūgstošas vīnogas vnk šķebinoši ož un nebūt nedolbī :) Liekas viegli, un ik pa stundai produkti mainās, Greenpack tomāti nobālsarkst salīdzinājumā, lai Freija stāv blakus dievietei -- man pietiek jau ar atstāstiem vien, lai dumpīgi sašustu, aaaun iedegtos nicinājumā, par tiem rafinētājiem darbaspēka māņu motivēšanas pasākumiem, kas tur tiek realizēti, "sarkanie" un "melnie" saraksti (psc, replika Tu esi melnajā sarakstā nozīmē Super! Tu labi strādā), ātrāko darbinieku rezultivitātes čārti, kaut kādi niecīgi bonusi līderim, lai gan tas taču ir acīmredzami neizdevīgi, bļe, jo lēnāk (= vairāk stundas) strādāsi, jo vairāk nopelnīsi, draudi atskaitīt lēnākos utml. Galvenais jau, ka tas patiešām strādā, vismaz pie baltbotainajiem latvijas lauciniekiem, lācītis (tāds aldis) raujas kā vagara meitas precinieks, bet jurītis strjomo par atsijāšanu DA HUI TEVI JURĪT IZMETĪS Tu taču esi mājas šoferis, un nevis izmetīs, bet atradīs divus citus, labākus darbus, bez rutīnas un 8h uzvietasstāvēšanas, tāpat, kā man... Domāju, ka no Rexnord būs jāatvadās jaguāra vārdā, bet nekā -- šonakt post-portvīna un superpolm transā pirmoreiz Holandē strādāšu nakts maiņā, tas nekas, ka no astoņiem līdz vieniem jau rakājos apelsīnos un apdedzināju klimata nobružātās plaukstu virsmas ar rūgušu citronu sulu, vienalga, man viss patīk un ir pat trīs leksotanīla šaibas rezervē, ko viņas dara, gan neatceros, bet gan jau ir meant to help

Mani dienišķie (bet LEVEN IS DIENEN, kā viens kapakmens Beikenhofā saka) kolēģi tagad ir poļi (1 zēns, 3 meitenes, kuri visi atgādina citus cilvēkus no pagātnes, tipiski) no Sch īstsaida /tas tur, kur pirmoreiz ievērojām tribal warfare fenomenu/ un tā arī izskatās, treniņtērpi, kapuces, sporta apavi, pagaidām te visbiežāk dzirdēto vārdu (kā valodas vienību) čārtus viennozīgi iepauno kurwa, man pat liekas, tas viņiem ir īpašs dialekts, kurā kurwa ir vnk skaļi izrunāta pieturzīme. (No holandiešu valodas droši vien kijk, bet tā jau ārpus darba dzirdu tikai latviešu mājās, mūziku austiņās vai putnus.) Vienā gan vēl neiebraucu kurwa kāpēcz tu brauc uz ārzemēm kurwa ja tu pat neproti angliski kurwa un vispār nedomā integrēties kurwa nav jau arī kurwa kur kurwa jūsu te ir 2 miljoni kurwa tikpat kurwa cik latvijā latviešu kurwa lol kurwa bet ir arī tādi kurwa kas prot holandiski kurwa angliski nē kurwa un tad tos kurwa kas vēl kaut nedaudz rubī angliski kurwa tos liek par fīreriem kurwa labi kurwa pietiks kurwa



Attēlā: Greenpack nail polish

(e) courtesy of repelsteel

Priekšpēdējā ierakstā ielaidu daudz pārrakstīšanās kļūdu, tā jau nepārredzamības dēļ un pašu pārāk nebesī, esmu uzvilkts kā mehānisms. Besī tikai ke, f yr legacy n all, kā var tik ilgi čakarēt vērtīgu cilvēku, ka mauka ir _labāk_ par lētu vienas nakts sakaru, tāpēc jau tie (latviešu) tēviņi ir tādi cūkas, ka viņiem piedod. Šis besī. Cūkas nemaz fizioloģiski nav spējīgas paskatīties debesīs ;) Paldies arī SC lasāmajām lentām par vielu, lenorai par atgādinājumu, ka lieldienās neizšūpojos, lai gan no mājdurvīm līdz tuvākajām šūpolēm ved skaidām klāta taciņa kokos tikai divsimts soļu attālumā. Izšūpojos tagad, līdz fiziskam nelabumam, kas nozīmē, ka visas nogulsnes, inter human filth, žults, inde iet laukā, tagad arī tur viss būs kārtībā ^^

(e) courtesy of repelsteel

Let us go to the rose

Julianapark, 2012

(e) courtesy of Apple Network 89ceea

Paldies tam masonam, kas projektējis Schdamu. Mans West izplešas no pusapaļās, diviem kanāliem ieskautās vecpilsētas vēdekļveida tīklojumā. Manas kājas ir viņam parādā par neskaitāmajām maršruta, urbānās zondēšanas if u wish autopilotā iespējām -- no Dienvidiem var atnākt pa zaļo zonu vien, no Ziemeļiem caur neskaitāmu wireless zirnekļtīklu mežu, aizvien atrodot jaunus ip donorus. Jau esmu pamanījis, cik efektīvi holandieši prot izmantot Virsmu

Paldies arī tiem reptiloīdiem, kas izgudroja androīdu (vai tā izgudrotājus). Pateicoties tam, smēķēju daudz retāk, pateicoties kam man tikko uzbruka ods. Esmu pie ūdeņiem, sēru vītoliem, krēslā... izdzēsu no telefona tur visilgāk gulējušo Latvijas Dziedātājputnu albumu, jo te tas viss ir live un vairāk

Paldies orandžajam Volksparka mincītim, kas nupat paskrēja garam. Man atkal ir jauns otrais darbs. Neapnīk

(e) courtesy of MIRANDA-PC_Network

Runājot par pasākumiem, parādījušās aizdomas, ka Shīdama varētu būt tāda kā holandes utena (jo viļņa ir Utrehta) -- jau pirmajā vakarā, klīstot pa "lielāko vecpilsētu Rijnmond areālā" lai kas tas arī būtu, uzdūrāmies ar matainajiem līdz spundei piebāztam un karaliski piedūmotam (nl vēl drīkst pīpēt iekšā tādās vietās, vai nav leiputrija, atvainojos nesmēķētājiem) krodziņam, kurā tobrīd notika vai nu thrash vai death metāla live, saprast nevarēja, jo rībēja varen skaļi, turklāt grupa sastāvēja tikai no bundzinieka un ģitārista, kurš šaurības dēļ stāvēja aiz bāra letes, bet izskatījās, ka visiem patīk un vispār ģimeniski tā. Šodien tā paša kroga logā pamanījām afišu tādam matusreibinošam pasākumam, grupu nosaukumi iedvesmo, last.fm nav atrodami :)) būs jāaiziet par vienas stundas algu katram

(e) courtesy of Pacha Free internet

Ai, uz roķīti vairs speciāli nevilksimies (ar vilcienu 4 min/€2.10, kājām stundaorso/€0, riteņu nav), ja vien tur nenotiks kāds uzbudinošs mūzikas pasākums (ap 20.-ajiem datumiem kaut kas industreāls ar veco beļģi Imminentu), jo pilsēta galīgi neuzrunā, plašas ielas, tādas kā Londonas neinteresantākajos centra rajonos, daudz bezpersonisku stikla debesskrāpju, kanālu vietā šauri grāvji, parku maz, senas arhitektūras arī, laikam pamatīgi bumbota kariņā, lielās baznīcas mūri iespaidīgi, bet torņa ta nav. Pārgājām jaunajai Maasai pa vienu tiltu, izmetām krietnu loku līdz G-kartēs noskatītajam Apollyon hedšopam, kurš, protams, svētdienā bija ciet, atpakaļ gājām pa otru, Erasmus vantinieku, un tad nejauši pa kreisai rokai saskatījām ieeju pirms tam jau cituviet pilsētā afišās manītajā Wereldmuseum jeb Pasaules Muzejā. Plakātos reklamētā Magie van de Vrouw (Sievietes maģija) izstāde maksāja 12 eiro, bet pastāvīgā ekspozīcija izrādījās aplūkojama par velti - Tibetas, Ķīnas, Japānas, Indonēzijas un Okeānijas kolekcijas trīs stāvos, jeb tāda kā fantastiskā Amsterdamas Tropenmuseum (very very recommended, ja esi amsķikā un interesē primitīvā antropoloģija) limited versija, ļoti kompakta, pusotrā stundā virspusēji apgūstama, darbinieki smaida virsū kā traki, līdzi dod bezmaksas audiogida gadžetu, bijām vienīgie apmeklētāji, bildēt nedrīkstēja, bet pie tibetiešiem dieviete atļāvās, lai gan visizglītojošākie bija Okeānijas stāvi. Uzzināju, ka Papua zemēs nogriezt galvu ienaidniekam bijis bezmaz augstākais sakrālais sasniegums, bet turpat netālu blakus Gvinejā vai Indonēzijā kosmisko harmoniju simbolizē putns ar čūsku (Putns pārstāv gaisa stihiju, debesis, Sauli un tās siltumu, bet ūdenī dzimusī čūska -- Zemi, htonisko, postošo), patika, ka iepretim ekspozīcijām var ērti apsēsties, mierīgi papētīt, visu izlasīt, diskrēti fonā skanot attiecīgā reģiona rituālajam ambientam (no budistu mantrām līdz džungļu traibāliņam), arī lai atpūtinātu roķīša nogurdinātās kājas, kopā nostaigājām kādus 15 k, vajag velo... amsķika laikos man tādu bija 3

(e) courtesy of DAVIMM_EOC1

Gājām uz princeses Beatrixes parku, kartē lielāko zaļo plankumu apkaimē, bet neaizgājām, jo pa ceļam ieklīdām Patiešām Laikmetīgos Kapos jeb Crematorium en Begraafplaats Beukenhof un -- galvunost, ja tas neizrādījās pilnīgi pašpietiekams ekskursijas galamērķis! Krematorija ar budistu templim līdzīgiem zelta vārtiem un melnu piramīdu otrā stāva/jumta vietā, milzīgas vēl neapgūtas platības, un tādas, kas jau uzraktas, bet pārsvarā tekošajā gadsimtā aizņemtas, arī agrāk, bet novārtā nepamestas nekur, gandrīz vispār neviena krusta (vienīgais saskatāmais trīsmetrīgs koka iesprausts beztēmā krūmos... blakus putnubūrītis :), bet teju katrs kaps -- mākslasdarbs, vai fenomens pats par.sevi -- no atturīga minimālisma līdz psihodēliskam eklektismam -- kvarca piramīdas, kristāla lodes un pundurobeliski kapakmeņu vietā, caurspīdīga stikla plāksnes dažādos toņos, visur mincīšu (visvairāk putnu un eņģeļu, bet daudz arī taureņu, suņuku, delfīnu, feju, rūķīšu, budu, sēņu u.tml.) statujiņas, šur tur miniatūras laternas, vēja zvani, pie atsevišķiem apbedījumiem iecentrētas kastītes ar stikla vāku, kurās uzskatāmi 'apglabātas' dažādas nelaiķiem piederīgas, ar vintage elpu apdvestas lietas (fotogrāfijas, modelīši, pieraksti, apbalvojumi u.c. nieki), acis žilbinoši, neredzēti apstādījumi (sajutos ne tikai kā muzejā, bet arī botāniskajā dārzā vienlaicīgi), visvairāk iepatikās attēlā aplūkojamais krāsaino pelnu urnu izkārtojums medus šūnu formu imitējošos monumentos, jā, cilvēki ir kā bites (un tomāti, un dažreiz nekas vairāk) vēl bija kaut kādi melnbalti totēmu stabi ar plāksnītēm/vārdiem, daudz grotesku skulptūru, urnu un kapakmeņu bodīte, piemiņas memoriāls kaut kādam Nīderlandes armijas pasākumam Korejā; gaumīguma jomā uzvar elfisks apbedījums veca, dobumaina koka pavēnī - sūnām noaudzis zaļš akmens klucis ar aizvēsturiska runča reljefu, sausiem ziediem uz ilgi nekoptās kopiņas un no zariem vītu stirnu godpilnā sardzē, kā arī opītis Vims un omīte Jo, kuru atdusas vietu rotā pieticīgs akmeņu, praulu un čiekuru krāvums, bet pieskata viena sapņaina laumiņa, uzgājām arī, šķiet, vietēja mēroga rokzvaigzni, kura piemineklī inkorporēta akmens akustiskā ģitāra un apzeltīts mikrofons ar visu štepseli, blakus kociņā pakārtām fanu vēstulēm, turpat arī vairāki brutāli wtfpsc, piemēram melnītis Elias Antonio Freitas Bosa Amado (1972-2007), kurš kapakmenī iemūžināts basketbolista krekliņā, ar keponu un saulenēm, bet tā pakājē starp svecēm trīs viesnīcbāriņu izmēra alkohola pudelītes, iespējams, pāragrās nāves cēlonis, lai gan visā kompozīcijā ļoti prasījās pēc šaujamieroča, lai dievi piedod man manu stereotipiskumu), ā, tad vēl tāds Robčiks, pagaidām 45 gadus jauns, sava kapu vietu laicīgi rezervējis un varen krāsaini izrotājis ar taureņiem un hiacintēm, bija arī musulmaņu, ķīniešu un ar dzeloņkrūmiem noauguši, starp mūžzaļām skujām noslēpušies un ķēdēm apkārti 'blekmetālistu' kapi, daudz klusu soliņu un gandrīz neviena apmeklētāja sestdienas pēcpusdienā, paspējām izstaigāt labi ja 1/2, līdz bērniem (Kindergraven :) nemaz netikām, ap puspieciem par darbalaika beigām vēstīja krematorijas teritorijā vientuļi ieripojošais apsarga auto. Par Roterdamu šodien, pēc tam, <3

(e) courtesy of Sitecom_N300

Turkiem pilnmēness. Sarkans, spriežot pēc visa. Kāds tev?

Vakardien, šitā bakstoties telefonā, kājas pašas aizveda līdz otrajai pareizajai kafejnīcai Shīdamā, kura saucas vienkārši "!" (tātad tagad atliek vēl tikai tā trešā, ar trepēm, par kuru stāstīja začs ar tuneļiem). Atradu arī brīvu gaisa internetu tepat 30 metrus pa kreisi uz Volandlaan un Graaf Florisstraat stūra, korti jau apnikuši. Pēc vakardienas veidņu atvēršanas Panteona dārzā pēkšņi uzradās bariņš pārnīderlandojušos, dažādu paaudžu semītu (nav nemaz tik viegli atšķirt turkus no arābiem, tāpēc saukšu viņus tā, iespējams, politiski nekorekti) ar ezīti, i mean, dzīvu ezi, izskatījās, atraduši citur un mērķtiecīgi atnesuši izlaist parkā. Kurmji te arī dzīvo, bet to rakumus aušīgi placina. Tagad tur sabūvētas lielas baltas teltis kaut kādam episkam Fancy Fair '12, kurš sākas jau pēc divām stundām un izskatās pēc semītu bērniem domāta pasākuma ar dejām, dziesmām, teātri un whatnot. Brīnos, kā atkal ar savu inherento raspizģaijstvu, nemaz neapzinoties, esmu panācis sev vēlamo lietu stāvokli (bezkaunīgajiem laikam pieder pasaule :) arī to, ka teorētiski un praktiski vairs nesatieku pārējos latviešu nama iemītniekus (bez mums mājā dzīvo vēl divi pāri: omulīgie jurītis ar svetu no rēzeknes, un viszinīgā paskata aivis ar kristīni, kuri ārzemēs strādājot jau septiņus gadus, holandē gan visi pirmoreiz). Viņu tomātu elle sākas piecos vakarā, kamēr manas plastmasas kāpurķēdes asemblējas no 7 līdz 15.45, uz ielas jābūt jau 6.20, taču man vismaz pieder vakari, mani mīļākie diennakts laiki, un ne ar ko nenovērtējamā vienatne. Turklāt šodien jāstrādā nav, jo laikam saīsinātā pirmssvētku diena un darbiniekus nevajagot. Kas tad man, nekādu iebildumu, vairāk laika pirmajam darbam (grāmatai), žēl vienīgi dievietes, bet šorīt viņa staro. Rīt atkal uz Roterdamu, ievērtēsim tad to industriālo to

(e) courtesy of Eminent

Vakardienas feinākais atklājums izrādījās tas, ka mincīšparks jeb tā turpinājums patiesībā ir vēl tuvāk mājām par mitoloģisko Julianapark 1929, kuru jau aprakstīju, ar Panteonu un tenisa kortiem, kuri, savukārt, ir tuvākā apzinātā vieta ar neaizsargātu gaisa internetu (vēl ir vairāki punkti Schiedamas vecpilsētā, bet līdz tai jāiet kādas desmit-padsmit minūtes) Zini, kā es daru? Satinu cigareti, ievelku, uzlieku austiņas, nokāpju no sava 3. stāva, durvis aizslēdzas pašas, es piepīpēju, aizeju līdz parka aizmugures ieejai, izmetu cigaretes galu miskastē, citādi sekojošās darbības turpināsies ar apsvilinātiem pirkstiem, atrodoties ģeometriski apmēram pa vidu Panteonam un ieejai tenisa kortos ~15 metrus no katra, ar LGoogle telefonu pieslēdzos Mirandai, ieeju ēpastā atveru kādas trīs pēdējās frendlistes lapas, last.fm, atkarībā no vajadzībām, labošanas, komentāru, vai tukšu Bīdīt tekstu veidni utt. un pēc tam mierīgi turpat parciņā, pa ceļam uz Alberhainu vai mājiņās sabakstu visu offlainā (reizēm gatavi teksti un html šabloni man jau ir saglabāti kā Memos androīdā) kad esmu beidzis, tad vai nu turpat pie kortiem, citur vai atpakaļceļā nospiežu sūtīt kolektīvajā okeānā, ņemtne baigā, visu šo ar vienu pirkstu, visbiežāk īkšķi, nākotnes paaudzēm tas noteikti būs slaidāks un vēl tālākā priekšapokalipsē panāks pārējos plaukstas brāļus :) tātad iespēju robežās visam sekoju līdzi, pašlaik ar vislielāko interesi suic gaitām, t.i. kamēr nesalūst androīda browseris, kā mēdz gadīties pie 7-8 atvērtām saitēm, bet lai uz kaut ko nopietni atbildētu vai komentētu tomēr pārāk jāiespringst, ar atvērtu laptopu uz parka dzīvžoga lūmot netaisos, vakar gan ieliku somā un aiznesu tāpat līdzi ar nogrieztu skaņu, lai ieskroblojas pēdējā nedēļā mājās klausītais, varbūt kādam tas liekas slimi, man liekas normāli

Tikmēr dažas 3. stāvā radušās atziņas par 20. gadsimta mūziku iepriexhējā subjektā: Nekas nav tik ekstātisks kā Cradle of Filth (un saviļnojošs kā Elend) 16 gadu vecumā... bet Toms Petijs, izrādās, taču ir legāls stouneris, kādu nepavisam neuztvēru viņu bērnībā!

!

(e) courtesy of MIRANDA-PC_NETWORK

Nav tas 3d, kas ar pilnmēnesi krustcelēs tagad, bet šorīt

Esmu vienā no ēkām augšējā bildē. Atrodi kameni

Mana pirmā darba vieta

Teh fat turkish fuck did me a favour indeed, jo darbs Rexnord fabrikā 's-Gravenzandē (aha, nl apdzīvotu vietu nosaukumi mēdz sākties ar apostrofu), salīdzinot ar tomātiem, ir a walk on the beach. Stāvot pie liela galda, divatā vai trijatā no ierobežota skaita (2-5) nelielu plastmasas moduļu patīkami zilzaļos toņos jāliek kopā tāds kā regulārs puzlis vai ķēde (atgādina prievīšu vērpšanu bērnībā, pēc sarežģītības pakāpes noteikti), kuras, cik sapratu, izmanto kā konveijeru segumu pudeļu vai to uzpildīšanas cehos. Divas stundas paliec vienu, tad citu, jāveic tikai kādas 4-5 vienkāršas darbības, kas tomēr ir pietiekami variētas, lai nesajustos kā robots, viss ar pirkstiem, plaukstām un tīri, pa vidu 3 īsas kafijas pauzes (pīpēt nevar, bet visu atnes) un 2 normālas. Izskatās, ka te novācas tie aģentūru darbinieki (lasi, 90% poļu), kurus pie tomātiem atzinuši par nederīgiem, jo publika un atmosfēra pavisam cita nekā pakošanā, es pat teiktu, pavisam neformāla, ar tetovējumiem un pīrsingiem (kuriem, kopā ar visu citu bižutēriju pie dārzeņiem ir defaults bans), dzied līdzi radio, brīžiem ārdās, brīžiem kaujas un visi tādi priecīgi (jo vairs nav jāķēpājas ar tomātiem, obviously). Bez manis vienīgais latvietis arī ir no Schiedamas, jānis un izskatās tieši tā, kā es iztēlojos sickboy. Viņš ir tas, ar tuneļiem ausīs, par kuru mums stāstīja jau iepriekš Rīgā. No Greenpack atskaitīts pēc 2 nedēļām, pat bez tādas uzskatāmas motivācijas kā manā gadījumā, bet gan jau neiepatikās tam pašam turkam, tuneļi tomēr :) Arī nācies atdot auto. Bet manas festivālu aproces ir savā vietā, un Rexnordā maiņas fīrers ir tikpat iespaidīgu izmēru, bet daudz tumsnējāks un simpātiski arhetipisks indietis ar piķa melniem matiem un ūsām, krietni labvēlīgāku sejas izteiksmi un dispozīciju. Visu dienu strādāju ar jocīgu briļļainu, bet feinu meiteni no Portugāles ar bizi un maza plēsējputna degunu, who was also in tomatoes, for 5 years even, bet dienas otrajā pusē pieslēdzās 1:0.93 Parks & Recreation Leslijas Noupas kopija, tikai ar pīrsingu zodā (viņa gan tādu seriālu nezināja, loģiski)

Aāhahahaa, baigais sviestz ar to otro darbu: Astoņas stundas un divpadsmit minūtes starp trīs nejēdzīgi garām atpūtas pauzēm vakara maiņā griezu tomātu ķekarus, svēru un liku kastītēs milzīgajā Greenpack cehā Maasdaikā (tepat vien ir), bet ar manu īpatnējo Job Karma (ir tāds neslikts poļu industrial projekts) pirmā darba diena izrādījās arī pēdējā, jo neiepatikos vienai no konveijera pieskatītājām, kaut kādai Jūlijai no Jelgavas un viņas supervaizoram, resnam, bārdainam turkam, psc, es esot atteicies komunicēt, strādāt kā vajag, bijis nelaipns, u.c. nonsenss, lai gan komunicēt kā reiz centos pēc labākās sirdsapziņas (lol bitch, kā man, interesanti, jākomentē tādi izteikumi kā Jūs izskatāties tāds dusmīgs, Es jums laikam traucēju un Saprotiet, man tāds darbs? Ka nespēju ignorēt saviem pirkstiem piekaltās vagara acis, tas taču ir pašsaprotami, un ka seja man tāda no blekmetāla? moš atšujies) strādāju arī, kā pienākas pirmajai dienai, no rokām vēl nav līdz galam nogājis tomātlakstu melni zaļais filth, starp latviešiem nebiju pat pēdējā vietā pēc ātruma (biju priekšpēdējā :), da bļ es pat piekritu nogriezt uz locītavas saglabātās pērnā gada festivālu caurlaides next time (kura nebūs, lucky for me/them) Svaigi piešķirtā opelīša atslēgas tiek jurītim, pietiks man ar tiem gandrīz simts jau nobraukmaldītajiem kilīšiem, vietējās likumdošanas iespējotais agregātstāvoklis galu galā diezgan eiforisks šeit (iepriekšējoreiz, pastnieka amatā providence man liedza vadītspēju -- bet braukt, man liekas, holandē dod/liek katram, kam ir tiesības -- jau trešajā darba dienā, nozogot tās (tiesības :) kopā ar maku, LU studenta apliecību, divu dienu minimālo algu un gabalu lēta moroccan black)

Lvk pēcpusdienas pirmo wtf jau pārņēmusi nemirstīgā pārliecība, ka nav ļauna bez laba un šie mazie cilvēciņi, kuri perjūzo tās niecīgās varas drupačas, kas viņiem atbirušas, nav daudz vairāk kā instrumenti kaut kam citam manā kosmosā, jo NL Jobs un medniece ir feinie un jau atraduši man jaunu otro darbu :] tagad kaut kādā plastmasas fabrikā, kas katrā ziņā skan labāk par tomātiem, curse those red little overnourished ba*ds, I'm going to DisneyworldRexnord (rīt)

Esam Schiedamā, kas ir tāda kā Roterdamas Mārupe pēc lokācijas, bet Mežaparks pēc ambiences, labas stundas gājiena attālumā no centra un katrā ziņā win, jo krietni glītāka, zaļāka un patīkamāka par pašu Roterdamu, kuras galvenais lepnums esot tās industriālā arhitektūra (neinteresē). Ieradāmies piektdien ar visu latvijas laiku līdzi, bet sākotnējo drēgnumu un īgnumu par to, ka pretēji cerētajam dzīvesvietā nav interneta (apkures arī, vismaz pagaidām, par laimi tikai termiskās ;) ātri kliedēja fakts, ka ir divi balkoni, no kuriem redzamas daudz, daudz debesu, jumtu, dakstiņu, mākoņu un savādu putnu, uz Roterdamas lidostu diagonāli lēnām slīdoši hroma pterodaktili to skaitā, septiņas vējdzirnavas, četri baznīcu torņi un divi minareti. Tikai 300 metrus no mājām ir varbūt pats glītākais parks, kādā esmu bijis, ar desmitiem ziedošu koku, puķēm, dievietes statuju (attēlā dibens), neesošu zvēru skulptūrām, harmoniskās pludlīnijās izraktu pīļu dīķi ar tiltiņu un 12 koku aplī 18 kolonnu pusloka ieskautu apjumtu sešu kolonnu objektu uzkalnā, kuru uzreiz nodēvēju par Panteonu. Kaut kā ātri un viegli te dodas nosaukumi vietām, cilvēkiem un fenomeniem, ir arī orku mežiņš, mincīšparks, etniskie šlāgertroļļi, tribal warfare un tautu draudzības krasts, pretnis un tetris, medniece, brālīši, jurītis un sveta, un vispār pietiekami iespaidu, par kuriem varētu rakstīt atsevišķi, taču pagaidām ar paroli neaizsargātus tīklus nākas zvejot uz ielu stūriem un dators vēl nešķiet prioritāte... No šodienas sāku strādāt divos darbos )

Atlikušos kurmju rakumus izspārdīju ar kājām, tālākos arī, zemi pielīdzināju, no pagalma vidus līdz ozolam un ugunskuram lapas nogrābu, vējā kritušos zarus un mitruma mazināšanai paredzēto sienu aizvācu, traktora sastumtās velēnas sagāzu atpakaļ caurumos, pa vidu sabēru vēl pāris laukakmeņu vezumus un piemīdīju, kūtsaugšā pretlietus spoku dārzu iespēju robežās sataisīju, piekārtoju šķūnīti un priekšnamus, šūnas stropos saliks tēvs, iekštelpām cauri iet atļaušos tikai pēc saulrieta, bet vispār esmu bijis samērā kārtīgs un to sīko entropiju, kāda te valdīja pirms manas ievākšanās, tāpat jūtos ievērojami mazinājis. Motivācija iepriekšminētajām (un citām) darbībām ir galvenokārt viena – sagatavot pēc iespējas patīkamāku vietu, kurā atgriezties. Rīt, pretēji gājputniem, to pametu, lai dotos uz siltākām zemēm (Holandi) vismaz līdz vasarai

( Vēsture )