Tagad kļūšu pavisam nelineārs, jo man ir iekrājusies čupiņa nepabeigtu ierakstu par pagājušās nedēļas “dramatiskajiem” notikumiem, bet satraukt tam nevajadzētu nevienu, jo tie ir tikai vārdi, pie tam sveši :) Sestdien ar Sabīni un Pelli bijām ciemos jeb “uz internetu” pie Flārdinhenas Jāņa, kas caur t.s. “uzmetēju” aģentūru (Stipt B.V) ir inženieris tai pašā bēdīgajā tomātu saiņošanas cehā (Greenpack), no kura mani izraidīja pēc pirmās nakts, bet dievietei vēl atlikušas trīs darba dienas (naktis). Jānis ir draudzīgs lāga vīrs pēc četrdesmit, dzīvo Dzeņa ielā un reizēm nedēļās nogalēs Sabīnei māca gleznot. Latgalisko sakņu dēļ viņš ir krievvalodīgs, bet ar mums komunicē tikai latviski vai angliski (Pelles klātbūtnē). Viņa rajonā dzīvo aptuveni 400 latviešu (kas tāpat uz kādiem, gan jau vismaz 40,000 poļiem ir sīkums, bet tomēr pirmā valoda, kuru dzirdu, izejot uz balkona sestdienas vakarā, jeb bļāviens Es atnākšu vēlāk!), kāpņu telpas ir izteikti postsovjetiskas, pat es notvēru orcisku impulsu triekt stūrī jau otro pēc rīta maiņas iztukšoto enerģijas dzēriena bundžu. Flārdinhenā ir daudz episki skaistu koku (tagad te ir kastaņu ziedēšanas laiks) un tā ir tikai 40 minūšu gājiena attālumā no Rietumshīdamas. Protams, mums tās pārvērtās ~2 stundās, jo atpakaļceļā noteikti vajadzēja izmest naksnīgu līkumu caur līdz šim neaizsniegto princeses Beatrises parku, kur nokļuvām pa ļaužu retāk bristām takām, par ko mūs pieradinātais holandiešu fauns aplaimoja ar veselu dzīvnieku parādi, mincīšus domesticus nemaz neminot - padsmit ļepatojošu zaķu pakaļām, diviem ežiem (no kuriem viens bija dikti aizņemts un komunicēt nevēlējās, bet otrs pavisam flegmatiski gulēja pļavas vidū un par mums nekustināja ne adatu), pūci (lidojumā), kā arī neatpazītu, iespaidīgu izmēru grauzēju, kas noteikti nebija žurka, bet pele arī ne. Tonakt aiz mākoņiem bija pirmais pilnais ziedu mēness, bet, kā jau atzīmēja Pelle, you're never gonna see it