Varbūt mēs esam muļķi, kas paši nolemj sevi grūtībām (ērkšķiem) kaut kādu iedomātu zvaigžņu vārdā, neapzinoties, ka to gaisma ir miljoniem gadu veca un tāpat nesilda, ja mums nav mīlestības.

Per aspera ad aspera,
ja mums nav mīlestības.

40 dienas pēc kārtas nebiju Rīgā, atkārtoju rekordu. MJR šogad neesmu pelnījis, jo nebiju Kūcvālā pārāk lēni strādāju bez nistagms nav ballītes var iztikt – ar “var iztikt” gan šķiet pretīgi samierināties, bet tiešām bez daudz kā var iztikt, ja nav vēlmju vai to ir mazāk, jo tā, ka nav nemaz, nekad nebūs. Un viņa Ataraxia jau ir redzējusi. Interesanti, ka viena no pirmajām lietām, ko paveicu, ieradies Rīgā, bija salauzt arī šejienes stacionāro datoru, kā rezultātā 24 stundas pēc kārtas biju brīvs pasaules lietām, savukārt viena no pirmajām lietām, ko pamanīju uz sava rakstāmgalda, bija “pazaudētā” pagājušā gada MJR biļete (#444), kuru māsa bija atradusi savā auto (neskatoties uz to, ka toreiz meklējot gandrīz vai apgriezu to kājām gaisā, turklāt uz festivālu arī braucu ar to pašu auto, tātad ar visu biļeti līdzi, tikai nekompostrētu, neapzinātā vietā kaut kur priekšējā paneļa korpusā, haha), nupat šajā kontekstā zīmīgi liekas arī tas, ka šodien nopirku jaunas tiesības pavasarī Holandē pazaudēto vietā, un man ļoti patika, cik ātri CSDD tagad viss notiek, nu skaidrs jau, kādam jāpērk tas benzīns par latu litrā [sc

No 40 dienām viens gan biju mazāko daļu, paldies dieviem, darbiem, dievietei, par to, kāds nesāpīgs man bija augusts, par spīti tam, ka tikpat nekārtīgs, cik kārtīgi viņa uzliek brilles un rāmi lasa Tolstoju šūpuļkrēslā, kas iekārts melnajā kļavā. Kļava ir melna, jo tajā reiz iespēris zibens. Gandrīz visos kokos ap māju reiz ir iespēris zibens, bet eglei tāpēc aug trīs galotnes. Smēķēju uz lieveņa zem krītošiem asteroīdiem un domāju, ka ozols pagalma vidū noteikti ir svarīgāks par mani. Arī tajā reiz iespēris zibens, par to liecina plaisa tā mizā līdz pašai zemei. Bet velti ir vēlēties zvaigznes bez ērkšķiem. Ļoti pārdzīvoju apzināto asinszāļu nopļaušanu, rādījās acu priekšā tie sauļu tūkstoši uz koši zaļā leknuma pirms miega līdz asarām. Viņa mežā atrada no lapsu alas izstumtu galvaskausu, visticamāk stirnas, mēs pārnesām to mājās, iekšā nē, bet visviens pēcāk šaubījāmies, vai tā neieaicinām nāvi. Galvaskauss, gailenes un asinszāles tādas atsvešināta cilvēka augusta rūpes, mežā izgāzti būvgruži un veļasmašīna, kāds vēl Pussy Riot phe. Tajā reizē nogājām tālu ceļu, meklējot kapus, kuru nebija, pēdējoreiz peldējāmies ezerā, un viņa no bijušā ērgļu dzelzceļa izraka mazu deviņvīru spēku, lai pārstādītu dārzā. Bet vakarā atbrauca trīs draugi

Kaut kas atmosfērisks un no Austrālijas, atgādina zvaigznēs aizbraukušu Summoning. Pieņemsim, ka par godu tai zondei

Journey Across the Stars

Tikai nesen sapratu, ka Necro Stellar ir nevis baigais andergraunds, bet reāla Krievijas mēroga industriāli gotiskā metāla leģenda. Kaut kas revolucionārs:

Кольцо Сопротивления

(Videoklips sviests, bet dziesma ļoti patīk)


upd. Rēcīga* kaverversija

* vārda tiešā nozīmē

Woe be unto him who questions the contents of my backpack! I assure thee there is nothing short of perfection there. Man patiesībā ļoti patīk krāmēt somas pirms ceļojumiem, ja nav jāsteidzas. Tā ir tāda privātā inventāra revīzija, kuras dēļ var pat atļauties nokavēt pēdējo trolejbusu... Nekas, ir tramvaji

Es mīlu visas (3) savas mājas, gan tās, kas Vidzemes augstienē, gan tās, kas Mārupītes krastā, gan ar dievieti virs Vecrīgas jumtiem, šodien sapratu, patiešām, kā Taurus, ar saknēm mīlu vietas, vairāk par cilvēkiem un reizēm. Tāpēc reizēm tās jāpamet, kaut vai piespiedu kārtā, lai... nesajustos tajās slikti, kā bieži ir bijis, man parasti veicas ar vietām, bet tas neko nenozīmē, jo ļaunāka par sliktu pašsajūtu sliktā vietā ir tikai slikta pašsajūta labā vietā. Vissliktāk (un vissliktākais) mūžā jutos, dzīvojot smaržīgā priežu mežā Nemūnas ielejā, ar kristiešiem, vietā, ko sauc par Dieva galu

Šonakt pamanīju, ka bērnības loxi Roxette izdevuši jaunu brīnumu ar nosaukumu Travelling. Lol. Novilku, ierakstīju telefonā, bet uz 40 minūšu miega fona šodien nekas nepatika. Vakarā pasnaudu, paēdu, pasveicināju ģimeni, uzspēlēju tetri istabā, kurā manas prombūtnes laikā vienmēr novācas kaut kāds oftopiks, sāku krāmēt to somu un raugi, dziesmu Stars izturēju līdz beigām :)

Vēl dieviete šodien izšķīrās. Nepatika. Solījās nekad mūžā vairs nešķirties

Kur mēs nonākam, kad izejam no ķermeņa? No ķermeņa mēs nonākam ne jau ellē, mēs nonākam gaisā. Un te rodas jautājums: kas tur dzīvo? Un tieši tas ir skaidri jāizprot. Virs zemes atrodas sātana valstība. Virszeme ir pasaulīgo garu sfēra, tā ir vieta, kur valda nelabais. Par to precīzi runā Svētie Raksti. Tā arī viņu sauc: “ļaunais gars pasaules telpā” (Ef. 6, 12), “gaisa sfēras valdnieks”, kas valda šajā zemes valstībā. Ar ko tas saistīts? Pēc sena teksta, balstīta uz pravieša Ecehiēla grāmatas lasījumu, ķerubs, vārdā Lucifers, kad viņš vēl bija uzticīgs Dievam, sākumā tika iecelts par Zemes Sargeņģeli (Eceh. 28, 13-16). Pēc Dieva nodoma, Zeme ir pasaules centrs. Lucifers bija pirmais eņģelis, tādēļ augstākajam no eņģeļiem bija uzticēts valdīt pār materiālā Visuma centru. Tieši tāpēc, ka tad, kad dumpīgais ķerubs sacēlās pret Dievu un kad viņu šajā dumpī atbalstīja cilvēks, šis ķerubs spēja zem debesu loka izveidot zemzemi – savu personīgo tumšo valstību. Tumša tā ir tādēļ, ka tajā valda tumsība, – tajā nav Dievišķās gaismas (...) bet pēc novērojumiem šī vieta ir piepildīta ar viltus gaismu, tādēļ, ka, kā saka apustulis Pāvils, “pats sātans izliekas par gaismas eņģeli” (2 Kor. 11, 14). Viņš var parādīties cilvēkiem arī citos veidos, bet visi tie ir neīsti, mainīgi, gluži kā maska, kuru viņš uzliek. Un viņš mirdz savā īpašajā gaismā – luciferiskajā. Lūk, šo gaismu redz okultisti, burvji, magi. Un viņi ļoti precīzi nosauc to vietu, kurā dzīvo sātans. Šo vietu sauc par astrālu no vārda astrum, t.i. zvaigzne. Tā ir vieta zem debesu loka. Vēl šo vietu sauc par kosmosu. Ar to tiek domāts nevis materiālais kosmoss, tādēļ, ka kosmoss pakļauts Radītājam, bet tā cilvēku un eņģeļu kopība, kuri dzīvo pēc ļaunuma likumiem. Un lūk, pār viņiem valda sātans. Tādēļ, kad tiek pieminēts kosmiskais saprāts, tiek runāts par sātanu. Ja jums piedāvā kontaktēties ar kosmisko saprātu, tad jums jāsaprot, ka jums piedāvā saistīties tieši ar Luciferu, bet nekādā gadījumā ar Dievu.

Latvijas Pareizticīgās baznīcas sinodes izdevniecība, 2010.

Neatlikt uz rītdienu to, kas izdarāms šodien, var elementāri atliekot rītdienu, savukārt, atsakoties no regulārajiem 24 stundu rāmjiem pakļautajiem rituāliem (piemēram, ievērojot 4-6h miega un 20-30h nomoda ciklu), var sanākt tā, ka sniegs jārok un malka jāzāģē tumsā, tāpēc pāriešu pa taisno no ērkšķiem pie zvaigznēm. Nupat rit pēdējā diennakts, kad Saule atrodas Mežāža kāds burvīgs ģenitīvs zīmē, tādēļ sporta pēc par to. Pirmkārt, es nezinu, kāpēc latviski āzis ir no meža, jo patiesībā tam būtu jāsaucas par Jūrāzi, tāpēc, ka zvaigznājs, kuru, starp citu, pārvalda Saturns (man bija daži feini ieraksti par Saturnu vecajā cibā) jeb pati “negatīvākā” (kāpēc? jo laiks bez žēlastības samaļ visu, apēdot pat savus bērnus) planēta Saules sistēmā, jau kopš pirmssākumiem attēlots kā āzis ar zivs asti. 196. gadā pierakstīta romiešu fābula vēsta, ka dievi bijušies Ēģiptes piekrastē mītoša jūras briesmoņa vārdā Taifūns, tāpēc Pāns licis tiem pārvērsties savvaļas zvēros, lai tiem ar viltu būtu vieglāk šo uzveikt. Galu galā briesmoni ar zibeni nospēris pats Jupīters, bet Pānu pateicībā par dieviem izdarīto pakalpojumu tie tābrīža (āža, par asti lasi citur) veidolā iecēluši starp zvaigznēm, kur tad tas arī iemūžinājies kā zīme, kuru mēs pazīstam kā Mežāzi. Saturns, Sātans un Pāns, manuprāt, veido diezgan loģisku ķēdi, tātad (es to nopietni nelasu nekādās grāmatās vai vikipēdijā, kur vispār ir sviests, bet grābju no tukša ētera, tāpēc drīkst neticēt haha) būtu tikai loģiski uzskatīt šo par vienu no, varbūt pat pašu zvērīgāko zvaigznāju (apskatījos uz SC birthday remainderiem un pamanījis tur koijots uzreiz sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa ;) Man tas vienmēr licies arī nedaudz svešs cilvēciski, proti, nav man nekāda īpaša priekšstata par to, kādam jābūt Mežāža zīmē dzimušam cilvēkam, par spīti tam, ka Saule tajā ir manai mātei, bet ascendanti labākajam draugam un draudzenei. Iespējams, psihoanalīzei (vai analītiskajai psiholoģijai ;) būtu, ko teikt (starp citu, nistagms apgalvo, ka esot attāls Freida radinieks no vectēva puses, bet es viņam īsti neticu, un viņš par to neblogošot, jo viss ir pofig), tātad “tur kaut kam jābūt,” dodu vārdu suflierim