Nu tā, liekas, ka tagad līdz pilnīgai eksotiskā blekmetālestētista laimei atlicis redzēt tikai... Darkspace. Alcest ataisnoja visu manu aprioro sajūsmu, nokristīju viņus par elfcore, bet pirms gulētiešanas vēl ar pirkstiem parādīju <3 sirds rajonā un paspiedu roku Neigem, kurš ar otru ģitāristu skatījās Anathema turpat aiz mums. Sākumā gan bija žēl, ka viņi nespēlē tumsā, bet sanāca tā, ka tumsa pienāca, viņiem spēlējot. Otro vietu lai dala norvēģu drum‘n’bass projekts Kampfar – vienīgie, kurus skatījāmies pirmajā vakarā (ierodoties autostāvvietā, aiz eglēm skanēja pēdējā Soundarcade dziesma), un astoņgalvainais Hexvessel ar savu ellīgo gaismotāju (tas gadījums, kad grupa piesaka pēdējo dziesmu, un tad tā dziesma ir ~14 minūtes gara :) Lake of Tears – guntermetāls. Anathema – pēc Alcest un Hexvessel par spīti smalkajām drānām jau vairs nelikās tik smalki, pie tam ar savām vecajām dziesmām tikai izsauca lietu. Toties Anīkšči tagad ir mana jaunā mīļākā Lietuvas pilsēta, un tikai ceļa no festivāla norises vietas caur kapiem, gar upi līdz centram, baznīcai, veikalam un atpakaļ dēļ (tas aizņēma kādas 6 stundas). Iespējams, vēl saņemšos garākai atskaitei, par tiem vēršiem, ragiem un mārketingu kaut ko vajadzētu

p.s. lenora un koijots nesatiku. Kāpēc?

Leukādijās konstatēju, ka Dionīss ir ne tikai alkohola, bet arī odu dievs, uz ko netieši norāda gan anagramma, gan paši odi. Parasti liekas, ka, lai glābtos no asinssūcējiem, jādodas turp, kur uzturas vairāk cilvēku, tādējādi proporcionāli samazinot iespēju tapt izvēlētam par donoru, taču šajā ballē tas nestrādāja, bija žēl vērot skatuves māksliniekus, jo tie atradās visizgaismotākajā vietā, tātad, praktiski uz upuraltāra. Tiesa, gan mūzika, gan pieaugušie-ar-bērniem-šašliks-batuts publika (c) inese_tk ar neapskaužamu regularitāti dzina prom no skatuves, uz teltīm, apreibināties vai vazāties apkārt. Inokentijs Mārpls sāka spēlēt (dzirdams jau viss bija vismaz kilometra rādiusā) līdz ar tumsu, kuru sagaidījām uz nejauši izvēlētas sērītes pie Raunas svētupes, taču spēlēja ilgi un ar pieklājīgu atdevi (odiem). TESA dalībnieki bija manāmi spiesti izturēties daudz aktīvāk par publiku, jo odi acīmredzot mīl ne tikai lauku disko gaismas, bet arī drounu. 9. Apvārsni vispār gribējām, bet nesagaidījām. Vēl uzstājās visādi nepazīstami Mandarīns Music Project, Elīnas un Lāsmas, kā arī sauja citu vietējo spēlmaņu, mēs uzspēlējām pļavas vidū izvilktās klavieres Sarkanais Oktobris, vakarā un no rīta gājām peldēties, bet dzīvojām zem liepām blakus tautas dzejnieka kapam. Diemžēl Latvijas Dzelzceļš bija liedzis pieeju smukajam tiltam ar arkām, visapkārt uzbērumam uzceļot žogu, un uzstādījis uzkrītošas novērošanas kameras. Savulaik tur, blakus sliedēm manai māsai bija geokešs. Vēl pamanīju, ka tradicionālajā peldvietā Gauja kļuvusi krietni straujāka un dziļāka (pāri galvai) nekā parasti, bet tas skaidrojams ar to, ka agrākajos gados pasākums notika vēlāk, apmēram jūlijā vidū. Viss plūst un mainās. Satiku sen neredzētu kursabiedreni, kura dzīvo Meksikā, jo tur viņas bērnam maģiskā kārtā pārgāja epilepsija. Karma, viņa teica

Palikt bez sava laptopa ir kā uz nenoteiktu laiku zaudēt darbavietu, tikai vietu, piemēram, kabinetu vai biroju, nākas, piemēram, strādāt no mašīnas, aizņemties citus, svešus vai dzīvoties vecos kabinetos, kuri jau vairs neatbilst pierastajām prasībām, tur, vienā nav ūdens vai kafijas automāts, otrā visas durvis veras uz iekšpusi, trešajā aiz loga garlaicīga pelēka siena, citā skan debila radio stacija, salūzušas žalūzijas un visi plaukti piegrūsti ar pašpalīdzības literatūru. Vakar gan man neviltoti un pārliecinoši apsolīja kabinetu salabot, un visu biroja tehniku piedevām, starp citu, arī Jānis, kurš spējot salabot pilnīgi visu. Jāņi vispār, tā mēdz būt manta. Tagad gan jūtos ieblogojis par veselu nedēļu uz priekšu, saku galvaspilsētai atā un čau, zb, kas līgatnē, dodos atpakaļ Vidzemes augstienē, jau vakar tiku līdz Langstiņiem, kur nebija gandrīz nekā no solītā, bet skanēja daudz Coja mūzikas (Jānin ļoti patīk) un sešu cilvēku lokā tika notiesātas sešas butes, nākamais mērķis ir Cēsis jeb kādi 10 km no tām uz Valmieras pusi, dzejnieka un akmeņkaļa Eduarda Treimaņa-Zvārguļa memoriālās mājas, zeme, kuru viņš savulaik iegādājies kopā ar Veidenbauma brāli Kārli vietā, kur Gaujā ietek Rauna un ir tas gauži fotogēniskais dzelzceļa tilts ar augstajām akmens arkām (kapi1kaps arī ir). Jau trešo reizi (izlaižot pa vienam gadam) apmeklēšu savādo pasākumu Leukadionīsa Planetārijs, kurš šogad acīmredzami pretendē uz vēl nebijušiem apgriezieniem, solot tādus vārdus kā Inokentijs Mārpls, TESA un 9Horizon. Ceru, ka tas pozitīvi dažādos tur iepriekš sastopamo publiku, kura nevienā no manas klātbūtnes reizēm nav pārsniegusi 50 or so cilvēku skaitu, tātad festivāls draudzīgs un pieticīgs, bez apsardzes un ierobežojumiem, nedaudz atgādina lauku zaļumballes blūzroka versiju, tāpēc interesanti, kā tur ierakstīsies augstākminētie mākslinieki :D Ieeja, man liekas, tur neko nemaksā, bet vēlams apsveikt namatēvu, kura jubilejas svinības tās pie viena ir

Mhm, vakardien vispār nepaspējām uz nevienu bez jautājumzīmēm, tāpēc šodien būs jāiespringst :) Tas, kas (kā pienākas festivāla pēdējai dienai!) notiek pēc desmitiem jau ir uz robežas ar sāpīgi... (Agonoize gan te ir tikai loģistisku apsvērumu dēļ jeb tāpēc, ka blakus Agrahallei uz dienu atstāsim somu, bet šie būs vienīgie, kurus atļaušoties noskatīties Ments: viņš tur ir “darbinieks” jeb pieskata Steinklang Industries bodīti tirgus angārā)

? 17.00h Subheim (GR) Volkspalast Kantine
19.40h Tzolk'in (B/F) Volkspalast Kantine
19.50h Arkona (RUS) Felsenkeller
21.30h Bad Sector (I) Volkspalast Kantine
? 22.00h In Gowan Ring (USA) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf (pagan village)
? 22.20h Irfan (BG) Centraltheater
??? 22.30h Agonoize (D) agra hall
?? 22.30h Finntroll (FIN) Felsenkeller

Cosméticos para Cristo! (rock) Mueran Humanos bija tieši tik traki un transs, lai kļūtu par vakardienas privātās eirovīzijas uzvarētājiem. Tici vai nē, bet par tādiem uzzināju, tikai pateicoties Sviesta Cibai (dienasgramata bija ielicis dziesmu un uzrakstījis par to, cik viņiem neglīts diska vāciņš). Detalizētajai atskaitei nav vaļas (un lukstnumura televizorā notiek Karību pirātu maratons), drīz dosimies uz Leipcigas Universitātes ēģiptoloģijas muzeju, kurā šodien ieeja festivāla apmeklētājiem ir par velti, un pēc tam jau atkal kaut kas tāds:

17.00h Euzen (DK) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf (pagan village)
18.00h Empusae (B) Werk II hall A
? 18.00h Aura Noctis (E) Centraltheater
?? 18.30h Ain Soph (I) Volkspalast Kuppelhalle
? 20.20h Dernière Volonté (F) Volkspalast Kuppelhalle
20.30h Of The Wand And The Moon (DK) Volkspalast Kuppelhalle
20.40h Freakangel (EST) Moritzbastei
20.50 Uhr Opera Multi Steel (F) Anker
22.30h Qntal (D) Centraltheater

Detalizētā atskaite ir kļuvusi pārāk detalizēta – pie vakara naglām Wardruna pagānu ciematā iepauzēju (pēc tam), pasaule arī kļuvusi barga (visādas lietiskas ķibeles, laimei vajag atsvaru), tāpēc pagaidām tikai šīvakara melomaniakāli saviļņojošais trilleris

17.30 Uhr Oniric (I) Felsenkeller
18.00 Uhr Grendel (NL) agra-Halle
? 18.30 Uhr Euzen (DK) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf
19.00 Uhr Montserrat Caballé (E) Oper Leipzig
?? 19.20 Uhr Dope Stars Inc. (I) Parkbühne </s>
? 20.00 Uhr Trobar De Morte (E) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf
? 20.00 Uhr Ordo Equitum Solis (I) Felsenkeller
21.20 Uhr Wardruna (N) Centraltheater
21.50 Uhr Mueran Humanos (RA) Moritzbastei
22.00 Uhr Qntal (D) Torhaus Dölitz / Heidnisches Dorf
22.50 Uhr Brighter Death Now (S) Anker
? 23.00 Uhr Unto Ashes (USA) Centraltheater

http://wave-gotik-treffen.de/programm.php#wgtvenues

Esam uz Freienwald./Osloestr. stura, busim pec divam stundam :D ja neatnaksi preti

QNTAL ir mēnesnīcas mūzika, bet šajā zemē tāda, šķiet, nav iespējama (naktīs VIENMĒR ir mākoņi). Pie tam tagad ir tukšmēness, un šis ir izsmēlis mani. Katrā brīvajā vienatnes brīdī, kuru nav daudz, ar riteni vizinos pa Amsterdamas Mežu, kurš mani ir apbūris no galvas līdz kājām. Tā ir milzīga teritorija, gandrīz tikpat liela, cik pagaidu apmešanās vieta Amsteldūksnājs, ar milzīgiem kokiem, neskaitāmām alejām, celiņiem un takām (divriteņiem/divkājaiņiem/seškājaiņiem), ūdeņiem, ziedošām pļavām un atelpas vietām. Vizinos ilgi, nekad neatgriežoties vienā un tajā pašā vietā, klausos mūziku vai putnus, malkiem rijot brīvības sajūtu, in a state of constant Awesome, līdz vairs nesaprotu, ko ar to darīt. Bildēt, baudīt, ko? Vienatne ir bezmērķīga. Lielāko šī pavasara daļu saulains laiks man nozīmējis to, ka tūlīt sāks līt, bet lietains – ka drīz uzspīdēs Saule. Tikai pievakarē atcerējos, ka šodien ir ne tikai tukšmēness, bet arī Saules aptumsums (gan jau citā puslodē, bet man liekas, ka ietekme ir jūtama, uz puslodēm, ne, un manas debesis ilgi ir bijušas tukšas no spīdekļiem, izņemot vienu) Hekate un Fenrizs uzglūn ar atņirgtiem ilkņiem, gluži kā sarunājuši. Neviltota iecietība ir mani izsmēlusi. Dievietes ūdeņi, paisumi, bēgumi, tas ir kaut kāds vicious circle, un es nezinu, ko darīt. Apsēsties nātrēs, lai pretotos. Ienirt ezerā, izraudāt neizpratni. Ko? Viss jau ir lieliski, izņemot nenoteiktību. Es redzu, kas man ir jādara, bet viņa nē, un atsakās. Kāpēc šķiest enerģiju, vienlaicīgi vēloties divas pretējas lietas? Es neprotu samierināt viņas puslodes. Es spēju tikai nogaidīt. Pacietība ir svēts tikums. I mean well, Odins ir mans liecinieks

Holandes romantika ir miniatūra. Nē, tie gludie, plakanie zālāji ar aitām vai neko, pār ko vējam ieauļoties, neuzrunā nemaz. Bet pat vietās, kuras no augšas (kartē) izskatās kā totāli guļamrajoni ar 2000 cilvēkiem kvadrātkilometrā, katrs neaizņemtais stūris ir vienās lapās un zālēs, ziedos un ūdeņos, putnos un zobaiņos. Tikai pāris metrus no šosejas aiz skaņu pārliecinoši slāpējošām sienām ir vietas, kuras izskatās tā, it kā savādākos diennakts laikos būtu elfu apdzīvotas. Un visur soliņi. Un tiltiņi. Un kastaņi, ziedoši. Reizēm rozā (ziedoši, kastaņi). Kastaņu ēna man liekas īpaši vilinoša. Uz nedēļu or so tikām vietā ar internetu un visu, bet izsitām (dieviete izsita :) korķus tā, ka 30h nebija elektrības. Par laimi tikām arī pie divriteņiem (viņai balts, man oranžs) un zaļās zemes tuvie tālumi vairs nav šķērslis, redzēts tik daudz, ka uzrakstīt nav laika lauki govis upe kapi kapi upe lietus :zem tilta: mājas 7. sērija uz pēdējiem laptopa akumulatoriem mīla rīts pilsēta ielas ielas parks ielas kapi mežs mežs mežs mājas Elektrība INTERNETS

Fonā RTL7/// rāda angliski (ar krievu akcentu un holandiešu titriem) dublētu Nakts Sardzi. Aurāli neveikli. Antonam arī neiet. Laat maar

Ievas?

Tagad kļūšu pavisam nelineārs, jo man ir iekrājusies čupiņa nepabeigtu ierakstu par pagājušās nedēļas “dramatiskajiem” notikumiem, bet satraukt tam nevajadzētu nevienu, jo tie ir tikai vārdi, pie tam sveši :) Sestdien ar Sabīni un Pelli bijām ciemos jeb “uz internetu” pie Flārdinhenas Jāņa, kas caur t.s. “uzmetēju” aģentūru (Stipt B.V) ir inženieris tai pašā bēdīgajā tomātu saiņošanas cehā (Greenpack), no kura mani izraidīja pēc pirmās nakts, bet dievietei vēl atlikušas trīs darba dienas (naktis). Jānis ir draudzīgs lāga vīrs pēc četrdesmit, dzīvo Dzeņa ielā un reizēm nedēļās nogalēs Sabīnei māca gleznot. Latgalisko sakņu dēļ viņš ir krievvalodīgs, bet ar mums komunicē tikai latviski vai angliski (Pelles klātbūtnē). Viņa rajonā dzīvo aptuveni 400 latviešu (kas tāpat uz kādiem, gan jau vismaz 40,000 poļiem ir sīkums, bet tomēr pirmā valoda, kuru dzirdu, izejot uz balkona sestdienas vakarā, jeb bļāviens Es atnākšu vēlāk!), kāpņu telpas ir izteikti postsovjetiskas, pat es notvēru orcisku impulsu triekt stūrī jau otro pēc rīta maiņas iztukšoto enerģijas dzēriena bundžu. Flārdinhenā ir daudz episki skaistu koku (tagad te ir kastaņu ziedēšanas laiks) un tā ir tikai 40 minūšu gājiena attālumā no Rietumshīdamas. Protams, mums tās pārvērtās ~2 stundās, jo atpakaļceļā noteikti vajadzēja izmest naksnīgu līkumu caur līdz šim neaizsniegto princeses Beatrises parku, kur nokļuvām pa ļaužu retāk bristām takām, par ko mūs pieradinātais holandiešu fauns aplaimoja ar veselu dzīvnieku parādi, mincīšus domesticus nemaz neminot - padsmit ļepatojošu zaķu pakaļām, diviem ežiem (no kuriem viens bija dikti aizņemts un komunicēt nevēlējās, bet otrs pavisam flegmatiski gulēja pļavas vidū un par mums nekustināja ne adatu), pūci (lidojumā), kā arī neatpazītu, iespaidīgu izmēru grauzēju, kas noteikti nebija žurka, bet pele arī ne. Tonakt aiz mākoņiem bija pirmais pilnais ziedu mēness, bet, kā jau atzīmēja Pelle, you're never gonna see it

Vakardienu sāku pavisam ačgārni – ar lambrusco, dūmu terapiju, ūdens procedūrām un Game of Thrones s02e01 jau astoņos no rīta. Pēc viņas mošanās, vieglām brokastīm ar zivi, mozarellas&tomātu salātiem un sinaasappelsaap (šis man uz doto brīdi ir iecienītākais vārds holandiešu mēlē :) un "man" par godu tieši 12.00 uz vienu minūti izmēģināto rajona trauksmes sirēnu test mode (krietni basīgākas, bet arī klusākas kā teefzemē) noklausīšanās devāmies nesteidzīgā ekskursijā uz valsts administratīvo/dienvidu rajona galvaspilsētu Shrāfenhāhi jeb Ze Hāgu (rajona vietvārdiem laikam tomēr nav nekāda sakara ar manis iztēlotajiem zemzemes masu kapiem, kuriem pa virsu vietējie konceptuāli audzētu gigahektārus ar ziediem :/ bet grāfiem, vnvsk, kaut kādu anonīmu sen mirušu grāfu hangout spoti te viss ir, nu, lai) Bet Hāha izrādījās negaidīti mīlīga (patiešām, pēc vilšanās par Roterdamu neko tik glītu un mierīgu negaidījām), saulainā pirmdienas pēcpusdienā patīkami nepārbāzta, centrā tikai kājāmgājēji, riteņbraucēji un maintenance auto, lielajos laukumos brīvi pieejams un ātrs gaisa internets (tik vien kā androīdā jāapstiprina, ka tiešām tagad vēlies vrij wi-fi ^^), suņu neaizdirsta (nopietni, tik traģisku situāciju kā Shīdamā neesmu redzējis pat Rīgā, kur nu vēl citur Holandē, Amsterdamā vispār tas būtu kaut kas neiedomājams – ja vēlies pastaigāt pa zālāju, da kaut vai trotuāru, acis pie putniem un debesīm nav ieteicams pārāk ilgi kavēt; iekāpt gan nekur vēl nav gadījies, bet nu ļoti gandrīz un bieži). Ar vairākām hazey pieturvietām aizgājām līdz jūrai un atpakaļ gandrīz tikai caur/gar zaļajām zonām un pa dažādiem ceļiem, pat nepalaidām garām pēdējo Rōzendāles vilcienu 23:58, un nevarējām vien beigt sajūsmināties par to, cik tā Hāha feina, nudien mežaparks, lapotņu un soliņu vairāk kā saprašanas, piejūras veikalā pusdesmitos (!) var tikt pie portvīna, bet vispār totāls AH monopols, un kafiju par brīvu nedod (skaidrs, ka lokālais mārketings dotajos, iespējams, konkurences iztrūkuma apstākļos nepieprasa austrumeiropiešu uzpirkšanu ar haļavu), pirmoreiz šajā zemē redzēju, ko tādu kā trīs dažādu izmēru alberhainus nieka 200 m rādiusā, pie jūras esošais strādāja līdz deviņiem, kā post-factum noskaidrojām. G-punkta atlasītais Euphoria B.V. gan nestrādāja (pirmdienā, atšķirībā no Roterdamas ekvivalenta, kurš to pašu nedarīja svētdienā, psihodēliskais agregors ir spītīgs un nemaz negrib būt eimija vainhausa), arī pārējie divi priekšlikumi izrādījās realitātē neeksistējoši, taču kafejnīcas mīlīgas un pēc neilgas apgaitas tikām arī pie lētākā un labākā šokolādes sativa piedāvājuma vietā ar nosaukumu DEMO

Attēlā - princis Viljams Oranžais rāda uz jumtubezmaksas internetu

Kaut kas neticams! 420 un es ne reizi neievilku, turklāt būdams eiropas ievilkšanas karaļkaralieņvalstī¡¡ Iemesls tam ir pavisam triviāls -- nav naudas; pirmā alga man ir pārskaitīta uz latvijas kontu, bet klāt tam es netieku, jo esmu pazaudējis maku ar visām savām kartēm, vadītāja apliecību un pēdējiem 50 eiro (atkal! jau rakstīju, ka kaut kas līdzīgs notika manā pirmajā Holandēdzīvošanas reizē) Samierināties ar to gan ir ļoti viegli, pieņemot karmas būšanu -- es, piemēram, visu laiku zogu... internetu, lai arī pa pāris kilobaitiem reizē, bet tomēr, arī visādi citādi man ir paveicies... ja neņem vērā, ka esmu kopā ar cilvēku, kura karma, acīmredzot, ir sešas dienas nedēļā līdz 2 naktī likt kastītēs tomātus un kuru es satieku aptuveni 2-4 stundas diennaktī, turklāt esot nomidža vidū. Patiesībā tas ir arī vienīgais, kas tagad traucē justies pavisam labi (arī samierināšanās, konformisms... ok, karma...) ka kādam te nebūt nav leiputrija (lai nerastos pārpratumi, aizbraukšana no latvijas nebija mana ideja) bet nu pietiks par to. 420 vienalga bija īpašs, es nezinu, man laikam griež puķes milzīgos apjomos, kaut kā metafiziski. Visu dienu liekot kopā četrstāvu vagoniņus ar diviem poļiem (no kuriem vienu sauc Rafaels :) un LVkrievu Maksimu jeb Maksimiliānu (tāds fanijs tips, šodien viņam dzimene // starp citu, interesants Vērsis šogad, sākas tieši reizē ar jaunu mēnesi ^^ tātad, kļūs tikai labāk), biju reizē dusmīgs kā pūķis un savādi pacilāts, burtiski lidoju (paldiesdievam, tajā telpā nebija radio) un atkal strādāju neadekvāti ātri par spīti tam, ka diezgan rembīšdarbs (bet muskuļiem patīk), toties aiz stikla sienām vienas ģerānijas, cik tālu vien acis sniedz, sarkans un purpurs uz zaļa paklāja fona, kaut kas tajā ir, ziedu jūrā, i mean, kaut kāda iedarbība uz cilvēka garu, īstenībā, nevar nebūt...



Van Geest siltumnīca; Naaldwijk, Monstersepad

(e) courtesy of Eminent

Mūsu nama pirmajā stāvā atrodas tāda Angela's Sun & Nail Studio jeb skaistumkopšanas salons, kas acīmredzami tārgetēts tumšākādainas ievirzes skaistulēm, par ko vēsta dabīgi pieaudzējamo matu asortiments, eksotisks saulriets skatlogā utml. aseksuāri, kā arī apmēram kvadrātmetru liela gaismas reklāma ar palmām un guļamtīklu uz nama ārsienas, kuru, savukārt ražojusi, wait for it, PERDO Plastic Industries roterdamā. Omg, pamanīju šito un nopriecājos, bet tas vēl nav viss. Pēc nepilnas stundas ēdamistabā šķirstot citu latviešu līdzatvesto GEO (ļoti labs žurnāls, vai ne, fhm gan sūds, ciest nevaru to valodu, šķebina) uzdūros rakstam par tādu skaitļa π sektu, 3.141592653... you know, kuriem ir sava Pībele (pirmie desmit miljoni skaitļu aiz komata), Pī rituāli (kuros, skanot pīfonijām, tiek veikti pībeles lasījumi), Pī diena 14. martā (arī Einšteina dz. d., how about that) u.c. atrakcijas, bet, pats interesantākais, tā (proti, Pī faunkluba) headquarteri un galvenās aktivitātes atrodas un notiek vācijas pilsētā Nertenā-Hardenbergā. How about that¡ Diemžēl rakstā maģisko zilbju savienojums parādās tikai trīs reizes, toties tas sākas 66. lapaspusē, šī puksta tagi ir 44. memo manā androīdā, turklāt vietas nosaukums liek minēt, ka, ja ne citur pasaulē, tad vismaz vācijā gan noteikti jābūt vēl citām Nerten-vietām (un reizēm), kurās ļaudis piekopj tādas ērmīgas lietas ¡Morbus cyclometricus! 444

http://klab.lv/~nefolk/tag/nerten

(e) courtesy of Bianca

Let us go to the rose

Julianapark, 2012

(e) courtesy of Apple Network 89ceea

Gājām uz princeses Beatrixes parku, kartē lielāko zaļo plankumu apkaimē, bet neaizgājām, jo pa ceļam ieklīdām Patiešām Laikmetīgos Kapos jeb Crematorium en Begraafplaats Beukenhof un -- galvunost, ja tas neizrādījās pilnīgi pašpietiekams ekskursijas galamērķis! Krematorija ar budistu templim līdzīgiem zelta vārtiem un melnu piramīdu otrā stāva/jumta vietā, milzīgas vēl neapgūtas platības, un tādas, kas jau uzraktas, bet pārsvarā tekošajā gadsimtā aizņemtas, arī agrāk, bet novārtā nepamestas nekur, gandrīz vispār neviena krusta (vienīgais saskatāmais trīsmetrīgs koka iesprausts beztēmā krūmos... blakus putnubūrītis :), bet teju katrs kaps -- mākslasdarbs, vai fenomens pats par.sevi -- no atturīga minimālisma līdz psihodēliskam eklektismam -- kvarca piramīdas, kristāla lodes un pundurobeliski kapakmeņu vietā, caurspīdīga stikla plāksnes dažādos toņos, visur mincīšu (visvairāk putnu un eņģeļu, bet daudz arī taureņu, suņuku, delfīnu, feju, rūķīšu, budu, sēņu u.tml.) statujiņas, šur tur miniatūras laternas, vēja zvani, pie atsevišķiem apbedījumiem iecentrētas kastītes ar stikla vāku, kurās uzskatāmi 'apglabātas' dažādas nelaiķiem piederīgas, ar vintage elpu apdvestas lietas (fotogrāfijas, modelīši, pieraksti, apbalvojumi u.c. nieki), acis žilbinoši, neredzēti apstādījumi (sajutos ne tikai kā muzejā, bet arī botāniskajā dārzā vienlaicīgi), visvairāk iepatikās attēlā aplūkojamais krāsaino pelnu urnu izkārtojums medus šūnu formu imitējošos monumentos, jā, cilvēki ir kā bites (un tomāti, un dažreiz nekas vairāk) vēl bija kaut kādi melnbalti totēmu stabi ar plāksnītēm/vārdiem, daudz grotesku skulptūru, urnu un kapakmeņu bodīte, piemiņas memoriāls kaut kādam Nīderlandes armijas pasākumam Korejā; gaumīguma jomā uzvar elfisks apbedījums veca, dobumaina koka pavēnī - sūnām noaudzis zaļš akmens klucis ar aizvēsturiska runča reljefu, sausiem ziediem uz ilgi nekoptās kopiņas un no zariem vītu stirnu godpilnā sardzē, kā arī opītis Vims un omīte Jo, kuru atdusas vietu rotā pieticīgs akmeņu, praulu un čiekuru krāvums, bet pieskata viena sapņaina laumiņa, uzgājām arī, šķiet, vietēja mēroga rokzvaigzni, kura piemineklī inkorporēta akmens akustiskā ģitāra un apzeltīts mikrofons ar visu štepseli, blakus kociņā pakārtām fanu vēstulēm, turpat arī vairāki brutāli wtfpsc, piemēram melnītis Elias Antonio Freitas Bosa Amado (1972-2007), kurš kapakmenī iemūžināts basketbolista krekliņā, ar keponu un saulenēm, bet tā pakājē starp svecēm trīs viesnīcbāriņu izmēra alkohola pudelītes, iespējams, pāragrās nāves cēlonis, lai gan visā kompozīcijā ļoti prasījās pēc šaujamieroča, lai dievi piedod man manu stereotipiskumu), ā, tad vēl tāds Robčiks, pagaidām 45 gadus jauns, sava kapu vietu laicīgi rezervējis un varen krāsaini izrotājis ar taureņiem un hiacintēm, bija arī musulmaņu, ķīniešu un ar dzeloņkrūmiem noauguši, starp mūžzaļām skujām noslēpušies un ķēdēm apkārti 'blekmetālistu' kapi, daudz klusu soliņu un gandrīz neviena apmeklētāja sestdienas pēcpusdienā, paspējām izstaigāt labi ja 1/2, līdz bērniem (Kindergraven :) nemaz netikām, ap puspieciem par darbalaika beigām vēstīja krematorijas teritorijā vientuļi ieripojošais apsarga auto. Par Roterdamu šodien, pēc tam, <3

(e) courtesy of Sitecom_N300

Vakardien, šitā bakstoties telefonā, kājas pašas aizveda līdz otrajai pareizajai kafejnīcai Shīdamā, kura saucas vienkārši "!" (tātad tagad atliek vēl tikai tā trešā, ar trepēm, par kuru stāstīja začs ar tuneļiem). Atradu arī brīvu gaisa internetu tepat 30 metrus pa kreisi uz Volandlaan un Graaf Florisstraat stūra, korti jau apnikuši. Pēc vakardienas veidņu atvēršanas Panteona dārzā pēkšņi uzradās bariņš pārnīderlandojušos, dažādu paaudžu semītu (nav nemaz tik viegli atšķirt turkus no arābiem, tāpēc saukšu viņus tā, iespējams, politiski nekorekti) ar ezīti, i mean, dzīvu ezi, izskatījās, atraduši citur un mērķtiecīgi atnesuši izlaist parkā. Kurmji te arī dzīvo, bet to rakumus aušīgi placina. Tagad tur sabūvētas lielas baltas teltis kaut kādam episkam Fancy Fair '12, kurš sākas jau pēc divām stundām un izskatās pēc semītu bērniem domāta pasākuma ar dejām, dziesmām, teātri un whatnot. Brīnos, kā atkal ar savu inherento raspizģaijstvu, nemaz neapzinoties, esmu panācis sev vēlamo lietu stāvokli (bezkaunīgajiem laikam pieder pasaule :) arī to, ka teorētiski un praktiski vairs nesatieku pārējos latviešu nama iemītniekus (bez mums mājā dzīvo vēl divi pāri: omulīgie jurītis ar svetu no rēzeknes, un viszinīgā paskata aivis ar kristīni, kuri ārzemēs strādājot jau septiņus gadus, holandē gan visi pirmoreiz). Viņu tomātu elle sākas piecos vakarā, kamēr manas plastmasas kāpurķēdes asemblējas no 7 līdz 15.45, uz ielas jābūt jau 6.20, taču man vismaz pieder vakari, mani mīļākie diennakts laiki, un ne ar ko nenovērtējamā vienatne. Turklāt šodien jāstrādā nav, jo laikam saīsinātā pirmssvētku diena un darbiniekus nevajagot. Kas tad man, nekādu iebildumu, vairāk laika pirmajam darbam (grāmatai), žēl vienīgi dievietes, bet šorīt viņa staro. Rīt atkal uz Roterdamu, ievērtēsim tad to industriālo to

(e) courtesy of Eminent

Nav tas 3d, kas ar pilnmēnesi krustcelēs tagad, bet šorīt

Esmu vienā no ēkām augšējā bildē. Atrodi kameni

Mana pirmā darba vieta

Woe be unto him who questions the contents of my backpack! I assure thee there is nothing short of perfection there. Man patiesībā ļoti patīk krāmēt somas pirms ceļojumiem, ja nav jāsteidzas. Tā ir tāda privātā inventāra revīzija, kuras dēļ var pat atļauties nokavēt pēdējo trolejbusu... Nekas, ir tramvaji

Es mīlu visas (3) savas mājas, gan tās, kas Vidzemes augstienē, gan tās, kas Mārupītes krastā, gan ar dievieti virs Vecrīgas jumtiem, šodien sapratu, patiešām, kā Taurus, ar saknēm mīlu vietas, vairāk par cilvēkiem un reizēm. Tāpēc reizēm tās jāpamet, kaut vai piespiedu kārtā, lai... nesajustos tajās slikti, kā bieži ir bijis, man parasti veicas ar vietām, bet tas neko nenozīmē, jo ļaunāka par sliktu pašsajūtu sliktā vietā ir tikai slikta pašsajūta labā vietā. Vissliktāk (un vissliktākais) mūžā jutos, dzīvojot smaržīgā priežu mežā Nemūnas ielejā, ar kristiešiem, vietā, ko sauc par Dieva galu

Šonakt pamanīju, ka bērnības loxi Roxette izdevuši jaunu brīnumu ar nosaukumu Travelling. Lol. Novilku, ierakstīju telefonā, bet uz 40 minūšu miega fona šodien nekas nepatika. Vakarā pasnaudu, paēdu, pasveicināju ģimeni, uzspēlēju tetri istabā, kurā manas prombūtnes laikā vienmēr novācas kaut kāds oftopiks, sāku krāmēt to somu un raugi, dziesmu Stars izturēju līdz beigām :)

Vēl dieviete šodien izšķīrās. Nepatika. Solījās nekad mūžā vairs nešķirties

Saprotu, ka pēc nedēļas divām jau viss būs pavisam savādāk zemākās zemēs, bet pašlaik vēl



Manas saknes ir melnas un man tās patīk

Eden

Arī no Vernera Hercoga neesmu redzējis tikai kādas 20 filmas :) tiesa, pārsvarā dokumentālās, tāpēc uziet šo bija patīkams pārsteigums, pie tam ne viens vien... Invincible (2001) ir drosmes pilns, Hercoga pārkruķīts stāsts par īstenībā eksistējušu poļu ebreju spēkavīru Berlīnē pagājušā gadsimta ceturtās dekādes pirmajā pusē, ar Timu Rotu (pirmais pārsteigums!) hipnoburvja un bez piecām minūtēm Trešā reiha Okulto Lietu ministra lomā, ainām, kas filmētas arī Latvijā (Kuldīgā un Rīgā – vēl viens pārsteigums, pēkšņi “Berlīnes centrā” sazīmējot Doma laukumu :), nepārliecinoši fanātisku agrīnā nacionālsociālisma piekritēju atveidojumu un režisoram raksturīgo aizraušanos ar neprofesionāliem aktieriem, kas daļu filmas padara savādi kokainu (šķiet, sagūstot arī Rotu, kurš ar Udo Kīru uz pārējā kāsta fona izskatās nevietās overqualified), toties krietni nāk par labu tēlu kolorītumam (uz vāczemi ratos braucošā vīra smiekli sākumā bija dikti inficējoši). Citu pārsteigumu starpā jāmin leģenda par 36 svētajiem ebreju mocekļiem ikvienā paaudzē un tas, kādā pofigā Hercogs naratīvā iepiļījis kadrus no kaut kādas savas, droši vien paralēli uzņemtas dokumentālās filmas. Protams, metafora ir skaidra, un varbūt viņš tos krabjus brauca filmēt speciāli, bet neticu :)

Par apstākļiem galvaspilsētā (mazāk telpas, bet arī krietni mazāk laika aiziet apkurei), tomēr vakar jaunā Konana laikā aizmigu.

Pamodos, attinu simts gadus atpakaļ... un atkal aizmigu. Atceros, ka pietrūka romantikas, kameras darbs labs un aktieri smuki



( Interjers )