Tagad kļūšu pavisam nelineārs, jo man ir iekrājusies čupiņa nepabeigtu ierakstu par pagājušās nedēļas “dramatiskajiem” notikumiem, bet satraukt tam nevajadzētu nevienu, jo tie ir tikai vārdi, pie tam sveši :) Sestdien ar Sabīni un Pelli bijām ciemos jeb “uz internetu” pie Flārdinhenas Jāņa, kas caur t.s. “uzmetēju” aģentūru (Stipt B.V) ir inženieris tai pašā bēdīgajā tomātu saiņošanas cehā (Greenpack), no kura mani izraidīja pēc pirmās nakts, bet dievietei vēl atlikušas trīs darba dienas (naktis). Jānis ir draudzīgs lāga vīrs pēc četrdesmit, dzīvo Dzeņa ielā un reizēm nedēļās nogalēs Sabīnei māca gleznot. Latgalisko sakņu dēļ viņš ir krievvalodīgs, bet ar mums komunicē tikai latviski vai angliski (Pelles klātbūtnē). Viņa rajonā dzīvo aptuveni 400 latviešu (kas tāpat uz kādiem, gan jau vismaz 40,000 poļiem ir sīkums, bet tomēr pirmā valoda, kuru dzirdu, izejot uz balkona sestdienas vakarā, jeb bļāviens Es atnākšu vēlāk!), kāpņu telpas ir izteikti postsovjetiskas, pat es notvēru orcisku impulsu triekt stūrī jau otro pēc rīta maiņas iztukšoto enerģijas dzēriena bundžu. Flārdinhenā ir daudz episki skaistu koku (tagad te ir kastaņu ziedēšanas laiks) un tā ir tikai 40 minūšu gājiena attālumā no Rietumshīdamas. Protams, mums tās pārvērtās ~2 stundās, jo atpakaļceļā noteikti vajadzēja izmest naksnīgu līkumu caur līdz šim neaizsniegto princeses Beatrises parku, kur nokļuvām pa ļaužu retāk bristām takām, par ko mūs pieradinātais holandiešu fauns aplaimoja ar veselu dzīvnieku parādi, mincīšus domesticus nemaz neminot - padsmit ļepatojošu zaķu pakaļām, diviem ežiem (no kuriem viens bija dikti aizņemts un komunicēt nevēlējās, bet otrs pavisam flegmatiski gulēja pļavas vidū un par mums nekustināja ne adatu), pūci (lidojumā), kā arī neatpazītu, iespaidīgu izmēru grauzēju, kas noteikti nebija žurka, bet pele arī ne. Tonakt aiz mākoņiem bija pirmais pilnais ziedu mēness, bet, kā jau atzīmēja Pelle, you're never gonna see it

Vakardien, šitā bakstoties telefonā, kājas pašas aizveda līdz otrajai pareizajai kafejnīcai Shīdamā, kura saucas vienkārši "!" (tātad tagad atliek vēl tikai tā trešā, ar trepēm, par kuru stāstīja začs ar tuneļiem). Atradu arī brīvu gaisa internetu tepat 30 metrus pa kreisi uz Volandlaan un Graaf Florisstraat stūra, korti jau apnikuši. Pēc vakardienas veidņu atvēršanas Panteona dārzā pēkšņi uzradās bariņš pārnīderlandojušos, dažādu paaudžu semītu (nav nemaz tik viegli atšķirt turkus no arābiem, tāpēc saukšu viņus tā, iespējams, politiski nekorekti) ar ezīti, i mean, dzīvu ezi, izskatījās, atraduši citur un mērķtiecīgi atnesuši izlaist parkā. Kurmji te arī dzīvo, bet to rakumus aušīgi placina. Tagad tur sabūvētas lielas baltas teltis kaut kādam episkam Fancy Fair '12, kurš sākas jau pēc divām stundām un izskatās pēc semītu bērniem domāta pasākuma ar dejām, dziesmām, teātri un whatnot. Brīnos, kā atkal ar savu inherento raspizģaijstvu, nemaz neapzinoties, esmu panācis sev vēlamo lietu stāvokli (bezkaunīgajiem laikam pieder pasaule :) arī to, ka teorētiski un praktiski vairs nesatieku pārējos latviešu nama iemītniekus (bez mums mājā dzīvo vēl divi pāri: omulīgie jurītis ar svetu no rēzeknes, un viszinīgā paskata aivis ar kristīni, kuri ārzemēs strādājot jau septiņus gadus, holandē gan visi pirmoreiz). Viņu tomātu elle sākas piecos vakarā, kamēr manas plastmasas kāpurķēdes asemblējas no 7 līdz 15.45, uz ielas jābūt jau 6.20, taču man vismaz pieder vakari, mani mīļākie diennakts laiki, un ne ar ko nenovērtējamā vienatne. Turklāt šodien jāstrādā nav, jo laikam saīsinātā pirmssvētku diena un darbiniekus nevajagot. Kas tad man, nekādu iebildumu, vairāk laika pirmajam darbam (grāmatai), žēl vienīgi dievietes, bet šorīt viņa staro. Rīt atkal uz Roterdamu, ievērtēsim tad to industriālo to

(e) courtesy of Eminent